Trīs priekšnoteikumi optimismam - subjektīvas piezīmes 12 dienu pirms Eurobasket 2011

Pirmkārt: laba aizsardzība

Nevienā no astoņām pārbaudes spēlēm Latvijas valstsvienībai nav izdevies sasniegt 70 gūto punktu robežu, liekot stipri šaubīties, vai šim komandas modelim izdosies nomētāt pretinieces atklātā un ļoti rezultatīvā basketbolā.

Aizsardzībā skats ir krietni labāks, jo tai ir stabils pamats – meistarīgas centra spēlētājas un iespēja ar kolektīviem pūliņiem nodrošināt pārsvaru cīņā pie groziem.

No šā viedokļa 88 Panevēžā ielaistie punkti skanēja kā skarbs brīdinājuma zvans, liekot domāt, ka komanda vēl nav pilnībā iedzīvojusies treneru kolektīva piedāvātajās taktiskajās shēmās. Toties Rīgas spēle apstiprināja, ka tas bijis tikai negadījums – iespējams, ejot laukumā teju vai taisnā ceļā no autobusa, spēlētājām pietrūka spējas maksimāli koncentrēties melnajam darbam, bez kā labas sekmes aizsardzībā nav iedomājamas. Rīgā ar motivāciju viss bija kārtībā, saskaņotība bija labāka un pretiniecēm problēmu – daudz vairāk. Jācer, šī tendence būs noturīga.

Otrkārt: paaudžu solidaritāte

Latvijas valstsvienības likteni 2011.gada Eiropas čempionātā neizšķirs ne pieredzējusī gvarde, ne jaunie talanti – tikai un vienīgi kvalitāte, kādā pirmo meistarību un gudrību izdosies sakausēt ar otro enerģiju un azartu.

Šajā tēzē neslēpjas nekāda Amerika, un tādās noskaņās intervijās runājušas daudzas spēlētājas ar komandas kapteini Guntu Baško priekšgalā. Tiesa, par tās iedzīvināšanas kvalitāti pagaidām jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu.

Ar taustāmajiem sportiskajiem aspektiem viss ir puslīdz skaidrs. Pārbaudes spēlēs pieredzējušās spēlētājas nav bijušas perfektas, taču ir pamatota cerība, ka vajadzīgajā brīdī viņas savu darbu padarīs. No otras puses, dažai jaunajai un perspektīvajai līdz šim pietrūcis ne tikai individuālās meistarības un taktiskās gudrības – arī sportiskās nekaunības un profesionālās atbildības. Arī šai ziņā Eiropas čempionāta gaisotne varētu sagādāt pozitīvu efektu.

Toties pagalam neprognozējamas ir kolektīvu veidojošās „ķīmiskās” reakcijas – tās, kas nosaka atšķirību starp vienkārši labu un izcilu komandu. Tās, kuras īsti nespēj ietekmēt ne treneru aicinājumi, ne pat pašu spēlētāju teorētiski labās apņemšanās. Pārfrazējot „klasiķus” – komandas skaistumam (spēkam, raksturam) jānāk „no iekšām”, proti, individuālās motivācijas un apziņas, ka tieši Eurobasket2011, iespējams, daudzām spēlētājām var būt karjeras ievērojamākā virsotne, un šādu iespēju grēks izniekot kaut kādu blakusapstākļu dēļ.

Treškārt: mazāk kļūdu

28 – 25 – 21 – 17 – 13 – 26 – 22 – 22: tie nav Latloto iekritušie laimīgie skaitļi – tā ir Latvijas valstsvienības kļūdu statistika. Līdz piektajai spēlei varēja optimistiski teikt, ka lietas virzās uz labo pusi, taču trīs pēdējās spēles atkal likušas saspringt par neprecizitāšu iemesliem – novēršamas paviršības vai nopietnu problēmu indikators?

Zīmīgi, ka publiskajos komentāros pašas spēlētājas balansē starp abiem skaidrojumiem – brīžiem pietrūkstot uzmanības, brīžiem taktiskās saskaņotības un spējas izsekot partneru manevriem.

Otrā faktora sakarā jāatgādina, ka iepriekšējais komandas modelis tapa sešu gadu laikā, bet pašreizējam sācies tikai otrais darba cēliens. Daļa spēlētāju komandas līderu lokā iekļaujas no jauna, daļai jākoriģē iepriekšējie paradumi un jāpierod pie jaunām partnerēm, tāpēc nav brīnums, ka uzbrukuma shēmas vēl ne tuvu nav noslīpētas līdz automātismam. Jāapbruņojas ar pacietību un cerību – ar katru treniņu un spēli lietām vajadzētu virzīties uz labo pusi.

Savukārt par neuzmanības radītajām kļūdām stāsts ir vienkāršāks – treneris nenoguris katru dienu var aicināt spēlētājas koncentrēties basketbolam, basketbolam un tikai basketbolam, taču īstais slēdzis maksimālās koncentrēšanās pakāpes sasniegšanai atrodas pašu spēlētāju pārziņā. Jācer, tas tiks ieslēgts vajadzīgajā brīdī, turklāt sinhroni visai komandai.

Guntis Keisels