Joprojām Eiropas elitē. Sarežģīta rudens priekšnojautās

Varēja būt labāk – ja ņem vērā spēles ritma veiksmīgo uztaustīšanu čempionāta pirmajā daļā, saliek kopā atsevišķu spēlētāju spožumu veiksmīgajās epizodēs, kā arī ieklausās sāncenšu komplimentos par latviešu krampi aizsardzībā, varenību zem groziem un daudzveidību uzbrukumā.

Varēja būt sliktāk – ja atceramies kadru problēmas (ne tikai Anetes Jēkabsones-Žogotas pauzi – arī Aijas Brumermanes, Ditas Krūmbergas, Santas Dreimanes un Zanes Eglītes veselības likstas), pārbaudes spēļu rūgto bilanci un to, ko zinām tagad: proti, ka pēc zaudējuma pirmajā mačā latvietēm pretim stājās čempionāta trešā un piektā labākā komanda (attiecīgi Francija un Horvātija).

Katovices, Bidgoščas un Lodzas laukumos bija piemēri gan vismelnāko (Grieķija, Spānija, Baltkrievija), gan visbaltāko (Turcija, Horvātija) scenāriju piepildījumam.

No neveiksminieku likteņa Latvijas valstsvienību pasargāja komandas līderu meistarība, spēja vajadzīgajā brīdī saliedēties vienotā kolektīvā, kā arī treneru brigādes un medicīniskā personāla profesionalitāte.

Lai piebiedrotos galveno varoņu pulciņam pietrūka līderu stabilitātes, pilnīgas psiholoģiskās un taktiskās saskaņas starp dažādu paaudžu spēlētājām, laika galvenā trenera izraudzīto ieroču noslīpēšanai, kā arī sportiskā likteņa labvēlības (pāra Latvija – Krievija izveidošanos ceturtdaļfinālā varēja izjaukt cits iznākums kādā no četriem pēdējās kārtas mačiem). Un, šķiet, arī kolektīvas spējas čempionāta emociju karstumā saglabāt uzticību principam „soli pa solim”. Tā čāpojot Horvātijas izlase tika līdz olimpiskās Londonas pievārtei, kamēr latvietes otro čempionātu pēc kārtas nenoķēra medni (revanšu pār Krieviju un pirmo četrinieku) un izlaida no rokām arī zīli (5.vietu un ceļazīmi uz olimpisko kvalifikācijas turnīru).

Līdz galam nepiepildīto cerību noskaņā aizmirsies, ka tādas snieguma stabilitātes augstākā līmeņa turnīros atjaunotās neatkarības laikos nav bijis nevienai citai Latvijas sporta spēļu komandai – kopš 2005.gada Eiropas čempionātos 6., 4., 7. un 8.vieta. Četros ceturtdaļfinālos pēc kārtas vēl bijušas tikai Krievijas un Francijas komandas. Spēsim novērtēt!

Taču arī neaizrausimies ilūzijās. Sieviešu valstsvienības panākumu stabilitāti nodrošinājis konkrētas spēlētāju paaudzes talants (paldies, meitenes!), kas attīstījies ne tikai Latvijā, bet arī ASV augstskolās un Eiropas profesionālajos klubos, kā arī slīpējies sešu(!) Latvijas izlases galveno treneru vadībā. Diemžēl šī panākumu recepte nav universāla. Pēdējā laikā no ASV augstskolām sportiski veiksmes stāsti nav skanējuši un šogad par mūsu jauno „amerikāniešu” problēmām ar sportisko kondīciju sūrojās gan Georgioss Dikeoulakoss, gan U20 izlases treneri. Savukārt Eiropā pēdējā laikā jaunajām latvietēm bijis pārāk maz veiksmīgas karjeras piemēru, lai varētu cerēt uz pilnīgi gludu paaudžu maiņas procesu.

Modernā basketbola loģika ir skaidra – lielā cieņā ir noslīpēta individuālā meistarība un spēles izpratne, kā arī pārliecība par savu prasmi un spēja to likt lietā vissasprindzinātākajās spēles situācijās, nodrošinot kvalitatīvu saturu treneru izstrādātajām taktiskajām shēmām. Aizvien grūtāk kļūst piesegt defektus ar dažādiem taktiskajiem knifiem vai līderu supertalantu.

Latvijas meiteņu treneru elitei šie orientieri nav nekas revolucionāri jauns, tomēr talantu slīpēšanā progresam iespēju vēl ir daudz. Tāpat, kā visas sieviešu basketbola saimniecības profesionalizācijā.

Čempionāta laikā, komentējot Melnkalnes izlases lielisko spēli pirmajos divos posmos, Katovices preses centrā ar apbrīnu tika apspēlēts fakts, ka šajā valstī esot tikai 30 profesionālas basketbolistes. Skaitīju visādi, bet Latvijā sanāca vēl mazāk. Būs pamatīgi jāiespringst, lai tuvākajā nākotnē 8.vieta Eiropā nekļūtu par neatkārtojamu sapņu kalngalu.

Guntis Keisels (Katovice – Lodza – Rīga)

P.S. Sieviešu valstsvienības starts Eiropas 33.čempionātā tiks vērtēts Latvijas Basketbola savienības valdes nākamajā sēdē 12.jūlijā. Tad arī tiks spriests par nākamo komandas vadības modeli.