Facebook
GoogleSubjektīvs viedoklis basketbolā aktuāla trača kontekstā
Visi personāži un notikumi ir izdomāti. Jebkāda līdzība ar reāliem tēliem un notikumiem ir tikai un vienīgi nejauša sakritība, kas neizraisa ne juridiskas, ne morālas sekas. Iespējams, tā varētu noderēt kā laba mācība reālajiem personāžiem, taču autors vairs nav tik naivs, lai noticētu, ka tā notiks.
Kur divi vicojas, tur trešais lieks, tāpēc J. pilsētas basketbola draugu plēšanās cēloņi, iemesli, sižets un iespējamās sekas atstāšu aiz šā raksta ietvariem. Taču labi saprotu, ka tik vēsi neitrālu pozīciju, protams, grūti ieturēt citiem trešajiem – spēlētājiem un trenerim, kuri pirms kāda laika noticēja vienas konfliktējušās puses solījumiem un nu jūtas, modīgi sakot, uzmesti.
Un te sākas stāsts par krekliem un sirdsapziņām.
Ir valstis, kurās izeja no kļūmīgās situācijas būtu saskatāma skaidrāk, nekā tumšā kinoteātrī – proti, taisnā ceļā uz tiesu. Liekot galdā noslēgtos līgumus un citus dokumentus, kuros starpība starp solīto un saņemto redzama melns uz balta. Paļaujoties uz palīdzību no gadiem iestrādātas sistēmas, kas vienlīdz pasargā kā no blēžu viltībām, tā godīgu partneru neveiksmēm.
Un ir valstis, kurās šis virziens ieved strupceļā.
Jo dokumentos ierakstīti vieni skaitļi, bet dabā darbojušies pavisam citi un oficiālā ceļā piedzenamā kompensācija iznāk smieklīgi skumja. Jo līguma parakstīšanas brīdī dzirdot pieminam vārdu nodokļi, abas puses saprotoši piemiegušas pa acij, bet, tiklīdz gaisā parādījušies pirmie dūmi, mīmika strauji mainījusies – vieni aiztaisījuši ciet arī otro redzokli un bijušo sarunu partneri ne dzird, ne redz, kamēr otriem bezpalīdzībā sāk raustīties plakstiņš. Jo ideja par spēlētāju/treneru interešu pārstāvniecības – arodbiedrības – izveidošanu un uzturēšanu šim mērķim ziedojot kādu procentiņu no sava atalgojuma tradicionāli tikusi uztverta kā nekaunīga līšana spēlētāju/treneru makā, bet, tiklīdz intereses reāli aizskartas un noskaidrojies, ka aizstāvja nav, sākas neauglīga vaimanāšana un apelēšana pie visas pasaules, kam juridiski atliek tikai noplātīt rokas – sak, es jau tevi saprotu, bet ko varu izdarīt?
Protams, otrajā gadījumā visvieglāk ir vainot valsti (ja tīk, šajā vietā var lasīt arī - LBS), kas „kaut ko tādu” pieļāvusi. Naivi izliekoties nesaprotam (vai varbūt patiesi nesaprotot?), ka mūžīgā vinnētāja poza – kad ir izdevīgi valsti pačakarēt, tad čakarējam, kad gribas paslēpties pie valsts stiprā pleca, tad saņemam tēvišķīgu atbalstu – reālajā dzīvē nav iespējama.
Kurš no aprakstītajiem valsts variantiem attiecas uz Latviju – seciniet paši. Autora personiskā sajūta še aprakstīta gana nepārprotami. Tikai to nepapildināšu ne ar interneta vidē populāro ņerkstēšanu, ka savās izpausmēs esam unikāli, ne pieprasījumu pēc Saimnieka, kas nāks un visus sakārtos. Jo pirmā tēze nav patiesa, bet otrā ir iluzora. Kārtība ir iespējama tur un tad, kur un kad katrs to ievēro ik uz soļa, nevis tikai pašam izdevīgos gadījumos.
Guntis Keisels
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+6 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]