Mūžībā aizgājusi Dzidra Karamiševa. Atvadīšanās 3.janvārī

Latvijas Basketbola savienība

TTT Dāmu klubs

P.S. Atvadīšanās sestdien, 3.janvārī, plkst.12 Rīgas krematorija Lielajā zālē.

Dzidra Uztupe-Karamiševa dzimusi 1930.gada 2.maijā Smiltenē.

Absolvējusi Rīgas 5.vidusskolu un LVFKI.

No 1947. līdz 1958.gadam spēlējusi basketbolu Rīgas Daugavā, no 1958. līdz 1963.gadam Rīgas TTT.

Pieckārtēja Latvijas čempione LVU (1950.), LVFKI (1951., 1956.), TTT (1959.) un TTP (1965.) sastāvā.

Četrkārtēja PSRS čempione (1960.-1963.), vicečempione (1956.) un bronzas ieguvēja (1958.).

Trīskārtēja Eiropas kausa izcīņas uzvarētāja (1960.-1962.).

No 1950. līdz 1963.gadam spēlējusi Latvijas izlasē, piedalījusies trijās PSRS tautu spartakiādēs un 84 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes čempione (1963.) un vicečempione (1956.).

No 1950. līdz 1957. un no 1960. līdz 1962.gadam spēlējusi Padomju Savienības izlasē. Četrkārtēja Eiropas čempione (1952., 1954., 1956., 1962.), pasaules vicečempione (1957.).

No 1964. līdz 1978.gadam TTT komandas trenere. Dzidras Karamiševas vadībā TTP sieviešu komanda trīs reizes kļuvusi par Latvijas čempioni (1965., 1967., 1968.).

Dzidra Uztupe-Karamiševa par savām gaitām sportā un dzīvē stāstīja 2008.gadā TTT 50.dzimšanas dienā iznākušajā grāmatā "Zelta meitenes TTT):

"Viss sākās skolā. 5.vidusskolā bija daudzi basketbolisti – arī Bērziņa Rasma, Lienīte (Helēna Bitnere). Fiziskās audzināšanas skolotājs Arturs Puravs visu vadīja, mums bija savs fizkultūriešu kolektīvs, bija Āgenskalna priedes, kur tautas bumbu spēlējām. Reiz pat tiku iekļauta Latvijas vieglatlētu izlasē staram Baltijas sacensībās augstlēkšanā. Darīju visu ko, bet, kad 18 gados pirmo reizi aizbraucu uz Vissavienības sacensībām, ārsta pārbaude konstatēja augstu asinsspiedienu un negribēja ļaut spēlēt. Biju tieva, ar ziliem riņķiem zem acīm...

Piecdesmito gadu sākumā mani izsauca uz PSRS izlases nometni, gatavoties Starptautiskajam jaunatnes festivālam. Tur bija arī volejbola treneri, kas aicināja pie sevis. Man tomēr basketbols patika vairāk, tur varēja kārtīgi izspēlēties.

1950. gadā uz studentu festivālu Berlīnē netiku. Pēdējā brīdī pateica, ka esmu politiski neuzticama, jo brālis bija dienējis leģionā un pēc kara palicis Anglijā. Labi, ka Eiropas čempionāti tolaik notika Maskavai draudzīgās valstīs. Sarežģījumi radās 1957. gadā pirms brauciena uz pasaules čempionātu Brazīlijā, bet treneris Joans Lisovs čekā galvoja par mani. Biju komandai ļoti vajadzīga, kā saspēles vadītāja gāju laukumā pamatsastāvā.

TTT jau neradās no tukša gaisa. Sākumā spēlēšanai PSRS meistarsacīkstēs veidoja izlasi no augstskolu komandām — SKIF (LVFKI), Lauksaimniecības akadēmijas un universitātes. Inga (Strupoviča-Blūma) bija no Medicīnas institūta. Es trenējos universitātē pie Arvīda Pētersona, kurš bija ļoti daudzpusīgs — hokejs, futbols, basketbols. Kad mani aizsauca uz PSRS izlasi, farmaceitos vairs netiku galā ar ķīmiju un aizgāju uz SKIF. Divus gadus biju Latvijas čempione volejbolā.

1958.gadā, kad nodibināja TTT, man oktobrī piedzima Dainis. Janvārī atsāku trenēties. Ļoti gribējās spēlēt. Pēdējā treniņā pirms pārspēles par pirmo vietu pastiepu potīti. Tā sapampa zila, bet neteicu nevienam — nosēju un spēlēju.

TTT pirmajos gados basketbols mums nebija darbs. Mums nebija jāspiež sevi trenēties. Man likās: ja vienreiz neaiziešu uz treniņu, visu dienu staigāšu apkārt nomākta. Tomēr arī materiālā ziņā netiku apdalīta, jo kā PSRS izlases dalībniecei man maksāja stipendiju — 120 rubļu mēnesī, kas tolaik bija laba nauda. Uz papīra TTT vēl ilgi nebija profesionāla komanda, jo meitenes saņēma algu kā pārvaldes strādnieces.

Nekad nedomāju, ka strādāšu par treneri — pārāk maigs raksturs. Taču vajadzēja domāt par iztikšanu un sāku strādāt sporta skolā. Bet 1967. gadā Karnītis uzaicināja par palīgu un es piekritu. Zibensnovedēja? Tāda loma man patiešām bija, jo komandā bija cilvēki ar dažādiem raksturiem. Katrai vajadzēja atrast pareizo pieeju, un Karnīša skarbums ne vienmēr bija labākās zāles. Viskritiskākie brīži bija tad, kad kāda no dāmām posās dekrēta atvaļinājumā. 1970. gadā sakrita tā, ka uzreiz piecas pamatsastāva spēlētājas bija gaidībās, un es biju tas cilvēks, kas sagatavoja treneri Karnīti šim jaunumam. Arī mācību lietas bija jālobē, jo Boss ne vienmēr gribēja atlaist meitenes uz eksāmeniem. Spēļu laikā viņš varēja sabļaut, bet es pēc tam pārtraukumā centos raudošās nomierināt.

Ja nebūtu sporta, dzīve būtu neinteresanta. Tie gadi bija skaistākie. Tagad visas malas sāp, bet, ja nebūtu sportojusi, tāpat sāpētu."