Helēna Hehta: “Manā dzīvē nekad nav bijis tikai basketbols”
16. novembrī apaļu jubileju svin viena no leģendārās Rīgas TTT komandas pirmā sastāva līderēm Helēna Bitnere-Hehta. No 1958. līdz 1967.gadam ar Āgenskalna meitenes līdzdalību TTT piecas reizes izcīnīja Eiropas čempionvienību kausu un piecas reizes kļuva par PSRS čempionvienību, Latvijas izlase divas reizes uzvarēja PSRS tautu spartakiādē, bet PSRS izlase kļuva par pasaules un Eiropas čempioni. Līdztekus mācībām absolvējusi Rīgas Medicīnas institūtu, iegūstot mūža profesiju – farmaceite. Sveicot jubilāri, kura svētku dienas lielāko daļu pavada savā darbavietā, basket.lv publicē pašas Helēnas kundzes stāstījumu, kas publicēts 2008.gadā iznākušajā grāmatā "Zelta meitenes - TTT".
Bērnībā man patika kustēties. Ar puikām futbolu spēlēju, mums bija savs tautas bumbas laukums ielas vidū. Braucu ar divriteni, ziemā slidoju.
Mācījos Rīgas 5.vidusskolā, kurā izauga daudzi sportisti. Par manu pirmo treneri kļuva netālu dzīvojošais tenisists Auziņš.
Skolā darīju visu ko – krosu skrēju, augstumu lēcu. 15-16 gadu vecumā, kad sanāca kopā sacensības basketbolā, volejbolā un tenisā, izvēlējos basketbolu. Tur bija interesantāka sabiedrība. Divus gadus nospēlēju pie trenera Raubena jaunatnes izlasē, dabūjām otro vietu PSRS. Tad mani paņēma uz pieaugušo komandu.
Man ļoti palaimējās – ar treneriem, komandas biedrenēm, TTT kolektīvu. Kad taisīja sporta bāzi Mežaparkā, arī mums, basketbolistēm, vajadzēja pastrādāt. Bija kopīgas sacensības ar tresta darbiniekiem, kopīgi galdi. Viņi ļoti mūs atbalstīja, ar vainagiem sveica, stacijā sagaidīja no izbraukumiem.
Sieviešu kolektīvā visas nevar būt draudzenes. Turējāmies kopā pa divām, trim. Bet kā komanda gan bijām vienotas. Man palaimējās ar labiem treneriem – Maigoni Geistardu, Oļģertu Altbergu. Nezinu, kā būtu bijis, ja vajadzētu spēlēt tikai pie Raimonda Karnīša. Kaut arī viņš mani labi ieredzēja, kontrasts bija ļoti liels.
Kas TTT komandu padarīja īpašu? Mums bija ļoti labas centra spēlētājas. Bet svarīga bija visa pieeja basketbolam. Altbergs uzreiz pateica, ka viņam nav vajadzīgas ātras kājas un dumjas galvas. Ļoti atbalstīja mācīšanos. Un mēs visas cīnījāmies par Latviju. Pat nevarēju iedomāties, ka kāda spēlētāja varētu ienākt komandā no malas.
Biju ārējais aizsargs – saspēles vadītāja. Bieži spēlēju pārī ar Dzidru Karamiševu. Es veidoju kombinācijas, viņa darbojās tuvāk grozam vai stūros. Pati jau arī varēju trāpīt. Toreiz trīspunktnieku nebija, pēc tagadējiem noteikumiem punktu būtu bijis daudz vairāk. Toreiz vispār bija savādāks basketbols, jo tiesneši piesējās par katru sīkumu – nesta bumba, nests, nests... Lai tagad kāds pamēģina ar tīru driblu, nevis ķeksējot bumbu, aiziet garām pretspēlētājam!
Daudz trenējos individuāli. Ar vīru (Oļģerts Hehts – Rīgas ASK “zelta sastāvā” uzbrucējs, Eiropas kausa ieguvējs) dzīvojām pie Bābelītes ezera. Rītos skrējām krosiņu uz Ķīšezeru, nopeldējāmies un skrējām atpakaļ. Citi sauļojās, bet mēs uz sacenšamā mētājām pa grozu. Man bija izmežģīta roka, kas traucēja mest, tāpēc sāku mest ar vienu roku, kā neviena cita nedarīja. Tīri labi varēju trāpīt. Treneri ļāva pašām darīt kā ērtāk, ja vien bija rezultāts.
Manā dzīvē nekad nav bijis tikai basketbols. Bija arī studijas, ģimene, darbs. Mana mamma bija ārste un medicīna mani interesēja kopš bērnības. Studēju farmaceitos, praktiskos darbus līdz desmitiem vakarā strādāju. Pēc akadēmiskā pārtraukuma un PSRS izlases nometnēm vairs nebraucu. Mācības uzskatīju par svarīgākām.
Kamēr spēlēju, visu laiku strādāju uz pusslodzi. Pēc izbraukumiem atstrādāju nokavēto. Nelielajā aptieciņā Ļeņina (tagad Brīvības) un Cēsu ielas stūrī bijām maz cilvēku. Nevarēju taču cerēt, ka kāda strādās manā vietā. Toties, kad beidzu spēlēt, nejutu nekādu pāreju vai diskomfortu. Nebija arī laika kavēties pagātnē. Auga bērni. Meita Anita spēlēja basketbolu, dēls – hokeju. Vajadzēja izvadīt viņus, plus darbs, ģimene, visa saimniecība. Vienmēr laika trūcis.
Trūkst arī tagad. Atgūtā māja jāsakārto. Strādāju, uznāku augšā pie meitas pieskatīt vienu mazbērnu, braucu pie dēla pieskatīt otru. Veselība? Kādas vainas jau ir, bet ne tik nopietni, kā citām. Pati piedomāju, ko ēdu, ko dzeru. Tikai liekas, ka par maz guļu. Vēlu eju gulēt, agri ceļos. Nav laika atmiņas pārcilāt.
Fakti
Dzimusi 1935. gada 16. novembrī Rīgā
Augums: 172 cm
Pirmie treneri: Auziņš un Augusts Raubens
TTTspēlējusi: no 1958. līdz 1967. gadam
Eiropas čempionvienību kausa ieguvēja: 5x (1960-1962., 1964., 1966.)
PSRS čempione: 7x (1960.-1964., 1966.-1967.), vicečempione (1956.), bronzas ieguvēja (1958.). PSRS ziemas sacensību uzvarētāja: 2x (1959., 1963.)
PSRS Tautu spartakiādes čempione: 2x (1963., 1967.), vicečempione: 1x (1956) Latvijas izlases sastāvā.
No 1955. līdz 1967.gadam 89 spēles Latvijas (PSR) izlasē (padomjlaiku rekords)
Pasaules čempione PSRS izlases sastāvā (1959.)
Eiropas čempione (1960.) un vicečempione (1958.) PSRS izlases sastāvā
PSRS Nopelniem bagātā sporta meistare
Absolvējusi Rīgas 5. vidusskolu un RMI
Farmaceite