Leģendārais Rīgas ASK: pirmais zelts pirms 60 gadiem

"1954.gadā PSRS čempionātā bijām ceturtie, zinājām, ka esam stipri, tomēr neatceros, ka 1955.gadā pirms turnīra būtu skaļi runājuši par pirmo vietu," atceras vēsturisko cīņu dalībnieks Valdis Muižnieks.  "Vienkārši gājām un spēlējām," piebalso Alvils Gulbis, bet Oļģerts Hehts prātīgi bilst, ka spēcīgi esot jutušies, tomēr drošas pārliecības, ka jāņem pirmā vieta gan neesot bijis. 

"Atmiņā palicis, ka zaudējām “Žalgirim”, vēl vienā spēlē pamocījāmies, bet pirms pēdējā mača ar gruzīniem (Tbilisi “Dinamo”) bija tā, ka varējām būt pirmie vai ceturtie. Rezultātus gan neprasi - tie nav palikuši atmiņā pat no olimpiskajām spēlēm," tā Valdis Muižnieks. 

Ar faktiem varam palīdzēt. Togad PSRS čempionāta virslīgā spēlēja desmit komandas, kuras sacentās apļa turnīrā, sabraukušas Kauņā. Spēles laukums bija ierīkots līdzās leģendārajai hallei esošajā stadionā un tribīnēs varējuši satilpt teju 7000 skatītāju. Basketbola zemē pat laika apstākļi bijuši labvēlīgi - augusta nogalē un septembra sākumā bijis saulains un ļoti silts. 

Uz čempionu titulu cerējuši gan mājinieki, gan iepriekšējā gada uzvarētāji Tbilisi “Dinamo”, gan, protams, Maskavas CSKA. Rīdziniekiem viena no pirmajām kārtām nācies atzīt “Žalgira” pārākumu (50:69), jo jau 17.minūtē ar piecām piezīmēm no laukuma nost dabūts 218 cm garais Krūmiņš. Taču turpinājumā Jānis darbojies uzmanīgāk, savukārt citi favorīti apspēlējuši cits citu.

Pēdējās kārtas mačam starp Rīgas ASK (patiesības labad: togad komandu vēl dēvēja par AVN - Apgabala virsnieku nams) un Tbilisi “Dinamo” bija zelta vērtība un rīdzinieki bija gan aukstasinīgāki, gan meistarīgāki. Pēc puslaika 25:17, otrā puslaika vidū 36:36, bet beigās 56:47. "Pusstundu pēc uzvaras pārdzīvoju tādas sajūtas, kādas vairs nav atkārtojušās. Nevaru vārdos aprakstīt," saka Oļģerts Hehts.

Čempionu zelta medaļas saņēma 12 vīri. Pamatpiecniekā parasti cīnījušies prātīgais saspēles vadītājs Maigonis Valdmanis (tobrīd - 22 gadi), enerģiskais Valdis Muižnieks (20), Maskavā Staļina dēla komandā KGS spēlējušais un par Eiropas čempionu jau kļuvušais Gunārs Siliņš (27), universālais Oļģerts Hehts (24) un, protams, augumā visus pretiniekus tālu pārspējošais Jānis Krūmiņš (25; 218 cm). Viņiem talkā nāca Aivars Ļeončiks, Leons Jankovskis, Alvils Gulbis, Valdis Skalders, Tālivaldis Gavars, Teobalds Kalherts un Andis Vitenbergs. "Izšķirošajās spēlēs laukumā parasti cīnījās septiņi vīri, ne vairāk. Es biju jaunais, togad spēlēju ļoti maz un īpašu līdzdalības prieku neizjutu. Pie turpmākajiem panākumiem gan mana roka bija klāt," atceras Alvils Gulbis.

Latviešu duci no malas diriģēja enerģisks vīrs vārdā Aleksandrs Gomeļskis. "Sašam tas bija pats karjeras sākums," atceras Valdis Muižnieks. "Viņš bija vienā vecumā ar Siliņu, visur gāja ar mums kopā. Vēlāk kļuva nekaunīgs un augstprātīgs, taču sākumā bija savs puika. Un labs psihologs." Alvils Gulbis piebilst, ka Gomeļskis bijis progresīvāks par latviešu treneriem, kuri pārāk cieši turējušies pie taktikas kanoniem. "Viņš ļāva laukumā improvizēt, racionāli izmantoja Krūmiņu un nebija kompleksains, nekautrēdamies mācīties." Arī Oļģerts Hehts atzīst, ka Gomeļskis ātri apguvis basketbola gudrības, kurās latviešu spēlētāji ar viņu labprāt dalījušies.

Valdis Muižnieks ar smaidu atceras, ka uzvara turpat Kauņā nosvinēta tik kārtīgi, ka prātīgākie komandas biedri pat bijuši neapmierināti. "Nekādi paraugzēni nebijām, taču viss notika tā forši, ar humoru. Prēmijā no PSRS Sporta komitejas pienācās pa 3000 rubļiem, no Latvijas gan nekas. Gadu vēlāk, kad uzvarējām spartakiādē, piešķīra televizorus - vecos aparātus, kuriem priekšā vajadzēja likt lēcu ar ūdeni. Pēc tā čempionāta Valdmani, Krūmiņu un Hehtu uzaicināja PSRS izlasē. Es tiku gadu vēlāk." Oļģerts Hehts piebilst, ka dažus mēnešus vēlāk spēlētāji no Maskavas sākuši saņemt stipendijas. "Līdz tam jau spēlētājiem nekādas naudiņas nebija - tikai taloni pusdienām un vakariņām."

Guntis Keisels, basket.lv