Aldaris LBL finālsērija: Rīgas gaiss atdzīvina čempionus

Izlaižot tradicionālās pieklājības frāzes un no abu komandu pārstāvju teiktā izspiežot jēgas koncentrātu, divu pirmo finālspēļu krasi atšķirīgo sižetu izskaidrošanai palika tēze: „Trešdien iemetām mēs (viņi), šodien – viņi (mēs)...” Un, ja kāds netic, talkā var ņemt skaitļus: divpunktnieki pirmajā mačā 21/37 (ventspilniekiem ) pret 17/42, otrajā – 24/38 („VEF Rīga”) un 18/37; trīspunktnieki pirmajā spēlē 11/25 pret 4/18, otrajā 9/20 pret 5/23. Ar metienu precizitāti var izskaidrot arī atšķirīgo bilanci cīņā par atlēkušajām bumbām, jo pie sava groza tās savākt tomēr vieglāk (pirmajā 41-34 ventspilnieku labā, otrajā 38-26 pārsvars „Vefam”).

Tāda bija lielā fināla pirmo maču krasu pavērsienu redzamā daļa, zem kuras, protams, meklējama arī apslēptā – iemesli. Šai ziņā gan Roberts Štelmahers, gan Ramūns Butauts raidīja mājienus psiholoģijas virzienā – pieminot gan sava laukuma, gan veiksmīgi un neveiksmīgo dienu faktoru. Savukārt izslēgšanas spēļu gaisotni vēl tikai iepazīstošā „VEF Rīga” centra Viktora Iļjina mēģinājumu pēc žurnālistu lūguma mazliet pavērt priekškaru uz komandas taktisko virtuvi, treneris Butauts pārtrauca pieklājīgi, tomēr kategoriski – sak, vēl nav īstais laiks runāt par niansēm, jo cīņa par zeltu tik tikko sākusies.

Treneru lakonismu var saprast. Skaidrs, ka patlaban abu komandu reālo spēku samēru neraksturo ne Rīgā fiksētais + 13, ne vēl jo vairāk Ventspilī bijušais +29. Izredzes ir krietni līdzvērtīgākas, tātad katras spēles un visas sērijas likteni izšķirs sīkumi. Un prasme tos izmantot, lai izsistu pretiniekus no līdzsvara.

Pēc pirmās spēles Ventspilī rakstīju, ka „VEF Rīga” sērijas gaitu citā virzienā var pavērst, ja līdera cienīgu spēli sāks demonstrēt saspēles vadītājs Dī Brauns un/vai jūtamu pienesumu komandas spēlē sāks dot četri jaunie spēlētāji, kuriem čempionu pašreizējā virknējumā nepietiek pieredzējušo „muguru” , aiz kurām paslēpties. Otrajā mačā no šiem diviem priekšnoteikumiem piepildījās pusotrs. Brauns bija enerģiskāks un lietderīgāks, nekā Ventspilī, tomēr joprojām patālu no labākā snieguma. Toties jauniešu „frakcija” – Kristaps Pļavnieks un centri Viktors Iļjins un Anžejs Pasečniks (ar vienu izņēmumu) – pārsteidza ar drošu iesaistīšanos uzbrukumu veidošanā, kā arī enerģisku, tomēr apdomīgu centību aizsardzībā, izvairoties no liekām piezīmēm. Ļoti labu savu darbiņu izdarīja Rihards Kuksiks un Kristaps Janičenoks, tomēr uzvara bija ne tikai līderu - visas komandas nopelns, jo čempionu spiediens mazliet atslāba tikai ceturtajā ceturtdaļā. Savukārt „Ventspils neveiksme bija komandas zaudējums, par kuru atbildība brālīgi jāsadala uz galviņām – kurš nespēja trāpīt, kurš bremzēja uzbrukumus, kurš krita cauri aizsardzībā...

Bet – jau svētdien būs cita spēle, ar savādākiem gatavošanās zemtekstiem, savādāku gaisotni tribīnēs un savu, oriģinālu, sižetu. Sērijas rezultāts 1:1 tikai formāli ir izlīdzinājis abu komandu izredzes, jo patiesībā priekšroka joprojām ir ventspilniekiem. Ja viss turpināsies pirmajos mačos uzņemtajā tonī – mājinieki trāpa, viesi ne visai - , atrisinājums var tikt atlikts uz septīto spēli, kas, kā zināms, notiks Ventspilī.

Lai nosargātu titulu, rīdziniekiem jāspēj uzvarēt vismaz vienā mačā izbraukumā. Otrā spēle parādīja, ka „VEF Rīga” ierindā palikušajam  desmitniekam čempionu gars nav salauzts, taču īstā pārbaude tā izturībai notiks Ventspilī. Jau svētdien.

Guntis Keisels, basket.lv