Latvijas basketbols olimpiskajās spēlēs: pirmā pieredze Berlīnē

Olimpiskā eksotika Berlīnē

1936. gada augustā Berlīne uzņēma XI olimpiādes spēļu dalībniekus un programmā pirmo reizi bija iekļauts arī basketbols. Eiropas čempionu statuss mudināja runāt par augstiem mērķiem, kaut gan par reālo spēku samēru pasaulē reāla priekšstata nebija. Skaidrs, ka stipri būs amerikāņi, bet ko spēs pārējie?

Latvijas basketbolistu sagatavošanās procesu diemžēl kavēja dažādas nesaskaņas. „Universitātes sporta” spēlētāji panāca Valdemāra Baumaņa atcelšanu no valstsvienības vadītāja amata. Protestēdams pret tādu pavērsienu no komandas aizgāja Jānis Lidmanis. 1936. gada ziemā pārbaudes spēlēs Latvijas komanda Kauņā atkal sagrāva Lietuvu (33:10), bet Tartu ar igauņiem cīņa beidzās neizšķirti (32:32) un Krakovā poļiem tika zaudēts (24:30). „Pēdējā laikā neesam progresējuši...” paškritiski atzina Rūdolfs Jurciņš, liekot cerības uz treniņiem pēdējos mēnešos. Tos basketbolisti aizvadīja nometnē Mellužos, trenējoties zem klajas debess, jo Berlīnē basketbola turnīrs notika brīvdabas laukumos. Latviešiem tā bija pilnīgi jauna pieredze. Par spīti piemērotu telpu trūkumam, basketbols mūspusē no laika gala bija attīstījies kā ziemā sporta zālē spēlējama spēle.

Vasaras sākumā Basketbola savienības vadība piedāvāja Valdemāram Baumanim atgriezties valstsvienības trenera amatā, taču Ženēvas triumfa autors piekrita tikai uzņemties pārstāvja pienākumus, uzskatīdams, ka atlikušajā laikā nepagūs izlabot iepriekš pieļautās kļūdas. Trenera statuss palika Rihardam Dekšeniekam.

Latvijas olimpiskajā delegācijā bija iekļauti 11 basketbolisti, bet oficiālajās spēlēs piedalījās septiņi: Eduards Andersons, Rūdolfs Jurciņš, Džems Raudziņš, Voldemārs Elmūts (visi – „Universitātes sports”), Mārtiņš Grundmanis, Visvaldis Melderis (abi ASK) un Maksis Kazāks („Latvju Jaunatne”). Rezervē palika Edgars Rūja, Jānis Tiltiņš (abi „US”), Aleksejs Anufrijevs („Starts”) un Alfrēds Hermanovskis („Latvju Jaunatne”). 

Laikus ieradušies Berlīnē, latvieši aizvadīja vairākas pārbaudes spēles: ar Meksiku 28:38 un 18:19, ar Itāliju 38:35, ar Turciju 23:5, ar Japānu 9:6. Tā kā netika izpildīti tradicionālie rituāli un spēļu laiks bija saīsināts, šie mači palikuši ārpus oficiālā valstssacīkšu reģistra. Taču priekšstats par konkurentiem bija iegūts un tas rosināja piesardzību. „Jāatzīst, ka Eiropa ir vājāka par Ameriku, t. i. Ziemeļameriku, un vēl jautājums, vai tikai par Ameriku vien... Esam maldījušies, domādami, ka vāji ir dienvidamerikāņi. Tas, kas še nometnē redzēts, liecina spilgti, nepārprotami, ka arī šī pasaules mala var reprezentēties ar ne vienu vien īsti respektējamu vienību. Visai spēcīgi šķiet kanādieši, filipīnieši, nipoņi, ķīnieši. Eksotiskās vienības vispār ļoti dedzīgu temperamentu, zibenīgi ātras,” Rūdolfs Jurciņš dalījās iespaidos ar „Sporta Pasaules” lasītājiem. „Latviešu galvenie trūkumi, salīdzinot ar amerikāņiem?1) Vāja roku darbības technika, 2) īsāki augums, 3) mazāks ātrums,” uzskaitīja V.Baumanis.

Olimpiskajam turnīram bija pieteikušās 23 komandas – 12 no Eiropas, četras no Dienvidamerikas, pa trim no Ziemeļamerikas un Āzijas, viena no Āfrikas. Divas – arī Eiropas vicečempione Spānija – laukumā nemaz neizgāja.

Izloze Eiropas čempionei Latvijas valstsvienībai pirmajā spēlē pretī sūtīja Urugvajas izlasi. Ar tradicionālajiem ieročiem – Jurciņa uzvarētajiem centra iemetieniem, prātīgo bumbas kontroli un sparīgo darbību grozu tuvumā – latvieši panāca pirmo pārsvaru (6:0). Tas gan drīz izkusa pretinieku ātro uzbrukumu iespaidā. Puslaiks – 11:11. Pēc pārtraukuma spēles temps kļuva lēnāks un abas komandas ilgi nespēja gūt punktus. Pirmajiem paveicās urugvajiešiem – 11:13, tad 14:13 un 14:17. Tāds bijis rezultāts vēl spēles 37.minūtē, bet galotnē Rūdolfs Jurciņš un Džems Raudziņš tomēr izrāva uzvaru latviešiem – 20:17.

„Urugvajietis mūsu basketbolistiem bija bīstams pretinieks. Straujāks, bet nenoteiktāks, arī spēlē parupjāks. Latvju zēni cīnījās godam, trūka gan veiksmes iemetienos, toties teicama bija izturība. Uzmanīgi spēlēja abi aizsargi Andersons un Grundmanis, galveno vērību veltījot straujajiem pretinieka uzbrucējiem,” rakstīja „Sporta Pasaule”.

1936. gada 7. augusts, Berlīne: Latvija – Urugvaja 20:17 (11:11)

Latvija:  M.Grundmanis, E.Andersons, D.Raudziņš (10), V.Melderis (2), R.Jurciņš (7); V.Elmūts (1). Treneris R.Dekšenieks

32 labas minūtes pret vicečempioniem

Uzvara pirmajā spēlē Latvijas komandai sagādāja brīvdienu. Tās laikā pirmās kārtas neveiksminieki savā starpā noskaidroja komandas, kurām olimpiskais turnīrs jau bija beidzies. Spēlējot pēc Berlīnē lietotās divmīnusu sistēmas viens zaudējums vēl nenozīmēja visu cerību krahu. Piemēram, Latvijas uzveiktā Urugvajas komanda uzvarēja nākamajās trijās spēlēs un noslēguma tabula ierindojās cienījamā 6.vietā.

Latviešu pirmais panākums gan spārnoja cerības, gan rosināja piesardzību. Cīņā ar Amerikas basketbola skolas pārstāvjiem varēja just, ka pietrūkst ātruma un asuma, arī bumbas pārvaldīšanas tehnika sāncenšiem bija labāka. Visdrošāk punkti nāca metot no tuvās distances, ja izdevās bumbu iespēlēt uzbrucējiem un tiesnesis nepieļāva pārāk asu pretspēli. Mūsu aizsardzība turējās, ja vien pretiniekiem ar ātrumu un sportisko nekaunību neizdevās laukumā radīt haosu, kurā prātīgajiem latviešiem ne vienmēr izdevās pieņemt vispareizākos lēmumus.

Arī otrajā kārtā izloze Latvijas komandai pretim sūtīja sāncenšus no Atlantijas okeāna viņa krasta – Kanādas izlasi, kuras spēlētāji bija rūdījušies, regulārie spēlējot ar kaimiņiem amerikāņiem.

„Sacīkstē ar Kanādu Latvijas vienība trīs ceturtdaļas spēlēja tik jauki un saskaņoti, ka dibināti šo spēli varam uzskatīt par labāko, kādu tā jebkad ir spēlējusi. Vēl otrā puslaikā Latvija bija astoņus punktus vadībā un tikai japāņu tiesneša pārāk striktā sodu piešķiršana panāca to, ka Latvijas vienībai bija jāmaina aizsargi (Grundmaņa vietā nāca Kazāks), kas nevēlami ietekmēja tās cīņas sparu,” pēc spēles rakstīja Latvijas prese.

Sižeta līnija bija atstāstīta precīzi. 8:0 drīz pēc sākuma, 12:9 pēc pirmā puslaika, 17:10 pēc nospēlētām 25 minūtēm. Taču tad kanādieši spēja paātrināt spēles tempu, kam mūsējie nebija gatavi. 33.minūtē rezultāts vēl bija neizšķirts (22:22), taču galotnē vairāk izturības un meistarības bija Kanādas komandai. Zūdot fiziskajiem spēkiem, Latvijas basketbolistu galvas kļuva karstākas, nespējot atrast pareizākos risinājumus pēdējiem uzbrukumiem. 23:34 pret nākamajiem finālistiem – tās vēl nebija turnīra beigas, bet zaudējumu limits gan bija izsmelts...

Pēc divām nospēlētajām kārtām secinājumi par spēku samēriem nebija eiropiešiem glaimojoši. No desmit startējušajām komandām, trīs – Francija, Beļģija un Turcija – jau bija izstājušās, vēl trīs bija zaudējušas otrās kārtas pirmajos mačos (Igaunija piekāpās ASV izlasei – 28:52), bet astotdaļfinālā iekļuvušie šveicieši un itālieši bija pārspējuši „savējos” – attiecīgi Čehoslovākiju un Vāciju.

1936. gada 9. augusts, Berlīne: Latvija – Kanāda 23:34 (12:9)

Latvija:  M.Grundmanis, E.Andersons (4), D.Raudziņš (5), V.Melderis (2), R.Jurciņš (12); M.Kazāks, V.Elmūts. Treneris R.Dekšenieks

Negaidīti cietais poļu rieksts

Olimpiskā turnīra otrās kārtas spēļu uzvarētāji atkal ieguva dienu atelpai, bet zaudētājiem vajadzēja doties laukumā „pēdējās cerības” spēlēs. Latvijas komandai labā ziņa bija tā, ka šoreiz būs jāspēlē ar eiropiešiem. Sliktā – ka pretī nāks Polijas komanda.

Latvijas un Polijas studentu komandu cīņās bilance bija labvēlīga latviešiem. Toties pirmā valstssacīkste 1936. gada 15. februārī Krakovā Eiropas meistariem bija atstājusi rūgtas mieles – 24:30... Pretinieki laukumā ir kā nerādīja nekādus brīnumus, taču darbojās racionāli un droši. Gluži, kā bija pieraduši spēlēt latvieši, un cīņā ar savu spoguļattēlu Latvijas komanda kļuva nedroša. Spēle Krakovā bija pēdējā „Kapteiņa Džeka” – Jāņa Lidmaņa – karjerā basketbola valstsvienībā. Pēc tās vietu pamatsastāvā bija zaudējis vēl viens Ženēvas varonis Aleksejs Anufrijevs. Vietā nākušie Visvaldis Melderis un Džems Raudziņš it kā nebija sliktāki, bet kopspēle vairs tik labi nevedās.

Komandu gan centās uzmundrināt Valdemārs Baumanis, intervijā „Sporta Pasaulei” paziņodams: „Mana dziļākā pārliecība, ka Berlīnes olimpiādē ne no vienas Eiropas nācijas Latvijai nav jābaidās un vēl sevišķi no Polijas nē. Droši varu teikt, ka pie groza neviena vienība Eiropā necīnās tik labi kā Latvija un par to ir jāpateicas Konservatorijas mazajai vingrotavai.”

Uz spēli ar poļiem Latvijas valstsvienība devās bez nolemtības sajūtas, taču arī bez Eiropas čempioniem piestāvošas pārliecības. Komandas līderu sniegumā bija manāmas iepriekšējās spēles atstātā noguruma pēdas, tāpēc neveicās ne saspēlē, ne bumbas iemetienos grozā. Neattaisnojās Elmūta sūtīšana pamatpiecniekā Raudziņa vietā. Arī soda metienu izpilde bija zem katras kritikas. Pretinieki nekur tālu neaizmuka, taču ar dažu punktu starpību (gala iznākumā – 23:28)  bija gana, lai komandu likteņi būtu diametrāli pretēji. Polijas komanda nākamajā mačā uzvarēja Brazīliju, ceturtdaļfinālā pretinieki Peru basketbolisti uz spēli neieradās un noslēguma tabulā poļi ieņēma 4.vietu – visaugstāko no Eiropas komandām. Savukārt Latvijas komandai pirmais olimpiskais turnīrs bija beidzies.

Kā jau latviešiem ierasts, vilšanās sāpēs dažs kvēlais atbalstītājs kļuva sarkastiski nežēlīgs. „Latvijas basketbola vienība vakar absolvēja savu vājāko spēli, kādu tā jebkad demonstrējusi. Tas ir Eiropas čempioniem negaidīts un totāls fiasko...” Lietišķāk noskaņotie saskatīja objektīvus neveiksmju cēloņus. Latvijai visu spēļu smagumu uz saviem pleciem iznesa seši basketbolisti, bet pretiniekiem sastāvi bija plašāki un spēku maču beigās – vairāk.

Par spēku samēriem pasaules basketbolā liecināja fakts, ka olimpiskā turnīra ceturtdaļfinālā no Eiropas komandām iekļuva tikai Polija un Itālija, bet visas medaļas aizceļoja pāri okeānam: uz ASV, Kanādu un Meksika

1936. gada 10. augusts, Berlīne: Latvija – Polija 23:28 (12:14)

Latvija:M.Grundmanis (2), E.Andersons (4), V.Elmūts (2), V.Melderis (4), R.Jurciņš (11); M.Kazāks, D.Raudziņš. Treneris R.Dekšenieks