Andris Aunkrogers: četras sieviešu Eirolīgas superspēles Stambulas lauvu krātiņā

Tādas spēles tiesnesim ir kā ordenis vai sods?

Varbūt tas izklausīsies dīvaini, bet kaut ko tādu novēlu piedzīvot katram tiesnesim. Neatņemama pieredze. Pēc tam pat tiesājot finālspēli uztraukums vairs nebija tik liels. Bija radusies daudz lielāka pārliecība par saviem spēkiem.

Finālturnīra otrā diena, Galatasaray jau „pūrā” zaudējums spāņu klubam, Fenerbahce vēl ir rezerves varianti pat neveiksmes gadījumā – tāds bija sportiskais fons šai spēlei. Plus divas Stambulas daļas pārstāvošo klubu fanu gadsimtu senais naids... Zināji, kas sagaida?

Pirmajā dienā abas Stambulas komandas spēlēja pēc kārtas un faniem kaut kāds konflikts jau bija sanācis. Protams, biju dzirdējis par viņu savstarpējām attiecībām futbolā.

Vietējie stāstīja, ka Turcijas čempionāta spēlēs zālēs ielaiž tikai mājinieku līdzjutējus, un tur sadursmes ir izslēgtas. Viņi satiekas tikai Turcijas kausa un Eirolīgas spēļu laikā. 95% no viņiem spēle neinteresē, tikai savstarpējo attiecību kārtošana. Bet vēl jau bija milzīgs spiediens arī no spēlētājiem, treneriem.

Tik nozīmīgā pieaugušo turnīrā strādāji pirmo reizi. Braucot uz Stambulu cerēji uz tādiem pārbaudījumiem?

Braucot vēl nē, bet pirmās spēļu dienas vakarā ēdot vakariņas Jurim Kokainim (arī viņš tiesāja Eirolīgas Final 4 spēles) teicu, ka vienreiz dzīvē kaut ko tādu gribētu piedzīvot.  Kad saņēmu norīkojumu, Juris smējās: gribēji un dabūji...

Pirmajā dienā mani iemeta pirtī– iedeva svarīgāko spēli Ros Casares – UMMC. Paskatījās, acīmredzot atzina, ka  esmu ticis galā un nolēma vēl „paaugstināt temperatūru”. Man tas bija mazliet negaidīti, bet, ja tev dod iespēju – jāizmanto. Ja ieliek lauvas krātiņā – jāizdzīvo.

Norīkojumu uzzināji vakarā pirms spēles. Aizmigt izdevās viegli?

Līdz diviem skatījos pirmās dienas spēles ierakstu. Instruktors pateica, kas bija labs un pievērsa uzmanību kādām epizodēm, kas nebija tik labas. No rīta bija sapulce pēc kuras mūs – Stambulas derbija tiesnešus – palūdza vēl uzkavēties. Instruktori pievērsa uzmanību dažādām niansēm, atgādināja, ka jābūt gataviem neadekvātai spēlētāju rīcībai. Uzsvēra, ka jācenšas darboties nosvērti, izvairīties no agresīviem žestiem. Izstāstīja arī par drošības pasākumiem  – kā brauksim uz zāli, ka puslaikā un pēc spēles jāsanāk centrā un tad apsardze mūsu izvedīs ārā. Par visu bija padomāts, viss bija noorganizēts augstā līmenī.

Tavi partneri bija pieredzējušāki?

Serbu tiesnesim Aleksandram Glisičam bija derbija Partizan – Crvena zvezda pieredze, rumāniete Fabiana Nitu strādājusi Eiropas sieviešu čempionātā.

Kāda ir sajūta, atrodoties kara lauka epicentrā?

Pirms spēles savā starpā runājām, ka jāatslēdzas no visa, kas notiek apkārt, koncentrējoties tikai uz to, kas laukumā.

Zālē bija apmēram 10 000 cilvēku. 4000 vienā pusē, 4000 - otrā. Pa vidu apmēram 300 policisti un  neitrālā skatītāji. Fani bija nošķirti, tomēr, kad 2.ceturtdaļas vidū kāds iemeta petardi otrajā pusē,  vajadzēja izsaukt policijas papildspēkus. Tobrīd izskatījās, ka spēli varētu nākties pārtraukt.

Cik reizes apturējāt spēli?

 Septiņas. Pēc pirmās strīdus bumbas  izspēles laukumā salidoja tualetes papīra rituļi un serpantīni – bet tas bija sīkums. Pēc  tam  divreiz izlidoja ūdens glāzes, četras reizes spridzekļi – petardes. Vēl dažas reizes jutām, ka tās nokrīt tuvu laukumam. Pēdējās sekundes laukumā lidoja pilnīgi viss.

Jo ilgāka pauze, jo vairāk fani uzvilkās, tāpēc mūsu uzdevums bija pēc iespējas ātrāk atsākt spēli.  Spiediens bija visu laiku – vai no vieniem vai otriem. Nenormāls troksnis. Pēdējās minūtēs jutu, ka auss vibrē. Zinātāji gan teica, ka vēl esot viena augstāka pakāpe – kad 16 000 Panathinaikos atbalstītāji trokšņo visas 40 minūtes. Te tomēr bija dalītas aktivitātes.

Fenerbahce sastāvā spēlē Zane Tamane un Elīna Babkina, treneris ir bijušais Latvijas valstsvienības vadītājs Džordžs Dikeoulakoss. Vai Galatsaray fani nebija atšifrējuši tavu saistību ar „ienaidniekiem”?

Nebija un pats par to absolūti nedomāju. Koncentrējos uz praktiskām lietām. Zināju, ka Džordžs ir ekspansīvs treneris un laikus domāju, kā kontrolēšu viņu un soliņu.

Spēles laikā ko redzēju, to arī svilpu. 20 sekundes pirms beigām, kad Fenerbahce bija tikai četru punktu pārsvars, sarežģītā situācijā Tamanei nosvilpu sodu, ko pēc tam novērtēja kā vienu no labākajiem lēmumiem.

Tobrīd latviski parunājāt?

Zane jau akceptē, ja tiesneša lēmums bijis pareizs. Turklāt tobrīd bija svarīgi savākt atlēkušo bumbu, viņa koncentrējās spēlei. Parunāt vairāk iznāca ar Elīnu, kura pauzē centās ieteikt, ko vajadzēt paskatīties īpaši. Atbildēju, ka daru, ko varu.

Kāda bija spēles kvalitāte?

Fināla cienīga spēle – pēc emocijām, sižeta. Sākumā Galatasaray izrāvās priekšā, tad Fenerbahce noķēra un aizgāja garām, bet Galatasaray gandrīz atspēlējās... Laukumā bija izcilas spēlētājas un tiešām bija liels prieks, kad video skatoties konstatēju: Zane un Elīna ļoti labi nospēlēja tieši beigās.

Mums grūtākos uzdevumus sagādāja Galatasaray līdere Diāna Taurazi. Superzvaigzne, no kuras nedrīkst nolaist acis, jo viņi iekšā sēž velns.

Pašam bija gandarījums par savu darbu?

Trīsreiz esmu noskatījies ierakstu, un neesmu pamanījis, ko būtu varējis izdarīt labāk. Varbūt tikai sasprindzinājuma dēļ divās vai trijās epizodēs sanāca pārāk agresīva ķermeņa valoda. Kad strīdīgā situācijā ļoti kategoriski parādīju, uz kuru pusi auts, gar galvu aizlidoja šķiltavas. Ja žests būtu bijis mierīgāks... Bet tas jau nāk ar pieredzi, teorētiski to iemācīties nevar.

Labākais novērtējums – norīkojums uz nākamo spēli...

Biju pārliecināts, ka trešajā dienā spēli Fenerbahce – Rivas Ecopolis par pirmo vietu grupā man nedos. Kad ieraudzīju norīkojumu, sapratu, ka savu iespēju esmu izmantojis un eju vēl uz priekšu.

Tajā naktī gan neaizmigu līdz pusčetriem. Sēdi gultā un spēle griežas acu priekšā kā filmā. Vienreiz noskatījos īsto ierakstu -  interesanti...

Kāpēc Fenerbahce zaudēja Madrides komandai?

Bija redzams, ka Fenerbahce spēlētājas mentāli nav atguvušās pēc cīņas ar Galatasaray. Turklāt viņu līdere Penija Teilore bija izgājusi no ierindas ar smagu traumu. Savukārt  Madrides komanda bija ļoti organizēta, kaujinieciska.

Sākumā iedevām tehnisko piezīmi spāņu trenerim, pēc tam arī Džordžam. Laikā, jo treneri pēc tam pievērsās spēlei. Galotne iznāca ļoti nervoza. Fenerbahce pievilka līdz diviem punktiem, bet kļūdījās ātrajā uzbrukumā. Tribīnēs bija kādi 3000 līdzjutēju. Trokšņoja, bet nevarēja ne salīdzināt ar to, kas tur notika dienu iepriekš. Nekādu ekscesu nebija, fani redzēja, ka viņu komanda pati zaudēja.

Norīkojums uz finālu bija vēl viens pārsteigums?

Vakarā pirms finālu dienas pirmo reizi bija jūtams sasprindzinājumu starp tiesnešiem – kuram tiks fināls. Pats necerēju. Domāju – esmu trīs dienas tiesājis pašas svarīgākās spēles, pietiks. Kad saņēmu norīkojumu lapu, sāku skatīties no augšas – par 7.vietu nav, par 5. – nav... Tad ziņkārība ņēma virsroku – kas tad strādās finālā? Kad ieraudzīju savu vārdu, uztraukums bija lielāks, nekā iepriekš. Bet, kad ieradāmies zālē un sākās spēle, adrenalīns vairs nebija tik augstā līmenī. Pārliecība un pieredze ir vērtīgas lietas. Noskatoties video pārliecinos, ka kvalitāte līkne ar katru spēli gāja uz augšu, un, cik noskaidroju, tieši tāpēc man uzticēja tik svarīgas spēles.

Ažiotāža bija liela?

Tribīnēs bija 100 Valensijas līdzjutēji un kādi 3000 neitrālie. Bet tas jau nemazināja finālspēles nozīmi. Mačs bija interesants, varbūt spriedze mazliet nomāca kvalitāti. Madrides komanda nolūza trešās ceturtdaļas beigās.

Pēc spēles uzvarētājas saņēma kausu. Ko dabūja tiesneši – zelta svilpes?

Siltus rokasspiedienus. Paši apsveicām viens otru, instruktors Alans Ričardsons īsi pateica, ka viss bijis ļoti labi un tādā garā jāturpina. Vispār tiesnešu boss Migels Betankūrs par mūsu darbu bija dzirdējis gandrīz tikai uzslavas.

Kas tālāk – olimpiskās spēles?

Vēl nē – ikdiena (smejas). Tūlīt sāksies pats interesantākais – Latvijas čempionātu fināli. Jau saņemts norīkojums augustā uz Eiropas U18 meiteņu čempionāta spēlēm. Eirolīgas fināls – tas bija skaisti, bet tagad jāaizmirst. Katra spēle sākas no jauna.

Guntis Keisels

P.S. Sieviešu Eirolīgas Final 8 turnīrā tikai Latvija bija pārstāvēta ar diviem tiesnešiem. Arī Juris Kokainis tiesāja četras spēles: Fenerbahce – Beretta Familia, UMMC – Wisla, Galatasaray – Beretta Familia un Beretta Familia – Wisla.