Arnis Vecvagars: Jāpierod izvirzīt augstākus mērķus

“Garajā galā” nebija pieejami Kristaps Porziņģis, Anžejs Pasečniks un Klāvs Čavars, tikai pēdējā brīdī noskaidrojās, ka pēc astoņus mēnešus ilgušas savainojuma ārstēšanas varēs spēlēt Rinalds Mālmanis, tāpēc U20 izlases starts Eiropas čempionātā tika gaidīts piesardzīgi. Vai pirms čempionāta 5.vieta nešķita vēlmju kalngals?

 Vietai ir augsta, bet, redzot, kā ievirzījās turnīra gaita, kā spēlējām paši un pretinieki, ir skaidrs, ka varēja būt arī labāk. Ceturtdaļfinālā pret Turcijas izlasi visvairāk pietrūka ticības, ka varam uzvarēt. Arī gribēšanas tiekties pēc kaut kā vairāk, nevis tikai minimālajiem mērķiem – neizkrist no līgas vai iekļūt ceturtdaļfinālā. Kad izdevās uzķert savu spēli, šķita, ka lūzums jau rokā. Bet tūlīt sekoja muļķīgas kļūdas. Savukārt turki izšķirošajos brīžos spēlēja ar lielu pārliecību.

Pietrūka meistarības un spilgtu līderu?

Basketbolā svarīgāko spēļu likteni ne vienmēr izšķir talanta daudzums. Uzvaras bieži tiek izcīnītas nevis laukumā, bet gan ģērbtuvē. Ja pareizi noskaņotas galvas, labāk darbojas arī rokas un kājas. Zīmīga nianse - turnīrs vēl bija knapi pusē, kad oficiālajā mājaslapā tika publicēta intervija ar Serbijas komandas pārstāvi, kuras moto bija nepārprotams: “Mūs interesē tikai zelts!” Viņi nebaidās uzvelt sev plecos šo psiholoģisko slogu un māk zem tā nesalūzt. Tas ir paraugs, kam jācenšas līdzināties. Jau sākot ar jauniešu izlasēm – lai kādreiz varētu gaidīt no valstsvienības ne tikai labas spēles, bet arī lielas uzvaras.

Deviņdesmit piektajiem, kam šis bija pēdējais Eiropas jauniešu čempionāts, izdevusies cienījami stabila sērija: 6.vieta U16 turnīrā, 4.vieta U18 čempionātā un 5.vieta tagad. Turklāt varēja būt vēl labāk, ja dažās izšķirošajās spēlēs galotnē būtu uzsmaidījusi veiksme. Toties ik reizi izdevās apspēlēt Lietuvas komandu...

Uzvaras pār Lietuvu, protams, ir emocionāli patīkamas, taču tie ir panākumi tikai atsevišķās kaujās. Savukārt izšķirošajās cīņās nav runa par veiksmi vai neveiksmi, bet gan par spēju labi nospēlēt liela spiediena apstākļos. Trāpīt izšķirošo metienu, pareizi nospēlēt aizsardzībā, nelaist pretinieku pie atlēkušās bumbas. Ar lielu daļu spēlētāju strādāju pirmo reizi, bet čempionātā pieredzētais liek domāt, ka iepriekšējās “neveiksmes” tomēr nebija nelaimes gadījumi. Ja spēle iet no rokas, gandrīz katrs var trāpīt grozā. Bet, tiklīdz sākas nopietnas grūtības, daudzi it kā paiet malā.

Varbūt treneris neprot komandu noskaņot?

Pieredze māca, ka vislabāk nospēlē komandas, kurās ir augsta spēlētāju līdzatbildība. Ja par nekvalitatīvu vai paviršu darbību laukumā spēlētājs lielāko kritiku dzird nevis no trenera, bet komandas biedriem. Ja spēlētājam par paviršību ir neērti nevis trenera, bet komandas biedru priekšā. Nav runa par kļūdām, kādas gadās visiem, bet gan tieši par necīnīšanos, izvairīšanos no sadursmēm. Par šīm lietām runājām šogad un domāju, ka iepriekš to teikuši arī citi treneri. Čempionāta laikā reizēm nostrādāja, reizēm – nē. Bet nedomāju, piemēram, ka U20 izlasē trenerim jāpierunā spēlētājs veikt ārsta nozīmēto procedūru. Tik daudz atbildībai jābūt pašam.

Iepriekš šī vecuma izlasi vadīja treneris Nikolajs Mazurs, bet ilgs darbs ar vienu sastāvu palielina risku nonākt stereotipu varā. Vai šogad komandā nenotika zināma lomu pārdale?

Atsevišķās spēlēs bija dažādi akcenti un savi varoņi. Tomēr neteikšu, ka mans skats uz spēlētāju varēšanu bija kardināli atšķirīgs.

Kāpēc jau čempionāta sākumā saspēles vadītāja postenī laukumā devās Roberts Pāže, nevis komandas kapteinis Kristaps Pļavnieks?

Aprēķins bija vienkāršs – turnīrs ir ļoti garš, tāpēc nebūtu pareizi pirmajās dienās visu likmi likt tikai uz dažām kārtīm. Centos sadalīt slodzi, katrā spēlē iesaistot visus basketbolistus. Tas attiecās arī uz saspēles vadītājiem, turklāt, zinot Pāžes mīnusus, gribējās viņu pēc iespējas vairāk izmantot, iekams pretinieku izlūkošana būs tikusi par tiem skaidrībā, Pļavniekam dodot laiku iespēlēties. Kaut kas no tā visa nostrādāja, taču Pļavnieka trauma šīs kārtis sajauca. Pēdējos piecos mačos viņš nespēlēja un saspēles vadītāja postenī izmantojām Rihardu Lomažu, kurš tajā jutās drošāk par citiem “mazajiem”. Savā ziņā laime nelaimē, jo pret Pļavnieka darbību pirmajās spēlēs bija lielas pretenzijas.

Jā, vismaz vizuāli Lomažs izskatījās daudz pārliecinošāks.

Viņam bija dažādas spēles. Bija brīži, kad Rihards apjuka, tomēr agresivitāte un nepiekāpība palīdzēja tikt galā. Gribētos lielāku stabilitāti. Ja reiz esi ieņēmis komandas “motora” nišu, tad tajā jāturas katrā spēlē. Bija mači, kuros Lomažam tas neizdevās, bet pēdējā spēlē ar Čehiju, pat iedams laukumā ar savainojumu, viņš atkal bija viens no labākajiem.

“Snaipera” pozīcijā Kristapam Gludītim statistika šoreiz ir labāka nekā Dāvim Gekam...

Kā kurā spēlē. Gludītis var trāpīt, bet neprot piebremzēt, ir problēmas ar lēmumu pieņemšanas kvalitāti un darbību aizsardzībā. Geks aizsardzībā ir krietni labāks, tiesa, viņš ļoti iespaidojās no tā, kā sekmējās metieni. Ja “nekrīt”, mazinās kvalitāte arī citos elementos. Trenerim, izraugoties sastāvu konkrētai epizodei, visi šie apstākļi jāņem vērā.

Par kuru spēlētāju bija vismazāk šaubu?

Par Rolandu Šmitu. Attieksmes ziņā – paraugs visiem. Nāk uz treniņu agrāk un paliek ilgāk par citiem, cenšas visu izpildīt. Diemžēl viņš pēc rakstura nav komandas emocionālais līderis, kurš spētu uzkurināt partnerus, pateikt stiprāku vārdu un spētu nevairīties no konfliktiem, ja tas būtu komandas interesēs. Kaut arī viņam būtu tiesības to darīt.

Toties komandas interesēs Šmits spēja pārorientēties no trešās pozīcijas, kādā spēlēja Spānijas klubā, uz piekto...

Ar pozīciju skaitļiem ir interesanti – gatavošanās posmā zināms laiks bija vajadzīgs, laipārliecinātu Rolandu nepievērst uzmanību nominālajai pozīcijai, bet gan laukumā vadīties no konkrētajiem apstākļiem. Ja pretinieks ir mazāks par tevi, vairāk spēlē ar muguru pret grozu un “spied” viņu iekšā. Ja garāks un masīvāks – nāc ārā un izmanto metienus no distances. Šmita meistarības arsenāls ir gana plašs, lai spēlētu dažādi – tas ir viņa trumpis. Diemžēl izskatās, ka spāņu klubā visu diktēja stereotipi – Eiropā ir garu trešo numuru deficīts, nu tad veidosim latvieti par tādu. Zināmā mērā tas attiecas arī uz Rinaldu Mālmani, kurš gan pēc ilgās rehabilitācijas bija tālu no labākās kondīcijas.  Pietrūka pārliecības, kas uzreiz ietekmēja metienu precizitāti. Un jāmācās nebaidīties no kontaktspēles. Atsevišķos mačos pretinieku var nomētāt, bet turnīros uzvaras tiek izcīnītas soda laukumos.

Puse komandas spēlētāju vismaz vienu sezonu pavadījuši ārzemēs. Kā šī prakse bija ietekmējusi meistarību un raksturu?

Ja atstājam “ārpus iekavām” Šmitu, meistarības ziņā, cik varu salīdzināt, ne par vienu nevarētu teikt: jā, sperti trīs soļi uz priekšu. Labi, ka Gludītis un Ervīns Mežnieks ir sasnieguši to, ko gribējuši – iespēju studēt ASV.  Ivars Žvīgurs joprojām ir “frīstailists”, kura improvizācijas mēdz būt gan ar plus, gan mīnus zīmi. Var glābt komandu, bet var arī iegāzt un abas iespējamības ir līdzsvarā. Zinu, ka Ivars bija neapmierināts ar viņam atvēlēto spēles laiku, taču mūsu sarunā varēju likt pretī statistiku – esi bijis laukumā 18 minūtes, bet tajā laikā komandai bilance bijusi mīnusos, kauta arī galu galā izcīnīta uzvara. Mūsdienu basketbolā nepietiek ar disciplīnas un improvizācijas attiecību 50:50 – jābūt apmēram 80:20. No otras puses – Ivars bija viens no tiem, kurš varēja sapurināt komandu ģērbtuvē. Potenciāls ir, bet nebūs viegli atrast komandu un treneri, kuru mērķis būs palīdzēt atraisīties Ivara dotībām, neņemot galvā rezultātu. Noderētu mazliet vairāk paškritikas.

Kuriem spēlētājiem saskati vislabāko nākotni pieaugušo basketbolā.

Šmits jau ir gatavs spēlēt, bet svarīgi būtu atrast komandu, kas viņam uzticēsies, turklāt centīsies izmantot vispusīgi. Turklāt komandu, kas grib uzvarēt. Un pašam jāattīsta “slepkavas instinkts” – sportiskā nekaunība. No pārējiem vistuvāk tam, ko parasti gaida no jaunajiem – enerģisku darbu aizsardzībā un kaut kādu palīdzību uzbrukumā -, manuprāt, ir Geks un Lomažs. Tiesa, abiem būtu lielākas perspektīvas, spēlējot ne tikai kā izpildītājiem, bet arī spēles veidotājiem. Universālajiem aizsargiem, kuri spēj ne tikai trāpīt grozā, bet arī radīt iespējas gan sev, gan partneriem. Abiem tehnika ir normāla, bet ne viens, ne otrs nav tik izcili snaiperi, lai maizi pelnītu tikai ar metienu.

Taču negribu “norakstīt” arī citus, jo šajā vecumā daudzi vēl ir kā apslēptās mantas krātuves – neviens, ieskaitot pašus, nezina, kas tajā var atrasties. Tikai jāstrādā un jābūt gatavam, ka basketbolā uzvaras nenāk bez zilumiem un asinīm.

Guntis Keisels, basket.lv

Latvijas komandas sastāvs un statistika: Vīriešu U20 izlase

Latvijas  U20 izlase