Facebook
GoogleViedoklis: Bez gavilēm, bez panikas
Latvijas U19 izlases neiekļūšana pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā atvēsināja emocijas, kuras jo īpaši bija uzkarsējušas uzvaras pirmajās divās spēlēs. Taču vilšanās dēļ nevajadzētu mesties otrā – kritizēšanas - galējībā. Dzīve vispār nav nedz žilbinoši balta, nedz piķa melna, un Latvijas basketbolā jo īpaši.
Nezinu nevienu zvaigzni, kam nebūtu gadījušies neveiksmīgas spēles vai turnīri, tāpēc ne velti par īsto kritēriju spēlētāja vērībai tiek uzskatīta snieguma stabilitāte ilgākā laika posmā. No šā viedokļa pasaules čempionāts neko Latvijas U19 izlases līderu statusā neko nav mainījis – talantu starptautiskā konvertējamība ir pamanīta un novērtēta. Dāvja Bertāna gadījumā – pat visaugstākajā līmenī.
Taču, pirmkārt, neba nu latvieši ir vienīgie potenciālie spīdekļi plašajā basketbola pasaulē. Rīgā tādu ir daudz, un daļa patlaban izskatījās noslīpētāki par mūsējiem.
Un, otrkārt: spēles Valmierā un Rīgā būtībā parādīja tikai to, kas tāpat jau bija skaidrs – proti, gatavu lielmeistaru 19 gadu vecumā nav. Kam pietrūkst fiziskā spēka, kam taktiskās izpratnes, kam individuālas tehnikas, kam īsta vīra rakstura. Taču šīs visas lietas vēl ir iegūstamas. Vai ar tām apaugs arī pašreizējie Latvijas U19 izlase līderi – tas atkarīgs no treniņdarbas kvalitātes, centības, veselības utt.
Dabas dotumu it kā netrūkst, ar basketbola centību šai paaudzei viss esot kārtībā un, jācer, šai ziņā nenāks vilties. Savukārt cerības, ka talantus izdosies attīstīt līdz meistara pilnbriedam stiprina uzreiz četru Latvijas komandas spēlētāju (Kaspara Vecvagara, Dāvja Bertāna, Ojāra Siliņa un Edmunda Dukuļa) piederība ārzemju klubiem, turklāt tādiem, kuri ieguvuši labu reputāciju kā jauno spēlētāju audzinātāji, nevis zvaigžņu ekspluatētāji. Apstākļi progresam ir, pārējais – pašu rokās.
Vēl, protams, būtu labi, ja papildu varētu izvērst tēmu par Latvijas klubu ieguldījumu jauno talantu rūdīšanā, jo 18-19 gadu vecumā nebūt prātīgi norakstīt arī tos, kuriem šajā komandā bija atvēlētas fona lomas. Taču šajā sakarā pozitīvam tonim trūkst faktu seguma, bet pesimistiskās noskaņas negribas kultivēt. Patiesība, ka Latvijas ekonomiski demogrāfiskajai situācijai daudz labāk atbilst Ļubļanas Olimpijas strādājošais, nekā Maskavas CSKA tērējošais modelis, šķiet tik acīmredzama, ka nezaudēsim cerību uz tā konsekventu un ilgtspējīgu iedzīvināšanu arī kāda Latvijas kluba izpildījumā. Agri vai vēlu.
Bet tikmēr konstatēsim, ka Latvijas U19 izlasei kā komandai pasaules čempionāts neizdevās īpaši labi, bet atsevišķu basketbolistu nākotnes perspektīvas tas neaptumšo. Varbūt pat otrādi, jo viens labi sistais mēdz būt divu nesistu vērts.
Guntis Keisels
+5 [+] [-]
+10 [+] [-]
Tāds savdabīgs basketbolisks "carte blanche". Apsveicu visus ar to.
+7 [+] [-]
+4 [+] [-]
+6 [+] [-]
+7 [+] [-]
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
Jā, starp citu, te tika pieminēts Ēriks Strauss... No viņa der pamācīties basketbola analīzi, strādāt NRA un SA patiešām nav noziegums... Interesanti būtu dzirdēt Anatolija Kreipāna viedokli, tiesa, pirmajās divās dienās Valmierā viņa spriedumi par Latvijas izlasi un ne tikai dažubrīd šķita nākam no saulē pārkarsušas galvas...
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]