Ziedonis Jansons: pērno noskaņu pilnībā atjaunot neizdevās

Pērn teici, ka bronzas medaļas Eiropas čempionātā ir labāks rezultāts, nekā Latvijai objektīvi pienākas, ņemot vērā visu apstākļu kopumu. Vai desmitā vieta pasaulē ir tuvāka realitātei?

Ziedonis Jansons: Zinot, kāda mums ir komanda un spēlētāji, pašam bija doma, ka pasaulē būtu labi iekļūt starp astoņām spēcīgākajām. Par medaļām nesapņoju, un, redzot, kādas šeit ir komandas, bija jābūt ļoti lielai veiksmei, lai tādas izcīnītu. Vāju pretinieku nebija. Pat pret Taivānu mazākā atslābināšanās varēja dārgi maksāt. Varbūt šajā sabiedrībā 10.vieta patiesi ir mūsējā.

Zinot, kā attīstījās notikumi, ko būtu darījis savādāk?

Ja varētu izdarīt neiespējamo – paredzēt, ka saslims otrais saspēles vadītājs Dāvis  Čoders un otrajā spēlē no ierindas izies Renārs Magone... Ar viņiem spēlētāju rotācija būtu savādāka, Artūrs Brēmers nezaudētu iespēju būt rezultatīvs. Tomēr kardināli neko nebūtu mainījis.

Gada laikā kopš Eiropas čempionāta regulāri uzsvēri, ka bronzas sastāvs jāsaglabā. Vai nekļuvi par šādu solījumu un cerību ķīlnieku? Komandas līderu pozīcijas bija stabilas, bet varbūt vajadzēja lielākas izmaiņas rezervistu galā? Gan atsvaidzinot emocijas, gan paplašinot taktisko iespēju loku – iesaistīt kādu krampētāju aizsardzībā, snaiperi?

Reālo palīgu loks nebija pārāk plašs. Varu minēt trīs spēlētājus, kurus atbrīvojām pēdējos – Mārci Vītolu, Andreju Gražuli, Artūru Brici. Katra stiprās puses bija zināmas, bet, vai tās būtu nostrādājušas šādā konkurencē – grūti pateikt.

Vītols varēja pastiprināt aizsardzību. Taču treniņos Dāvis Čoders bija viens no labākajiem krampētājiem, un neviens nezināja, ka slimība viņu izsitīs no ierindas.

Bricis ar savu nestandarta spēli atgādināja mūsu pērno kapteini Andri Misteru (šogad nespēlēja traumas dēļ, un viņa vietu ieņēma Ojārs Siliņš – tā bija vienīgā pārmaiņa sastāvā). Viņa precīzie metieni būtu noderīgi, bet – vai bez lielas starptautiskās pieredzes uzreiz ejot laukumā pasaules čempionātā tie nostrādātu? Artūrs pat vizuāli izskatās pāris gadus jaunāks. Jānobriest – tad būs labs spēlētājs.

Andrejs Gražulis bija viens no tiem garajiem, kas treniņos un pārbaudes spēlēs kvalitatīvi lika blokus un labi cīnījās zem groziem. Grūti pateikt...

Nesaku, ka sastāvu esmu izvēlējies pilnīgi pareizi, bet arī nesaku, ka esmu kļūdījies. Būtu savādāk, bet vai labāk – grūti spriest.

Sastāva komplektēšana ir galvenā trenera un viņa palīgu kompetence – tas nav apšaubāms. Tomēr no citiem treneriem tepat Arēnas tribīnēs nākas dzirdēt kritiskas piezīmes par vienu vai otru izvēli, tāpat arī par komandas taktikas arsenālu.  Vai tomēr darba procesā nebūtu bijis lietderīgi sarīkot tādu kā izlases treneru koncepcijas aizstāvēšanas pasākumu, piemēram, treneru komisijas sēdē, kurā galvenais treneris pamatotu savu sastāva izvēli un atbildētu uz visiem jautājumiem par taktisko arsenālu? Vai tas nepalīdzētu arī pašam nostabilizēt savu viedokli un, nepieciešamības gadījumā to mazliet koriģēt?

Doma nav slikta – padiskutēt, iesaistot arī tos sporta skolu trenerus, kuri pārzina attiecīgo vecuma grupu. Iziet cauri visiem kandidātiem. Bet ir nianse – parasti visi nelabvēļi galvas paceļ tad, kad sāk klāties ne tik skaisti. Arī pērn bija daudz skeptisku vārdu līdz trešajai uzvarai Eiropas čempionātā. Kad iet labi – vai nu klusē, vai izsaka komplimentus.

Cik produktīva bija sadarbība ar sporta skolu treneriem sezonas garumā?

Bija vairāki treneri, kuri ieteica pārbaudīt savējos. Uzklausījām visus, konstruktīvi sadarbojāmies ar Ventspils treneriem, ar Pēteri Ozoliņu no Ogres. Neviens jau nav liedzis padomu, ja tieši paprasa.

Seši spēlētāji sezonu bija pavadījuši ārzemēs. Kā viņi mainījušies sportiski un cilvēciski?

Kā cilvēki nav mainījušies. Tikpat gaiši, saprotoši, pretimnākoši. Tāpēc visu ciklu atkal izgājām bez neviena konflikta.

Kā spēlētāji – pirmā pieredze ārzemēs savas pēdas atstājusi. Gan labas, gan ne tik labas. Ne visiem bijusi pietiekama spēļu prakse, bija atsvešinājušies viens no otra.

Pirms gada uzreiz pēc Eiropas čempionāta izskanēja ideja, ka būtu labi saglabāt komandas kodolu un sezonu nospēlēt kopā Latvijā. Tiesa, vairāki komandas līderi jau tobrīd ar vienu kāju bija ārzemēs...

Varbūt kāds tomēr būtu palicis Rīgā, jo gaidīja līdz pēdējam brīdim. Vai nu finanšu trūkuma vai kāda cita iemesla dēļ tika nolemts savādāk un tagad gausties būtu nekorekti.

Pērn panākuma pamatā bija tas, ka visi, izņemot „amerikāni” Misteru, spēlēja kopā, bija saspēlējušies, ar komandas ķīmiju nekādu problēmu nebija. Šogad ķīmija nedaudz bija pajukusi, iepriekšējo noskaņu pilnībā atjaunot neizdevās.

Pretējus piemērus mēs redzējām – Polijas, Austrālijas komandas regulāri trenējas un spēlē kopā.

Sagatavošanās posmā izdevās izdarīt visu iecerēto?

Noteikti nē. Basketbols iet uz priekšu, nāk visādas modernas taktiskās idejas, bet, lai tās noslīpētu, vajadzīgs laiks. Klubos taktisko arsenālu apgūst visu sezonu un uz play-off tas sāk strādāt.

Gribējām agresīvāku aizsardzību, jaukto aizsardzību, dažādas pārslēgšanās, bet tas viss jāatstrādā, lai darbotos stabili. Uz dullo var iziet cauri tikai vienreiz.

Diemžēl pilnā sastāvā sapulcējāmies tikai divas nedēļas pirms čempionāta. Cik paspējām – izdarījām. Slikti, ka līdz pēdējam brīdim raustījāmies ar sastāva izvēli un nevienu pārbaudes maču nenospēlējām tā, kā spēlējām čempionātā.

Agresīvas aizsardzības trūkumu tribīnēs piesauca daudzi. Pietrūkst individuālās meistarības?

Vairāku faktoru kopums. Spēle viens pret viens prasās pēc uzlabošanas. Kāju darbība, nekaunība, agresivitāte... Dienvidamerikas komandas bija pārākas. Mums varbūt Kaspars Vecvagars varēja  apspēlēt savu pretinieku, pārējie savā pozīcijās bija fiziski nedaudz vājāki, lēnāki. Tomēr, kad asinis sakāpa galvā un spēlētāji sajuta cīņas garšu, pret Poliju otrajā puslaikā 27 punktus atspēlējām tieši viens pret vienu sedzot pretiniekus pa visu laukumu. Varbūt vairāk jānotic sev.

Spēlē ar Poliju pirms labā otrā puslaika bija pirmais, par kuru pats teici: „Kauns...” Un vēl vairākās spēlēs izskatījās, ka komanda sākumā nav pietiekami koncentrējusies cīņai. Arī paši spēlētāji to atzina. Mentalitātes problēmas?

Grūti atbildēt. Tikai pirms spēles ar Argentīnu jutu, ka spēlētāji kaut kur aizpeldējuši. Mēģināju runāt, pārliecināt, bet bija sajūta, ka kaut kas nav riktīgi – nedeg acis, rožainām brillēm staigā. Pirms citām spēlēm, arī pirms Polijas, viss it kā šķita kārtōbā, bet... Varbūt izpaudās lielā atbildība skatītāju priekšā. Pirmajā mačā Arēnā pats jutos kā uz paplātes. Grūti, pie tā jāpierod. Vajadzīga pieredze.

Skatoties mūsu ne visai sekmīgo trīspunktnieku kanonādi radās jautājumi par spēles disciplīnu un taktisko arsenālu uzbrukumā. Dzirdēta gan skarba kritika, gan otra galējība – ka, pārlieku iegrožojot spēlētājus taktiskajos rāmjos, tiktu kavēta viņu individuālā izaugsme.

Ja laukumā katrs gribēs sevi attīstīt, tad jādod piecas bumbas... Nē, komanda ir komanda – nevar laist savā vaļā, kā jērus zaļā pļavā. Un arī nelaidām. Bija kopēja doma, lai negāztu uz grozu pēc pirmās piespēles. Jautājums, kā tā tika izpildīta un sabalansēta.

Kā?

Jāskatās katrā spēlē konkrēti. Vairākās bija tā, ka uzbrukumā komanda "aizpeldēja". Kāds pārturēja bumbu, kāds sasteidza metienus. Iemesli? Stress, nogurums, saskaņotības trūkums. Arī pretinieku labā spēle aizsardzībā. Tā te bija daudz agresīvāka nekā pērn Eiropā. Turklāt mūs no pirmās spēles novērtēja. Nebijām nekādi nezināmie, bijām Eiropas bronzas medaļnieki. Varbūt pērn franči un spāņi mūs pirmajās spēlēs nenovērtēja, ļāva ieskrieties un iegūt pārliecību.

Vai komandai izdevās pilnībā izmantot trenera Mārtiņa Zībarta taktiķa talantu?

Mārtiņš pieslēdzās pirms paša čempionāta, bet īsā laikā ļoti labi sapratās ar komandu. Centās apmeklēt visas pārbaudes spēles, palīdzēt ar savu domu, skatījumu no malas.  Piemēram, tikt skaidrībā par aizsardzības niansēm. Pats uzzināju daudz jaunu lietu. Ja viņš būtu klāt visu laiku, varbūt būtu spēlējuši savādāk, taktiski gudrāk. Protams, tā būtu bijis labāk, bet dzīve piespiež strādāt vairākos darbos.

Spēles disciplīnas ziņā jautājumus radīja Dāvis Bertāns: daudz nepārdomātu metienu, diskusijas ar tiesnešiem. Tribīnēs daudziem diagnoze bija skaidra – NBA drafts sagrozījis galvu...

Pilnīgi garām – galva Dāvim joprojām ir savā vietā! Taču spēlē bija problēmas, kurām ir izskaidrojums. Pirmkārt, mājas spēļu spiediens uz viņu, kā līderi, bija īpaši liels. Turklāt vēl Valmierā, kur viņš ratiņos vizināts. Pat pieredzējušam spēlētājam grūti to izturēt. Otrkārt, tādu tiesāšanu kā pirmajā spēlē ar Taivānu, vēl nebiju piedzīvojis. Savās mājās, pasaules čempionātā... Taivānieši drīzāk spēlēja hokeju vai regbiju. Galu galā Dāvi izprovocēja, viņš vienam ielika ar elkoni un nokļuva zem tiesnešu palielināmā stikla. Tas vilkās līdz.

Viņš nenospēlēja slikti, bet varēja daudz labāk. Otrā spēle ar Austrāliju bija brīnišķīga – aizgāja metiens, nospēlēja kā līderis. Pēc tam pret Argentīnu bija 0/11 un sākās runas...

Jā, tagad var teikt, ka viņš nenospēlēja tik labi, cik gribējās viņam pašam un visiem, bet, ja atšķiram lappuses atpakaļ – cik spēka, enerģijas un nervus prasīja, lai vismaz līdz februārim sakārtotu viņam spēlēšanas iespējas?! Tepat Latvijā jau viņam tos šķēršļus lika. Droši vien vainīgi visi kopā, tikai procenti jāsadala – cik kurš. Tagad Dāvim viss ir kārtībā un esmu pārliecināts, ka karjera ies uz augšu.

Vai arī par citiem „ārzemniekiem” var runāt tikpat optimistiski?

Kaspars Vecvagars Lietuvā ļoti pielicis individuālajā meistarībā. Varbūt brīžiem pat pārāk ar to aizrāvās, bet bija labi un vēl ir ļoti lielas iespējas spēlēt vēl labāk.

Edmunds Dukulis treniņos sākumā nevarēja īsti iejusties, atrast savu vietu, bija mikrotrauma. Bijām uztraukušies, bet čempionātā savā pozīcijā un ar savu augumu viņš nostrādāja tā, ka cepuri nost? Vislabākais lietderības koeficients komandā.

Artūrs Brēmers pa gadu ASV ļoti progresējis. Diemžēl viņu piespiedu kārtā ierobežojām, apstākļu spiesti izmantojot saspēles vadītāja postenī.

Ojārs Siliņš un Aleksejs Rostovs vēl ir spēlētāju karjeras sākumposmā. Viss vēl priekšā. Tāpat, kā puišiem, kuri pērn spēlēja Latvijā.

Kas jāizdara, lai Jānis Timma savu izcilo fizisko potenciālu liktu lietā, ne tikai ar viduvējām sekmēm apšaudot grozu no tālienes?

Mums bija sadarbības uz groza apakšu, kur, izmantojot savu raženo stāvu, Jānis varēja apspēlēt savu pretspēlētāju otrā numura pozīcijā. Pirmajās spēlēs tas gāja cauri, bet uz beigām piezagās nogurums, mikrotraumas. Varbūt tāpēc parādījās daudzie trīspunktu metieni, kaut pašās pēdējās spēlēs balanss bija normāls. Protams, mēs, treneri, spēlētājiem atgādinājām, lai neaizraujas, viņi paši analizēja. Bet tie, kas spēlējuši zina, ka pēdējās minūtēs, kad galvas pārkarsušas, skābeklis trūkst, ne vienmēr tiek pieņemti paši pareizākie lēmumi. Ceru, ka Jānis tiks laba komandā, kur ar viņu kvalitatīvi strādās individuāli.

Latvijā vai ārzemēs?

Ja ir iespēja tikt labā komandās pie labiem speciālistiem – droši vien ārzemēs. Latvijā daudzas komandas grib rezultātus tūlīt un tagad. Ne visur ārzemēs ir medus maize, bet ticu, ka Jānim būs labs aģents, kas ņems viņa karjeru savās rokās un mēģinās attīstīt pareizā virzienā.

Guntis Keisels