Līga Alilujeva: Mūsu pusē bija arī treniņos nopelnītā veiksme

U16 meiteņu izlase jau ceturto gadu pēc kārtas sezonas garumā spēlēja Latvijas Sieviešu līgā, bet pirmo reizi šajā turnīrā bija iesaistītas vairāk nekā 30 spēlētājas. Esam tik bagāti ar 1999.-2000.gadā dzimušajiem talantiem?

Līga Alilujeva. Esam diezgan bagāti. Jaunatnes līgas 1.divīzijā šajā vecuma grupā spēlēja astoņas komandas plus vēl astoņas 2.divīzijā. Katrā ir savas līderes, ir meitenes, kurām var saskatīt perspektīvu. Gribējām visām dot iespēju sevi parādīt, lai nebūtu pārmetumu, ka nepaskatījāmies kādu, kas Jaunatnes līgā met 20-30 punktus spēlē.

Ainārs Čukste. Uz bagātību var paskatīties visādi. Jā, starp, teiksim, septīto un trīsdesmito spēlētāju atšķirība bija minimāla, tāpēc izvēlēties nebija viegli. Arī mums, treneriem, viedokļi atšķīrās un par atsevišķām spēlētājām bija karstas diskusijas. Būtu vieglāk, ja vairāk būtu izteiktu līderu.

Kā tagad, pēc veiksmīgi aizvadītā Eiropas čempionāta, vērtējat diskusiju iznākumu? Trāpījāt ar visām spēlētājām vai bija arī lēmumi, kurus nožēlojāt?

L.A. Pēc veiksmīgām spēlēm jau allaž liekas, ka viss izdarīts pareizi. Bet turnīra gaitā bija arī kritiski brīži, kad likās, ka dažās pozīcijās vajadzēja darīt savādāk. Varbūt divas meitenes varējām nomainīt. Tās, kurām galvās čempionāts jau bija beidzies, tiklīdz bija izcīnīta vieta sastāvā. Galu galā – ja reiz netikām augstāk par piekto vietu, tātad viss nebija pilnīgi perfekti. Tātad pieļāvām kļūdas – gan meitenes laukmā, gan mēs, treneri, pieņemot lēmumus.

Jaunatnes treneri reti pilnībā piekrīt izlašu vadītāju izvēlei un šī reizi nebija izņēmums – kuluāros skanēja uzvārdi, kuri esot nepamatoti apieti.

L.A. Katrs treneris aizstāv savu audzēkni un katram savs viedoklis par sastāvu – tas ir loģiski un saprotami. Pirms pieņemt lēmumu, mēs taisījām tabulas, vērtējām visas nianses un diskutējām

A.Č. Izlasē jāiekļaujas komandas spēlē. Nevar jaukties aizsardzībā, savukārt uzbrukumā nevar atļauties spēlēt kā savā komandā Jaunatnes līgā, izmetot vairāk nekā pusi komandas metienu ar stipri zemu precizitātes procentu. Šai ziņā Jaunatnes līgas statistika mēdz maldināt. Meiteņu grupās skaita tikai punktus, bet neparādās neprecīzo metienu skaits. Ja tos redzētu, dažs “talants” tik labi nemaz neizskatītos.Arī attieksmei pret darbu treniņā un koncentrēšanās pakāpei un pašatdevei ir jābūt maksimālai. Ne visas kandidātes atlases treniņos bija tam gatavas...

Prasme iekļauties komandas spēlē, protams, ir nepieciešama, bet, redzot, kā sieviešu basketbolā pieaug individuālās meistarības un uzņēmības vērtība, varbūt ir vērts starp disciplinēti spēlējošu meiteni, ar apšaubāmām perspektīvām lielajā basketbolā un neapstrādātu talantu, kas apveltīts ar sportisko nekaunību, tomēr izvēlēties pēdējo? Upurēt acumirklīgo rezultātu jauniešu turnīros cerībā, ka pēc vairākiem gadiem tikt pie kvalitatīva papildinājuma valstsvienībai?

 A.Č. No ļoti spilgta talanta neviens jaunatnes izlases treneris neatteiksies, bet, ja varēšanas līmenis ir apmēram vienāds, priekšroka dodama spēlētājai, kura komandu padara stiprāku.

Īpaši tādēļ, ka trīs jaunatnes izlašu vietā būs jāveido četras – arī U17 komanda pasaules čempionātam. Šogad komandā bija četras jaunākas meitenes, kam nākamavasar priekšā savs U16 čempionāts. Kā vispareizāk sadalīt spēkus?

L.A.Vispirms jātiek skaidrībā ar treneriem – kurš kuru komandu gatavos. Tik plaša “inventarizācija” kā pērn vairs nebūs vajadzīga. Tomēr bez šovasar izlasē uzaicinātajām vēl ir meitenes, kuru progresam ir vērts sekot. Kā aug meistarība, kas notiek ar raksturiem. Uz vietu U16 izlasē pretendēs 2000.gadā dzimušās meitenes no Daugavpils, Saldus, Ventspils. Lielākā daļa gan būs rīdzinieces – tas mazliet atvieglos darbu.

A.Č. Vēl jāņem vērā, ka Eiropas čempionātā jāstartē arī U18 izlasei, kuru izveidot tikai no 1998.gadā dzimušajām spēlētājām nebūs iespējams. Pamatgadā ir dažas izteiktas līderes, bet jau kadetu čempionātā viņām palīdzēja deviņdesmit devītās un šāds modelis būs vajadzīgs arī nākamgad. Par laimi, FIBA kalendāra projektā starp U17 pasaules čempionāta beigām un U18 Eiropas čempionāta sākumu paredzēta gandrīz divu nedēļu pauze un startu šajos turnīros var apvienot. Savukārt U16 meiteņu čempionāts sāksies vēl vēlāk, tātad U17 izlasei būs pieejamas arī 2000.gadā dzimušās. Jāizveido spēlētāju saraksts un visiem iesaistītajiem trenerim kopā racionāli jāsadala spēkus. Skaidrs, ka visas nav gatavas spēlēt divus turnīrus, bet dažas to var darīt.

Cik svarīga U16 izlasei ir līdzdalība Latvijas – Igaunijas līgā?

A.Č. Šajās spēlēs pietrūkst tikai īsti niknas aizsardzības pa visu laukumuno pretinieču puses, tomēr ieguvumu ir daudz un un to pierāda pēdējo gadu rezultāti Eiropas čempionātā – 7., 5. un vēlreiz 5.vieta.

Nākamgad vairākas U16 izlases spēlētājas turpinās spēlēt pieaugušo līgā citu komandu sastāvā, bet tādas iespējas nebūs ventspilniecei Luīzei Šeptei, jelgavniecēm Janetai Rozentālei un Katrīnai Kārklei...

A.Č. Jelgava un Ventspils spēlēs Jaunajā sieviešu līgā.

Ar to pietiks, lai progresētu?

A.Č. Minētajām spēlētājām tas līmenis ir par zemu. Viennozīmīgi.

Cits variants: Latvijas – Igaunijas līgā spēlēt U17 izlasei, iesaistot arī U16 izlases pamatspēkus?

A.Č. Tas jāizvērtē Basketbola savienībai un Treneru komisijai. Galvenais, lai izlašu treneriem nav jāizlūdzas spēlētājas.

L.A. Svarīgi, lai būtu iespējas kopā trenēties vismaz reizi mēnesī.

Atgriežoties pie U16 izlases starta Eiropas čempionātā: jau Eiropas jaunatnes olimpiādes laikā izskanēja bažas par problēmām saspēles vadītājas postenī, kur darbojās komandas jaunākās spēlētājas. Alternatīvu nebija?

L.A. Jau pērn U16 čempionātā spēlēja liepājniece Elīne Ruperte, kuras smagais savainojums – ceļgala krustenisko saišu plīsums – bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Uz izlases darba sākuma posmu viņa it kā jau bija atguvusies, bet sekoja atkārtots savainojums.

Varbūt atgriešanās ierindā tika pārāk sasteigta?

L.A. Elīna visu darīja saskaņā ar ārstu norādījumiem.

A.Č. Iespējams, pie vainas viņas biomehānika - slodzes sadalījums uz ceļgalu. Elīna darīja visu, ko fizioterapeite lika, uztrenēja muskuļus. Runājot par citām kandidātēm – nemeklējām perspektīvākās, skatījāmies, kura var ar bumbu tikt pāri laukumam, aiziet garām pretspēlētājai. Problēma bija... Jaunatnes olimpiādē viena no saspēles vadītājām bija Hilda Snipe, bet pēc turnīra treneri nolēma viņu nomainīt un acīmredzot bija pamats to darīt. Patiesībā Hilda pati negrib spēlēt pirmajā pozīcijā. Un ne jau tikai viņa vien. Latviešu mentalitātes iezīme – negribas uzņemties atbildību. Neturam fizisko un psiholoģisko spiedienu.

Bet ar bumbu patīk spēlēt daudzām

A.Č. Jā, bet ir starpība – pašai mēģināt kaut ko darīt vai organizēt komandas spēli. Ar spēles organizēšanu bija problēmas visiem mūsu pirmajiem numuriem.

L.A. Pretinieces to ātri atkoda un centās izmantot. Reizēm izdevās mums sabojāt dzīvi.

Ja reiz sākām runāt par atsevišķām spēlētājām – lūdzu, pakomentējiet visu ieguldījumu un perspektīvas!

L.A. Numuru secībā pirmā bija Jete Nulle (“Rīdzene”). Divus gadus jaunāka, bet basketbolu redz plašāk nekā citas viņas vecuma meitenes. Laba tehnika, prognozē situācijas attīstību. Vēl neprot izvēlēties pareizākos risinājumus un realizēt to, ko pareizi izdomājusi.

A.Č. Neredzēju spēles Tbilisi, bet, ja treneri bija nolēmuši Hildu Snipi nomainīt, tad Jete bija vienīgais variants. Ikdienā pieradusi spēlēt daudz, bet te vajadzēja būt gatavai ļoti īsām epizodēm. Aizsardzībā negāja viegli. Pieredze krājas un noderēs nākamajos turnīros. Kecija Salcēviča(“Rīdzene”) spēles izpratnes ziņā bija visgudrākā un prātīgākā.

L.A. Viņa pati, labi zina, ka jāuzlabo fiziskā varēšana, lai varētu vienmēr izdarīt to, kas jāizdara. Bija vairākas ļoti labas spēles. Amanda Švedenberga (Jūrmala) sākumā nebija plānota par kandidātu sešpadsmitniekā, tomēr izcīnīja vietu sastāvā. Fiziski spēcīga spēlētāja, bet īsti neprot izmantot iespējas uzbrukumā. 

A.Č. Jau no pirmās spēles labi strādāja trīs garo spēlētāju rotācija un Amanda palika ceturtā, tāpēc spēlēja maz. Bet tas ir normāls process – izlasē visām nekad nebūs vienāds spēles laiks un nepieciešamības gadījumā jāmāk pasēdēt uz rezervistu soliņa. Mariannai Kļaviņai (“Rīdzene”), komandas kapteinei, šis nebija pats veiksmīgākais turnīrs. Bija gaidīts mazliet vairāk un stabilāk. Bet tas precīzais trīspunktnieks izšķirošajā cīņā ar Ungāriju pie mīnus 6 atsvēra daudzas kļūdas. Marianna redzēja, ka tūlīt viņu mainīsim par aizsardzībā neizdarīto un parādīja dūšu.

L.A. Brīžiem, šķiet, traucējapārliekā emocionalitāte, kaut kāda sāpe. Bet visā sezonas garumā viņa komandu noturēja uz pozitīvas nots. Nevaru iedomāties komandu bez viņas. Grib trenēties, turpinās strādāt.

A.Č. Vislabāk spēlē, ja jūtas komfortabli. Piemēram, spēlējot “Rīdzenes” sastāvā, viņas enerģiskie caurgājieni burtiski izārda pretinieču aizsardzību. Ne tik labi iet, kad saduras ar trenera spiedienu. Un aizsardzībā, kur nevar diktēt noteikumus, bet jāskatās, ko dara pretiniece. Katrīna Kārkle (Jelgava) stabili iekļāvās rotācijā un, manuprāt, nospēlēja mazliet labāk, nekā gaidīju. Pelnīti izcīnīja vietu pamatsastāvā.

L.A. Uz Katrīnu varēja paļauties. Brīžiem aizmeta garām no labām pozīcijām, pēdējās divas spēles smagākas, bet visumā stabili. Janeta Rozentāle(Jelgava) vasaras sākumā izskatījās negaidīti slikti, spēles negāja. Pēc vairākiem zaudējumiem svarīgā spēlē ar Beļģiju parādīja partnerēm, kā jācīnās, jāiet pēc atlecošajām bumbām. Šajā elementā bija otrā labākā komandā. Uz čempionāta beigām atraisījās, pēdējās spēles burtiski lidoja pa laukumu.

A.Č. Janeta nospēlēja mazliet sliktāk, nekā gaidīju, bet reizēm šķita, ka atlēkušās bumbas pašas krīt viņai rokās. Daudz un precīzi meta sodus, pie kuriem tika, izcīnot bumbas pie pretinieču groza. Pagaidām ekspluatē savu talantu. Daudz iespēju progresēt, trenējoties nopietnāk. Aleksa Gulbe (“Rīdzene”) – visstabilākā spēlētāja un cīnītāja. Izturēja lielu fizisko un arī psiholoģisko slodzi, atradām iespēju, kā izmantot Aleksu vidēji gandrīz 30 minūtes spēlē. Mūsu nabadzības dēļ spēlēja kā ceturtais numurs, bet nākotnē lielākās izredzes būs kā kombo uzbrucējai – mazāku pretspēlētāju cenšoties spiest zem groza, bet pret garāku izmantot metienu 

L.A. Līderes raksturs – jutās atbildīga par visu komandu un nebaidījās uzņemties atbildību. Māra Mote (Cēsis) labāk jūtas kā otrais numurs, taču komandas interesēs pat negaidīti labi pārorientējās uz saspēles vadīšanu. Turnīra gaitā izkonkurēja Nikolu Ozolu un pēdējos mačos jau bija pamatsastāvā. Nebija kopā ar mums ziemā, kad mazliet spēlēja “Cēsu” sastāvā un ārstēja savainojumu. Bet vasarā no pirmās dienas iejutās komandā.

A.Č. Komunikabla sadzīvē – arī tas palīdzēja. Un varēja just, ka daudz devusi sezona “Cēsu” komandā. Arī tādā ziņā, ka saprata basketbola terminoloģiju. Dažkārt gadās, ka stresā meitenes nesaprot profesionālo slengu. Māras mīnuss – reizēm meta no neiedomājamām situācijām, kā to pieradusi darīt visu dzīvi. Nopietnā basketbolā tā nevar. Annija Pozņaka (3.BJSS) aizsardzībā varēja nospēlēt asāk, agresīvāk nekā citas spēlētājas. Uzbrukumā gāja grūtāk, bet svarīgā spēlē pret Vāciju trāpīja divus sarežģītus trīspunktniekus. Tajā mačā gan vispār trāpījām no visgrūtākajām situācijām pret labu aizsardzību. Savukārt vācietes izmeta par 20 metieniem vairāk, bet nevarēja trāpīt.

L.A. Nevarēja, jo arī mūsu aizsardzība bija laba!

A.Č. Laba aizsardzība beidzas ar atlēkušās bumbas izcīnīšanu, bet tajā mačā ļāvām vācietēm saimniekot pie mūsu groza. Bet vienreiz veiksme bija mūsu pusē.

L. A. Treniņos nopelnīta veiksme. Anniju jau bijām atbrīvojuši pirms Eiropas jaunatnes olimpiādes turnīra, bet tur sapratām, ka tādas cīnītājas komandai pietrūkst. Aicinājām atpakaļ un nekļūdījāmies. Uzbrukumā viņai varbūt pietrūka tieši Gruzijas turnīra pieredzes, bet aizsardzībā savu viņa izdarīja. No Sabīnes Lipes (Liepāja) gaidījām vairāk. Grūti gan viņai ko pārmest, jo pēc smagā savainojuma Sabīne visu gadu centās atgriezties. Cerējām uz viņu, bet laikam tomēr nebija gatava ne fiziski, ne psiholoģiski. Kaut arī bija epizodes, kurās nospēlēja labi.

A.Č. ...uzbrukumā! Ja viņa grib spēlēt nopietni, krietni jāuzlabo kāju darbība un jāpiespiež sevi domāt aizsardzībā. Pagaidām šai ziņā viņa ir diezgan vieglprātīga.

L.A. Sabīne pati grib trenēties, Liepājas komandā viņai vieta sastāvā būs. Vajadzēs gan pacīnīties par minūtēm laukumā. Ceru, ka treneris Armands Misus atradīs veidu, kā viņu izmantot, palīdzēs sakārtot galvu. Ja būs ieinteresēta strādāt, arī treneris Kaspars Mājenieks palīdzēs. Pagājušajā gadā bija uzaicinājums spēlētItālijā, bet vecāki grib, lai pabeidz skoluLatvijā. Nākotne basketbolā atkarīga no pašas gribasspēka. Luīzei Šeptei (Ventspils)bija gan ļoti labas spēles, gan ne visai labas, tomēr kopumā viņa kopā ar Aleksu Gulbi bija mūsu stabilākie spēki.

A.Č.  “Firmas” gājiens – ar bumbu palēkties un tad domāt, ko darīt – bija krietni retāk nekā sezonā. Centās, klausīja. Spēlētāja, kas laukumā dara visu. Aizsardzībā ne vienmēr pietika spēka, bet labi lasīja situācijas, ar garajām rokām pārķēra bumbu un tika pie komandai noderīgajiem vieglajiem punktiem. Lai progresētu, jāiemācās klausīties un izpildīt, ja treneris kaut ko aizrāda vai ierosina.Varbūt pietrūkst motivācijaspiespiest sevi, ja ikdienā savā komandā esi labākā,neaizstājamaun tāpat tiec pie spēles laika, jo trenerim nav citu alternatīvu. Nav laika atpūsties, sakārtot domas, izdarīt secinājumus. Bet, uzkrājoties nogurumam, biežāknāk ārā vecie nepareizie stereotipi. Disciplīnas ziņā bija progress – centās izpildīt norādījumus. Statistika nemelo – tikpat neaizstājama, cik Aleksa Gulbe.

L.A. Nikolai Ozolai (Jūrmala) labumā gāja nosēdināšana malā spēlē ar Beļģiju – pēc tam pret Vāciju nospēlēja gan uzņēmīgi, gan rezultatīvi. Bet izslēgšanas turnīrs atkal nebija veiksmīgs. Jāspēlē, jākrāj pieredze.

A.Č. Spēle ar Vāciju parādīja potenciālu, bet gribētos, lai būtu stabilāka un vairāk regulējama spēle. Centās, tomēr ne vienmēr attaisnoja galvenās treneres uzticību. Individuālajā meistarībā daudz pilnveidojamu lietu.

Spēļu laikā acīs krita aktīvais “soliņš” – gan meiteņu emocijas, gan treneru kolektīva iesaistīšanās komandas vadīšanā. Cik produktīva bija šī “ķīmija”?

L.A. Treneri ar dažādu pieredzi, darba stilu un temperamentu – manuprāt, darbam tas nāca tikai par labu. Ainārs Čukste palīdzēja sakārtot darbu sezonas laikā un pieslēdzās pēc U18 čempionāta beigām, ar svaigu aci palīdzēdams izdarīt dažas korekcijas. Andris Steļmahs vairāk koncentrējās uz organizatorisko darbu, ar ko tika galā ļoti labi. Arī savu reizi nostājās meiteņu pusē, kad šķita, ka citi treneri kļuvuši pārāk skarbi. Kasparu Mājenieku pazīstu jau sen, novērtēju viņa zināšanas un jūtos droša, ka viņš no sirds cenšas palīdzēt nevis kaut ko vērpj aiz muguras. Kaspars nebaidās pateikt savas domas, reizēm šķiet pārāk skarbs. Viņš bija “sliktais policists” un ļāva man būt “labajai”. Arī reizēm redzēja to, ko neredzēju. Ja bija, ko teikt, ļāvu viņam runāt. Galvenais, ka darbam tas nāca par labu. Jā, reizēm starp mums bija strīdi un asumi, bet tas ir normāli.

A.Č. Kaspars Mājenieks vairāk domāja par dažādiem uzbrukuma knifiem, es katrā sapulcē atgādināju par aizsardzības nozīmi, LīgaAlilujevamūs turēja līdzsvarā. Pa visiem kopā izdevās. Pirmajā spēlē ielaidām 82 punktus un zaudējām. Pēc tam metodiski samazinājām ielaisto punktu skaitu, un nāca arī uzvaras. Tāda ir realitāte – Latvijas komandām jāuzvar ar to, ka mazāk ielaižam nevis vairāk iemetam. Un, kad brīžiem parādījās arīprecizitāteuzbrukumā, viss bija pavisam OK. Ļoti daudz deva spēles Tbilisi – palielinājās pārliecība.

Iepriekšējos divos čempionātos bija komandas, kuras nevarējām vinnēt, un bija atpalicējas. Te stiprās bija drusku vājākas nekā parasti, toties apakšgals – stiprāks. Astoņniekā varēja būt Vācija, Slovākija, Horvātija un pat Beļģija, kas izkritauz B divīziju. 10-12 komandas varēja uzvarēt cita citu. Uz šī fona nospēlējām cienījami.

Latvijas U16 izlases kalendārs un statistika: Sieviešu U16 izlase

U16 meiteņu izlase Eiropas čempionātā