V.Krūmiņš: "Puiši cīnījās kā varoņi!"
Nesen kā aizvadīts Eiropas čempionāts U-20 jauniešu valstsvienībām, kurā Latvija izcīnīja desmito vietu. Lai izvērtētu notikušo čempionātu, padiskutētu par Latvijas basketbolu un aprunātos par makšķerēšanu eSports.lv uz sarunu aicināja U-20 izlases galveno treneri Vari Krūmiņu, kurš ikdienā strādā arī par Jelgavas ''Zemgale'' galveno treneri.
- Vakar [Saruna notika 29. jūlijā – E.B.] ielidojāt Rīgā, un tagad ar vēsu prātu var izvērtēt – kas tad īsti izdevās un kas neizdevās aizvadītajā Eiropas čempionātā?
- Nu, es domāju, ka pats svarīgākais ir tas, ka minimālais uzdevums ir izpildīts – Latvija ir saglabājusi vietu augstākajā divīzijā jeb A grupā. Protams, šai komandai tas bija minimālais uzdevums. Maksimālais uzdevums netika izpildīts. Es domāju, ka komanda varēja iekļūt astoņniekā, pat neskatoties uz to, ka mēs bijām stiprākā apakšgrupā nekā pretējās sešas komandas. Nepaveicās ar izlozi. Ja mēs būtu bijuši pretējā grupā Horvātijas, Turcijas vai Melnkalnes vietā, es domāju, ka Latvija noteikti spēlētu astoņniekā. Mūsu pusē, kā mēs zinām, viss pirmais četrinieks bija spēcīgs, turklāt Latvija un Krievija uzvarēja savos mazajos pusfinālos cīņā par devīto vietu. Līdz ar to visas sešas komandas no vienas grupas pieveica otras grupas sešas komandas, un es, strādājot par treneri, neatceros tādu situāciju savā darba praksē.
- Čempionātu uzsākāt ar uzvaru pār Slovēniju, taču tad sekoja divi zaudējumi mačos ar Spāniju un Krieviju. Kas pietrūka šajās spēlēs, lai pacīnītos par pirmo vietu apakšgrupā?
- Pirmkārt, pirmā uzvara nāca ļoti grūti – spēlējot ar lielu pašatdevi, uzvara pret Slovēniju tika izcīnīta vien pagarinājumā. Slovēnija pirms tam bija aizvadījusi pārbaudes spēli ar Krieviju, mēs viņiem bijām ļoti labi zināmi, taču mēs paši videoierakstus ar Slovēnijas spēli dabūjām tikai vienu dienu pirms čempionāta sākuma. Viņi bija arī šajā zālē, kur mēs spēlējām, iepriekš trenējušies, jau labu laiku padzīvojuši Grieķijā un pieraduši pie vietējiem apstākļiem. Mēs notrenējāmies šajā zālē iepriekšējā dienā divus treniņus. Katrā gadījumā – mums iespējas sagatavoties bija krietni mazākas nekā viņiem. Šī uzvara arī deva iespējas cīnīties nākamajā kārtā. Mēs ļoti labi zinām, ka pretējā gadījumā mēs būtu spēlējuši par 13. – 16. vietu, bet izdevās uzvarēt. Turpmākajās spēlēs tikāmies ar Krieviju un Spāniju. Jāsaka – Spānijai bija ļoti spēcīgs sastāvs, pretojāmies un cīnījāmies ļoti līdzīgi. Arī ar krieviem bija tieši tāpat. Spēļu iznākumu noteica dažas nianses, veiksmīgas vai neveiksmīgas epizodes. Diemžēl mums šīs spēles nebija tās veiksmīgākās. It īpaši jau pret Krieviju. Ja pret Spāniju nospēlējām labi, tad pret Krieviju mēs nenospēlējām labi, varējām aizvadīt maču veiksmīgāk.
-Cīņā par devīto vietu atkal nācās spēkoties ar Krievijas vienaudžiem, taču atšķirībā no apakšgrupu turnīra līdzīgās cīņas (62:68) Latvija piedzīvoja zaudējumu ar 23 punktu starpību (66:89).
- Cīņa par devīto/desmito vietu ir pēdējā spēle čempionātā, un, protams, ka viņu gribās uzvarēt, taču šie 23 punkti noteikti nav tas spēku samērs, kas valda starp Krievijas un Latvijas komandām. Ja kāds skatās tehniskos protokolus, tad var ļoti labi redzēt, ka šajā mačā spēlēja visi Latvijas spēlētāji, izņemot traumēto [Oskaru] Virsi. Visiem spēlētājiem bija spēles laiks apmēram 20 minūšu ilgumā, visiem tika dota iespēja aizvadīt pēdējo spēli laukumā un mēģināt sevi pierādīt. Ne tikai līderiem, bet arī tiem, kuri čempionāta spēlēs vairāk sēdēja uz rezervistu soliņa. Mača beigu rezultāts nav īpaši smuks, bet, zinot to, ka spēlējām ar visu sastāvu, es uzskatu, ka tas nav nekas traģisks. Šie te mači par devīto – 12. vietu – tie nav tādi, kur visi ļoti iespringst uz rezultātu. Drīzāk komandas ātrāk gaida, lai šīs spēles beigtos, jo principā visām komandām, kas spēlēja par devīto līdz 12. vietu, uzdevums bija iekļūt astoņniekā, un tas netika izpildīts. Līdz ar to šīs pēdējās spēles ir kā čempionāta nospēlēšana līdz galam.
- Ar visām čempionāta labākajām komandām izdevās nospēlēt samērā līdzīgi. Kas tad pietrūka, lai ielauztos spēcīgāko izlašu saimē?
- Pirmkārt, izloze nebija veiksmīga. Otrkārt, mūsu sagatavošanās posms čempionātam bija krietni par īsu. Aizvadījām vienu turnīru Turcijā, kur uzvarējām tādas komandas kā Turciju un Horvātiju. Protams, nevar jau zināt, kā mums ar šīm komandām veiktos EČ spēlēs, bet šķiet, ka mēs tās varētu uzvarēt. Ar divām, trim nopietnām pārbaudes spēlēm ir krietni par maz, lai sagatavotos tik nopietnam turnīram. Nepieciešamas sešas līdz astoņas augsta līmeņa pārbaudes spēles, taču diemžēl te izpaudās mūsu finansiālā nevarība…
- Abi izlases līderi Jānis Strēlnieks un Dairis Bertāns turnīru iesāka visai labi, taču, tuvojoties čempionāta beigām, rezultativitāte noplaka.
- Nu, ja mēs ņemam visu komandu un visus tās spēlētājus, tad, manuprāt, savā līmenī visu čempionātu aizvadīja tikai viens spēlētājs, un tas bija Lauris Blaus. Vienā spēlē gan viņš iemeta tikai vienu no septiņiem soda metieniem, bet pārējās spēles aizvadīja ļoti labi. Protams, komanda, pat arī treneri un skatītāji lika lielas cerības uz Strēlnieku un Bertānu, un viņiem tā bija papildu psiholoģiskā slodze, taču viņi ir komandas līderi un viņiem ir jātaisa rezultāts. Jāsaka, ka abu sniegums nebija vienmērīgs – bija spēles, kur viņi nospēlēja labi, un bija spēles, kur viņi nospēlēja ne tik labi. Bet katrā gadījumā trenerim ir jābūt zināmam spēlētāju lokam, kam uzticēties. Es zinu, ka abi šie spēlētāji varēja nospēlēt labāk, bet viņi nospēlēja tā, kā viņi nospēlēja.
- Puišiem 11 dienu laikā bija jāaizvada astoņas spēles. Nav par traku?
- Es uzskatu, ka šiem spēlētājiem bija ļoti liela slodze. Te vēlos pieminēt to, ka visās komandās tomēr ir tie septiņi, astoņi vadošie basketbolisti, kuri spēlē daudz. Citās komandās šo spēlētāju skaits pat ir mazāks. Pēdējie trīs, četri ir tādi, kas ir gatavi aizvietot līderus brīžos, kad viņi gūst traumas. Principā visas spēcīgākās komandas spēlē tikai ar vadošo spēlētāju loku, un nevar domāt tā – spēlēsim ar 12 spēlētājiem, lai beigās sataupītu spēkus. Vairāku gadu garumā šie čempionāti ir pierādījuši, ka līderiem ir jāuzticas un jādod vairāk iespēju spēlēt nekā rezervistiem, un tad tas var atnest rezultātu. Godīgi runājot, slodzes ir nežēlīgas. Te noteikti var piebilst to, ka mums ļoti pietrūka mūsu masiera, kurš pēdējā brīdī tomēr netika aizsūtīts mums līdzi. Viņš pie mums nostrādāja visu vasaru, bet pēdējā brīdī izrādījās, ka finansiālu apsvērumu dēļ viņš mums nevar braukt līdzi. Mums bija tikai viena dakterīte Inese Kalviša, kura nodarbojās gan ar teipošanu gan ar masēšanu. Viena pati ar 12 lieliem vīriešiem. Protams, ka vienam cilvēkam apkalpot visu komandu ir ļoti grūti. Kā piemēru es varu minēt to, ka, ja Latvijas izlases personālā ietilpa četri cilvēki, tad itāļiem bija deviņi (!) cilvēki, kuri visi nodarbojās ar to, lai komanda labi spēlētu. Katram bija sava vieta un uzdevums, sākot no videoanalīzēm un beidzot ar spēlētāju iesildīšanu, staipīšanu utt. Diemžēl mums līdz tam līmenim vēl tālu. Kad mēs pie tā nonāksim, tad arī varēsim teikt, ka kaut ko neesam izdarījuši. Šobrīd jāsaka liels paldies maniem palīgiem Alvilam Kaufmanim, Inesei Kalvišai un menedžerim Emīlam Tomam par to, ka šajās dienās mēs strādājām ļoti daudz. Paši analizējām pretiniekus, domājām, kā spēlēt. Droši vien, ka deviņas galvas gudrākas par četrām.
- Kā komandas sniegumu ietekmēja Medņa un Ziediņa sagatavošanās posmā gūtie savainojumi?
- Domāju, ka abi divi uz čempionātu tomēr nebūtu aizbraukuši. Garie spēlētāji kā tādi Latvijā jau vispār ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Kādam spēlētājam notraumējoties pēdējā brīdī, citam ir jāpacieš lielāka slodze. Mēs redzējām, ka Laurim Blauam bija ļoti liela slodze, bet Dāvis Rozītis viņu spēja aizvietot tikai epizodiski. Ir komandas, kur pretī nāk ļoti lieli un spēcīgi centri, un tad Dāvim galīgi nav, ko darīt. Blauam cepuri nost, tas cīnījās ar visiem kā varonis! Visa komanda jau cīnījās kā varoņi. Domāju, ka aizvadītajā čempionātā nevienam spēlētājam nevar pārmest cīņasspara trūkumu. Cīņasspars un vēlēšanās darīt darbu bija ļoti liela, varbūt pietrūka meistarības, jo šajā čempionātā mūs pievīla metienu realizācijas procents.
- Ņemot vērā, ka četri no pašreizējās U-20 izlases spēlētājiem ir dzimuši 1990. gadā, vai tas nozīmē, ka valstsvienības nākotne rādās rožainās krāsās?
- Vienmēr jau kāds no jaunākiem gadiem tiek ņemts līdzi, lai uzkrātu pieredzi. Varbūt šajā čempionātā viņi nespēlēja tik daudz, tomēr domāju, ka nākamajā čempionātā viņi spēlēs vairāk, it īpaši Dāvis Rozītis un Kalvis Krūmiņš, kuri šajā turnīrā spēlēja maz. Arī Zeidaks savas minūtes nospēlēja ļoti labi, taču, protams, arī viņam ir lietas, pie kurām jāpiestrādā. Arī mājās palika vesela virkne labu spēlētāju, kuri dzimuši 1990. gadā un nākamgad varēs izveidot spēcīgu komandu, kas atšķirībā no šī gada būs krietni vien garāka. Domāju, ka nākamgad komanda būs laba, un tai jāuzstāda mērķis cīnīties par iekļūšanu astoņniekā.
- Kādi bija sadzīves apstākļi Rodas saļā, un vai kopumā esi apmierināts ar čempionāta organizāciju?
- Kas attiecas uz dzīvošanu un ēdināšanu – vienkārši super! Dzīvojām pieczvaigžņu viesnīcā, 200 metru attālumā no jūras. Kas attiecas no sporta zāļu viedokļa – divas vecas zāles, kuras abas tā īsti neatbilst FIBA noteikumiem. Lai gan zāles bija aprīkotas ar kondicionieriem, tajās tāpat bija ļoti karsts. Otrā zālē, kur aizvadījām spēles par devīto līdz 12. vietu, tika salauzts viens vairogs un uzlikts jauns grozs, kas līdz čempionāta beigām palika šķībs, un neviens viņu iztaisnot nespēja. Katrā zālē pa divām labām ģērbtuvēm, vēl divas ģērbtuves atradās ārpus zāles, mazās būdiņās. Bija lietas, kuras čempionātā nebija līdz galam izdomātas, bet uz rezultātu tas iespaidu neatstāja, jo visām komandām šie apstākļi bija vienādi – gan karstums, gan ģērbšanās neērtās ģērbtuvēs, tā pati braukšana uz spēlēm, kaut gan tālu jau jābrauc nebija. Tik mazos laukumos čempionāts nebija spēlēts sen, es pats neatceros, vai kopš 1994. gada, kad es sāku strādāt ar jauniešu izlasēm, kāds čempionāts ir spēlēts tik mazās zālēs. Kopumā čempionāts ir noticis, grieķi uzvarējuši, un viss ir kārtībā.
- Kuri spēlētāji no šīs izlases tuvākā vai tālākā nākotnē varētu pievienoties lielās izlases rindām?
- Pirmkārt, vēlos pateikt to, ka visiem šīs komandas spēlētājiem – gan līderiem, gan rezervistiem – ir mežonīgi jāstrādā, lai viņi varētu aizsniegties līdz lielajai izlasei. Reāli droši vien, ka tie ir mūsu līderi un labākie spēlētāji – Bertāns, Strēlnieks, Blaus. Šos trīs es varētu pieminēt no šīs izlases. Pārējos pagaidām vēl ne. Domāju, ka visi šie spēlētāji noteikti var spēlēt Latvijas klubu līmenī.
- Ja sagatavošanās posms čempionātam būtu bijis produktīvāks, vai arī iespējamais rezultāts būtiski atšķirtos no šobrīd sasniegtā?
- Uz pirmajām trīs spēlēm mēs nebijām gatavi spēlēt maksimāli labi, jo mums pietrūka nopietnu pārbaudes spēļu sagatavošanās cikla beigās. Mēs daudz labāk nospēlējām ceturto, piekto, sesto spēli nekā pirmos trīs mačus. Ja mēs pirms čempionāta būtu aizvadījuši vismaz vēl trīs nopietnas spēles, tad rezultāts noteikti būtu labāks. Protams, tās ir tikai manas domas. Mums visiem kopā – gan treneriem, gan spēlētājiem – sava varēšana ir jāpierāda laukumā. Un tas, ka visas spēles ir līdzīgas un beigās ir mīnus daži punkti, - no tā nevienam vieglāk nepaliek. Tomēr prieks, ka cīnījāmies līdzīgi ar spēcīgām komandām, uzvarējām itāļus, kas beigās palika ceturtajā vietā, tāpēc nevar teikt, ka čempionāts bijis slikts. Pirmās sešas spēles mums bija ļoti laba skola, un es ceru, ka tie spēlētāji, kas vēlas kļūt par labiem basketbolistiem, mācīsies no iegūtās pieredzes un paņems sev to labāko.
- ''Zemgale'' ir viena no četrām komandām, kas jau pieteikusies Latvijas Basketbola līgas (LBL) čempionātam. Kāpēc tomēr nolēmāt nepievienoties opozīcijai, un kāds vispār ir tavs viedoklis par LBL notiekošo?
- Es neesmu gatavs atbildēt uz visiem jautājumiem, kas notiek kluba augšgalā. Es esmu treneris un vairāk atbildu par to, kas notiek ar treniņprocesu un spēlētājiem. Es zinu, ka komanda ir pieteikta LBL čempionātam, bet es skaidri zinu arī to, ka uz šo brīdi ir ļoti daudz problēmu. Domāju, ka šajā brīdī vēl ir pāragri runāt par to, kādi mēs izskatīsimies un kādi būsim, jo nevienā klubā pagaidām nav skaidrs, kāds būs finansējums, varbūt izņemot ''Ventspili''.
- Kuriem spēlētājiem ir līgums ar ''Zemgali'', un varbūt jau zināmi potenciālie kluba jaunpienācēji?
- Šobrīd visi spēlētāji ir palaisti bezalgas atvaļinājumā. Principā mūsu nostāja ir tāda – ja spēlētāji ir spējīgi atrast sev labākus līgumus, nekā piedāvā ''Zemgale'', tad mēs nevienu savās važās neturam. Tajā pašā laikā augusta beigās vai septembra sākumā mēs uzsāksim sarunas ar tiem spēlētājiem, kuri būs palikuši. Var gadīties, ka nākamajos gados Jelgavas komanda tiks balstīta uz vietējiem spēlētājiem un uz studentiem. Tāda šobrīd ir reālā situācija.
- Aizkulisēs baumo, ka ''Ventspils'' tev piedāvājusi otrā trenera vietu. Cik tajā ir patiesības un vai tas vispār ir reāli, ņemot vērā to, ka uz Ventspili pārcelsies arī Guntis Endzels?
- Kandidāti uz galvenā trenera asistenta vietu, droši vien, bija vairāki, un es biju viens no viņiem. Šajā konkrētajā brīdī es esmu tur, kur esmu, un tas ir Jelgavā. Katrā gadījumā – darbs Jelgavā nav pārtraukts. Tas turpinās.
- Kā kopumā vērtē aizvadīto sezonu no ''Zemgales'' viedokļa – sasniedzāt maksimumu vai varēja labāk?
- Vienmēr jau var labāk! Ar tiem resursiem, kādi bija manā rīcībā, izdevās izveidot pietiekoši spēcīgu komandu. Neviens nevarēja vienkārši atnākt un nomētāt mūs ar cepurēm. Visām komandām pret mums bija jāspēlē pietiekami nopietni, ko pierāda arī rezultāti, punktu starpība un spēļu spraigums, sevišķi jau mūsu mājās Jelgavā. Ja komanda saglabātu tādu sastāvu, kāds mums bija pagājušās sezonas beigās, tad šogad mēs varētu pacīnīties un parādīt vēl labāku sniegumu. Droši vien, ka tā saka visi, bet nu reālā situācija jau ir tāda, kāda tā ir. Skaidrs ir tas, ka tik daudz naudas kā pērn nebūs nevienam. Līdz ar to viss Latvijas basketbola līmenis kritīsies un ies uz grunti. Bet, nu, tas jau nav nekas priecīgs. Tas nav nekas priecīgs…
- Būdams kaislīgs makšķernieks, noteikti zināsi, kur tad labāk ķeras – Gaujā vai Lielupē?
- [Smejas] Ķeras visur, ir jāmāk tikai izvilkt! Lielupē ļoti labi ķeras vimbas. Pēdējā laikā pavasarī uz pludiņa makšķerēju tieši vimbas. Es vispār neesmu liels Gaujas makšķernieks, man mīļākā vieta, kur makšķerēt, ir Burtnieka ezers, kur var ķert līdakas. Salīdzinot Valmieru ar Jelgavu, Valmierā veči vairāk koncentrējas uz līdakām, kamēr Jelgavā visi vairāk ķer baltās zivis un vimbas. Makšķerēt jau var visur. Jautājums ir tajā, cik daudz paliek brīvā laika, lai varētu aiziet pamakšķerēt. Pēdējo divu mēnešu laikā, kopš es strādāju ar izlasi, man nav bijis laika makšķerēšanai. Esmu visu laiku domājis par šo čempionātu. Tagad, ņemot vērā šo krīzi, iespējams, būs nedaudz laika atpūsties. Mazliet atpūsties [smejas]!
+1 [+] [-]
[+] [-]
bet cik atceros tad jau vienmēr pie jaunatnes ir tik 4personas > kā saka apkalpojošais sastāvs-2tren,ārsts,menedž.
pie lielās izlases ir tik cik saskaitīt nevar...
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]