2010. gads basketbolā jauniešu zīmē

2010-12-25 20:35 Andrejs Siliņš

@AndrejsSilins

2010. gads basketbolā jauniešu zīmē — Edmunds Dukulis un Andris Misters šovasar bija starp tiem, kas izpušķoja Latvijas basketbolu
Foto: FIBA Europe

Jaunais gads jau klauvē pie durvīm un tūlīt arī steigsim tās atvērt, bet pirms izlaižam veco ielūkosimies, kādus darbus un nedarbus tas sastrādājis vīru groza bumbā.

Kas tā ir par komandu?

2010. gada pavasarī "Barons" pēc viena gada pārtraukuma tika pie zelta LBL čempionātā, pat neskatoties uz to, ka visu sezonu Edgara Tetera vadītajai komandai nācās cīnīties ar spēļu prakses trūkumu, jo kluba vadība nevēlējās startēt citos turnīros. Lielā mērā uzvara tika izcīnīta, pateicoties Mārtiņam Zībartam, kurš Spānijā atrada Vejinmi Efedžuku – koledžas absolventu no Jamaikas, kurš sezonas otrā pusē kļuva par "baronu" vilcējspēku numur viens, taisnīgi saņemot arī MVP balvu par pūliņiem titula izcīnīšanā. Otrie palika VEF, kuru jau priekšlaicīgi pameta tās kapteinis Valdis Valters, atstājot kuģi stūrmaņa Nikolaja Mazura rokās. Trešo pleķi paņēma bez galvenā trenera palikusī "Ventspils" (komandu vadīja otrais treneris Guntis Endzels), mazajā finālā apspēlējot "Valmieru".

Vasara pārsteigumus nenesa – "Barons" līdz pēdējam spīdzināja Latvijas basketbola vadību un Rīgas VEFu, pašās beigās paziņojot, ka nestartēs Eirolīgas kvalifikācijā un vietu ULEB Eiropas kausā dabūja VEF. Kamēr pirmie sezonu iesāka, kā parasti, bez sastāva un ar jaunu treneri Uvja Helmaņa personā, otro ambīcijas bija vismaz Saules akmens augstumā. Valdis Valters, kā vēlāk izrādījās, īslaicīgi kļuva par sastāva komplektēšanu atbildīgais un sakomplektēja divus krasi atšķirīgus sastāvus – teicamus latviešu basketbolistus, tai skaitā "zelta zivtiņu" Janičenoku, un otrās šķiras ārzemniekus, no kuriem līdz gada beigām sastāvā noturējušies vien divi – Parahovskis un Keins, kurš gan nav pirmo vijoļu spēlētājs, bet gan melnā darba darītājs, kas arī ir akūti nepieciešams jebkurā komandā. Tiesa, LBL tā arī neviens no šiem pieminētajiem 2010. gadā neuzspēlēja – klubs vietējā čempionātā izlika komandu ar nosaukumu "VEF Juniors", kur gan juniori uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, bet tāds, kurš regulāri spēlē, tikai viens – Mārtiņš Laksa.

Kopējais LBL līmenis gada otrā pusē kļuvis krietni līdzīgāks nekā gada sākumā un rudenī iesāktā regulārā sezona, lai arī varbūt ne pašā augstākajā līmenī, bet sola intriģējošas cīņas. Uz kopējā fona solīds sastāvs ir gan Jelgavā, gan Valmierā, gan Liepājā. Arī zemāka līmeņa turnīros pavasarī startējušie studenti – LU un "Turība" – atsevišķos mačos spējuši parādīt pieklājīgu sniegumu, pie tam otrie jau tikuši pie trim uzvarām. Tikmēr čempionei gada otrā puse zīmējusies pelēkos toņos – pēc laulības ar BAA "Rīga" iecerētie rezultāti izpalika, jo, izrādās, ar šādu sastāvu grūti cīnīties par augstām vietām tabulā. Kluba vadība gan vainu saredzēja galvenajā trenerī un nu jau Helmanis vairs šos pienākumus neveic...

BBL pārmaiņu laiks = iespēja Latvijas klubiem

Pavasarī bez dalības Baltijas līgas "Final 4" palika VEF, taču atšķirībā no "Liepājas Lauvām" un "Valmieras" rīdzinieki par tādu iespēju cīnījās līdz pēdējam. Tradīcijas turpinājās arī četrinieka cīņās, kas šoreiz tika aizvadītas Viļņā – fināls norisinājās bez latviešu līdzdalības. Par mūsējiem 23. nn 24. aprīlī saucām "Ventspili", kas pusfinālā piekāpās "Žalgirim" (74:86), bet mazajā finālā uzvarētājs palika nenoskaidrots. Skandāls tika atrisināts tā, kā to varētu gaidīt no turnīra, kura visravdībā ir braļukas - pilnīgi nepamatoti saceltais tracis par "Šiauliai" diviem punktiem it kā pēdējā sekundē beidzās ar bronzas godalgu piešķiršanu gan kurzemniekiem, gan Šauļiem. Taču lai viņiem tiek, jo pie cēlmetāla tika arī divi letiņi – Raitis Grafs un Māris Gulbis.

Jauno sezonu BBL sāka ar pārmaiņām turnīra formātā – Lietuvas superklubi tika atbrīvoti no regulārās sezonas, taču dalībnieču skaits nevis samazinājās, bet gluži otrādi – pieauga. Elitē tika uzņemtas vairākas leišu komandas un vēl pa vienai no Igaunijas un Zviedrijas. Sezonu labi iesāka VEFiņš, taču, tuvojoties gada nogalei, rezultāti pasliktinājās un Jaunais gads jāsagaida ar trešo vietu tabulā. Pirmie tikmēr ir ventspilnieki, kuri uzvarēja arī savstarpējā cīņā ar otru Latvijas flagmani. Regulārā sezona ir laba iespēja Latvijas klubiem atgādināt par sevi Eiropā, jo tieši BBL (un nevis LBL) ir turnīrs, uz kuru Eiropas basketa ļaudis skatās visupirms, runājot par Latvijas basketbolu.

Diemžēl "Ventspilij" un VEFam atbalstu Latvijas vārda turēšanā gada otrā pusē nespēj sniegt ne Liepāja, ne Valmiera. "Lauvas", starpsezonā nolīguši Agri Galvanovski, pamazām un klusītiņām pārņēmuši pēdējos gados citu Latvijas klubu izskandēto talantu audzināšanas praksi, ar ko pietiek, lai gadu pabeigtu otrajā vietā Latvijā, taču Baltijas reģionā vien trīs uzvaras 12 mačos un desmitā vieta. Vēl švakāk iet Valmierā – Gata Meldera vadītie basketbolisti BBL izcīnījuši piecas uzvaras mazāk nekā Latvijā – apaļu nulli 13 spēlēs... Komandas sniegums gan no spēles uz spēli uzlabojas un brīdī, kad beidzot savainojumi pārtrauks vajāt vidzemniekus, vajadzētu būt arī pirmajiem panākumiem. Baltijas Izaicinājumu pieņēmuši tikai "zemgalieši", kuri pirmo reizi gada otrā pusē bruņojušies arī ar amerikāņu ieročiem.

Eiropā pa augšupejošu līkni

Ilgtermiņā visu laiku veiksmīgākā Latvijas komanda Eiropā "Ventspils" gada sākumā, nomainījusi galveno treneri, piedzīvoja pēdējos divus apkaunojumus ULEB Eiropas kausā, kas vēlreiz apliecināja, ka klubs neadekvāti novērtējis savas spējas ar attiecīgo sastāvu cīnīties tik augsta līmeņa turnīrā. Sezonu Eiropas kausā ventspilnieki pabeidza ar sešiem zaudējumiem sešos mačos un sliktāko punktu attiecību visā turnīrā. Starpsezonā kluba vadība aizmirsa iepriekš uzstādītos mērķus jauno spēlētāju audzināšanā un atgriezās pie vecā modeļa ar četriem ārzemniekiem pamata pieciniekā. Tiesa, par spēlēšanu ULEB kausā pēc neveiksmīgās pagājušās sezonas bija jāaizmirst un jāsamierinās ar cīņām zemākas raudzes turnīrā – FIBA Izaicinājuma kausā. Tur pirmajā kārtā četras uzvaras sešos mačos, pirmā vieta grupā un TOP16 izdevies tikt pie teju vieglākās grupas, kurā cīņas turpināsies jau 2011. gadā. Protams, viens ir tas, ko redzam uz papīra, pavisam kas cits – tas, kas bus laukumā un skaidrs, ka vieglas cīņas ventspilniekus negaida arī K grupā. Sastāvs gan liek mērķēt augstu un, iespējams, "Ventspils" pēc ilgāka laika uzspodrinās Latvijas basketa vārdu arī plašākos ūdeņos. To arī novēlam!

Rīgas VEFiņš 2010. gadu sāka ar panākumu Beļģijā, pateicoties Aleksa Gregorija Renfro teicamajam sniegumam (28+9+7), bet nedēļu vēlāk bezcerīgi atzina FMP pārākumu Belgradā, noslēdzot FIBA Izaicinājuma kausa sezonu ar diviem panākumiem, četriem zaudējumiem un trešo vietu grupā. Lai arī pēc loģikas un rezultātiem VEFam nebūtu šosezon bijis jāspēlē rangu augstākā turnīrā, šāda iespēja pavērās brīdī, kad nē šim turnīram pateica čempions "Barons" un nākamie rindā bija Daugavas Sporta namu pavasarī ar sudrabu kaklā un nokārtām galvām pametušie VEFieši. Kluba ambīcijas pieauga nekontrolējamos apmēros un pirms jaunās sezonas tika noteikts uzdevums tikt ULEB Eiropas kausa astoņu labāko bliču skaitā. Jau tai pašā 2010. gadā šī bravūrība tika piezemēta ar neizkļūšanu no grupas un tikai pāris skatāmiem mačiem... Taču ir arī labā ziņa – teicami šajā līmenī sevi parādīja Kristaps Janičenoks, apliecinot, ka meistarība nav iesūnojusi. Domājams, ka nākamajā starpsezonā Kristapa kārotāji ārzemēs netrūks un atliks vien izvēlēties, lai turpinātu atjaunot savai meistarībai atbilstošu karjeru.

Tas pats VEFiņš startēja arī citā turnīrā ar Eiropas Austrumu piegaršu – jaunizceptajā VTB Apvbienotajā līgā. Ja līdz pavasarim komanda tā arī neizcīnīja nevienu uzvaru un pārsvarā piedzīvoja sagrāves, vienu no tām arī pēdējā spēlē Doņeckā janvāra sākumā, tad ar jaunu sastāvu, sākot jaunu sezonu, izdevās tikt pie pirmajiem panākumiem (uzvara pār "Kalev/Cramo" un "Azovmash"), taču nekur nepazuda arī lielie zaudējumi. VTB turnīrā vēl iespējams pacīnīties par nākamo kārtu, taču tam jau būs nepieciešama Jaunā gada veiksme.

Jaunieši turpina spodrināt Latvijas tēlu...

Bez maz vai vienīgās, kuru starti likuši par Latviju runāt arī ārpus mūsu robežās pozitīvā ziņā, ir jauniešu izlases. Arī aizvadītā vasara nesa kārtējās medaļas – U-20 meitenes Mārtiņa Zībarta vadībā tepat Liepājā aizcīnījās līdz bronzai, bet U-18 puiši Ziedoņa Jansona virsvadībā ne tikai izcīnīja medaļu (bronza), bet arī sastādīja sīvāko konkurenci nākamajai čempionei Lietuvai, tādējādi apliecinot komandas potenciālu turpināt snieguma augšupejošu līkni nākotnē. Gods kam gods – latvieši aizkustināja arī lietuviešu sirdis "Lietuvos Rytas" arēnā un apliecināja, ka pavisam atbilstoši ir tikuši pie pasaules čempionāta rīkošanas 2011. gadā.

Diemžēl bija arī skumīgāki brīži – A divīziju atstāja U-18 jauno dāmu izlase, divus gadus jaunākās kadetes atkal nespēja tikt ārā no B divīzijas (9. vieta), puišu U-16 izlasei ar lielām grūtībām izdevās noturēties A divīzijā, bet U-20 vīriešu 11. vietu aizēnoja vairāku komandas personāžu izgājieni turnīra laikā, kas tik ļoti negribīgi tomēr lika ataust atmiņā 2009. gada rudens vīru izlasi...

...arī ārpus valsts robežām

U-18 puišu sniegums nepalika nepamanīts arī starptautiskajā apritē. Īsi pēc čempionāta par karjeras veidošanu ārzemēs pavēstīja aizsargi Kaspars Vecvagars (uz Kauņas "Žalgiri") un Artūrs Brēmers (ASV), uzbrucēji Edmunds Dukulis ("Cantu", Itālijā), 18. jubileju sagaidījušais Dāvis Bertāns (Ļubļanas "Olimpija"), centrs Aleksejs Rostovs (CBA, Spānijā). U-18 izlasē kā pēdējais atskaitītais palikušais Ojārs Siliņš Viļņā bija klāt atbalstīt pārējos puišus, bet jau pirms tam pēc aptuveni deviņu mēnešu pārdomām pavasarī nolēma parakstīt līgumu ar Itālijas "Reggio Emilia". Uz Itāliju aizbrauca arī Arvja Stecka izlolotais 220 centimetrus garais Pāvels Pastušeņa, pievienojoties Kapo d'Orlando vienībai. U-16 izlases līderis Oskars Reinfelds izvēlējās to pašu ceļu, ko U-20 aizsargs Haralds Kārlis un 91.gadā dzimušais Ernijs Ansons – doties uz Kanāriju Basketbola Akadēmiju (CBA). Vēlāk viņiem pievienojās jau minētais Rostovs un arī U-20 uzbrucējs Kristers Zeidaks. Oto Ošenieks no U-20 iestājās teicamā koledžā Minesotas universitātē, taču spēlēt varēs nākamgad. Tāpat okeāna viņā pusē karjeru turpina attīstīt Dāvis Rozītis un Mārtiņš Ābele. Vairāki jaunie spēlētāji šogad iziet sagatavošanās skolas un gaidāms, ka 2011. gada rudenī Latvijai jau būs vesels pulks ar NCAA spēlējošiem basketbolistiem.

Skeptiķi noliec galvas – vīri finālturnīrā!

Ja dāmu neiekļūšanu kārtējā Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā uztvertu kā traģēdiju (paldies Dievam, tas nenotika), tad vīrus neveiksmei jau pirms kvalifikācijas turnīra bija nolēmuši tik daudzi, ka tas šķistu tikai pašsaprotami. Protams, apstākļi jaunajam treneru kolektīvam ar Ainaru Bagatski priekšgalā nebūt nebija tie patīkamākie – iepriekš izdalītās diskvalifikācijas, vairāku iecerēto līderu atteikumi lika izveidot komandu pilnīgi no nulles. Tomēr izrādījās, ka tās nulles patiesībā atbilst krietni augstākam vērtējumam, vismaz dažas no tām. 20 gadus vecais Jānis Strēlnieks sevi parādīja kā spēlētāju ar teicamu perspektīvu Eiropas vareno vidū, kļūstot par izlases neatņemamu sastāvdaļu. Tāpat mutes skeptiķiem aizvēra Rihards Kuksiks, kļūstot par jaunu izlases rekordistu vienā mačā iemestajos trīnīšos un esot pārliecinošs bieds visu pretinieku aizsardzībām. Beidzot atplauka Ronalds Zaķis un galu galā savu iespēju sagaidīja un par 100 procentiem izmantoja Andrejs Šeļakovs. Arī citi spēlētāji ik pa laikam uzzibsnīja. Tas līdzēja uzvinnēt itāliešus vienā mačā, taču vairāk par trim uzvarām komanda turnīrā tomēr nespēja izcīnīt pret daudz pieredzējušākajiem oponentiem. Kas īpaši svarīgi – izdevās apsteigt somus, jo tas vēlāk izrādījās izšķirošais, lai mūsējie tomēr spēlētu finālturnīrā. Proti, leiši juta, ka latviešu un poļu spēlēšana viņu rīkotajā čempionātā būs milzīgs ekonomiskais un arī līdzjutēju pienesums, tāpēc izbīdīja projektu par 24 komandu startēšanu turnīrā. Līdz ar to 2011. gada 31. augustā Latvija astoto reizi pēc neatkarības atjaunošanas uzsāks startu Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā.