Bagatskis skaidrību ieviesīs pēc Jāņiem

Šī sezona BK "Valmierai" beidzās jau labu laiku atpakaļ, kad LBL ceturtdaļfinālā tika atzīts "VEF Rīga" pārākums. Arī BBL "play-off" pirmajā kārtā "Valmieru" no tālākas cīņas izslēdza "VEF Rīga". Komandas galvenais treneris Ainārs Bagatskis apjomīgā un interesantā intervijā kluba mājaslapai skvalmiera.lv komentējis aizvadīto sezonu, lielāko daļu komandas spēlētāju individuālo sniegumu un to, vai plāno strādāt Valmierā arī nākamajā sezonā.

Nav no­slē­pums, ka pēc il­giem Va­ra Krū­mi­ņa virs­va­dī­bas lai­kiem bas­ket­bo­lā te­vi Val­mie­rā vie­ni sa­gai­dī­ja kā me­si­ju, bet ot­ri — ar vai­rāk vai ma­zāk slēp­tu skep­si. Ko tu at­bil­dē­tu pēc šīs se­zo­nas tiem pir­ma­jiem un ot­ra­jiem?
Tas ir pil­nī­gi lo­ģis­ki, nor­mā­li. Krū­miņš bi­ja vie­tē­jais, vie­nī­gais, kas Val­mie­rā līdz tam bi­jis ve­cā­kais tre­ne­ris. Va­ris ļo­ti daudz iz­da­rī­jis Val­mie­ras bas­ket­bo­la la­bā. Tas, ka es vi­ņu no­mai­nī­ju, dau­dziem bi­ja ne­pa­tī­kams pār­stei­gums, ci­tiem var­būt tie­ši ot­rā­di... Tā tas ir bi­jis, ir un būs: kad kāds nāk vie­tā, vien­mēr ir cil­vē­ki, kas zi­na la­bāk — ir vai nav mai­ņa va­ja­dzī­ga. Ne­kad ne­es­mu uz­ska­tī­jis, ka tre­ne­ra mai­ņa, at­lai­ša­na vai at­kāp­ša­nās ir tra­ģē­di­ja. Kat­ram tre­ne­rim jā­būt ga­ta­vam uz to jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā, vi­sos spor­ta vei­dos. Kat­rā ga­dī­ju­mā man pa­ti­ka ar Va­ri strā­dāt tos trīs mē­ne­šus. Mums bi­ja pro­duk­tī­va sa­dar­bī­ba, par to vis­la­bāk ru­nā pa­gā­ju­šās se­zo­nas re­zul­tā­ti. Kad es at­nā­cu, ko­man­da bi­ja diez­gan bez­ce­rī­gā si­tu­ā­ci­jā Bal­ti­jas lī­gā, bet fi­ni­šā ti­kām "play-off" un iz­cī­nī­jām vie­tu BBL aug­stā­ka­jā di­vī­zi­jā. Plus Lat­vi­jas lī­gā vin­nē­jām "ASK Rī­ga", kam bu­džets pār­sniedz mū­sē­jo n-tās rei­zes. Es va­ru at­bil­dēt gan vie­niem, gan ot­riem — man nav kauns par sa­vu dar­bu!

Lai arī Val­mie­ra ar sa­vām fi­nan­si­ā­la­jām ie­spē­jām nav Rī­ga un pat ne Vents­pils, to­mēr ko­man­das līdz­ju­tē­ji un klu­ba va­dī­ba šo­se­zon bi­ja ce­rē­ju­ši uz lie­lo čet­ri­nie­ku LBL. Kas trau­cē­ja?
Pre­ci­zē­šu — un pat ne Lie­pā­ja! Bas­ket­bols Lat­vi­jā ir sa­da­lī­jies tri­jos lī­me­ņos. Ir trīs gran­di — "Ba­rons/LMT", "ASK Rī­ga" un Vents­pils — ar līdz­vēr­tī­giem bu­dže­tiem, ar valsts iz­la­ses spē­lē­tā­jiem un la­biem ār­zem­nie­kiem sa­stā­vā. Tad ir vēl trīs lī­dzī­gas ko­man­das — "Val­mie­ra", "VEF Rī­ga" un "Lie­pā­jas Lau­vas". Un pēc tam nāk pā­rē­jās. Jā, LBL va­rē­jām būt ses­tie, va­rē­jām būt ce­tur­tie. Vis­slik­tā­ka­jā vai vis­i­de­ā­lā­ka­jā va­ri­an­tā. Ne aug­stāk, ne ze­māk — pat gri­bot! Ja bū­tu ze­māk, tā bū­tu ti­kai un vie­nī­gi ma­na vai­na. Ja aug­stāk — tas jau bū­tu ko­man­das sa­snie­gums. Tā­pat vi­si Bal­ti­jas lī­gas gran­di, "Žal­gi­ri" un "Lie­tu­vos Rytas" ie­skai­tot, šo­se­zon brau­ca uz Val­mie­ru ie­priek­šē­jā die­nā, ga­ta­vo­jās pret mums kā uz Ei­ro­lī­gas spē­lēm. Pēc Jau­nā ga­da mums ne­bi­ja bez­ce­rī­gu spē­ļu, iz­ņe­mot ce­turt­daļ­fi­nā­lu ar VEF. Pirms se­zo­nas tei­cu, ka pret Lie­pā­ju čet­rās LBL spē­lēs mums jā­būt 3:1, pret VEF ide­ā­li bū­tu 3:1, slik­tā­ka­jā ga­dī­ju­mā 2:2. Nu, sa­nā­ca 1:3... Ta­ču, ņe­mot vē­rā, kā VEF se­zo­nas lai­kā pa­stip­ri­nā­jās ar Ei­ro­pas U-20 čem­pi­o­nā­ta re­zul­ta­tī­vā­ko spē­lē­tā­ju Za­ķi un čem­pi­o­nu — Krie­vi­jas iz­la­ses kap­tei­ni Ko­ļes­ņi­ko­vu, vi­ņi fi­ni­šā jau bi­ja vē­rā ņe­mams spēks. Es ne­mek­lē­ju at­tais­no­ju­mu. Mums kom­plek­tā­ci­ja ir tā­da, kā­da ir. Un tā būs arī turp­māk, kad mums lie­lā­ko­ties pa­liks pā­ri tie spē­lē­tā­ji, ko ne­va­ja­dzēs lie­la­jiem klu­biem. Ne­sa­ku, ka spē­lē­jām slik­ti, ne­sa­ku, ka iz­ci­li. La­bi, va­rē­jām būt ce­tur­tie, ta­ču ne­esam arī ses­tie!

Vai tas, ka Valmierā tu visas sezonas garumā savā ziņā biji tāds cilvēks – orķestris (galvenais treneris un reizē arī atbildīgais par fizisko sagatavotību), tev palīdzēja vai varbūt tomēr arī patraucēja?
Noteikti traucēja! Par fizisko sagatavotību – vajag paskatīties, kā komanda skrēja vēl sezonas beigās, un liela daļa darīja tādas lietas sezonas beigās, kad tomēr tāds kā pagurums, ko viņi dzīvē nav darījuši! Tā kā ar fizisko sagatavotību viss bija OK. Tur man jāsaka arī paldies puišiem, jo es viņiem brīžiem piedāvāju pat tādas netradicionālas metodes. Kā gatavoties spēlēm, kā – treniņiem, varbūt kādus savādākus vingrinājumus. Par to nav problēmu. Man varbūt, patiesībā jau – pavisam droši, ka trūka tāda pieredzējuša padoma, skata no malas.

Tā kā no otrā trenera pozīcijas?
Varbūt. Edgars Čoka ir jauns, ar daudzām izglītībām, talantīgs treneris varbūt, taču lielajā basketbolā viņam vēl ļoti daudz jāapgūst. Es tomēr joprojām uzskatu, ka treneriem – otrais tas vai pirmais – augsta līmeņa komandā, un tāda Valmiera ir, jābūt - ideālā variantā - abiem spēlējušiem augsta līmeņa basketbolu. Nevis jāpārzina basketbolu no grāmatām. Bet mums jau arī lielajās komandās pat ir treneri, kas ar basketbolu tīri personiski bijuši uz jūs...Un nav nemaz tas sliktākais variants. Tai pašā laikā es nevaru teikt, ka Valmierai aizvadītā sezona bija slikta. Es saprotu, ka visi, arī kluba vadība, līdzjutēji gaidīja. Tas ir normāli. Es spēlētājiem teicu, kad sezonas sākumā tikko sākām strādāt kopā – veči, ir jauna sezona, jaunas cerības, darām tikai tā, lai pēc tam pašiem nekas nav jānožēlo. Lai visi uzliekam roku uz sirds un pēc sezonas varam pateikt – nu, nevarējām mēs labāk... Brīžiem mums tas sanāca, arī tad, kad traumu pēc nebijām pilnā sastāvā, nevienam mēs ceļu negriezām. Nu, neuzvarējām, bet tas ir sports! Galu galā – ne jau mēs vienīgie trenējamies, citi arī to dara.

Ja piekrīti, es tā nosacīti sadalīšu aizvadītās sezonas Valmieras spēlētājus trijās grupās. Pirmā – tie, kuri izvēlējās palikt tavā vadībā (Amoliņš, Gabrāns, Čavars, Bankevics, Jansons, Berķis, Kaufmanis). Ko tu vari teikt par viņiem?
Ar visiem šiem spēlētājiem, daļa no viņiem pieredzējuši, daļa tikai sāk pirmos gadus tādā īstā basketbolā spēlēt, es mēģināju panākt, lai mēs būtu tāda viengabalaina komanda, lai katrs spēlētājs justu atbildību par rezultātu. Šiem visiem, varbūt izņemot Kaufmani, es biju ieplānojis nosacīti līdera lomu. Kurš no viņiem to parādītu. Es uzskatu, ka nav īsti labi, ja komandā ir tikai viens izteikts līderis. Labāk, ja ir vairāki, ideālā variantā – ja katrā pozīcijā ir savs līderis. No te nosauktajiem praktiski neviens visu sezonu nenospēlēja stabilā līmenī. Man patika Edmunds (Gabrāns). Mums bija tādas nelielas darba problēmas, diskusijas ar viņu sezonas sākumā. Es jau esmu kādreiz teicis to, ka man nav laika gaidīt, kamēr kāds spēlētājs sāks spēlēt. Parasti sportā ir tā – vai nu tu izdari, vai neizdari. Tikai komandu sporta veidā tad cieš visa komanda. Es jau pašā sākumā biju atvēlējis Edmundam vienu no abām saspēles vadītāja vietām, vairāk vai mazāk, bet viņš tika galā. Noteikti no šiem spēlētājiem mani iepriecināja Čavars, kurš, krieviski sakot, varētu iedot "foru" jebkuram ar savu cīņassparu un vēlēšanos spēlēt! Viņam sporta skolā un vēl Latvijas junioru izlasē likuši spēlēt par centru, taču, manuprāt, viņa dotumi ir ideāli uzbrucējam, trešajam numuram. Visi šie spēlētāji, domāju, netika apbižoti ar spēles laiku, izņemot Bankevicu, kuram bija vēl lielāks spēles laiks. Viņam sezona bija visumā veiksmīga, ja neskaita divus mēnešus, kad viņš traumas pēc izkrita ārā un pēc tam ilgi nevarēja atgūties. Viņam ar saviem jauniem gadiem vēl visas labākās spēles priekšā! Ingus bija viens no komandas līderiem. Visi viņi nospēlēja atbilstoši savām spējām! Uzskatu, ka Gabrāns, brīžiem arī Jansons spēlēja labāk nekā iepriekš, viņi spēlēja tādu nobriedušāku basketbolu. Žēl, ka mums nesanāca sastrādāties ar Mārtiņu (Berķi) – manuprāt, viņš, liepājnieks Jurevičus un Bankevics divu triju gadu laikā, ja viņi pieņems pareizus lēmumus savā komandu izvēlē, var būt ļoti labi basketbolisti. Tagad viņi savās komandās ir absolūti līderi, viņiem ir tiesības kļūdīties. Lielajās komandās viņi spēlētu līdz pirmajai kļūdai! Šiem puišiem, ja viņus kādreiz uzaicinās uz lielajām komandām, pirmais gads būs ļoti grūts. Varbūt būs labāks atalgojums, taču dvēseles stāvoklī būs zināms diskomforts.

Mārtiņš Berķis. Neiedziļinoties jūsu abu konflikta niansēs – vai pieļauj, ka viņš kādreiz vēl varētu spēlēt tavā vadībā?
Es nezinu... Mana paša dzīves pieredze rāda – muļķīgi ir teikt nekad. Tas ir profesionālais sports. Mēs visi esam ļoti emocionāli cilvēki, mēs ļoti bieži savādāk reaģējam uz kaut kādām lietām. Šajā gadījumā es nevaru teikt – nekad. Es ļoti ceru, ka Mārtiņš turpinās strādāt, ka viņš "neplivināsies" pa laukumu, bet tiešām sāks spēlēt vīru basketbolu. Jo talants viņam ir uz to uzbrūkošo aizsargu, manuprāt, viņš būtu labs otrais numurs, kurš var spēlēt gan ar driblu, gan ar metienu. Tādu nemaz nav tik daudz. Vēl atsevišķs stāsts par Kaufmani... Man ļoti patika Jānis, vienīgais, ko es tagad nožēloju – man varbūt vajadzēja mēģināt Jāni iespēlēt sastāvā ātrāk. Kaut gan tad, kad viņš tikko sāka trenēties. Teiksim tā – viņam ir nenormāls ātrums! Viņu neviens nevar noķert, taču tad, kad sākas fiziska spēle, pozicionāla spēle, viņš pazuda – gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Tad es uzrakstīju viņam programmu, četrus mēnešus viņš strādāja tā, ka pats teica, pat karoti neesot jaudājis pacelt pēc pirmajām divām nedēļām. Bet rezultāts jau ap februāri bija tāds, ka Jānis sprauda grozā no augšas! Un arī jaunatnes līgā kādi Jāņa rezultāti – pa 50 punktiem mačā! Var jau teikt, kāda nu tur līga, bet tos punktus, lai vai kā to darītu, tomēr ir jāsamet. Pie tam vēl, Jānis to izdarīja ar labu procentu. Tā kā Jānim viss ir priekšā, patīk, ka viņš izturēja šo te solīti. Un nākamgad viņš jau, kā minimums, būs Valmierai otrais saspēles vadītājs ar garantētu 15-20 minūšu spēles laiku ik mačā. Kaut gan – sportā jau nav nekas garantēts (smejas).

Tā otrā grupa – tie, kurus savā ziņā izvēlējies tu (Stimacs, Piļkevičs, Bergmanis, Ramanausks, Melderis). Protams, izmantojamie finanšu resursi nebija neierobežoti, tomēr - vai piekrīti, ka ar komandas komplektāciju sanāca nu tā...
Mēģināju to komandu veidot tā, lai būtu balanss starp jauniem, pieredzējušiem un ārzemniekiem. Tāpat jau nevienā komandā vairāk par 8-9 tādās normālās, smagās spēlēs nespēlē. Jaunajiem atstāju divas vietas – desmito un vienpadsmito, viņus var iemest uz kādām pāris minūtēm laukumā, galvenais, lai viņi sajūt, kas tur tajā lielajā basketbolā notiek. Viņu laiks nāks pēc tam! Melderis... Nu, žēl, ka viņš nespēja turpināt veselības pēc. Es neuzskatu, ka es kļūdījos, uzaicinot Bergmani. Ilmārs strādāja melnu muti un izcīnīja vietu, pārliecinoši pierādīja, ka viņš ir pirmais saspēles vadītājs. Taču tad pavisam muļķīgi viņš jau vienā no pirmajām spēlēm dabūja traumu, tika izsists no līdzsvara un apmēram kādu mēnesi nespēja atrast savu vietu. Sorry, nu nav mums laika gaidīt! Tajā pašā brīdī pirmā saspēles vadītāja funkcijas pārņēma Gabrāns plus vēl mēs rēķinājāmies, ka arī Jānim (Kaufmanim) vajadzētu dot kādas minūtes laukumā. Tomēr tā īsti vēl nebijām pārliecināti, jo treniņos Bergmanis noteikti bija labāks nekā Kaufmanis, viennozīmīgi. Līdz jaunajam gadam. Pēc tam jau arī kluba vadība nolēma šķirties gan no Bergmaņa, gan no Piļkeviča, jo viņi mums kā spēlētāji bija drusku par dārgu...

Piļkevičam tas CV bija visai cerīgs...
(Nopūšas) Man patika Artūra mērķtiecība, vēlēšanās, bet es pateikšu tā – paskatieties uz tiem spēlētājiem, kuri pēc jaunā gada vairs nebija Valmierā, kādās komandās viņi spēlēja un kāda bija viņu statistika. Es joprojām uzskatu, ka klubs dod iespēju spēlētājam parādīt sevi, nopelnīt un pēc tam varbūt, kā saka treneris Krauliņš, pat savas akcijas pacelt. Daži to izmantoja, daži – nē. Kā es parasti saku, tad komandā parasti tās lomas jau veidojas līdz jaunajam gadam: kurš stieps klavieres, kurš stāvēs blakus un komandēs. Pēc jaunā gada vairs dalīšana nenotiek – kuri ir izcīnījuši savu vietu, tie arī spēlē! Teiksim tā – Artūrs neizturēja to konkurenci. Taču cepuri nost par viņa vēlēšanos! Viņam arī pāris traumas gadījās, kas izsita no ritma. Runājot par Ramanausku, patiesībā to pašu var teikt par viņa pēcteci Jankausku – viņi noteikti spēlētu labāk, ja nebūtu Stimaca. Maigi sakot, viņš viņus noēda! Protams, Jankausks noteikti bija sakarīgāks, daudzpusīgāks spēlētājs. Brīžiem pat likās, ka mēs varētu pat iztikt bez otrā centra, ka šo robu varētu aizpildīt Jansons. Tomēr ir nepieciešami sparingpartneri treniņos, tāpēc tomēr paņēmām viņus. Nu, nevar uzskatīt nevienu spēlētāju par sliktu, vienkārši viņam jābūt pareizā vietā un pareizā komandā! Stimacs tiešām ir agresīvs – kāds spēlēs, tieši tāds pats treniņos! Atzīšos, es reizēm pat kaifoju treniņos, vērojot, kā daži spēlētāji ar saviem dotumiem darbojas vienkārši iespaidīgi. Kā sākās spēle, viņi pazūd! Izņemot Stimacu. Tā ir psiholoģija, tā ir mentalitāte, tā ir pieredze – viss kopumā. Un tas pats Stimacs man saka – ja mēs spēlētu tā, kā treniņos, mēs būtu čempioni! Es gribēju panākt, lai komanda būtu agresīva, lai būtu pat rupja... Teicu puišiem, ka klubs visus sodus nomaksās, ja kādu tiešām izprovocēs, ja būs pamatoti pārkāpumi! Brīžiem sanāca, ka nospēlējam kā dievi, kad visi no mums raustās, taču tad trīs četras epizodes pēc kārtas pašu izcīnīto atdodam un neesam tik stipri, lai to atkal atkarotu atpakaļ.

Tā trešā grupa – spēlētāji, kurus nācās aicināt palīgā sezonas laikā (Jankausks, Nešs, Olivero). Vai viņi attaisnoja uzticību?
Daļēji. Nešam, ja tā ņem... es viņu vairākas reizes ārstēju. Viņš nesaprot, ko viņš zaudē... Viņš līdz tam bija nospēlējis divas sezonas Francijas otrajā līgā, ar saviem dotumiem un spēles izpratni viņš varētu Eiropā, kur trūkst šāda tipa spēlētāju, no pirmās līdz trešajai pozīcijai. Bet viņš absolūti nespēj saņemties! Viņš dala spēles. Lai atceramies, kā Nešs spēlēja pret spēcīgajiem pretiniekiem, kur bija tiešām lielas problēmas viņu apturēt, un kā viņš spēlēja pret Gulbeni un Liepāju. Jā, viņš tika finansiāli sodīts par attieksmi treniņos, diemžēl, bet ar viņu galu galā sanāca tā, kā ar lielāko daļu tā saukto "lēto amerikāņu". Jā, bija spēles, kur viņš iemeta 15, varbūt 18 punktus, bet, ja paskaita, cik iemetis pretinieks viņa (bez)darbības aizsardzībā pēc... Mēs neesam tik stipri, lai tā spēlētu aizsardzībā! Runājot par Olivero. Viņš bija viens no jaunākajiem komandā, taču es ilgi savā karjerā nebiju sastapies ar tādu profesionāli! Viņš pat Stimacu savāca, lika viņam mobilizēties! Nāca pirms treniņa, palika pēc. Ar specifiskiem vingrojumiem gatavojās. Iespējams, viņš tagad spēlēs pie Dominikanas izlases Panamerikas spēļu basketbola turnīrā. Žēl, bet viņam gadījās to roku salauzt... Viņš varbūt likās tāds neuzkrītošs spēlētājs, taču man patika, kā viņš spēlēja aizsardzībā, ka piespieda treniņos arī citus strādāt. Viņam šis bija tikai pirmais gads Eiropā, Valmierā viņam gadījās dažas izcili neveiksmīgas spēles, taču visā visumā es par to naudu, par kādu mēs viņu no Šauļiem ieguvām, ar viņa spēli esmu apmierināts. Olivero trūkumu īpaši varēja redzēt LBL ceturtdaļfinālos, kad pietrūka viņa, kurš nebaidījās uzņemties atbildību, neraustījās... Ja būtu varējuši viņu dabūt pirms sezonas, taču tā tad būtu jau pavisam cita nauda. Stimacs? Nu tur bez komentāriem! Kaut arī viņam vēl ļoti daudz jāstrādā pie kāju darbības aizsardzībā. Jā, ir viņam šī neatņemamā vēlēšanās visu laiku sevi pierādīt – būt labākajam! Viņš cenšas, viņš provocē citus.

Kā tu redzi Stimaca turpmāko karjeru?
Protams, kā BBL sezonas MVP viņam tagad jūra līdz ceļiem... Uz Valmieras pēdējām spēlēm bija Spanijas superkluba Žironas pārstāvji skatīties - varbūt tieši tāpēc Stimacs slikti nospēlēja pēdējās spēles, ka to zināja. Tomēr es nevaru pateikt, ka mēs bez Stimaca noteikti būtu nospēlējuši sliktāk. Jo pie visiem viņa plusiem viņš noēda citus centrus komandā! Varbūt arī radīja treniņos papildus spriedzi visai komandai. Pateicoties Stimacam, man izdevās panākt, lai katrs treniņš mums būtu tāda kā mikrokauja, jo viņš uzvilka visus. Tai pat laikā – varbūt tas bija arī mīnuss, ka džeki par daudz izlikās treniņos. Te nu vēlreiz atkārtošu – nu, nebija mums slikta sezona! Ar visu to spēlētāju rotāciju, kā mums te gāja, mums nebija nevienu brīdi krituma, visu laiku spēlējām vienā līmenī. Uzskatu, ka mums galvenais uzdevums bija spēlēt atbilstoši komandas komplektācijai, un es ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt – mēs spēlējām! Pabeidzot par Stimacu – viņš noteikti tūlīt nākošsezon vēl nebūs nekādās lielās komandās pamatcentrs. Viņam tagad jāizdara pareiza izvēle, jo atalgojums varētu būt līdzvērtīgs: vai nu viņš grib būt otrais centrs labākā komandā vai arī pirmais, bet vājākā. Pēc diviem trim gadiem – jā, ar viņa vēlēšanos viņš varētu būt jau pirmais labā komandā.

Kā vairāk pietrūka sezonas izskaņā – fiziskā spēka vai gara spēka?
Vispirms vēlreiz gribu puišiem pateikt paldies par viņu sapratni, par to, ka pieņēma to, ko viņiem piedāvāju. Daudzi sezonas sākumā teica, ka savu mūžu nav tā trenējušies. Ramanausks, kurš bijis visu vecumu Lietuvas jauniešu izlasēs, treniņā gandrīz samaņu zaudēja! Tas rāda, ar kādu atdevi viņi strādāja. Mums noteikti nepietrūka spēka, mums varbūt pietrūka nedaudz pārliecības un nedaudz vēsas galvas. Un nedaudz veiksmes! Varbūt mēs spēlējām tādu pārāk pareizu basketbolu, varbūt vairāk vajadzēja mēģināt netradicionālu – ar četriem, pat pieciem mazajiem laukumā.

Kā, tavuprāt, spēlētāji izturēja BBL turnīru, kur tik retu reizi izdevās pārspēt pretiniekus? Vai dažubrīd nebija tāda kā nolemtība?
Pēc maniem aprēķiniem mums vajadzēja būt kādām 5 uzvarām. Nu, dabūjām 3. Ar punktu zaudēts divās spēlēs Šauļiem un Klaipēdai, pāris punkti divās spēlēs "Kalev". Pie lielas veiksmes varbūt varēja pat 7 uzvaras būt! No otras puses – nu, pēc sastāva un mūsu iespējām mēs tur bijām trūcīgākā komanda. Es visu savu dzīvi esmu bijis reālists, tai pat laikā teicu – mēs varam reāli dabūt 5 vai 6 uzvaras. Nu, nesanāca, taču mēs saglabājām vietu pirmajā divīzijā. Bet... Es tagad analizēju visu un sāku domāt – varbūt mums tomēr vajadzēja tai otrajā divizionā spēlēt? Nu, grautu mēs ar šo sastāvu tur visus pēc kārtas, nu un? Protams, bija forši spēlēt pret Baltijas reģiona labākajām komandām, bet mēs rēķinājāmies ar to, ka būs zaudējumi. Varbūt es tomēr nebiju ierēķinājis to, ka šie zaudējumi atstāj pēdas spēlētāju zemapziņā. Varbūt tieši tās uzvaras pārliecības tomēr pietrūka tajos brīžos, kad mača galotnē viss izšķīrās mums par sliktu kādas pašu muļķīgas kļūdas pēc... Es uzskatu, ka vajag mēģināt uzspēlēt ar labākajiem, ja ir tāda iespēja. Ir jāsaprot, ka Baltijas līgā ir ļoti grūti tagad iekļūt tajā pirmajā divīzijā, vieglāk ir noturēties tajā. Mēs saglabājām vietu, mums viņu nevar atņemt!

Val­mie­ras bas­ket­bo­la jau­nais vil­nis — Jā­nis Kauf­ma­nis, Pē­te­ris Lī­cī­tis, Mā­ris Zie­diņš, vēl kāds. Vai tu re­dzi vi­ņu vie­tu lie­la­jā ko­man­dā jau tu­vā­ka­jos ga­dos?
Ru­nā­jos ar pui­šiem, ie­de­vu tre­ni­ņu pro­gram­mas, vi­ņi tur­pi­na ga­ta­vo­ties. Vi­ņi re­dzē­ja, ko ša­jā se­zo­nā spē­ja pa­nākt Jā­nis Kauf­ma­nis. Man īs­ti nav skaid­ra vi­ņu ie­priek­šē­jā sa­ga­ta­vo­ša­nas sis­tē­ma. Vi­ņiem ir do­tu­mi, ir ta­lan­ti, bet nav tre­nē­tī­bas pa­kā­pes, vi­ņi vai­rāk spē­lē uz sa­vu ta­lan­tu, dzī­vo uz lau­ku­ma. Bet spē­ku un tās pā­rē­jās īpa­šī­bas at­tīs­ta ti­kai sta­di­o­nā un sva­ru zā­lē. Visi viņi parakstījuši līgumus ar klubu uz daudziem gadiem, tas ir pats galvenais, jo vi­ņiem vēl jā­mā­cās, jā­tre­nē­jas, un Val­mie­rā tam ir ra­dī­ti, ma­nu­prāt, pre­fek­ti ap­stāk­ļi! Ja es pa­lik­šu ko­man­dā, vi­ņi vi­si trīs nā­kam­se­zon būs vien­pa­dsmit­nie­kā. Var jau būt, ka te Valmierā pēkšņi parādās kāds investors ar dolāru maisu un saka: "Pērciet spēlētājus!" Taču es redzu drošāku izeju – audzināt pašiem savus spēlētājus! Man patīk Ziediņš – Mārim ir labs augums, labi dotumi un laba spēles izpratne, vienīgi brīžiem viņš tāds... viņam pietrūkst tās agresivitātes, tieši tad, kad to vajag. Starp citu, nu jau bijušais Valmieras un Rūjienas basketbola audzēknis Dairis Bertāns, kuram pie Vara Krūmiņa neatradās vieta komandā, patlaban "ASK Rī­ga" komandā varbūt nerāda nekādus brīnumus, taču viņš SPĒLĒ, rakstot to patiešām lieliem burtiem! Iznākot laukumā, viņš uzreiz nebaidās spēlēt, nebaidās apspēlēt. Un nepateiksi, ka tam puikam tikai vēl būs 19 gadi! Un varbūt pat labi, ka tagad "ASK Rīgai" tur kāds patlaban notraumējies, ka Dairis tiek vairāk laukumā. Par Līcīti – pirmais un galvenais, ko teicu Pēterim, ka viņš nedrīkst būt spēlē statists! Viņam jābūt aktīvākam, jābūt agresīvākam. No viņa uzreiz nevar uztaisīt gladiatoru, taču viņam ir ļoti labi dotumi un labs metiens, lai kļūtu par labu otro numuru. Pēteris un Māris vēl nebija gatavi tam lielajam basketbolam, taču tagad viņiem iedoti uzdevumi, un lielā mērā viss būs atkarīgs no pašiem. Viņiem ir jāspēlē! Uzskatu, ka, ja viņi atgrieztos savās iepriekšējās komandās, tas jau būtu solis atpakaļ.

Ja nu spor­ta klubs "Val­mie­ra" pie­dā­vās tev at­kal būt par gal­ve­no tre­ne­ri — vai pie­kri­tī­si?
Es­mu no­lē­mis līdz Jā­ņiem ne­kā­dus lē­mu­mus ne­pie­ņemt. Man šie de­viņ­ar­pus mē­ne­ši Val­mie­rā pa­gā­ja kā vie­na die­na (sme­jas)! Tā — čik, un viss ir bei­dzies. Ta­gad gri­bu no tā vi­sa ne­daudz at­iet un vel­tīt lai­ku ģi­me­nei. Es­mu bērn­auk­lis no rī­tiem un pēc­pus­die­nā, da­ru to, ko ne­va­rē­ju vi­su se­zo­nu da­rīt. Par dar­bu Val­mie­rā — viss ir ie­spē­jams. Kā­pēc nē?

Izmantotie resursi:
skvalmiera.lv