Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:1, Did:0, useCase: 0

Slovākijas izlases galvenā trenera "labā roka": Edgars Jaunzems

Andrejs Siliņš

Slovākijas izlases galvenā trenera "labā roka": Edgars Jaunzems
Edgars Jaunzems. Foto: Inter Bratislava

Pieprasījums pēc Latvijas basketbola treneriem ārzemju klubos nav milzīgs, un katrs ārvalstīs strādājošais speciālists ir savā ziņā vērtība. Viens no šādiem latviešu treneriem paša dzimtenē ir teju nezināms. Ņemot vērā, ka Latvijas valstsvienību pirmdienas vakarā gaida Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra cīņa pret Slovākiju, uzrunāju treneri Edgaru Jaunzemu, kurš Slovākijas klubā Bratislavas “Inter” veic asistenta pienākumus Oļegam Meleščenko - speciālistam, kurš vada arī Slovākijas izlasi.

Tu esi pieckārtējo Slovākijas čempionu Bratislavas “Inter” treneru štābā, bet plašai sabiedrībai Latvijā neesi zināms. Kā nonāci līdz turienei, kur šobrīd esi?
- 2013. gadā pavisam nejauši radās iespēja aizbraukt uz Spāniju. Trīs gadu laikā izmācījos par treneri, tiku pie augstākā līmeņa trenera diploma. Kopumā nostrādāju tur septiņus gadus divos dažādos klubos. Tad trenerim, kurš bija arī mana pirmā kluba prezidents, piedāvāja kļūt par galveno treneri Bratislavā. Viņš piezvanīja man. Tobrīd tieši domāju, ko darīt tālāk, vai vēlos turpināt Spānijā. Tieši laikā nāca šis piedāvājums kļūt par viņa asistentu “Inter” klubā un pirms pagājušās sezonas pārvācos uz Slovākiju. Pēc diviem mēnešiem treneri atlaida un arī man bija neziņa par to, vai palikšu. Novembrī atnāca Oļegs Meleščenko, kurš izvēlējās mani paturēt par asistentu. Tagad sanāk, ka kopā strādājam jau otro sezonu.

Kāpēc izvēlējies savu trenera ceļu veidot Spānijā?
- Latvijā trenējos basketbola skolā “Rīga” pie Ziedoņa Jansona un Daiņa Bertāna. Man patika basketbols un nezināju, ko citu darīt. Negribējās iet mācīties mārketingu vai tūrismu, kas nav tuvs sirdij. Izdomāju iet mācīties par treneri un pēc vidusskolas iestājos LSPA. Janvārī aizgāju no universitātes un iestājos treneru tālākizglītības kursos. Tiku pie C kategorijas sertifikāta, kas, godīgi sakot, nekam nopietnam nav derīgs (smejas). Sāku meklēt darbu, bet sporta skolās jātrenē trīs četras komandas, lai tiktu pie samērīgas algas, un brīvu vietu nebija daudz. Tad augusta vidū, kā jau teicu, pavisam nejauši, mani uzrunāja ar iespēju braukt uz Spāniju. Nezināju, uz kurieni braucu, valodu nezināju, bet piekritu uzreiz.

Šis piedāvājums nokrita tā vienkārši no zila gaisa?
- Kluba prezidents Alberto Blanko Vila pazina Mārtiņu Bērziņu, kurš toreiz bija Valmieras kluba ģenerālmenedžeris. Alberto pirms dažiem gadiem bija izveidojies savu klubu un vēlējās, lai tur notiktu nodarbības arī angļu valodā, tāpēc meklēja trīs trenerus no ārzemēm. Divus atrada Zviedrijā, bet Latvijā bija uzrunāts Edgars Kuks. Pēdējā brīdī Edgars atteicās un piedāvāja mani vietā. Ātri sazinājāmies, pasmējāmies, ka viena Edgara vietā brauks cits Edgars, un tā arī aizbraucu. Tiešām neko nemeklēju, vienkārši dzīve salika visu pa savam. Kaut gan tajā brīdī bija paredzēts tur būt vienu sezonu, beigās nostrādāju piecus gadus. Tad tiku pie labākas iespējas 200 kilometrus no Barselonas, kur nostrādāju divus gadus.

Spānijā strādāji tikai ar bērniem?
- Jā, vairumā ar jauniešiem. Sāku ar septiņus gadus veciem bērniem un gāju uz priekšu. Sanāca strādāt ar visa vecuma jauniešiem no septiņu līdz 18 gadu vecuma. Pēdējos pāris gadus izdevās nedaudz pastrādāt arī ar pieaugušajiem. Ne ļoti augstā līmenī, drīzāk tādā pusamatieru līmenī. Tā bija pirmā saskare darbā ar pieaugušajiem.

Šo septiņu gadu laikā ne brīdi neradās pārdomas, vai vēlies šo darīt visu dzīvi?
- Krīzes momenti, protams, bija. Arī te, Bratislavā, kad ierados pavisam jauns un zaļš, bez nopietnas pieredzes skautingā, bet uzreiz bija jāsāk darbs profesionālā līgā. Bija grūti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu vienīgais asistents, jo klubam kovida krīzes dēļ krities budžets un tas vairs nevar atļauties divus asistentus. Viss bija jauns - jauna vide, jauni pienākumi. Protams, šo gadu laikā bijuši brīži, kad aizdomājos, vai nav jāmeklē kaut kas cits, ar ko nodarboties. Basketbola pasaule ir tik maziņa un ir jāzina cilvēki, lai varētu tikt kaut kur tālāk, tikai pašam tīri ar darbu vien izsistos nav tik vienkārši.

Kas ir tavi galvenie darba pienākumi Bratislavā?
- Atbildu par visu skautingu - aizsardzība, uzbrukums. Gatavoju video komandai un spēlētājiem. Tas ir galvenais.

Esi tikai pirmās komandas asistents vai arī turpini ar bērniem strādāt?
- Turpinu nedaudz arī ar jauniešiem, bet tas nav galvenais pienākums. Tāpat ir individuālie treniņi ar pirmās komandas spēlētājiem. Sezonas laikā ir sarežģītāk, jo mums ir četri ārzemnieki, kuriem jāspēlē vidēji nepilnas 40 minūtes mačā (smejas). Protams, šie spēlētāji nav gatavi vēl daudz papildus treniņiem. Savukārt no vietējiem lielākā daļa turpina mācības vidusskolā. Bez četriem ārzemniekiem komandā ir arī Slovākijas izlases centrs [Mihaels] Fuseks, bet pārējie septiņi ir jaunieši - trīs 18 gadīgi, trīs 17 gadīgi un viens 20 gadus vecas. Viņi no rītiem nevar trenēties skolas dēļ.

“Inter” ir sens klubs, ar lielu arēnu, ar tituliem. Kāda ir kluba sistēma?
- Šis ir privāts klubs, kurā trenējas tikai zēni. Kovids veicis lielas izmaiņas klubā. Piemēram, ofisā šobrīd strādā vairs tikai trīs cilvēki, bet pirms pandēmijas bija desmit. Tagad šiem trim jāveic desmit cilvēku darbs, tāpēc brīžiem rodas neliels haoss. Bet, ja par klubu, tad ir izveidota pilna piramīda. Tas, kas mani pārsteidza, ir tas, ka U18 komandā spēlē ne tikai 2003. gadā dzimušie, bet ņem klāt arī labākos no jaunākajiem, dažus pat trīs gadus jaunākus. Pēdējo piecu gadu laikā ir izveidoti seši labi basketbolisti…

Ko šajā gadījumā nozīmē “labi”? Izlases līmenis?
- Visi seši ir spējīgi spēlēt Slovākijas ekstralīgā. Viņi varēs spēlēt profesionālā līmenī tepat apkārt - Slovākijā, Austrijā, Čehijā, varbūt Ungārijā. Protams, nav runa par Eirolīgas līmeni, bet šī reģiona profesionālā līmenī noteikti. Līdz Eirolīgas līmenim noteikti varētu aizspēlēties Timotejs Malovecs, kurš jau kopš pagājušās vasaras ir pieaugušo izlases spēlētājs. Ja veselība atļaus un arī veiksme stāvēs klāt, viņš varētu kļūt par augsta līmeņa spēlētāju Eiropā.

Kāda situācija ir citiem ekstralīgā spēlējošajiem klubiem - vai tajos arī ir pilnvērtīga sistēma no bērniem līdz profesionālai komandai?
- Jāsaka, ka “Inter” šai ziņā izceļas. Braukājot apkārt, var redzēt, ka, lai arī ir jaunieši, pieaugušo komandās viņi nespēlē vispār nemaz. Viņi skaitās komandā, bet tas arī viss. Protams, ir bijušas reizes, kad mums ir liels pārsvars un tad abas komandas uzlaiž laukumā visus jauniešus. Mūsu jaunieši izskatās daudz, daudz labāki. Cik sanācis runāt ar vadību, pārējiem klubiem jauniešu sistēmas nav pārāk labas. Ir klubi, kas cenšas, bet tik un tā mūsu jaunieši viņus uzvar ar 40-50 punktu pārsvaru.

”Inter” vāc spēlētājus no visas Slovākijas vai arī tikai vietējos Bratislavas jauniešus?
- Pagaidām klubā ir tikai no Bratislavas vai tuvākās apkārtnes. No citām pilsētām, šķiet, nav neviena puiša.

Brīdī, kad runājam, jums ekstralīgā ir četras uzvaras un pieci zaudējumi, un sestā vieta tabulā. Situācija gan ir saspringta, un viena uzvara var daudz ko izmainīt. “Inter” ir pieckārtēja čempione, bet pēdējais tituls izcīnīts pirms diviem gadiem. Vai reālais spēku samērs ļauj klubam pretendēt uz titulu arī šogad?
- Mēs ar galveno treneri uzskatām, ka jā. Taču tas ir ļoti atkarīgs arī no mūsu jaunajiem spēlētājiem. No tā, vai viņi būs spējīgi dot kvalitatīvas minūtes. Pagaidām tas līdz galam nav izdevies. Četros no pieciem zaudējumiem zaudēts ar četru vai mazāk punktu starpību. Tad, kad pieci profesionāļi lielā spēles laika dēļ piekūst, rodas kļūdas uz noguruma fona. Turklāt Fuseks jau vairāk nekā pusotru mēnesi ir savainots. Plānots, ka viņš atgriezīsies pirms Ziemassvētkiem, un ar viņu situācijai vajadzētu būtiski uzlaboties. Arī bez viņa izdevās uzvarēt pēdējās divas spēles izbraukumā, kas, sākoties izlašu pārtraukumam, ir pozitīvs pamats un motivācija turpmākajai sezonai. Varu tikai atkārtoties: mēs ar treneri uzskatām, ka mums ir lielākais potenciāls izcīnīt titulu. Ārzemnieki spēlē ļoti labi, Jure Zubacu arī izsauca uz Bosnijas un Hercegovinas izlasi.

Jums komandā ir četri leģionāri. Vai tas ir līgas limits?
- Vienai spēlei drīkst pieteikt piecus ārzemniekus. Pagājušogad vienai komandai bija pat seši leģionāri, un visu laiku sanāca rotēt. Pārsvarā komandām ir četri pieci ārzemnieki, pārsvarā amerikāņi. Mums ir tikai viens amerikānis. Paveicies, ka jau otro sezonu pēc kārtas esam atraduši labu spēlētāju no Dienvidamerikas [Ivans Gandija-Rosa no Puertoriko - A.S.]...

Kā jūs pārliecināt viņus braukt uz Slovākiju?
- Tā ir viņu pirmā vai otrā sezona Eiropā. Pagājušogad mums bija argentīnietis, kurš nāca no “Baskonia” sistēmas un bija pat nedaudz ticis laukumā Eirolīgā. Atbraucot uz šejieni, viņš spēlēja vismaz 30 minūtes, kas 21-22 gadu vecumā ir vajadzīgs. Tas pats šogad - mums ir saspēles vadītājs no Puertoriko, kuram ir 24 gadi un otrā sezona profesionālā basketbolā. Te viņš tiek pie pieredzes un atbildības, kāda nekad iepriekš viņam nav bijusi. Argentīnietim [Lautaro Lopesam] izdevās pēc mums tikt Serbijas klubā Čačakas “Borac”, kas spēlē arī Adrijas līgā. Lietuvietis [Arns Beručka] atgriezās Lietuvā, kur daudz un labi spēlē “Pieno žvaigzdes”. Pie mums viņi tika pie pārliecības un pieredzes un atspērās nākamajam līmenim. Tāpēc arī viņi te brauca.

Izklausās līdzīgi tam, ar kādiem argumentiem VEF uzrunā ārzemniekus - nevis piedāvājot vairāk naudas, bet gan iespēju parādīt sevi uz labas skatuves. Jums, atšķirībā no VEF, nav iespēja spēlēt Čempionu līgā.
- Jā, bet bez ekstralīgas spēlējam arī Alpu-Adrijas kausā, kur vēl jāuzvar vismaz viena no divām spēlēm, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā. Vienā mačā zaudējām ar diviem punktiem, bet spēlējām sešu spēlētāju sastāvā, jo vairāki bija vai nu savainoti vai saslimuši. Otrs zaudējums Čehijā ar vienu punktu. Nākamais mačs Vīnē un tad varam tikt izslēgšanas spēlēs.

Tātad būtībā šāds reģionāls aizstāj to tukšo vietu, kas rodas, netiekot spēlēt kādā FIBA klubu turnīrā?
- Protams. Viss ir atkarīgs no naudas. Esmu runājis ar kluba vadību, un viņi godīgi pasaka - ja mums būtu vairāk naudas, mēs spēlētu kaut vai FIBA Eiropas kausā. Alpu-Adrijas kauss ir pietiekami interesants, ir klubi no Čehijas, Polijas, Ungārijas, Austrijas, Horvātijas, Slovēnijas. Tas dod starptautisku pieredzi.

Kāda ir Slovākijas ekstralīga?
- Cik esmu runājis ar cilvēkiem, kas te ir ilgāk, pēdējo divu gadu laikā līmenis, protams, ir krities. Tīri finansiālu iemeslu dēļ. Vēl viena problēma ir tā, ka nav daudz laba līmeņa slovāku spēlētāju. Katrā komandā ir pa pieciem ārzemniekiem, kuri ir galvenie spēles veidotāji. Arēnas nav lielas, bet savi 400-500 cilvēki atnāk un rada visai labu atmosfēru.

Jūs nespēlējat savā lielajā arēnā [ar 5500 vietām]?
- Šosezon nē, jo tur notiek liela rekonstrukcija, ko paredzēts pabeigt pēc pusotra gada. Tagad spēlējam nelielā pilsētā 30 minūšu brauciena attālumā no Bratislavas, pavisam mazā zālē, kur ir kādas 300-400 vietas. Bet, ja jautāji par līgas līmeni, tad, protams, tas nav pats augstākais, kas ir rezultāts tam, ka nenotiek labs darbs ar jaunajiem spēlētājiem.

Tad jau laba ziņa Latvijas izlasei pirms gaidāmās spēles?
- (smejas) Zini, ja paskatās uz sarakstu, kas izsaukti, tad lielākā daļa tomēr ir tie, kas izsitušies ārpus Slovākijas. Protams, galvenais spēlētājs ir Vladimirs Brodzianskis no Badalonas “Joventut”. Ir spēlētāji, kas spēlē vismaz Čehijā, Ungārijā.

Jau pieminēji Timoteju Malovecu. 17 gadu vecumā profesionālā līgā mest vidēji ap desmit punktiem mačā - pieļauju, ka viņš ir kļuvis interesants arī lielākiem klubiem Eiropā un varbūt arī okeāna viņā pusē?
- Personīgi neesmu redzējis, ka kāds būtu atbraucis un ieradies pie mums zālē, lai skatītos uz viņu, bet, cik zināms, esot radusies interese arī no NBA skautiem. Eiropas līmenī par viņu ir ļoti liela interese, turklāt jau diezgan sen. Šosezon viņš met tikai desmit punktus vidēji spēlē, bet…

Tikai? Vai 17 gadu vecumā tas ir “tikai”?
- ...manuprāt, tas ir “tikai“. Viņa līmenim, viņa talantam un gudrībai tas ir “tikai”. Viņam būtu jāmet vismaz 15 punkti spēlē. Viss ir viņa galvā, jātiek pie pārliecības un jāsaprot, ka viņš ir tiešām labs spēlētājs. Izlase šajā ziņā viņam noteikti palīdz. Ja izlasē atbildīgās spēlēs tik jaunam spēlētājam dod nopietnas minūtes, tas nozīmē, ka kaut kas viņā ir.

Kādus tu redzi Maloveca griestus?
- Manuprāt, viņš var tikt līdz Eirolīgai. Viņam ir jau 203-204 cm augums, pie mums viņš spēlē no pirmās līdz ceturtajai pozīcijai. Viņam ir ļoti augsta līmeņa spēles izpratne. Viņam nav problēmu izskaidrot visas sadarbības no jebkuras pozīcijas laukumā. Timotejs ir ļoti, ļoti interesants spēlētājs, kura lielākais pluss šobrīd ir tas, ka viņš ir ļoti gudrs un ļoti labi jau šobrīd saprot basketbolu.

Kādu basketbolu spēlējat kā komanda?
- Mēs gribam redzēt ātru un gudru basketbolu. Tā kā citās komandās pārsvarā ir daudz amerikāņu, tad tās spēlē skrien un met basketbolu. Mēs gribam, lai spēlētāji lasa spēli. Mēs iedodam dažādas opcijas, bet viņiem laukumā jādomā un jāpieņem lēmumi pašiem. Tāpat mēģinām likt uzsvaru uz aizsardzību, bet bez Fuseka ar to bijušas lielas problēmas. Tikai pēdējā spēlē izdevās beidzot ielaist mazāk par 70 punktiem. Ar Fuseku ir mērķis noturēt aizsardzību ap 70 punktiem. Gribam vismaz 20 rezultatīvas piespēles, jo tas nozīmē, ka spēlē visi laukumā esošie. Gribam vismaz 4-5, citreiz pat astoņas piespēles vienā uzbrukumā. Tās ir galvenā panākumu atslēgas. Negribam, lai spēlētāji ir kā roboti, kuri tikai izpilda uzdoto. Gribam, lai spēlētāji lasa spēli.

Tam, ko tu nupat noraksturoji, pēc profila atbilstu ļoti daudzi Latvijas basketbolisti. Esat skatījušies leģionāru virzienā arī uz šo pusi?
- Es pat līdz galam nezinu, jo klubā par komplektāciju vairāk atbild ģenerālmenedžeris…

Bet pieļauju, ka tev būtu paprasīts, ja tiktu izskatīts kāds latvietis.
- Protams, bet pagaidām nekas nav dzirdēts (smejas). Pagājušosezon bija laba pieredze ar lietuvieti, tāpēc atkal tika meklēts lietuvietis. Atradām [Džugu] Slavinsku, kurš bija spēlējis trīs gadus “Neptūnas” un šobrīd ir ļoti labi iegājis komandā. Kad mums vajadzēja ceturtās pozīcijas spēlētāju, tad ierunājos trenerim, ka varbūt kāds latvietis jāpaskatās. Apvaicājos dažiem aģentiem, bet īsti nebija neviena, kas būtu atbilstošs mūsu budžeta iespējām.

Kad raksturoji, kādu basketbolu gribat no savas komandas, vai tas apzīmēja arī to, kādu basketbolu treneris Meleščenko grib piekopt Slovākijas izlasē?
- Noteikti, jo tā ir viņa spēles ideja. Protams, izlasē ir mazāk laika, lai nodotu visu informāciju komandai. Ļoti atkarīgs arī no tā, kā spēlētāji spēj uztvert informāciju. Brodzianskis, Timotejs un vēl pāris spēlētāji noteikti ātri uztvers visu, svarīgi būtu, lai arī pārējiem tas izdodas. Oļegs noteikti gribēs, lai spēlētāji lasa spēli, nevis radīt robotus. Skaidrs, ka Oļegs apzinās reālos spēku samērus, bet viņš vienmēr uzsver, ka spēle abām komandām sākas no vienādām pozīcijām. Skaidrs, ka Latvija būs izteikta favorīte, bet ir reizes, kad tieši favorīta statuss kļūst smags un rada problēmas.

Zinām, ka Slovākija ir hokeja zeme. Basketbola izlase rada ažiotāžu līdzjutēju vidū?
- Jāsaprot, ka basketbols ir trešais sporta veids Slovākijā, ja ne pat ceturtais. Pirmie ir futbols, hokejs, arī teniss ir ļoti labā līmenī. Nevarētu teikt, ka tiek darīts kaut kas īpašs, lai izceltu basketbolu. Bet domāju, ka tagad, kad pirmoreiz izdevies tikt līdz galvenajam kvalifikācijas turnīram, cerams, atbalsts būs lielāks. Tai pašā laikā mājas spēlē drīkstēs būt tikai 50 skatītāji, jo zāle, kur notiks spēle, atrodas “melnajā” epidemioloģiskajā reģionā. Ja spēle notiktu Bratislavā, domāju, ka kādi tūkstoš cilvēki atnāktu.

Būt spēlētājam-leģionāram arī ir izaicinājums, un tas nav viegls uzdevums, bet kļūt par treneri-ārzemnieku ir vēl grūtāk, jo brīvo vietu ir daudz, daudz mazāk. Tev tas ir izdevies. Joprojām esi gados jauns, bet jau ilgu laiku strādā par treneri ārzemēs. Kā tu redzi savas karjeras perspektīvu?
- Kaut kādā brīdī noteikti gribētu kļūt par galveno treneri, ne tikai asistentu. Kad atnāks īstā iespēja, tad pieņemšu tādu izaicinājumu. Deviņus gadus esmu ārzemēs un esmu pieradis būt viens, cīnīties gan pats ar sevi, gan apkārtējiem. Protams, gribētos pastrādāt kādā Latvijas izlasē. Negribu apgalvot, ka esmu to pelnījis, bet gribētos kaut vai kā asistentam pastrādāt kādā Latvijas jauniešu izlasē. Tas palīdzētu tikt arī Latvijas treneru apritē, jo, kā pats teici, jau deviņus gadus trenēju basketbolu, bet Latvijā par mani neviens nezina. To, kur nonākšu, rādīs dzīve, īpaši šajā situācijā, kad ir kovids, darba vietu ir maz un algas samazina. Mēģināšu turēties blakus Oļegam [Meleščenko], viņš pats ir ieminējies, ka, ja brauks arī kaut kur citur, tad varētu mani ņemt līdzi kā asistentu. Arī Slovākijas izlasē viņš mani gribēja ņemt par savu asistentu, bet federācija vēlējās tikai slovāku speciālistus.

Laikam jau var saprast federāciju...
- Protams, protams. Iepriekšējais treneris arī bija ārzemnieks Žans Tabaks, kuram bija spāņu asistents. Cik sapratu, tad neizveidojās tas labākais kontakts un pieredze, tāpēc federācija izdomāja, ka šoreiz kā asistentus vēlas tikai slovākus. Bet kaut vai apzināties to, ka kādas izlases galvenais treneris gribēja mani par savu asistentu, ir ļoti patīkami. Ir sajūta, ka tiku novērtēts.

     [+] [-]

, 2021-11-26 22:17, pirms 2 mēnešiem
Raksts interesants, taču apgalvojums virsrakstā aumež nepareizs - Edgars NAV Slovākijas izlases galvenā trenera labā roka un arī kreisā kāja nav arīdzan. Edgars ir Bratislavas kluba vecākā trenera labā roka un Slovākijas izlases vadīšanā nepiedalās nevienā statusā.