Armands Krauliņš – 48 gadi trenera darbā

Kādas ir sajūtas pirms tik iespaidīgas jubilejas?
– Pat īsti nezinu, kā tādā vecumā būtu jājūtas. Laikam jau nejūtos ļoti vecs. Vēl pirms kāda laika gadu skaitļiem vispār nepievērsu uzmanību, bet nu jau tas ir nepieklājīgs liels. Katrā ziņā piekrītu tam, ka katrs ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas.

Savas karjeras laikā esat strādājis daudz dažādās vietās, bet kā sanāca pārcelties uz Ventspili?
– Kad atbraucu uz pārrunām Ventspilī, nebiju vēl atteicies Ukrainas klubam. Šeit biju bijis vienīgi Latvijas meistarsacīkšu spēlēs, kad sanāca atbraukt divas reizes gadā. Iespaids bija diezgan bēdīgs. Braucot uz pirmajām pārrunām domāju par to, kā es te izturēšu tos trīs gadus, ko ventspilnieki man piedāvā. Nu jau esmu šeit 12 gadus, un savu izvēli nebrīdi nenožēloju. Ja ir kāda skaista vieta, tad tā ir Ventspils. No visām vietām, kur esmu strādājis, Ventspils noteikti man patīk visvairāk, un šeit es jūtos kā mājas. Jau 1997. gadā, kad pārcēlos uz šejieni, teicu, ka arī šādu attieksmi Ventspils drīz kļūs par Latvijas basketbola galvaspilsētu. Man izrādījās taisnība.

Šo 12 gadu laikā divus vēl pavadījāt Krievijā, strādājot ar sieviešu komandām.
– Šos piedāvājumus pieņēma, jo tas bija gan profesionāli interesanti, gan, protams, arī materiāli izdevīgi. Tiesa no Kurskas gribējās tikt prom pēc iespējas ātrāk. Gan pati pilsēta ir šausmīga ar visu to radiāciju, gan basketbola saimniecībā viss bija apmēram piecdesmito gadu līmenī.

Jums ir sanācis strādāt gan ar vīriešiem, gan ar sievietēm. Ar ko strādāt ir vieglāk?
– Vieglāk noteikti ir strādāt ar vīriešiem, jo mazāk vajag diplomātijas. No otras puses, ja esi atradis pareizu pieeju, sievietes spēlē noteikti atdos visus spēkus un izdarīs daudz vairāk, nekā dažkārt vīrieši. Tagad ar to vairs nav tik lielu problēmu, bet padomju laikā regulāri bija dažādi režīma pārkāpumi. Patīkami, ka šobrīd jaunatnei ir veselīgāka attieksme. Vispār jau vienalga sievietes vai vīrieši, bet galvenais ir rezultāts. Trenera māka parādās tajā, cik labi viņš spēj no katra spēlētāja izdabūt ārā maksimumu, kas nepieciešamas kopējam rezultātam.

Ventspilī tagad vairāk orientējas uz jaunajiem spēlētājiem un tā izrādījās ļoti tālredzīga stratēģija?
– Tam var piekrist, tomēr pāris pieredzējuši spēlētāji arī vajadzīgi. Kaut vai treniņprocesā, lai spēlētāji būtu, kam augt līdzi. Pagājušajā sezonā bija amerikānis Brazeltons, mūsu pašu Strēlnieks viņam auga līdz un drīz vien kļuva labāks. Tāpēc pieredzējušie spēlētāji arī ir nepieciešami, taču tas, protams, ir arī naudas jautājums. Kopumā basketbola politika neapšaubāmi tiek virzīta pareizi.

Kuri bijuši interesantākie spēlētāji, ar kuriem nācies strādāt?
– Tādu ir ļoti daudz. Vispār uzskatu, ka katrs spēlētājs ir personība un tas trenerim noteikti jāatceras. Tev var būt pret kādu lielākas simpātijas, bet to nedrīkst nekādā ziņā izrādīt. Sarunās ar spēlētājiem jābūt lielam diplomātam. Es jau arī esmu daudz grēkojis savos izteicienos. Interesanti, ka vēl tagad spēlētāji precīzi atceras, kādus vārdus esmu teicis pirms 30 vai 40 gadiem. Treneri iznīcināt personību nedrīkst. Faktiski katrā komandā bijis kāds īpašs spēlētājs, turklāt ne vienmēr tie labākie spēlētāji bija arī tie kārtīgākie un paklausīgākie. Kaut vai tas pats Valdis Valters, kuru paņēma komandā, kad viņam bija 16 gadu. Tomēr izveidojās par labu spēlētāju un tagad arī treneri.

Ļoti daudz jūsu bijušie audzēkņi tagad ir treneri?
– Jā, un par to man ir liels prieks. Sekoju viņiem līdzi gan kā spēlētājiem, gan tagad arī kā treneriem, maniem kolēģiem. Viņiem visiem ir iespēja strādāt labāk par mani, ko arī novēlu. Vai šobrīd kādam tas jau izdevies? Piemēram, izlasei pagaidām augstākais sasniegums ir astotā vieta, un toreiz to vadīju es. Neapšaubāmi, daudzi šobrīd ir labi treneri. Visus pat nevaru nosaukt. Valters, Maija Kubliņa, Gundars Vētra, Sergejs Tarakanovs, kurš strādā Krievijā, Edmunds Valeiko, Kārlis Muižnieks, Varis Krūmiņš, Ainars Bagatskis. Arī Agris Galvanovskis arī ir mans audzēknis. Tā kā ļoti daudzi.

Trenera darbā esat jau 48 gadus, šajā laikā bijis daudz dažādu komandu, bet kura no tām ir jūsu mīļākā?
– Par to esmu daudz domājis, bet to tiešām grūti pateikt. Mīļākā ir tā komanda, kura uzvar (smejas).

Interesants jūsu karjerā bija Austrumu periods. Kādu laiku sanāca nostrādāt Irākā?
– Tas bija interesants, smags un arī bīstams laiks. Kontrakts ar Irākas nacionālo izlasi bija uz trim gadiem, un mēs gatavojāmies Arābu sporta spēlēm. Man šefs bija Sadama Huseina jaunākais dēls Udajs, kurš bija arī Olimpiskās komitejas vadītājs. Viss gan beidzās ātrāk, jo sākās Persijas līča karš, un tad es biju laimīgs, ka tiku no turienes ārā, jo sākumā mūs vairākus trenerus no bijušās PSRS nelaida ārā. Protams, pateikt, ka tev kaut kas nepatīk, nedrīkstēja. Daži ģenerāļi esot pateikuši, un tos nošāva. Treniņi gan vairs nenotika, bet mūs ārā no valsts nelaida. Maksāja 25% piemaksu algai – tādu zārka naudu. Sēdēju mājā un gaidīju, kas nu būs – sakaru nekādu nav, lidmašīnas faktiski nelido... Kad tiku mājās, tiešām varēju skūpstīt zemi. Vēlāk uzzināju, ka sabombardēta arī tā māja, kurā es dzīvoju. Tā kā visai patīkams šis laiks nebija. Vēl interesanti bija arī Kolumbijā, bet problēma bija tā, ka viss notika tikai spāniski.

Kā Irākā bija ar darba apstākļiem?
– Ar tiem viss bija kārtībā, tikai traucēja milzīgais karstums. Kad aizbraucu, bija 60 grādi ēnā. Dzīvoklī un mašīnā gan bija kondicionieris, toties tāds bija tikai vienā zālē, kurā arī trenējās izlase. Pārējās bija bez, un kad pāris dienās bija jāpatrenējas tādā, tas bija kaut kas neiespējams.

Kā spēlētāji skatījās uz to, ka treneris ir no citas valsts un citas kultūras? Klausīja?
- Trakākais jau bija tā kavēšana, kas mani vienmēr ir kaitinājusi. Irāka spēlētāji arī kavēja, un domāja dažādus attaisnojumus. Vienam vecāmāte bija nomirusi, bet pēc kāda laika par to jau bija aizmirsis un tā pati vecāmāte nomira vēlreiz. Tomēr es viņu izaudzināju. Kandidātos parasti bija 15 spēlētāji, bet 12 pamatsastāva basketbolisti saņēma par to arī naudu. Tos, kuri regulāri kavēja, es varēja atstāt aiz borta un tā arī darīju, tāpēc ātri vien ar apmeklējumu bija kārtība. Uzbrukumā viņi darbojās ļoti cītīgi, bet aizsardzībā spēlēt īsti nepatika, tomēr pie kopējās valodas tikām.

Bija arī kādi jautri pārpratumi?
– Nu, ja to var nosaukt par jautru, tad jautrību man Irākā sieva sataisīja. Vienam spēlētājam bija kāzas, bet noteikumi šajās zemēs ir ļoti stingri. Vienā dienā pasākums bija sievietēm, bet otrā dienā vīriešiem, un spēlētājs atbrauc pakaļ arī man. Piepeši sieva paziņo, ka arī viņa dosies līdzi. Galu galā tiešām gājām kopā. Sajūtas gan bija trakas – vieni vienīgi vīrieši un viņa vienīgā sieviete. Saprotu, jau, ka bija garlaicīgi. Pa dienu karsts, naktī arī, parunāties var ar dažām krievietēm, kas tur arī dzīvoju. Tomēr labi, ka sākās karš, jo man šito nebūtu piedevuši (smejas). Ja padomju laikā no trim viens obligāti bija čekists, tad Irāka visi trīs noteikti tādi būtu.

Noteikti šajos gados bijušas spēles, kuras joprojām ir spilgtā atmiņā.
– Joprojām spilgtā atmiņā ir pirmā uzvara ar Ventspils komandu Latvijas čempionātā, bet ir arī senākas spēles. Neaizmirstam ir spēlē ar VEF pret Kijevas komandu PSRS čempionātā. Pārpildītā Sporta pilī mēs bijām ar vienu punktu priekšā, bet tāds snaiperis Saļņikovs divas vai trīs sekundes līdz beigām meta no centra un trāpīja. Zaudējām 5000 skatītāju priekšā, un tas vēl joprojām ir atmiņā. Vēl viena spēle ar VEF bija, kad komanda vēl spēlēja pirmajā līgā. Spēlējām ar Kijevas ASK un varējām atļauties arī zaudēt ar nelielu punktu starpību. Mēs arī zaudējām, bet tieši tā, lai pietiktu iekļūšanai augstākajā līgā. Ir tādas spēles, kur arī pēc uzvaras neesi īsti apmierināts ar komandas spēli, bet vienā mačā sanāca viss tieši tā, kā bija cerēts. Tā bija spēle ar Lietuvu Eiropas čempionātā, kad uzvarējām un aizsūtījām lietuviešus mājās. Bija jau arī uzvaras ārzemēs, bet sirdij tuvāk tomēr ir panākumi ar Latvijas komandām.

Basketbols pa šiem gadiem nav apnicis?
– Kā var apnikt? Joprojām uzskatu, ka tā ir skaistākā spēle, ko cilvēks ir izdomājis. Protams, kādreiz apnīk tā nemitīgā ceļošana un būšana prom no mājām. Vienīgi Irākā man bija līdz ģimene, bet pārējas vietās biju viens. Bieži bija tāda nepatīkama sajūta, kad spēlētāji pēc mačiem devās uz mājās, pie ģimenēm, bet man bija jābrauc uz savu labi apmaksāto cietumu – viesnīcu. Kad četrus gadus biju nostrādājis Taškentā, sekoja četri gadi Maskavā, pēc kuriem Latvijā jau runāju, vispirms tulkojot no krievu valodas. Tiešām stulba sajūta, ka tā esi aizmirsis dzimto valodu. Basketbols šajos gados ir krietni mainījies, un arī tam sekot līdzi ir interesanti. Tas nevar apnikt.

Ja nebūtu basketbols, kas no jums tad būtu sanācis?
– Idejas jaunībā jau bija visādas. Tajos laikos vilinoša profesija bija lidotājs, bet man palaimējās, ka mācījos Kandavas vidusskolā, kas bija ļoti sportiska. Tāda bija arī mūsu klase. Piemēram, mācījos kopā ar Jāni Lūsi un mēs reizē gājām cilāt svarus. Tie man vienā brīdī apnika, bet viņam gan nē (smejas). Arī basketbola komanda Kandavā bija laba, bet man laimējās vēl dzīvot pie skolas, un mēs puikas līdz vēlam vakaram spēlējām skolas laukumā. Tāpēc nekur arī tikt prom no šī sporta veidu nevarēju. Esmu pateicīgs liktenim par to un neko nenožēloju.

Nekad nav bijusi tāda doma mest šo nodarbi pie malas?
– Kad bankrotēja SWH/Brocēni, mani Kirovs Lipmans sāka aģitēt uz hokeju. Jāveido klubs, jāpalīdz...Viņš man VEF laikā bija ceha priekšnieks un stabili maksāja visu, kas pienākas. Es teicu, ka man nav nekādas atbilstošās izglītības, bet ar vārdu vien būs par maz, un pēc kāda gada viņam par mani jau varbūt būs kauns. Es varu strādāt vai nu par 100% vai nemaz.

Kāda būtu labākā dāvana, ko vēlētos saņemt jubilejā?
- Labākā dāvana būtu redzēt sev blakus visus tos cilvēkus, kas ar mani šos gadus bijuši kopā. Lielākā daļa no viņiem arī būs. Pats sev varu novēlēt, lai būtu veselība, bet materiālās vērtībās man nevajag.

Armanda Krauliņa komandas

1961 - 1974 Liepājas un Rīgas "Lokomotīves" treneris
1963 – 1974 PSRS "Lokomotīves" izlases galvenais treneris
1974 - 1981 "VEF-Rīga" galvenais treneris. Latvijas vīriešu komandas galvenais treneris.
1977 - 1981 PSRS otrās izlases galvenais treneris
1981 - 1985 Taškentas (Uzbekistāna) "University" vīriešu komandas galvenais treneris
1985 - 1989 Maskavas (Krievija) "Dinamo" vīriešu komandas galvenais treneris
1986 - 1989 PSRS nacionālās izlases galvenais trenreris
1989 - 1990 "ASK Rīga" galvenais treneris
1990. No jūnija līdz novembrim Irākas nacionālās vīriešu izlases treneris
1991. gada vasarā Kolumbijas nacionālās vīriešu izlases konsultants.
1991 - 1993 "Brocēnu" galvenais treneris
1993-1995 "SWH/Brocēnu" galvenais treneris, Latvijas čempions; 1994. gadā atzīts par Latvijas labāko treneri
1996 - 1997 Doņeckas (Ukrainas) "Shakhtyor" vīriešu komandas galvenais treneris; atzīts par Ukrainas labāko treneri
1997 - 2001 BK "Ventspils" galvenais treneris; 2000., 2001. gadā Latvijas čempions; 1997., 2000. gadā Latvijas labākais treneris
2000 - 2004 Latvijas nacionālās vīriešu izlases galvenais treneris
2000 - 2003 BK "Ventspils" direktora vietnieks jaunatnes basketbola jautājumos
2005 Maskavas "Dynamo" sieviešu komandas galvenais treneris; Kurskas (Krievija) "Dynamo" galvenais treneris
2006 - 2007 "Ventspils Augstskolas" galvenais treneris
2008 - 2009 BK "Ventspils" galvenā trenera palīgs
No 2009.gada BK "Ventspils" vīriešu komandu treneru konsultants

Armanda Krauliņa apbalvojumi

Medaļa "Za trudovoje otļičie"; 1989.g.
PSRS Nopelniem bagātais treneris; 1989.g.
LPSR Nopelniem bagātais treneris; 1989.g.
Apbalvojums Par mūža ieguldījumu basketbola attīstībā, 2001.
Ventspils pilsētas "Goda zīme"; 2002.g.
1991.g. Barikāžu dalībnieka "Piemiņas zīme"; 2002.g.
Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris; 2003.g.

Izmantotie resursi
Laikraksts "Ventas Balss"