Vai varam būt labāki par lietuviešu klubiem?

Statistika

Nevienā no lielajiem klubu turnīriem kopš 80-ajiem gadiem - gan PSRS čempionātā, gan Baltijas kausā, gan NEBL, gan tagad atkal Baltijas līgā – nekad neesam bijuši priekšā lietuviešiem un nekad neesam uzvarējuši. Visaugstākās vietas, kas bijušas, ir otrās 98. un 99. gadā Baltijas kausā un NEBLā. Toreiz zaudējām „Žalgirim”, kas 98. gadā uzvarēja tagadējā ULEB kausā, bet 99. gadā Eirolīgā. Trešajā vietā aiz mums palika „Lietuvos Rytas”, kur spēlēja Jasikēvičs, Šiškausks, Macijausks un Javtoks, tā kā tiem, kas vēlas teikt, ka nebija jau nekādas konkurences, derētu atcerēties, kāds sastāvs bija „Rytas”. Šogad Izaicinājuma kausa fināls man bija ceturtais kā trenerim un ceturto reizi palieku otrais. Ja pareizi atceros, tad vēl vienu reizi Baltijas finālā otrajā divīzijā spēlēja Gulbene ar Galvanovski, un arī palika otrie. Vairāk neviena latviešu komanda nav spēlējusi finālā un nav tikusi tuvu tam.

Savulaik vecā VEF laikos mēs regulāri uzvarējām „Žalgiri”, Pat divas reizes viņu mājās pēc kārtas. Viņiem bija trīs zaudējumi sezonā un divi no mums. Bijām neērti pretinieki, uzvarējām viņus, bet nekad nebijām viņiem priekšā tik un tā. „Žalgiris” vienmēr cīnījās par čempiontitulu, mēs savukārt par savām vietām - no piektās uz leju. Jā, VEF šogad uzvarējuši lietuviešus, „Žalgirim” bija zaudējumu sērija pret Latvijas klubiem, bet kopumā nu jau 30 gadus apmēram nevaram tikt priekšā lietuviešiem. Nerunāju par Eiropas kausiem, kur komandas spēlē dažādās grupās un tad varbūt kādreiz arī izdodas tikt augstāk, bet tas ir cits jautājums, jo tā vairāk ir neklātienes cīņa, kas atkarīga no blakus faktoriem.

Pieredze ar VEF

Daloties savā pieredzē šajos divos gados, ko esmu pavadījis Baltijas līgā, VEF ir visstabilākā komanda. Esam abus gadus spēlējuši „Final Four”, bet nav izcīnīta pirmā vieta. Abās reizēs lietuvieši bija pārāki – pirms gada Rīgā manāmi stiprāki, šogad ļoti sīvā cīņā. Divās sezonās esam uzvarējuši 75 procentus spēļu – 30 uzvaras un desmit zaudējumi. No tām gandrīz 100 procentus mājas un 50 procentu izbraukuma spēļu. Regulārajās sezonās esam nostartējuši labi, bet kārtējo reizi pietrūcis pats galvenais – uzvarēt finālā. Šogad gan bijām ļoti tuvu, jo aizvadījām labākās spēles sezonā, bet tik un tā pietrūka.

Pirmkārt, „Sakalai” sezonas laikā ļoti progresēja – pagājušajā sezonā viņi arī bija izveidojuši citādāku komandu kā iepriekš, viņi ir pieredzējušāki un ir arī jauni un ļoti talantīgi spēlētāji. Katrā pozīcijā viņiem pret mums bija no piecu līdz 20 centimetru pārsvars augumā. Tas, ka augumā garāki, vēl nebūtu tik liela bēda, bet viņi ir tikpat ātri, ja ne ātrāki, un ļoti fiziski, pie tam ar labu precizitāti visiem spēlētājiem. Gandrīz visu laiku spēle gāja mums par labu, bet pēdējās minūtēs pietrūka viens ārējais spēlētājs – gan Koļesņikovs, gan Kūpers praktiski spēlēja bez maiņām, jo Jeromanovs izgāja ārā savainojuma dēļ. Gailītis ātri dabūja piecas piezīmes, bet Silavs šobrīd nav gatavs spēlēt tādā līmenī tik atbildīgā brīdī.

Ja savulaik, ar „Brocēniem” spēlējot, varēja uzvarēt uz taktiskām viltībām vai jauninājumiem, tad šobrīd lietuviešu trenerus apspēlēt uz to vairs nevar. Bet galvenais secinājums tik un tā paliek tas, ka viņiem ir baigās rezerves. Tikko atbrīvojas viena vieta, tā ne no kurienes parādās labas klases spēlētājs, ar kuru pastrādājot divus trīs gadus, var spēlēt augstā līmenī. Mums tādu kadru nav. Tajā pašā VEFā mums irlaba komanda, esam labi sagatavoti, spēlējam disciplinēti, bet nav tādu supertalantu, uz kura varētu iegūt priekšrocību spēles pēdējās minūtēs. Neapšaubāmi labākie spēlētāji mums bija garie – Šeļakovs un Aleksejevs. Kopumā šie spēlētāji ir komandas līderi. No latviešu spēlētājiem Jeromanovu izsita savainojums, Gulbis bija mazaktīvs. Freimanim jāaug gan fiziski, gan mentāli, jo viņu var ātri izsist no līdzsvara, bet kopumā viņam sezona ir plusā. Savu darbu izdarīja arī Koļesņikovs, kurš meta fantastiskus metienus. Pārējie man ir darba cilvēki, kuri iestrādājas komandas spēlē un dara melno darbu.

Lietuviešu uzvarētāju psiholoģija

Esmu divus gadus pavadījis BBL2, un, ja man šodien liktu izvēlēties sastāvu tikai no lietuviešiem šajā līgā, varētu sastādīt daudz labāku komandu par VEF un domāju, ka varētu cīnīties par Latvijas čempiontitulu. Vidējais līmenis Lietuvai ir ļoti spēcīgs. Krīze pat to ir tikai vēl vairāk pastiprinājusi, jo iepriekš bija iepludināti daudz ārzemnieku, bet tagad spēlēt tiek arī vietējie. Lietuvieši ir TOP4 valsts spēlētāju sagatavošanā. Ir divi Eirolīgas klubi un uzvarētāju psiholoģija jau gadiem ilgi. Savukārt mums uzvaras vīriešu basketbolā beidzās 60.ajos gados, izņemot pagājušās sezonas FIBA kausu, kad „Baronam” patiešām bija nokomplektēts ļoti spēcīgs sastāvs. Bet kopumā mūsu spēki pret lietuviešiem ir neaizsniedzami.

Ļoti labs piemērs ir „Lietuvos Rytas” - pagājušajā sezonā daži no tagadējiem spēlētājiem spēlēja otrajā divīzijā, bet tas netraucēja izcīnīt ULEB kausu. „Žalgirim” aizgāja pieci seši ārzemnieki, bet viņi šobrīd spēlē praktiski bez zaudējumiem un rāda labu basketbolu. Domāju, ka, ja nebūtu krīzes pieskāriens, tad par čempiontitulu Izaicinājuma kausā spēlētu arī TRIOBET. Ja savās mājās gan „Zemgale”, Liepāja, gan „Ķeizarmežs” un Gulbene vēl var uzvarēt, tad kopumā tik un tā mēs baigi atpaliekam. VEF vismaz lietuviešu acīs ir spējis noturēt latviešu basketbola vārdu.

Vēl viens piemērs par lietuviešu uzvarētāju psiholoģiju ir tiesneši. Pusfinālā starp „Dolphins” un „Sakalai” trešās ceturtdaļas vidū plus desmit Norčēpingai un izskatījās, ka „Sakalai” nav vairs nekādu variantu. Tad pie darba ķērās viens lietuvietis, kurš, 25 reizes nosvilpa par labu lietuviešiem un nemanāmi. Viņš izsita to Norčēpingas komandu no līdzsvara, un „Sakalai” pēdējās 15 minūtēs uzvarēja ar 30 punktiem... „Dolphins” treneris man stāstīja, ka tas pats bija Klaipēdā ceturtdaļfinālā, uz kurieni aizbrauca ar +35 un trešajā ceturtdaļā jau bija -45. Uzvarētāju psiholoģija jātrenē gadiem ilgi un visos līmeņos.

Jāmaina stratēģija

Kopumā mums jaunatnes sagatavošanas līmenis iet uz leju un, ja tā turpināsies, iespējams, vienā brīdī izlīdzināsimies ar igauņiem. Jau šogad viņiem ir ļoti simpātiska komanda TTU, kas Tallinā arī VEFam parādīja, kā jāspēlē basketbols. Visi komandas spēlētāji mācās – visi ir TTU studenti ar stipendijām, savu zāli un skatītājiem. Latvijā klubi cīnās paši katrs par savām interesēm, un spēlētāji sāk spēlēt, tālāk nemācās un tā ir problēma. Varbūt nākotnē ir jāveido jauni klubi RTU, LU, LSPA, lai lielākā daļa var gan spēlēt, gan iegūt izglītību. Šobrīd spēlētāji ir bez izglītības. Domāju, ka nākamgad divi trīs klubi no LBL pazudīs, kas nozīmē, ka 30 basketbolisti būs uz ielas. Ko viņi darīs bez izglītības?

Jāpārskata visa sistēma. Lielākā problēma sākas jaunatnes līgā, kas praktiski nedod tādu produkciju. Lietuvieši arī šajā ziņā ir pārāki. Basketbola Savienībai tagad ir jauns vadītājs un vajadzētu mainīt stratēģiju. Varam uztaisīt labu komandu un spēlēt, bet tad ir vajadzīgi jauni talanti, kas nāk no jaunatnes līgas, lai varam paņemt un gatavot tālāk izlasei. Šodien neredzu, ka tuvākajā laikā varētu kādā turnīrā apsteigt lietuviešus. Jāsakoncentrē spēki viena kluba ietvaros un tad varēsim iedot viņiem pretspēku. Ja katrs gribēs veidot savu politiku un būsim sasmalcināti, tad apspēlēt lietuviešus klubu līmenī nav nekādu izredžu.