Intervija ar Skeeli

Intervija ar Tautas partijas dibinātāju un pirmo priekšsēdētāju Andri Šķēli.

"Pirmais lielais uzdevums ir izdarīt visu, lai Latvijā ātrāk ieviestu eiro. Neesmu pārliecināms, ka durvis uz klubiņu, kas saucas "eirozona", ir tik neatdarāmas. "

"Ja tauta "nolikusi" bankās pusotra miljarda latu, tad vajadzēja atļaut izsniegt kredītos, teiksim, ne vairāk kā divtik daudz. Nevis septiņas vai desmit reizes vairāk."
– Mums tagad ir "slikti", "grūtības", bet nav skaidri nospraustu mērķu, nav termiņu, kad tas beigsies. Vēl likšot virsū nodokļus, apcirpšot algas – cik tālu var cirpt? Vai jūs kā pieredzējis kapitālists un valstsvīrs saskatāt perspektīvu? Daudz tiek pārmests iepriekšējām valdībām. Protams, tās bija izšķērdīgas. Nepiebremzēja, lai mēs neiekristu bedrē, neatlika nebaltām dienām, bet, no otras puses, – tās balsis, kas aicinātu taupīt, "treknajos gados" neizskanēja.
– Tā gluži nav. Pirms pusotra gada Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā es savā runā brīdināju, pieminot tā saukto krupja efektu ekonomikā. Bet būtu nepareizi neredzēt, ka problēmas šobrīd ir ne tikai Latvijā. Mūsu situācija vēl ir relatīvi laba. Mums nevajadzētu sludināt, ka Latvijas tautas ieceltie, augstajos amatos esošie cilvēki ir tie sliktie ļaudis, kā saka, nelieši, kuri plānveidīgi ir noveduši valsti līdz kliņķim. Ir krietni daudz valstu, kur tā būs dramatiskāka sociālās spriedzes ziņā. Kaut vai tikai tāpēc, ka tur ir augstāks dzīves līmenis. Īslande bija pasaules attīstītākā valsts labklājības ziņā uz vienu iedzīvotāju. Numur viens! Ar visnekorumpētāko un atklātāko valsts pārvaldi, draudzīgāko sabiedrību – kā paradīze zemes virsū. Kur Īslande kritusi? Līdz reālam bankrotam. Es gan esmu pārliecināts, ka sīkstie, sūros apstākļos augušie īslandieši galu galā tiks veiksmīgi galā ar šodienas faktisko katastrofu. Problēmas ir visur. Vēl piemēra pēc – Japāna, kas ir ražīgākā, robotizētākā un automatizētākā zeme. Tās eksporta kritums janvārī bija 47%. Japānai tāds eksporta kritums ir dziļas krīzes priekšvēstnesis. Apmēram 30 gadus pasaulē ir attīstījušies globalizācijas procesi, un tagad pienākusi globalizācijas pirmā nopietnā pārbaude. Pēc tās pasaule noteikti mainīsies. Globalizācijas aizstāvju kļūs mazāk, būs vairāk separātistu un protekcionistu. Būs vēlme aizsargāt savu tirgu, savus uzņēmumus, savus patērētājus, pieaugs izolacionisms. Mainīsies kapitālisma seja, kapitālisma ekonomikas regulējumi un cilvēku ieradumi. Cilvēkus aplipinājusī kredītu ņemšanas alkatība ies mazumā. Iespējams, ka pat mainīsies ekonomisko lielvaru izkārtojums un dažu ietekme turpinās krist...
– Līdz pat Eiropas Savienības sabrukumam?
– Līdz nopietnai stagnācijai. Ja ES nespēs izturēt stingros un ļoti svarīgos fiskālos nosacījumus par aizņemšanos, par valdību parādu, par budžeta deficītu, tad eirozona grīļosies un tiks nopietni apdraudēta. Šīs zonas lielvalstis jau vairs neiztur pašu liktos Māstrihtas kritērijus. Lai tos noturētu, būs jāmainās. Bet labā un cerīgā lieta ir tā, ka ES nu jau ir lielākā vienotā ekonomika pasaulē pēc kopprodukta, kuras līderiem šobrīd ir iespējams mainīt pasauli. Globalizācijas straujā izaugsme un vieglprātīgā tautsaimniecības neregulēšana ļoti skaidri atsedza cilvēku alkatību. Visuzskatamāk tas redzams ASV. Dzīve uz kredīta, finanšu piramīdu būve, vērtspapīru izlaišana bez materiāla seguma ir novedusi pie ļoti bēdīga rezultāta. Jāsaka, ka latvieši arī ātri kļuva atkarīgi no bankām un dzīves uz kredīta. Lai atceramies, kā bankas reklamējās – ņemiet aizdevumu, tērējiet, tērējiet un tērējiet. Pērciet šo un pērciet to. Un vēl aizbrauciet ar kredīta palīdzību uz Ēģipti atpūsties.
– Kam pārmest vieglu "pieradināšanu" – bankām vai pašiem kredīta ņēmējiem?
– Esmu pārsteigts, ka daudzi tik viegli paļāvās un aizņēmās bez apdoma. Taču cenšos arī saprast šos cilvēkus. Viens pirmoreiz dzīvē gribēja nopirkt savu dzīvokli, otrs uzbūvēt savu māju, cits gribēja pirmoreiz nopirkt mašīnu. Vienā vārdā – gribēja dzīvot. Tādā ziņā to var saprast. Jā, patiešām, vilināšanas metodes turklāt bija ciniskas un reizē izsmalcinātas. Cilvēki vairs neaptvēra savu maksātspējas realitāti un nesamēroja to ar piedāvāto kārdinājumu. Banku peļņas pieaugums bija 80% gadā un vairāk.
– Vajadzēja brīdināt cilvēkus.
– Man šodien grūti sacensties ar Latvijas Bankas (turpmāk – LB) publisko attiecību mašinēriju, tomēr paudīšu uzskatu, ka LB netika galā ar saviem pienākumiem. LB spēja turēt tikai lata kursu. Mums ir svarcēlājs Ščerbatihs. Viņš uzrauj stieni, dabū virs galvas un taisnās rokās var diezgan ilgi lielo svaru noturēt. Arī LB notur stingru latu, taču tā ir, lai arī svarīga, bet tikai tehnikas lieta. Galveno mērķi – nodrošināt cenu stabilitāti valstī – LB nespēja. Jāizlasa likums par LB – tur šis galvenais uzdevums tai ir skaidri noteikts. Cenas, protams, vienmēr mainās, bet tam jānotiek saprātīgi un palēnām. Viena no kļūdām bija nevēlēšanās stāties pretī milzīgajiem ārvalstu naudas resursiem, kuri ieplūda caur banku sistēmu kredītu veidā Latvijā. Latvijas Banka kopā ar Finanšu kapitāla un tirgus uzraudzības komisiju neieviesa regulējumu, lai sasaistītu komercbanku eiro kredītu izsniegšanas apjomus ar Latvijas iedzīvotāju noguldīto līdzekļu daudzumu tajās. Bija jābūt noteiktai ļoti ciešai proporcijai. Ja tauta "nolikusi" bankās pusotra miljarda latu, tad vajadzēja atļaut izsniegt kredītos, teiksim, ne vairāk kā divtik daudz. Nevis septiņas vai desmit reizes vairāk. Un tad nav ko brīnīties par patēriņa pārāk strauju izaugsmi un cenu strauju, ilgstošu kāpumu. Un mūsu ekonomikas atkarību no ārvalstu finanšu resursiem.
– Labi, tā ir pagātne, ko aplūkojam. Kas būs uz priekšu? Dzīvokļus nepirksim?
– Pa vecam vairs nevarēs. Jau pirms pāris gadiem arī diskusijās partijā minēju, ka dzīvokļa cena nevar būt vairāki tūkstoši latu par kvadrātmetru, ja, to pašu dzīvokli izīrējot, atbilstošu summu neatpelnīt ne 40, ne 50 gadu laikā. Valdībai, apstiprinot jaunās kadastrālās vērtības un nosakot nekustamā īpašuma nodokļus, nebija jābalstās uz nekustamā īpašuma "burbuļa" cenām. Kadastrālo vērtību un tātad nodokli tagad nāktos samazināt, jo cenas ir būtiski kritušās visiem nekustamiem īpašumiem. Nav taisnīgi spiest cilvēkus maksāt nodokli no tādas īpašuma vērtības, kāda "dabā" vairs nepastāv. Pietiek jau ar banku prasībām.
– Maz ticams, ka nodokli nolaidīs, ja valdībai tik ļoti vajag naudu.
– Tad noplūks vistiņu, neļaujot tai dēt olas. Otra iespēja – kaut drusciņ to barot, lai pēc tam katru dienu sagaidītu vismaz vienu olu.
– Saprātīga valdība tā rīkotos. Bet mums grib uzlikt vēl arī dzīvojamās platības nodokli.
– Man šķiet, ka Dombrovskim tas rūpīgi jāapdomā. Jau pastāv nekustamā īpašuma nodoklis – par zemi, par ēkām. Ja taisās ieviest nodokli uz fiziskām personām piederošu dzīvojamo platību, tad vismaz ir jānosaka kāds saprātīgs minimums platības, par kuru nav jāmaksā. Piemēram, ka neliek maksāt par dzīvojamo platību līdz 100 kvadrātmetriem uz vienu cilvēku. Ja kāds vienatnē grib dzīvot pilī, tad lai maksā par visu lielo pili, atskaitot, protams, tos pašus 100 kvadrātmetrus kā visiem noteiktu atvieglojumu. Bet šodien es būtu ļoti uzmanīgs ar jauniem nodokļiem.
– Sakiet, vai valdībai jālauza galva, kā glābt hipotekārā kredīta ņēmējus, kuri vairs nevar atdot naudu?
– Ja drīkst kādam palīdzēt, tad tikai tam, kurš par aizņēmumu iegādājis savu pirmo un vienīgo mājokli. Viņš cerējis, ka tiks galā un norēķināsies ar banku, nopirkdams trīsistabu dzīvokli vai ģimenes mājiņu. Viņš deklarējies šajā adresē. Tad šādu grūtībās nonākušu ģimeni valdība varētu atbalstīt, lai tai būtu iespējami labāki maksāšanas nosacījumi bankai. Bet tiem, kas ir cietuši riskantā biznesā, pērkot pļavas un būvējot mājas, bieži vien samērā sliktā kvalitātē, un vēl prasot par tām nesaprotamas cenas, un tagad nevar tās pārdot un atdot bankām kredītus, atvainojiet... domāju, ka ne.
– Cik tos nodokļus drīkst grozīt? Vai būs jāmaksā arī par to, ka pie sienas karājas glezna?
– Tās partijas, kas grib vispārēju vienlīdzību materiālā ziņā, runā par bagātības vai luksusa nodokli. Sak, vērtēs un skatīsies, kam mājās glezna. Turklāt oriģināls? Īsts Rozentāls vai Purvītis? Tad nodokli virsū. Grūtos laikos ir piemērota augsne, lai uz vēlēšanām tādas partijas atrastos un kaut ko tādā garā piedāvātu. Par nodokļiem runājot – šajā situācijā pasaulē jaunus nodokļus neievieš! Tā ir standarta lieta. To, ko Latvijā izdarīja ar PVN likmes celšanu, es sauktu par briesmīgu būšanu. Aplami bija ieviest augstāku nodokli presei un grāmatām. Ne tāpēc, ka tamdēļ ierobežo vārda brīvību, kā sāka klaigāt viens otrs. Tas nav īstais arguments, jo neviens neko netaisījās ierobežot. Es uz to skatos no cita redzes leņķa – latviešu valoda ir tik maza un sargājama, ka viss latviski uzrakstītais un izdotais ir pēc iespējas jāstimulē! Presei un grāmatām latviešu valodā jābūt nulles nodoklim. Otra kļūme ir 21% nodoklis viesnīcu biznesam. Kas ir šis bizness? Faktiski tas, ka ik dienu nekustamais īpašums, kas atrodas Latvijā, tiek pirkts un pārdots uz īsu laiku. Ārzemnieks atbrauc, samaksā par istabu, pārguļ pāris naktis un aizbrauc. Istabu pārdod nākamajam. Apliekot katru istabu ar 21% papildu uzcenojumu, rezultāts ir, ka gandrīz visas Rīgas viesnīcas, kas nepieder starptautiskajām ķēdēm, ir izliktas pārdošanai. Valdība Latvijas eksportu sakās atbalstīt. Bet viesnīcas – tas jau arī ir savdabīgs Latvijas eksports! Patērētāji ir pārsvarā no ārzemēm un maksā valūtā.
– Kāpēc tad neiejaucāties, lai novērstu fundamentālas kļūdas? Nodokļus lika TP finanšu ministra Slaktera vadībā.
– Ne man kāds to prasīja, ne arī citiem uzņēmējiem. Bet piekrītu, ka problēma cēlās no tā, ka TP vadošie cilvēki nebija gatavi ievērot paši savas partijas programmu. Un oponēt Godmanim. Tas godīgi jāatzīst.
– Līdzīgi valdībai uz cirpšanu krituši arī cilvēki. Viņi labprāt pievienojas aicinājumiem "ņemt nost", visus nodzīt līdz vienādam trūkumam vai tuvu tam. Tā tāda tendence.
– Jau pagājušajā gadā partijas kongresā es teicu, ka krīzē pirmais, kas cietīs vissāpīgāk, būs vidusslānis. Pie tā jau Kalvīša laikos varēja pieskaitīt augstas kvalifikācijas mediķus, ražīgus zemniekus, vidējos un pat mazos uzņēmējus, arī ierēdņus – viņi būs tie galvenie cietēji pie neveiksmīgas valdības ekonomikas atveseļošanas plāna realizācijas.
– Divus baņķierus tur varēja arī pieskaitīt…
– Nē, tie bija un ir ļoti labi situēti ļaudis un diez vai būs lieli cietēji. Bet jūsu satraukums par kopējā labklājības līmeņa krišanu ir pareizs. Nodrošināties ar SVF atbalstu valdībai vajadzēja. Tas vairs nav apspriežams jautājums. Nekur citur šais vājajos finanšu tirgos Latvija naudu nedabūtu. Pēc pareizi spertā soļa bija jāatbild uz jautājumu – vai trim Baltijas valstīm jākļūst par eksperimentu, par katru cenu mēģinot noturēt ļoti stipras nacionālās valūtas? Tas ir ļoti diskutējami. Cilvēkus, protams, jau viegli iebaidīt – sak, pazeminot lata kursu, būs vēl sliktāk. Taču Argentīnā SVF pieeja ar lielu troksni izgāzās. Argentīnas valūta bija piefiksēta ASV dolāram, to nolēma nedevalvēt, bet par katru cenu turēt. Fonds deva miljardus un miljardus – daudz, daudz vairāk nekā Latvijai. Gāja laiks, izpildot visus SVF priekšrakstus. Beigās vienalga Argentīnas peso sabruka.
– Jūs teiksiet, ka mums tas priekšā?
– Lai turētu savu valūtu, vienkāršoti sakot, ir trīs iespējas:
1) valstij ir eksports, par ko saņem pasaulē brīvi maināmu naudu – sterliņus, eiro, dolārus, jenas;
2) valstī ieplūst investīcijas kā kapitāls, tā teikt, uz Latviju brauc bagāti onkuļi no Eiropas, Krievijas, Skandināvijas vai Arābu Emirātiem, lai pirktu mājas, viesnīcas vai uzņēmumu akcijas. Tādējādi investējot dolārus vai eiro mūsu ekonomikā;
3) ja abu pirmo nav, tad valsts aizņemas naudu savu nenosegto vajadzību apmaksai.
Šodien vārti uz eksporta tirgiem lielā mērā ir ciet – augsts valūtas kurss un zema pievienotā vērtība eksporta precēm. Uz Latviju braukt gribošu ieguldītāju, kas investētu mūsu ekonomikā un atvērtu rūpnīcas, sevišķi daudz patlaban laikam nav, bet kredīts – no SVF – tas mums ir. Ja netiks atjaunots eksports un neieplūdīs investīciju kapitāls, tad, kad notērēsim kredītu, būs beigas. Tāpēc ekonomikas un finanšu ministriem, kā arī premjeram, kas visi šobrīd ir no vienas partijas – "Jaunā laika", būtu visi spēki jāvelta eksporta stimulam un jāgādā par kapitāla investīcijām. Eksporta pieaugums un kapitāla investīcijas būs viņu kompetences mērs.
– Jūs, būdams premjera vietā, to darītu?
– Es netaisos būt politiķis. Es negribu "aizņemt" Dombrovska kunga vietu...
– Nu nē taču, mēs runājam par principiem – kā būtu pareizi rīkoties.
– Pirmais lielais uzdevums ir izdarīt visu, lai Latvijā ātrāk ieviestu eiro. Neesmu pārliecināms, ka durvis uz klubiņu, kas saucas "eirozona", ir tik neatdarāmas. Reizēm notiek citādi. Kosovā – valstī, kura līdzīga iedzīvotāju ziņā mūsējai, – eiro ieviests vienpusēji. Bez līguma, bez citu ziņas – vienkārši pērk eiro un tos lieto. Tas zināšanai. Kāpēc ātra eiro ieviešana pie fiksēta kursa ir svarīga? Tāpēc, ka eiro ieviešana pasargātu pensionārus no būtiskām viņu pirktspējas svārstībām. Pensionāru naudiņa, ja var tā teikt, ir pie valsts, ko valsts atmaksā pensiju veidā. Jo ātrāk naudas maiņa notiek pie šodienas fiksētā kursa, jo drošāk apmēram 560 tūkstoši pensionāru priekšdienās varētu justies. Gados vecākiem ļaudīm tāda pārliecība ir dzīves nepieciešamība, jo viņi savā mūžā piedzīvojuši vismaz kādas desmit naudas mijas.
Kā otru valdības uzdevumu bloku es redzu PVN paaugstinājuma atcelšanu, patēriņa stimulēšanu un kredītresursu pieejamības nodrošināšanu uzņēmējiem. Ja krītas pilsoņu ienākumi, tad kā var stimulēt patēriņu? Vai nu jābūt lētākām precēm, vai jābūt vairāk naudas "uz rokām". Tuvākajā laikā otrais variants nav iespējams, algas apgriezīs vēl vairāk, līdz ar to PVN likme ir jāpazemina atpakaļ uz 18%, lai preces kļūtu lētākas. Cenas varbūt kristu tāpat, bet ir kaut kāda robeža, zem kuras uzņēmējs cenu vairs nevar nolaist.
Trešā lieta, ko es Dombrovska kga vietā tomēr ņemtu realizēšanai, – tas būtu Zalāna plāns par valsts pārvaldes reformēšanu. Šobrīd, šķiet, izvēlēta horizontāla apcirpšanas pieeja. Netiek likvidētas ne ministrijas, ne aģentūras, ko paredzēja samazināt minētais plāns – līdz valsts nodokļu maksātājiem akceptējamam līmenim. Pats savulaik esmu veicis ministru skaita samazināšanu uz pusi, un "mazinātā" valdība nebija ne par matu mazāk efektīva par "uzpūsto".
– Protams, jums taisnība, un vēlākos gados valsts koks ir atkal apaudzis ar birokrātiskām piepēm no vienas vietas. Tur noteikti var īsināt, pataisīt lētāku.
– Ceturtais uzsvars liekams uz darba ražīguma un eksporta stimulēšanu, kur Latvijā situācija ir vairāk nekā kritiska. Starp citu, lauku cilvēku zināšanai, janvāra dati vēsta – valsts eksporta bilancē pirmajā vietā ar 16,7% īpatsvaru ir lauksaimniecība!
– Šī novājinātā un diezgan bēdīgā stāvoklī novestā nozare?
– Jā, un ko tad lauksaimnieki apsteiguši – 2. vietā bija metālapstrādātāji un 3. vietā "kocinieki". Bet vai ar pašreizējo lauksaimniecības politiku vēl ilgi pastāvēs eksportspējīga lauksaimniecība? Nepastāvēs, jo cenas pasaules tirgos krīt un darba ražīgums ceļas. Poļu piens ir lētāks, un tam pat iepirkumā valsts vajadzībām, teiksim, Latvijas cietumiem, dod priekšroku! Varbūt skandināvi, pārtikuši ļaudis, gribētu ņemt un ēst Latvijas piena produktus? Bet zviedru kronas vērtība pret latu ir nokritusi zemu. Tik zemu, ka tur ar mūsu cenām, darba ražīgumu un augsto valūtas kursu nav ko meklēt. Nevērtīgāka kļuvusi angļu mārciņa, amerikāņu dolārs un citas valūtas. Arī krievu rublis.
– Nu bet lauksaimniecība paliks, un Šķēle teiks – liela, ražojoša lauksaimniecība?
– Jā, lauksaimniecība jāindustrializē, lai mēs varam tirgoties un konkurēt. Ir jau katrai pusei sava taisnība – gan sīkražotājam, gan lielražotājam, bet paskatīsimies, ko integrācija ES telpā mums devusi – kam visvairāk pieauguši ieņēmumi? Statistika liecina, ka tie ir Latvijas lauksaimnieki, kam no 2000. gada ienākumi cēlušies par 258 procentiem. Latvijas lauksaimnieki ir pirmajā vietā pēc ieņēmumu pieauguma tempa! Pēc tam lietuviešu un igauņu lauksaimnieki. Protams, absolūtos skaitļos vācu fermeris joprojām tālu pārspēj mūsējo, bet, ja mūsu zemnieks, no eironaudām subsidējies, nopērk tehniku Ls 100 000 vērtībā, tad viņam šī dārgā tehnika jāspēj noamortizēt noteiktā platībā. Nevar ar lieljaudnieku doties virsū šķīvīša mēra lauciņam. Caurlūkojot platības uz vienu ražojošu saimniecību, mums garām aizgājuši lietuvieši un pat poļi, kuri bija daudz sadrumstalotāki un sīksaimnieciskāki par mums. Nemaz nerunāšu par igauņiem, kuri lēcienveidā dažu gadu laikā ar "šoka terapijas" metodēm modernizēja lauksaimniecību. Mums priekšā ir izaicinājums – vai pagriezīsimies pa industrializācijas ceļu un būsim konkurētspējīgi vai arī mēģināsim noturēt esošo līmeni nemainoties. Tas, kas ir vajadzīgs, ir lauku industrializācija!
– Kā jūs to saprotat? Tikai kā zemes platības palielināšanu, lai ir kur apgriezties lieliem traktoriem?
– Nav jauns ritenis jāizgudro. Jāizvēlas, kuras valsts lauksaimniekus gribam pārspēt. Vienam, nezinu, varbūt dāņu lauksaimniecība tuvāka. Nu paņemiet, cik vidēji liela ir dāņu ferma, cik govju tur mīt, cik tonnas graudu no hektāra viņš saražo. Ja labāk patīk vāciešu saimniekošana, skatiet viņu uzstādījumu, lai pārkārtotu savu ražotni. Es pārāk neaizrautos ar skandināvu rekordiem, teiksim, izslaukuma ziņā. Nav vajadzīgs ieguldīt tik lielu enerģiju un milzu resursus, lai no govs slauktu 10 un vairāk tonnas gadā. Mazapdzīvotajā Latvijā ir pietiekamas platības piena lopu audzēšanai, un saprātīga mūsu robeža būtu 6 – 7 tūkstoši litru izslaukums no govs. Vidēji ar to ļoti labi pietiek. Amerikāņiem pieder ļoti liela piena industrija, un tur nedzenas pēc 10 tonnām gadā, jo viņi ir racionāli aprēķinātāji. Lai sasniegtu katru litru ap šo zīmi, jāiegulda neadekvāti liels darbs un līdzekļi. Arī graudaugu ražas virs 80 cnt no hektāra un vairāk nevajag. 50 – 70 centneri Latvijā ir ekonomiskā un efektīvākā raža ar viskonkurējošāko cenu par galaproduktu. Jākļūst ļoti racionāliem, saprātīgi ražīgiem un ekonomiskiem. Tad varēsim eksportēt un konkurēt citos tirgos.
– Un tām nerentablajām saimniecībām, ar kuru uzturēšanu līdz šim nodarbojās viena partija, ir jāieplūst lielajā, industriālajā saimniecībā?
– Tieši tā. Vai arī jāspecializējas uz maza apjoma, bet augstas vērtības lauku produktiem.
– Kad TV diskusijā bijāt kopā ar citiem ekspremjeriem, vairāk minējāt vārdu "pašpietiekamība". Ko jūs ar to saprotat?
– Gribu precizēt, ka pirmkārt tā ir finanšu pašpietiekamība. Lai mums nevajadzētu staigāt pa pasauli un aizņemties naudu. Kalvītim aizejot, Latvijas valdība bija ar trešo mazāko parādu ES. Valsts finanses bija kārtībā. Diemžēl šobrīd, aizņemoties 7,5 miljardus, mēs nokļūsim citā situācijā, taču joprojām daudzām valstīm ir lielāki parādi. Es neieteiktu Dombrovskim aizņemties vēl, jo parādi ir jāatdod. Tātad visas iepriekšējās valdības dzīvoja pietiekami saprātīgi. Kas nu nebija darīts – neveidoja uzkrājumus, neveidoja bezdeficīta budžetus. Daudz agresīvāk vajadzēja palīdzēt arī ražošanai, it īpaši eksportspējīgās jomās.
– Ļaudis visvairāk satraukušies par to, ka "pašiem pietiktu", bet ja tik daudz naudas – miljardi – jāliek un jāliek iekšā "Parex bankā"…
– Tas ir vēl viens piemērs kārtējam Latvijas Bankas un FTK nekvalitatīvam darbam. Šī bija jau trešā lielā bankas krīze, mazākas krīzītes neskaitot. It kā banku uzraugiem vajadzēja gūt mācību no bankas "Baltija" kraha, kad simtiem tūkstošu cilvēku zaudēja naudu. Pēc tam bija Rīgas Komercbankas krišana, tur, par laimi, vēl izdevās maķenīt saglābt situāciju. Un nu trešā reize. Vai "Parex" vajadzēja palīdzēt? Vajadzēja. Bet veids, kādā notika palīdzēšana un pārņemšana, bija nepieņemams.
– Šķēles kungs, atkal zināmā mērā TP finanšu ministra vadībā.
– Jā. Man bija skaidrs ieteikums premjeram un finanšu ministram – jāpalīdz. Un savukārt, ja valdība netaisās pieņemt lēmumu par atbalstu "Parex", tad – sakiet to uzreiz. Nemokieties trīs nedēļas, tādējādi nopietni kaitējot bankas stabilitātei. Bet diemžēl valdības, Latvijas Bankas un FTK kopīgais scenārijs attiecībā uz "Parex" dzima ļoti lēni un neprofesionāli! Beigu beigās pieņēma lēmumu, ka palīdzēs bankai, bet tikai pēc pārņemšanas. Arī par secību runājot – tā bija ačgārna. Ja ir zināms, ka februārī jāatdod sindicētais kredīts, tad kad jārunā ar sindikāta locekļiem? Pirms esat aizņēmušies naudu no SVF vai pēc tam? Protams, vispirms vajadzēja vienoties ar sindikātu un tikai tad aizņemties naudu no SVF. Un vēl kas. Valdība stundām var debatēt par sīkumiem – kam pielikt 20 latus, kam noņemt. Taču "Parex bankā" ieguldīts jau tuvu miljardam! Cik efektīvi, cik pamatoti – par to vispār nav nekāda pārskata! Mana pārliecība ir un paliek – "Parex bankai" varēja palīdzēt efektīvāk un daudz lētāk. Galu galā tā ir visu mūsu nodokļu maksātāju nauda.
– Neesmu finansists, bet man liekas – pirms kaut ko pārņemt, vajag inventarizāciju. Vajag zināt, ko tur pērk.
– Pat noliktavu ar skrūvēm un naglām pārņemot, jūs vispirms aizslēdzat durvis un visu pārskaitāt.
– Bet durvis uz "Parex" trīs nedēļas palika vaļā?
– Ja bija skaidrs, ka šī sistēmas nozīmes banka jāglābj, jo tur bija daudz valsts, pašvaldību un daudzu pilsoņu noguldījumu, tad uzreiz durvis ciet un izsniegt tikai konkrētām personām, kuras spēj pierādīt, ka viņām tā vajadzīga ikdienas saimnieciskai darbībai.
– Patīk vai nepatīk – vai tomēr nebūs vainīgs cienījamais Slakteris, kurš bija finanšu ministrs?
– Pirmais etaps bija bankas glābšanas plāna vājākā vieta. Noteikti vaina ir gan Latvijas Bankai, gan valdībai, gan finanšu ministram.
– Jūs teicāt, ka parādi jāatdod. No kā atdosim 7,5 miljardus? Vai tā varētu būt, ka esam ieķīlājuši mežus, ostas?
– Nezinu par sarunām ar SVF, ko veda valdība, taču fondam nevajag mantiskus apliecinājumus. Pietiek ar to, ka Latvija ir ES valsts, Latvija ir pietiekami augstu attīstīto zemju sarakstā, un ir skaidrs, ka agri vai vēlu, ar lielākiem vai mazākiem kavējumiem, bet viņi savu naudu atgūs.
– Lai atdotu naudu, vajag iekustināt ekonomiku, pelnīt, bet LB prezidents vaimanā, ka nauda privātajām bankām ir, tās glabājot simtus miljonus pie viņa, bet apgrozībā nelaiž. Tas tiesa, jo uzņēmēji kredītiem klāt netiek.
– Ja nav īpašas kvalitātes projekta, īpašas pazīšanās banku aprindās un īpaši daudz paša naudas, šobrīd saņemt aizdevumu ir praktiski neiespējami. Visām bankām, tajā skaitā skandināvu izcelsmes, ir lielas problēmas. Kā raksta zviedru prese, viņu valdība pat apsver iespēju nacionalizēt "Swedbank". Kamēr tām būs problēmas, vieglas rokas asignējumi Latvijā vienkārši vairs netiks pieļauti. Tik, cik bankas atgūs kredītos – tik arī no jauna izsniegs. Tas labākajā gadījumā. Ja nebūs jāveido uzkrājumi sliktiem kredītiem. Protams, bankas labprāt apkalpos ES fondu naudu. Bet arī ar ļoti lielu paša kapitāla daļas prasīšanu no kredītņēmēja.
– Pēc 9. Saeimas ievēlēšanas jūs TV ekrānā paziņojāt, ka valdībā vajagot vairāk iesaistīt tos krievus. Zināmā mērā tas izpaudās tādējādi, ka īsi pirms Godmaņa krišanas arī Segliņš runāja, paziņoja, ka "SC" varētu ņemt valdībā. Tā nenotika. Kā jūs tagad uz šīm lietām skatāties?
– To "Saskaņas centru", kas šodien sēž Saeimā, 1:1 nevar nekur ņemt, jo šajā apvienībā ir daži klaji radikāli spēki, nepieņemami konservatīvai un nacionālai politikai, piemēram, Rubika kunga vadītā organizācija. Taču nudien domāju, ka valdību veidošanas principu kādā brīdī varētu mainīt, lai tie krieviskas izcelsmes politiķi, kuri aizstāv labēju politiku, kuri saprot latviešu nācijas lomu un intereses, iegūtu iespēju to arī apliecināt. No latviešu tautas interesēm ilgtermiņā skatoties, pāris Ministru kabineta locekļu, kurus ievēlējuši krievu cilvēki, latviešu nacionālām ilgtermiņa interesēm nāktu tikai par labu. Tas būtu nepieciešams, lai arī cittautieši, kuru te ir ļoti liels īpatsvars, saprastu, ka Latvijā visi cilvēki ir vienādi. Ka nekļūdās tikai tas, kas nedara. Ka kļūdas gadās nevis "sliktajiem latviešiem", bet gan nekompetentiem vadītājiem, kuri, var gadīties, ir gan latvieši, gan krievi.