Viedoklis: Krīze klubus latviskojusi

Līdz ar ekonomisko problēmu iestāšanos, nopietni cietis Latvijas basketbols. Vislielākais trieciens tika 2007. gada Latvijas čempioniem "ASK Rīga" klubam, bet vairāk vai mazāk cietuši arī citi klubi. Otrs Rīgas klubs – "Barons/LMT" – pēdējā laikā arī veicis izmaiņas sastāvā, kas liek apšaubīt kluba finansiālo stabilitāti. Tomēr viņu rīcība nav skaidrojama ar naudas problēmām, bet gan ar vēlmi ietaupīt līdzekļus, kas pašreizējos apstākļos nav nosodāma lieta. Ņemot vērā abu vadošo Rīgas klubu aktivitātes pēdējo mēnešu laikā, šajā apskatā galvenokārt runa būs tikai par viņiem.

"ASK Rīga"

Sezonu ASK sāka ļoti veiksmīgi, uzrādot labus rezultātus, kam pamatā bija spēcīgais sastāvs. Taču novembra beigās parādījās pirmās runas par komandas finansiālajām problēmām. Pirmais, kas pameta komandu, bija serbu uzbrucējs Milutins Aleksičs. Toreiz ASK šo izmaiņu sastāvā pozicionēja kā sportisku apstākļu vadītu, bet tagad skaidrs, ka tā nebija. Aleksičam sekoja vēl vairāki spēlētāji – Korijs Brūvers, pēc tam Rikardo Māršs, un visbeidzot Bruno Šundovs. Līdz decembra beigām ASK bija palikuši bez četriem pamatsastāva spēlētājiem, kuri visi bija ārzemnieki. Ap Ziemassvētkiem par kluba iespējamo nākotni klīda visdažādākās runas, bet nelielu skaidrību ieviesa ASK rīkotā preses konference pašās decembra beigās. Tad tika paziņots par izmaiņām komandā un to, ka komanda pastāvēs.

Laika posmam, kad ASK sastāvā bija šie meistarīgie ārzemnieki, ir divas puses. Labā ir tāda, ka, spēlējot un trenējoties ar leģionāriem, vietējie spēlētāji varēja gūt lielisku pieredzi un papildināt savas zināšanas. Tomēr bija arī ne tika labā puse, proti, atsevišķu vietējo spēlētāju regulārā„soliņa deldēšana”, kas, par laimi, bija tikai pāris mēnešus. Tagad šie spēlētāji (Kalve, Bertāns, Grafs), kas sezonas pirmajā pusē netika pie teikšanas, var izspēlēties pēc sirds patikas. Apskatot komandas sastāvu un latviešu basketbolistu spēles laiku, Latvijas izlases galvenais treneris Ķēstūtis Kemzura var neuztraukties – potenciālajiem izlases kandidātiem ir laba vide, kur pilnveidoties un spēlēt.

Aktuāls jautājums ir arī ASK izdzīvošana. No kluba dzirdēts, ka mērķis esot sezonu pabeigt pa nullēm finansiāli, lai nebūtu parādu spēlētājiem. It kā jau būtu labi, ja ASK sezonu pabeigtu bez parādiem, bet tas nešķiet reāli, jo parādi ir ļoti lieli (summa, ko klubs ir parādā nav oficiāli zināma, bet runā, ka tā neesot mazāka par 800 000 eiro). Ja izdosies tik tiešām izlīdzināt finansiālo situāciju jau īstermiņā, tad to varēs uzskatīt par būtisku sasniegumu. Pašreiz ir ideāls brīdis, lai savu lietderību pierādītu ir kluba menedžments, sākot jau ar ģenerāldirektoru Visvaldi Klintsonu. Gluži kā ASK himnā, arī reālajā dzīvē kluba darboņu moto vajadzētu būt sekojošam: „Ja kādreiz sanāk pakrist, mēs augšā ceļamies. Mēs spēkus atdodam, bet nepadodamies.”

"Barons"

Runājot par "Baronu", tad noteikti jāmin ļoti nesakarīgā sastāva veidošana. Kopš sezonas sākuma no kluba atskaitīti desmit spēlētāji... Basketbolisti tiek mainīti ļoti regulāri, un brīžiem pat nevar saprast, kas spēlē "Baronā". Kādu laiku "Barons" bija kļuvis ļoti amerikānisks, spēlējot ar pieciem ASV spēlētājiem, taču drīz vien šis skaitlis saruka. Izskatījās, ka šis solis tika veikts lielā mērā ietekmējoties no sabiedrības viedokļa, ko daļēji apliecina kluba prezidenta Ivo Zonnes vārdi: „Tā kā tik daudz tumšādainos amerikāņus tagad nav populāri ņemt, mēs sākam ieklausīties tautā - meklējam latviešus.” Protams, apsveicami, ka klubs grib vairāk vietējos kadrus, bet tas pierāda arī, ka vadība nav pārliecināta par uzaicinātājiem viesspēlētājiem. Starp citu, pret diviem nu jau bijušajiem leģionāriem Čārlzu Roudsu un Koriju Smitu klubs izrīkojās „īpaši”, kad pirms Ziemassvētkiem pasniedza „dāvanu”, nogriežot līgumos paredzēto iespēju uzaicināt ģimenes uz Rīgu, ko pēc iepriekšējās vienošanās apmaksātu klubs. Šī nav vienīgā dīvainā rīcība, kas neuzlabo kluba tēlu spēlētāju acīs.

Labi, pietiek par negatīvo "Baronā" , jo ir taču arī atzinīgi vērtējami darbi no kluba (piemēram, finansiālā palīdzība "Ķeizarmežam"). Šobrīd līderu lomas spēlē tikai latvieši – Armands Šķēle un Kaspars Bērziņš, kuriem viesspēlētāji tikai piebalso. Vēl par "Baronu", bet nedaudz no citas tēmas: pirms kāda laika bija parādījusies informācija, ka komandai varētu pievienoties 35 gadus vecais amerikāņu saspēles vadītājs Tonijs Delks, taču darījums pēdējā brīdi nojuka. "Barons" esot uzskatījis Delku par pārāk vecu, turklāt abas puses neesot varējušas vienoties par finansiālajiem nosacījumiem (Delka prasības bija 20 000 ASV dolāru mēnesī).

Nepatīkamākais tas, kā veiktas pārmaiņas

Kopumā skatoties, šīs piespiedu izmaiņas varētu nest pozitīvu efektu, jo iespēja attīstīties ir vietējiem spēlētājiem. Tomēr nepatīkamākais ir tas, kā nācās veikt pārmaiņas. Ne jau aiz laba prāta komandas (galvenokārt attiecināms uz ASK) atlaida ārzemniekus, kuru vietas tagad aizpilda lielākoties vietējie spēlētāji. "ASK Rīga" gadījumā tagadējo naudas problēmu saknes meklējamas jau no iepriekšējām sezonām, kad nepārdomātu lēmumu rezultātā tika pārvērtētas savas iespējas un varēšana. Protams, līdz esošajai situācijai tika nonākts ne tikai sliktas plānošanas dēļ, bet arī citu iemeslu dēļ, piemēram, vēlmes sasniegt pēc iespējas augstākus rezultātus. To pirms pāris nedēļām intervijā „Sporta Avīzei” norādīja arī "ASK Rīga" valdes loceklis Guntis Šēnhofs: „ASK aizgāja galējībās, fantastiskās galējībās. Kaut gan – mēs taču centāmies dzīvot līdzi laikam, jo visur bija tās milzīgās algas, ko uzskrūvēja Krievija, un mēs lēcām viņiem līdzi. Krieviem vēl bija kaut kāds segums, bet kas mums bija? Un mēs tik un tā lēcām līdzi. Pārrāvām nabas saiti... Kad bija pārgājis pirmais eiforijas vilnis, kad mēs pirmajā mačā bijām uzvarējuši "Lietuvos rytas", kad es kopā ar visiem biju lēkājis aiz prieka – "un tagad tikai ņemsim priekšā visus pēc kārtas" –, pēc kāda gada, kad skatījos, kā ASK uzvar "Žalgiri", es sevi pieķēru pie domas, ka manī nav nekādu emociju. Es sēžu tribīnēs, un manī nav nekāda gandarījuma, nekādas baudas, jo "drāzēji" nebija latvieši, bet melnie. Bet mūsu Bertāniņš kā Ansītis sēž uz soliņa pie stikla kalna. Kad ASK uzvarēja, kad visi skatītāji cēlās kājās un aplaudēja, bet mūsu Bertāns tā arī neuzgāja laukumā, es paliku sēžot, un man bija pilnīgi vienalga. Tajā brīdī manī notika lūzums, un es sapratu, kādā ilūziju pasaulē mēs dzīvojam. Ne tikai es, bet visi funkcionāri, un ne tikai basketbolā. Ka mēs dzīvojam ilūzijās, pašapmānā un priecājamies. Par ko? Par to, ka mēs izmetam milzu naudu ārzemniekiem. Par ko lai mēs priecātos? Man jauniešu komandā ir vēl astoņi Bertāni, bet kāpēc viņi nespēlē... Tagad, kad mēs esam ar purnu dziļi zemē, kārtīgi esam sasitušies, un tiešām bija brīdis, kad komandu varēja likvidēt, sapurinājāmies un sapratām, ka esošā situācija ir mūs piespiedusi saprast: beidziet sevi mānīt un dzīvojiet reāli.”

Kas jāmaina? Sastāva veidošanas politika

Pēdējos gados Latvijas vadošo klubu budžeti auguši ļoti strauji, bet tagad kāpumu piebremzējušas finansiālās problēmas. Skaidrs, ka tuvākajā laikā diezin vai izdosies apgrozīt iepriekšējo sezonu naudas summas, bet tas nenozīmē, ka jānoraksta arī sportiskie mērķi. Šeit jāpiekrīt Valda Valtera viedoklim, ka jāmēģina atrast labu spēlētāju par vismazāko iespējamo cenu. Latvija šādi piemēri, kad izdodas atrast patiešām labu spēlētāju, kura atalgojums ir zemāks par reālo produktivitāti, ir bijuši, bet ne pēdējā laikā. Šosezon varbūt vienīgi tāds varētu būt „Valmieras” uzbrucējs Ronalds Klārks, bet citos klubos tādu grūti saskatīt.

Lai izdotos sekmīgi atrast papildinājumu, nepieciešams labs skautings. To 2007. gada jūnijā norādīja toreizējais "ASK Rīga" ģenerālmenedžeris Ģirts Kalniņš, intervijā „Sporta Avīzei” sakot: „Nav meistarība paņemt spēlētāju par 300-500 tūkstošiem, kurš tev arī iedos produkciju par 300-500 tūkstošiem. Meistarība ir dabūt spēlētāju, kas maksā 80-100 tūkstošus, bet iedod produkciju par 250 tūkstošiem. Ir tēriņi, kurus var atļauties CSKA un tam līdzīgi superklubi, taču mūsu līmenī jādomā citās kategorijās. Var būt atsevišķi atslēgas spēlētāji, kam mēs samaksājam, taču noteikti ne visi.”

Radies tāds iespaids, ka līdz šim vadošajos klubos netika domāts par iespēju paņemt labāku spēlētāju par zemāku summu. Tagad gan tam vajadzētu mainīties, jo, situācijas spiesti, klubi varētu pievērst lielāku uzmanību šiem jautājumiem. Dzīvosim, redzēsim, bet jācer, ka vadošās Latvijas komandas pārdomās sastāva selekcijas principus un ņems vērā iepriekš pieļautās kļūdas.