Facebook
GoogleNekad nepadošos!
Sveiciens visiem! Šoreiz mazliet pastāstīšu, kā vispār sāku spēlēt basketbolu, un par savu ģimeni, kurai esmu pateicīgs par to, kas esmu.
Kad pirmoreiz ienācu zālē, man bija septiņi gadi. Daudzi teiks, ka esmu traks, taču jau tobrīd biju iemīlējies šajā spēlē. Vienīgais, nebiju pietiekami spēcīgs, lai paceltu bumbu un izdarītu kādu tālāku metienu. Taču groza tuvumā bija okey! Protams, bumba nebija īstā, bet gan kaut kāda bērnu versija, desmit reizes vieglāka. Gadu vēlāk jau sāku trenēties nopietnāk, un lieliski atceros savu pirmo bumbu, ko man atnesa tēvs - tā bija manas dzīves laimīgākā diena! Okey, man bija astoņi gadi, un biju mazliet garāks un smagāks par pārējiem puikām, tāpēc biju lēns. Visi par mani smējās, taču tas mani neatturēja turpināt!
Gāju trenēties katru dienu, un nevis vienu reizi dienā kā visi pārējie, kas vairāk nevarēja izturēt, bet biežāk, jo mana mīlestība pret basketbolu kļuva arvien stiprāka un stiprāka, un nekas mani nespēja aizkavēt - nespēdams vien sagaidīt nākamo treniņu, es vienkārši juku prātā! Notrenējos četrus gadus, tad pēc īsas pauzes vēl trīs, un mani pamanīja slavenākā skola, kas Serbijā strādā ar talantīgiem jauniešiem "BK White Wolwes". Kad uzzināju, ka viņi mani vēlas pie sevis, tas bija skaidrs lēmums - jāiet! Bet tad sākās problēmas - man paziņoja, ka es esot pārāk resns un pārāk lēns. Taču arī tas nespēja apturēt mani un manu apsēstību ar basketbolu - man bija vienalga, ko viņi man teica. Sāku ierobežot savu ēšanu, biju pirmais uz katru treniņu - nebiju labākais komandā, taču centīgākais, nekad neatkāpjoties no neatlaidīga darba.
Tieši tolaik arī atklāju savu patieso spēku - to, ka mans raksturs ir būt cīnītājam, un nekad dzīvē nepadošos. Un man bija pilnīgi vienalga, ka viņi bija ātrāki par mani, spēcīgāki par mani, vai leca augstāk - es nekad nepadevos! Varbūt skanēs skarbi, taču, ja mani pievils kājas, es turpināšu kārpīties uz priekšu tikai ar rokām, kamēr vien būšu dzīvs! Un ar laiku es kļuvu par labāko spēlētāju valstī starp kadetiem, un arī pēc tam starp junioriem - savu vienaudžu vidū biju labākais gan punktu gūšanā, gan bumbu vākšanā.
Noteikti gribu pieminēt cilvēkus, kas mani vienmēr atbalstījuši. Pirmkārt, mana ģimene - esmu no strādnieku ģimenes. Mans tēvs ir saldēšanas iekārtu meistars piena pārstrādes rūpnīcā, un šobrīd saņem invaliditātes pensiju, bet mamma - grāmatvede kabeļtelevīzijas kanālā. Savulaik visi pārējie pirka sev drēbes un glītas sporta kedas, bet manam tēvam un mammai, kad man vajadzēja jaunas sporta apavus, nācās strādāt virsstundas. Nepārprotiet mani, es biju paēdis un apģērbts, taču liekas naudas, lai pirktu man katru mēnesi jaunas kedas, mums nebija. Biju pēc tā izsalcis - gribēju kļūt labākais, gribēju, lai par mani runā un gribēju atļauties jaunas kedas katru mēnesi! Gribu pastāvēt par sevi un gribu, lai mana ģimene varētu dzīvot komfortabli - vēlos parūpēties, lai tētim un mammai būtu iespēja braukt ērtā mašīnā, dzīvot lielā mājā, un izbaudīt dzīvi. Neesmu sasniedzis vēl ne pusi no tā, taču varu to apsolīt. Viņi manis dēļ tik smagi strādājuši, un tagad laiks atpūsties. Viņi no manis izveidojuši cilvēku, par ko vienmēr būšu pateicīgs, un būšu viņu pusē.
+4 [+] [-]
+5 [+] [-]
+4 [+] [-]
+6 [+] [-]
bet tā jau čalis nopietni strādājis ar sevi, ja jau bijis apaļīgais.
+9 [+] [-]
+10 [+] [-]
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
Pietiek palasīt viņa izteiciens lai saprastu, ka viņam patīk zīmēties.
+9 [+] [-]
šis gan viņu atšķir no pārējiem.
-2 [+] [-]
bet malacis dzzeks!
+9 [+] [-]
+2 [+] [-]
1) ar taadu attiexmi var taalu tikt
2) ar taadiem fiziskajiem parametriem(augums pa maz prieksh centra, leciens ne tas pac augstaakais) ne tik taaalu (vismaz nba nee, ja paveicas varbuut eiroliiga)
3) baigi spiid cauri sevis slaveeshana, varbuut piemiit kaut kaads uzmnaniibas deficiita sindroms vai kaut kas taads...........
4) izskataas ka vinsh par visu ir nenormaalaa sajuusmaaaa un paarspiilee visu
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Donz007 - NCAA līmenis ir tāds pats kā Eirolīgā? neesi mazliet saspiedies? Domāju, pat Vef varētu cīnīties ar labākajām NCAA komandām, nemaz nerunājot par, kaut vai, Latvijas labākajām vienībām, kur nu vēl Eirolīgas blicēm.
NCAA daudzi ir "superzvaigznes", jo viņiem ir pievērsta ārkārtīgi pārspīlēta uzmanība, tās dēļ daudzi tā arī nekad neizraujas no šī statusa un nekad nekļūst par kārtīgiem spēlētājiem.
Ja mūsu valstī studentu basketbolam pievērstu kaut uz pusi tik lielu uzmanību kā ASV, arī mums būtu "superzvaigznes", kas grozās, teiksmi, uz Sporta avīzes vāka
[+] [-]
Laikam esi saspiedies. Ar VEFU NCAA būtu tas pats, kas bija ar Rīga 2000, kad tie aizšāva spēlēt pret ASV koledžām. NCAA spēlē entie basketbolisti, kuri jau tajā brīdī varētu būt vadoši NBA. Kaut ko tik naivu sen nebiju dzirdējis.
[+] [-]
Corey Brewer, now with the Minnesota Timberwolves
Taurean Green, now with the Portland Trail Blazers
Al Horford, now with the Atlanta Hawks
Lee Humphrey, now playing professionally in Greece.
Joakim Noah, now with the Chicago Bulls
tur Latvijas izlas miltos vinji samaltu
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
vismaz džeks mērķtiecīgs!
+1 [+] [-]
Starpcitu džeks runājot par savu bērnību varēja arī nedaudz pastāstīt arī kautko par karu kurš notika kad sabruka bijušā Dienvidslāvija.
-2 [+] [-]