Sporta špikeris: kāpēc amerikāņu futbols ir futbols?

Sporta veida līdzjutējam un skatītājam patiesībā šāda situācija diezin vai interesē, taču, ja tā padomā, kāpēc amerikāņu FUT-BOLĀ bumbu ar kāju sper tikai dažas reizes visa mača laikā, pārējā laikā to turot stingrā tvērienā ar rokām?

Atbilde uz šo jautājumu ir meklējama vēsturē, un tai ir divi, viens otru papildinoši, skaidrojumi. Pirmais – mēs esam pieraduši, ka, sakot "futbols", prātā uzreiz tiek uzburtas ainiņas ar čaļiem, kas ar kājām spārda apaļu bumbu, mēģinot to iedabūt vārtos. Jā, tas ir futbols, taču tas ir tikai viens futbola veids.

Asociācijas, Regbijas (savienības un līgas), amerikāņu, kanādiešu, austrāliešu, gēlu (īru) – šie ir tikai daži, pasaulē populārākie, futbola veidi, kas tiek spēlēti mūsdienās. Nemaz nesākot runāt par senajiem futbola veidiem, ko atsevišķos reģionos glabā kā kultūras mantojumu, piemēram, Itālijā tāds ir fiorentīniešu futbols, bet Gruzijā – lelo burti.

"Futbols" nav tikai viens sporta veids, tā ir liela sporta veidu kopa, kas apvienota pēc raksturīgākajām spēles īpašībām. Tāpēc amerikāņu spēles variantam vārds "futbols" nozīmē tikai to, ka sports nāk no konkrētas spēļu saimes.

Starp citu, "parastā" futbola pilnais nosaukums ir "Association football" jeb asociācijas futbols – futbola spēles veids, kas tiek spēlēts pēc asociācijas noteikumiem. Gluži tāpat kā regbijs pilnajā nosaukumā ir "Regbijas (pilsēta, kurā sportu izgudroja) futbols", un tas tiek spēlēts pēc savienības vai līgas noteikumiem ("Rugby union" un "Rugby league").

Labi, ar nosaukumu mēs tikām galā, un pilnībā pietiktu arī ar šo skaidrojumu, taču tad bilde būtu nepilnīga, jo bez lingvistiskajiem aspektiem amerikāņu futbols par futbolu tiek saukts arī notiekošā (precīzāk – kādreiz notikušā) uz laukuma dēļ.

Sports, kuru pāri okeānam pārveda amerikāņu imigranti, bija regbijs, taču tolaik, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, tā noteikumi bija atšķirīgi no mūsdienu spēles, un, kas svarīgi, ne visur zināmi, tāpēc gadījās, ka katrā ciemā spēlēja savu regbiju vai tam līdzīgu spēli.

Kāda bija galvenā 19. gadsimta regbija atšķirība no mūsdienu spēles? Punktu skaitīšanas sistēma. Proti, ja pašlaik par piezemējumu komanda saņem piecus punktus, bet vēl divus var iegūt par veiksmīgi izpildītu realizācijas sitienu, tad spēles pirmssākumos par piezemējumu komanda saņēma… iespēju sist pa vārtiem (angļu valodā piezemējums vēl aizvien tiek apzīmēts kā "Try" – mēģinājums). Amerikāņu futbolā, kā jau regbijā balstītā spēlē, viss bija ļoti līdzīgi, un tikai 20. gadsimta sākumā abos sporta veidos tika mainīti akcenti rezultativitātē, t.i., vairāk punktus sāka piešķirt par bumbas nogādāšanu gala zonā, bet par sitienu vārtos komandas saņēma vienu vai divus punktus.

Ņemot vērā šo apstākli, var izsekot diezgan loģiskam pamatojumam, kāpēc amerikāņu futbols ir futbols, lai arī bumba tiek nesta rokās, – spēles pirmssākumos vairāk punktu varēja gūt, bumbu sperot ar kāju.

Labi, senie laiki un tradīcijas, viss skaidrs, bet kā ir ar mūsdienām? Bumba taču visu laiku ir rokās!

Jā, pašlaik spēles evolūcijas ceļi mūs ir noveduši pie tā, ka bumba lielākajā daļā izspēļu tiek pārvietota ar rokām (taču, starp citu, ne visi laukumā esošie spēlētāji to drīkst aiztikt). Taču ir vairākas situācijas, kad bumba ar kāju tiek sperta.

Ja, piemēram, hokejā katrs periods sākas ar iemetienu, un pēc katriem gūtajiem vārtiem arī visi sastājas ap centra apli, lai cīnītos par ripu, tad amerikāņu futbolā to aizstāj spēriens – viena komanda to sper pēc iespējas tālāk no savas ieskaites zonas, bet otra, protams, mēģina ar notverto bumbu tikt atpakaļ, jo tā būs vieta, no kuras sāksies "īstais" uzbrukums. Līdzīgi notiek arī tad, ja uzbrukumā esošajai komandai ar trim piegājieniem nav izdevies veikt 10 jardus, un viņi izvēlas lieki neriskēt un ar ceturto izspēli sper bumbu pēc iespējas tālāk.

Tiesa, šīs visas vairāk ir taktiskas, ne rezultatīvas darbības. Ar spērieniem pa vārtiem rezultātu var izmainīt trijos veidos – jau minētajā papildpunkta sitienā (analogs realizācijas sitienam), kas dod vienu punktu, izpildot tiešo brīvsitienu (Field goal), un tas jau ir trīs punktus vērts vai dropkiks, kas ir vēl viens aizguvums no regbija. Proti, bumba tiek nomesta zemē, un tūdaļ pēc atsitiena pret zemi tiek izdarīts sitiens. Ja tas ir veiksmīgs, tad komanda tiek pie trim punktiem. Tiesa, tā kā pat regbijā šādi sitieni nav ļoti bieži, amerikāņu futbolā tie ir vēl retāki, lai gan mēģinājumi ik pa laikam parādās (pēdējo 10 gadu laikā tādi bijuši astoņi). Pēdējo 80 gadu laikā tikai Dags Flūtijs (2006. gada 1. janvārī) savā pēdējā spēlē, pēdējā izspēlē, ir realizējis dropsitienu. Pārējie mēģinājumi bija neveiksmīgi.

Daga Flūtija veiksmīgais dropkiks

Interesanti ir arī tas, ka spēlētāji, kas izpilda šos sitienus, laukumā dodas pildīt tikai šos uzdevumus, pārējā cīņā nepiedaloties, turklāt futbolists, kurš izpilda sitienus no rokām (punt – sitiens), un tas, kurš izpilda sitienus no zemes (kick – spēriens), ir divi dažādi spēlētāji.
"Labi," teiks kādi amerikāņu futbola kritiķi, "bet kāda jēga ir no tiem sitieniem? Ko dod tās punktu kripatas, ja ar piezemējumiem uzreiz var gūt sešus punktus!?" Šī replika ir vietā, taču ir viena iebilde. Visaugstākā līmeņa amerikāņu futbolā spēles rezultativitātes ziņā ir ļoti ciešas, un teju katrā spēļu kārtā vismaz dažu maču liktenis tiek izšķirts pēdējās spēles sekundēs ar brīvsitienu mēģinājumiem. Tāpēc labs kikeris ir zelta vērtē (pēc esošā NFL tirgus – ap 4 miljoniem ASV dolāru).

Rezumējot iepriekš rakstīto – amerikāņu futbola nosaukums ir pilnīgi pamatots divu aspektu dēļ. Pirmkārt, vēsturiski, jo tas ir viens no plašās futbolu spēles saimes, kur tikai vienā, asociācijas futbolā, spēle notiek bez roku palīdzības. Otrkārt, arī no spēles noteikumu un ritējuma aspekta, jo bumbas spērieniem un sitieniem ar kāju ir liela nozīme arī mūsdienu amerikāņu futbolā.