Ķekari paklūp pret Upesciemu

kekari.lv: Statistikas | Ķekari.lv

BK Ķekari pirmais zaudējums. Iemesli?
Disciplīna starta pieciniekam. Aizsardzības uzdevuma neizpildīšana. Nav kauns zaudēt tādai komandai kā SC Upesciems. Un ja vēl klāt viņiem uz šo spēli nāk tāds spēlētājs kā Rūdolfs Rozītis, kurš, formāli ir FIBA kausa uzvarētājs, Latvijas čempions (abi tituli ar Barons/LMT) un visu jauniešu izlašu (U-16, U-18, U-20) dalībnieks. Tas pat nav būtiski, cik liels ir bijis viņa ieguldījums šajos panākumos, bet fakts jau vien, ka ar tāda līmeņa komandām trenējies un esi komandas sarakstos vien ir sasniegums. Nevaru iedomāties, ka kāds no Ķekariem blakus varētu stāvēt… Un skaidrs ir viens – tādu līmeni sasniedzis spēlētājs, savas izdevības garām nelaidīs. Ja ļausi viņam mest trīspunktniekus un ļausi sajust metienu, tad pēc tam apturēt to būs gandrīz neiespējami. Ne jau šajā līmenī. Astoņi no 12 trīnīšiem nav joka lieta. Cits jautājums vai viņam pašam tas ir interesanti, bet domāju, ja cilvēks ir izsalcis pēc spēlēm, tad spēlēs vienalga kur. Pats zinu, ka bez basketbola, nevaru nodzīvot ne dienu. Un iemest 8 no 12 – treniņos to var izdarīt, pie lielas, veiksmes trīs Ķekari, bet ne regulāri. Bet Upesciems malači – ar Rozīti sastāvā viņi, manās acīs, ir favorīti uz šo sezonu. Apsveicu ar godam izcīnīto uzvaru.

Bet jākaunas ir par disciplīnas trūkumu un spēles taktisko uzdevumu nepildīšanu. Šoreiz pievīla arī soda metieni. Kopumā jau procents nav slikts, bet ja aizliekam garām 4 sodus pēc kārtas, tad jau jāsāk uztraukties. Starta piecinieks izskatījās vispār kā pirmo reizi bumbu rokās paņēmuši. Iemest nevaram, pretinieku nosegt arī nesanāk. Bet tāpēc jau šī ir Dubultamatieru līga, ka nospēlēt vienā līmenī visu sezonu nav iespējams. Katra spēle ir savādāka. Vienu dienu viss krīt, citu nekas nesanāk. To mēs redzam arī kopvērtējuma tabulā – pilnīga putra! Jebkurš var vinnēt jebkuru. Ja akmeni līderu dārziņā varam mest bez kautrēšanās, tad rezervistiem cepuri nost! Ļoti patika Aizporietis šajā spēlē, kurš iepriekš nespēja atvērties. Un Kuzmins.

Vēl man ļoti patika tiesāšana. Abi tiesneši bija līmenī. Uzslavas viņiem!

Pastāsti par spēles gaitu.
Jau pirms spēles ieraugot pretinieku nometnēs sildāmies Rozīti, sapratu uz ko tiks likts uzsvars. Sākuma sastāvā viņš gan neizgāja, un to var redzēt arī rezultātā. Kamēr viņš atradās uz beņķa, Ķekari bija vadībā. Katastrofāli nospēlējām otro, trešo ceturtdaļu un pēdējā spēles daļā jau vairs nepaspējām neko saglābt. Nosegt Rozīti neizdevās. Bet nesaku, ka tas bija neiespējami. Ir jāspēlē agresīvāk. Mēs baidamies agresīvi spēlēt. Kaut kā maigi gribam. Nezinu, kāds tam varētu būt izskaidrojums. Treniņos it kā visi kapājas un nebaidās arī uzšaut pa rokām un iegrūst sānos, bet spēlē ne. Iespējams baidās savākt sodus. Bet nevajadzētu baidīties.

Pie mīnus trīspadsmit palaidi otro sastāvu un viņi samazināja rezultātu starpību.
Līderiem spēle neiet, pretinieks dara gandrīz visu ko grib. Jūtu, ka sliktāk tāpat nebūs. Kas zina, kas būtu, ja tā nebūtu rīkojies. Uz to brīdi likās, ja neko nemainīsim dabūsim vēl vairāk iekšās. Kā jau minēju Aizporietis labi nospēlēja. Pateicu viņam, pirms laidu laukumā, ka ir jāspēlē agresīvāk, nav jākautrējas sodu uzšaut. Un to arī viņš izdarīja. Iepriekšējās spēlēs viņam kaut kas nesanāca, piespēles negāja, iemest nevarēja, bet šoreiz ļoti labi nospēlēja. Samtiņš uzgāja laukumā un nospēlēja gandrīz visu 3. trešdaļu. Nav pamata ņemt nost spēlētāju, ja viņš labi spēlē. Dzenim bija smagas kājas. Škutem muguras problēmas. Nikonovs izskatījās, it kā būtu aizmidzis – piespēli nevar iedot, bumbu noturēt nesanāk.

Iespējams, būtu izvilkuši uzvaru, bet līderi baidās uzticēties rezervistiem. Basketbolā svarīgi ir, ja nesanāk, ļaut mēģināt citiem. Ir svarīgi necensties pa galvu, pa kaklu sasmelt izlieto ūdeni. Nav jēgas skriet kā negudriem pie lielākiem mīnusiem. Spēli uzvarēt var spēlējot disciplinēti 40 minūtes, neskatoties kāds ir rezultāts. No malas varēja redzēt, ka nedod piespēles uz maiņu iznākošajiem. Pamanīju, ka Turkins brīvs uz trijnieka bija 3 reizes, bet bumbu tā arī nedabūja. Protams, viņam jāmet kaunu pie malas, jāpieiet pie džekiem un jāpabaksta, lai iedod piespēlīti. Kuzmins bija labi uzkurinājies. Ar tādu augumu un fiziskajiem parametriem ir jāārda groza apakša. To viņš arī mēģināja darīt. Cerams, tas uz visu sezonu būs. Bija arī problēmas ar Vāveri, bet tas lai paliek komandas iekšienē un, cerams, viņš saprata savas kļūdas, kuras vairs nepieļaus.

Visiem, kam tiek dota iespēja iziet laukumā, es uzsveru, visiem, ir jākapājas līdz pēdējam. Lai nonākot malā, Tev nebūtu spēka pat kādu pasūtīt. Tāds manā uztverē ir uzvaru nesošs basketbols – kad katrs atdod no sevis visu, dēļ savas komandas, dēļ džekiem ar kuriem kopā trenējies un spēlē, dēļ cilvēkiem, kas skatās Tavas spēles un dēļ sevis. Un jācīnās ir līdz galam – par katru atlecošo bumbu, par katru epizodi. Lai nonākot malā mēs varam būt lepni, arī pēc zaudējuma, lepni par savu spēlēto spēli… Un tas attiecas pilnīgi uz visiem!

Pirmo reizi komandas sastāvā šajā sezonā izgāja Rolands Eiduks.
Nesanāc iedod viņam tik lielu spēles laiku, kā biju vēlējies. Spēlētājs svaigs, nogribējies pēc basketbola, bet diemžēl, mīnusi rezultātā nav īstais laiks, kad dot iespēju iejusties komandā. Kaut gan, iespējams, vajadzēja un viņš ar saviem trijniekiem, varbūt, būtu piebremzējis Upesciema ofensīvu. Bet vēl jau daudz spēļu priekšā un ja pašam būs vēlēšanās un gribasspēks, tad arī dabūs spēles laiku. Ir tikai jāgrib!

Pēc diviem nospēlētiem riņķiem BK Ķekari turnīra tabulā bija pirmā vietā. Kādas emocijas?
Protams, no cilvēciskā viedokļa ir patīkami, bet skatoties no basketbola – būsim reāli, bija nospēlētas divas spēles ar līgas jaunpienācējiem. Negribas, lai ir kā maratonā, uztaisam starta sprintu, paejam visiem garām, bet visai distancei spēka nepietiek. Gribētu šādu jautājumu dzirdēt sezonas beigās pēc divdesmit diviem nospēlētiem riņķiem.

kekari.lv