Īstās cīņas tikai sākas

Uz spēli pret VCG ekspertu grupu visi spēlētāji bija noskaņojušies, bet diemžēl tika piedzīvots zaudējums. R.Feldmanis guva 50 punktus. Lai arī šis spēlētājs ir galvas tiesu pārāks par pārējiem, kas bija jādara savādāk, lai būtu bijusi uzvara?

B.K.: Lai izcīnītu uzvaru bija jāsakrīt vairākām lietām, kā galveno jāmin pašu cīņasspars, kuram jābūt, taču metienu precizitāte, un pretinieku ātri vieglie punkti, salauza komandu…, protams, galvenais vaininieks Raimonds Feldmanis, kuram ir ļoti grūti likt ko pretī, tad jāiegulda puse sezonas, lai trenētos apturēt vienu cilvēku, bet ir arī pozitīva lieta, rūdījums, un zaudējuma sāpe – rūda, un parāda, ka vēl jāstrādā, un nedrīkst iegrimt pašapmierinātumā.

E.K.: Pats Raimonds esot teicis, ka vienīgais veids, kā viņus uzvarēt, ir segt viņu personīgi pa trim un cerēt, ka pārējie nespēs izdarīt pietiekami daudz. Es tam nevaru piekrist, jo VCG grupa nekad nav bijuši peramie zēni, tādēļ ar šādu pieeju viņi mūs tā arī uzvarētu – kā pieci pret trīs spēlējot. Domāju, ka mūsu taktika bija gana laba, taču atslēgas lomu nospēlēja viņu spēka uzbrucējs Mārcis Broks, kurš vienkārši iznīcināja mūsu garos spēlētājus. Viņš bija spēcīgāks, agresīvāks, brīžam uz soda robežas, taču tiesnešu, tajā brīdī, pieļauto normu robežās – tieši viņa izcīnītās otrās iespējas un vieglie punkti, manuprāt, izšķīra šīs spēles likteni. Vai pret to kaut ko varēja darīt? Iespējams, jo mūsu cīņa par grozu aizsardzībā nav labā līmenī. Iespēja augt :)

K.M.: Manuprāt, lai uzvarētu VCG ekspertu komandu vajadzēja, R.Feldmani segt pa visu laukumu un izdarīt lielu spiedienu pret viņu, kaut sedzot viņu divatā, jo VCG komandā nav Raimondam neviena aizstājēja, kas līdzvērtīgi viņu varētu nomainīt, lai atpūtinātu komandas līderi. Visa spēle tiek būvēta ap Raimondu, tāpēc vajadzēja viņu „nokausēt”. Ar Ivaru ātri savācām pa trijām un četrām personiskajām piezīmēm, tāpēc otrais puslaiks bija jāspēlē piesardzīgāk, un tas ļāva viņiem atrauties, jo pēc pirmā puslaika rezultāts bija līdzīgs.

Viens no negaidītākajiem pārsteigumiem bija uzvara pār Baldoni ar +42, kas ir pilnīga diena pret nakti, ja paskatās uz šo komandu sezonas sākumā un tagad.

B.K.: Viss atkarīgs no komplektācijas, un spēlētāju uzdevumiem, ja ir uzdevums runāt ar tiesnešiem, nevis spēlēt, tad šādu rezultātu var gaidīt… un jā, jātrenējas ir regulāri, tā ir lielākā panākuma atslēga…

E.K.: Patiesībā jau pārsteigumu nebija, ja pavēroja, kas notiek ap šo komandu. Spēlētāju neapmierinātība, iešana prom. Arī pirms tam viņu mikroklimats un komandas gars bija zemā līmenī, taču to spēja kompensēt Štolcera un pāris citu komandas biedru individuālā meistarība. Kad Štolcera vairs nav – nav arī iespēju šādai emocionāli pilnīgi nesaskanīgai komandai kaut ko organizēti darīt pret pilnīgi pretēju komandu – Ķekariem, kas komandas gara ziņā noteikti ir labākie ja ne visā DAL, tad 3. līgā noteikti.

 K.M.: Pats uz šo spēli netiku, bet dzirdēju, ka čaļiem viss sanāca no rokas, un bija bijusi viena no labākajām komandas spēlēm. Baldones komandas sastāvs ir ļoti mainījies arī no pagājušā gada Pretendentu līgas, tas noteikti traucē viņiem spēlēs, kad komanda nav iespēlējusies, un no tā arī veidojās Baldones komandas lielās spēlētāju nesaskaņas komandā, viens no otra nesaprot ko prasīt/gaidīt.

Atskatoties uz spēlēm pret AF1 un E.Daniševska biroju rodas jautājumi, kas sakārto spēli - tiesneši, paši spēlētāji savā starpā...? Izcīnītas uzvaras, bet pašas spēles bijušas diezgan neskatāmas.

B.K.: Izcīnītas uzvaras, bet pašas spēles bijušas diezgan neskatāmas. Trenētība un pašatdeve, veiksme, kura atnāk pie tiem, kas cīnās līdz galam…

E.K.: Pilnīgi noteikti nav tā, ka tiesneši kaut ko apzināti kārtotu. Viņu vienīgā problēma, iespējams, ir jau diezgan lielā rutīna šajā līgā. Viņi zina, ka Daniševska komanda runās, lamāsies, tēlos, vaidēs un elsīs, jo gluži vienkārši ir aktieri. Viņi zina, ka AF1 spēlēs ļoti fiziski asi un tālu pāri atļautajām kontakta robežām aizsardzībā, jo viņi savādāk spēlēt nemaz nevar. Līdz ar to šie tiesneši attiecīgi piedod šīm komandām šīs lietas. Proti, jebkurai citai komandai tādu izrunāšanos un teātri neatļautu, bet Daniševskim ļauj, jo neba katru spēli sodīsi viņus ar 5 tehniskajām. Tieši tāpat ar AF1 – ja viņiem dos visas piezīmes aizsardzībā par “gurniņa izlikšanu”, tad viņi regulāri beigs spēles 4 vīru sastāvā. Manuprāt, tas nav pareizi, jo nemudina šīs komandas tomēr savas vājās vietas pieslīpēt. Kāda jēga censties, ja uz to tiek pievērtas acis? No otras puses cilvēciski to var saprast. Spēlējam jau tomēr sava prieka dēļ amatieru līmenī un gan jau arī Ķekariem ir kaut kas, ko mums piedod.

K.M.: Jā, spēles bija diezgan grūtas un samocītas, nevarējām atrast savu spēles ritmu. Spēlē pret AF1 nebija arī trenera, tas noteikti apgrūtina spēli un ir grūtāk saprast kad, ko un kā.

Pret Daniševska biroju spēle līdz pirmajam puslaikam bija līdzīga, bet otrajā puslaikā saņēmāmies, sapratām ko no mums gaida treneris un beigās visu nokārtojām ar diezgan stabilu uzvaru, liels prieks par Elvi (Kvalbergu) un Biedriņu (Dmitriju Kuzminu), kuri ir manāmi progresējuši un spēlē daudz drošāk, kas noteikti atvieglina spēli ārējā līnijā, jo var droši iespēlēt bumbu arī iekšā soda laukumā.

 Spēlē pret Upesciemu bijām gandrīz labākajā sastāvā, ko nevar teikt par pretinieku. Spēle tomēr bija samocīta. Iemesli?

B.K.: Komandā ir jābūt 1 galvenajam, kad tas nav, tad katrs velk uz savu pusi, un sanāk, ka dažkārt daudzie līderi izspēlē savas nevis komandas interesēs, kas arī noved pie tāda iznākuma.

E.K.: Piekrītu Jurim Cīrulim – bez treniņiem ierasties tikai uz spēlēm un cerēt uz normālu sniegumu ir muļķīgi. Pašlaik kalendārs tā ir iegrozījies, ka guvām priekšroku no daudzajiem treniņiem pirmajā aplī, kad bija daudz izbraukuma spēļu. Tagad ciešam no pretējā. Jācenšas mums trenēties un rezultāts būs labāks, jo pret Upesciemu sniegums tieši metiena un saspēlētības ziņā bija diezgan briesmīgs. Turklāt viņi nospēlēja ļoti labi. Es pat teiktu, ka viņu sniegumā tikai vienu reizi esmu redzējis ko labāku. Viņi izmantoja visas savas priekšrocības un mēs savējās sākām izmantot tikai spēles pašās beigās. Ļoti labi to izjutu pats uz savas ādas – reizi nedēļā pieskaroties bumbai, aizmirstās, ka nevajag nervozēt un ar trīcošu roku mēģināt “nogrūst” bumbu kaut kur sekundes laikā pēc tam, kad tā ir saņemta. Pieņemu, ka tā vai līdzīgi jutās arī citi, tādēļ tik nervoza bija arī visa spēle. Ja godīgi, tad pelnījuši uzvarētu bija viesi, taču kā redzam – visu var izšķirt divi līderi, kas eksplodē pareizajā brīdī. Pret to viņiem nebija ko likt.

K.M.: Laikam jau kārtīgi nebijām noskaņojušies spēlei, un fakts, ka mums nebija pats galvenais, mūsu treneris. Visu laiku turējāmies vadībā ar kādiem +10 punktiem, un beigās atslābām un neizgāja metieni pašiem, bet pretinieks tikmēr sekmīgi realizēja savas izdevības, līdz ar to beigās jau nonācām zaudētājos ar -4 punktiem, un tad sapratām, ka laika vairs nav daudz un ir jādara viss, lai uzvarētu. Man ar Ivaru uzkrita pāris „trīnieki”, labi nostrādājām aizsardzībā, atguvām pārsvaru, pretinieks salūza plusā dabūjot tehnisko piezīmi, un tad jau spēles iznākums bija zināms. Spēle bija ļoti samocīta, bet šis pretinieks ar šādiem sastāviem bija jāuzvar ar vismaz +20 .

Protams, liels paldies jāsaka faniem, kas neļāva padoties un uzkurināja komandu līdz pēdējām sekundēm un pie jebkāda rezultāta, domāju, ka tas ir arī viņu nopelns. Paldies par to.

Gribēju arī pateikt lielu paldies komandai, ar kuras palīdzību izcīnīju februāra mēneša spēlētāja balvu. Paldies komandas biedriem, kuri man ir sākuši vairāk uzticēties, un atbalsta jebkurā brīdī, un uzvaras jau izcīna komanda, un pagaidām mums tas sanāk labi. Cerams, nekur neapstāsimies un viennozīmīgi centīsimies izcīnīt 1.vietu tabulā.

 Priekšā Ķekariem ļoti nozīmīgas spēles. Trīs no tām pret TOP5 komandām - Teikas Gaisma(4.vieta), RXG/Ķekava (5.vieta), RBP (1./2.vieta). Viena – komanda, kurai zaudējām pirmajā aplī – Pronets.LV un, protams, vienmēr un visiem neērtie puiši no Baltezers komandas. Gan RBP, gan Teikas Gaisma ar dubultsparu gribēs izcīnīt uzvaru. Bet, ja Ķekari grib šo gadu noslēgt ar 1.vietu, tad kļūdas nav pieļaujamas.

B.K.: Pavasaris visu saliks pa vietām pats no sevis, tie, kas nebūs trenēti, pavasarī vairs nevarēs, kaut arī gribēs, un tāpēc jau ir citāts: Uzvarēs labākais, kas gribēs uzvarēt, un kārtējo reizi jāsaka, ka svarīga ir lomu sadale komandā…

Šīs visas komandas ir jārespektē un rūpīgi jāgatavojas, paslīdēt var ikviens…

E.K.: Ķekaru viena no lielākajām priekšrocībām un iemesls, kādēļ pašlaik esam tabulas galvgalī, ir tieši spēja respektēt jebkuru komandu, taču tajā pašā laikā arī ne no vienas nebaidīties. Protams, gadās kāzusi, kā, piemēram, pret Pronets.LV, tomēr tas ir izņēmums. Tieši tādēļ mēs pārsvarā uzvaram spēles, kas ir līdzvērtīgas un viss izšķiras galotnē. Tieši šīs stabilitātes dēļ es negaidu šīs spēles kaut kā īpaši, bet kā jebkuras citas spēles. Turklāt sezonas gaitā, manuprāt, komanda ir tikai progresējusi. Gan nedaudz sākuši spēlēt bez haosa un saskaņā ar trenera plānu, gan tīri individuāli. Piemēram, Dmitrijs Kuzmins ir pilnīgi cits spēlētājs, nekā bija sezonas sākumā, paldies sakot pieredzējušo komandas biedru individuālajiem treniņiem. Tāpat arī līderu pulks ir kļuvis tikai lielāks un mūsu pamat piecinieks ir, manuprāt, stiprākais līgā. Turklāt bez spilgtiem individuāliem līderiem, kā, piemēram, RBP, kam tas vienā spēlē ir pluss, bet citā mīnuss. Mēs kaut kā pamanāmies izkulties gandrīz katrā spēlē :)

K.M.: Uzskatu, ka priekša ir sezonas grūtākais posms, un ja sezonu gribēsi noslēgt kā līderi, tad ir jākoncentrējas pilnīgi katrai spēlei, jo pretinieki mūs noteikti gribēs uzvarēt, un sagādāt mums vēl kādu zaudējumu.

Tiekamies spēlēs!

Avots:
BK Ķekari

DAL