Kristīne Silarāja: "Tagad vairāk spiežam uz apakšu"

Simpātiskā ventspilniece debijas sezonu Cēsīs pabeidza ar diviem tituliem, valsts meistares nosaukumam pievienojot Latvijas un Igaunijas čempionāta kausu. Trīs kategorijās Silarāja kļuva par labāko Cēsu komandā, laukumā pavadot visvairāk minūšu (vidēji 32:37), visprecīzāk uzbrūkot perimetra iekšienē (58,1% precizitāte divpunktu metienos) un iesākot visvairāk ātro pretuzbrukumu (2,7 pārķertas bumbas).

Šoruden Silarājai jauni pienākumi – kopā ar Zani Lapsiņu un Lieni Priedi jādalās saspēles vadīšanā. Pērn Kristīne vidēji spēlē savāca 6,9 atlēkušās bumbas un izdarīja 2,6 rezultatīvas piespēles. Šobrīd viņa mazāk iet zem groza (5,0 bumbas), taču pārējos posteņos ieguvumi ir acīmredzami – vidēji 5,6 rezultatīvas piespēles un 3,9 pārķertas bumbas. Visu pūļu summa dod vietu līgas lietderīgāko spēlētāju piecniekā.

Komandā mainījušies pirmie un piektie numuri. Vai tas padarījis Cēsu spēli savādāku?
Lielākais pluss ir Aijas pievienošanās, pastiprinot garo galo. Domāju, ka Latvijā – un Igaunijā – nevienai citai komandai tādas centra spēlētājas nav. Lielākās izmaiņas notikušas saspēles vadītājas pozīcijā, kur esam nedaudz “par īsu”. Zane Lapsiņa viena pati nevar nospēlēt 40 minūtes, tāpēc papildus par pirmo numuru jāiet Lienei Priedei. Ne viņai, ne man tā nav pamata pozīcija, taču Liene ir ļoti labi pielāgojusies un saspēles vadīšanu veic teicami. Bijušas reizes, kad pirmā numura pienākumus jāuzņemas man. Trūkumus līdzsvarojam ar spēka pieaugumu groza apakšā. Spēlējot Andai (Eibelei), bumba vairāk atradās viņas rokās, tagad vairāk spiežam uz apakšu.

Sanāk, ka Tev mazāk jāiet pakaļ bumbām, ar ko izcēlies pagājušajā gadā.
Nevis zudusi vajadzība, bet radusies lielāka drošības sajūta zem groza. Kad varu, cenšos palīdzēt garajām spēlētājām. No otras puses, vadot saspēli, man vispirms jānodrošina aizsardzība un nemaz nedrīkstu iet pakaļ bumbām. Agrāk tas notika automātiski, tomēr Aijas klātbūtne ļauj justies drošāk. Zinu – ja neiešu pakaļ un nepaņemšu bumbu, to izdarīs viņa.

Sastāvs ievērojami mainījies. Kādu pozitīvu pienesumu devušas pārējās meitenes?
Visām jaunpienācējām ir, ko teikt. Ieva Jansone ieguvusi Amerikas pieredzi un Cēsīm noder kā laba spēka uzbrucēja. Treniņos viņa strādā ļoti agresīvi, daudz palīdz trenēties Zanei Jākobsonei, jo abas atrodas vienā pozīcijā. Ievas minūšu skaits laukumā ir mazāks, taču tās var iegūt tikai ar laiku. Malās viņa uzskatāma par lielu papildinājumu. Var labi nospēlēt, laukumā nākot uz maiņu. Lienei Priedei ir gudra galva, ar Amerikas pieredzi. Viņa labi redz laukumu, var spēlēt abās aizsarga pozīcijās. To pašu varu teikt par Sigitu Džarcāni, kura atnākusi no U18 izlases. Sev atvēlētajās minūtēs viņa katru reizi izdara pozitīvas lietas.

Kristīne Silarāja aizsardzībā pret Kristīnu Ciršu. Foto: Mārtiņš Sīlis

Cēsu saspēles vadītāja Zane Lapsiņa

Lielā vasaras pauze radīja izmaiņas Tavos plānos?
Pēc sezonas un darba izlasē varēju atļauties paņemt trīs brīvas nedēļas, lai par basketbolu nedomātu vispār. Paārstēju sadzītās kājas. Pārējos brīvos mēnešus izmantoju lietderīgi, divreiz dienā trenējoties Ventspilī. Man nevajadzēja sadalīt uzmanību citām lietām. Fiziskās formas atgūšanai skrēju krosiņus, trenējos ar Ventspils komandas meitenēm, kuras tagad trenē Vents Kārkliņš. Sarunāju, ka zālē varu uzspēlēt ar viņām, taču pārsvarā strādāju individuāli.

Novembra beigās Cēsis ir cita komanda, salīdzinot ar oktobra sākumu?
Viennozīmīgi. Treniņprocesā esam ieguldījušas ļoti daudz darba. Labāk spēlējam, labāk viena otru izjūtam laukumā. Varam spēlēt ātrāku un agresīvāku basketbolu, progresējam aizsardzībā. Divi mēneši nav ilgs laiks, taču pieliekam katru nedēļu.

Ātrs basketbols un pastiprināts spiediens uz groza apakšu – Cēsu komandas atpazīšanas zīmes?
Ātrie uzbrukumi vienmēr bijuši Cēsu stūrakmens, klāt pievienojot daudz rezultatīvu piespēļu un izcīnītu bumbu. Aijas atnākšana pamainījusi akcentus. Pērn malas skrēja ātrajos uzbrukumos un pašām bija jāiet pēc bumbām. Šogad centrā vairāk izmantojam Aiju.

Sestdien spēle pret TTT. Tas ir izaicinājums?
Spēles pret TTT vienmēr kļūst par izaicinājumu. Tās ir īpašas spēles. Pat speciāli negatavojoties, spēles nedēļā visu laiku par to domā un nevari sagaidīt. Šogad jūtos nedaudz mierīgāk. Pagājušajā gadā, ja nemaldos, (play-off) pret viņām spēlējām piecas reizes. Īpaši nekas tur nav mainījies. Un nemainīsies. Ātrs un agresīvs basketbols visas 40 minūtes. Viņas nepadosies, spēlēs līdz galam. Zinām, ko viņas darīs. Mums tikai jānospēlē sava spēle abos galos. Jāiemet savi metieni, jānospēlē aizsardzībā, nav jāpelna nevajadzīgas piezīmes. Tad viss būs kārtībā.

Pārējās komandas likušas uzmanīties?
Tallinas ECLEX ir pietiekami talantīga komanda. Viņām pievienojusies laba saspēles vadītāja Birgita Pībura. Igaunijā spēlēt vispār nekad nav viegli, taču pēdējās spēlēs esam uz pacēluma viļņa. Ceru, ka to izdosies noturēt arī sestdien.

Sadzīves jautājumos klubs ir palīdzējis?
Kopā ar Zani Jākobsoni dzīvojam īrētā dzīvoklī, jo neesam rīdzinieces. Pārējām meitenēm tādas vajadzības nav.

Neaizbraukšana uz Eiropas čempionātu sāpēja?
Sieviešu izlasē tiku uzaicināta pirmo reizi. Pārstāvēt Latviju ir liels pagodinājums, tāpēc gāju uz treniņiem ar pozitīvām domām. Centos sevi pierādīt, bet trenera lēmumus nav jāapšauba. Iespējams, viņš citas meitenes pazina labāk. Nenožēloju neko un nepārdzīvoju. Redzu, ka man ir, kur sevi pierādīt tālāk. Pastāv lietas, pie kurām jāpieliek un gatavošos, lai izlasē spēlētu Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā.