Taifūns, dzīve konteineros un cīņa par izdzīvošanu: Mazura zelta medaļu pasaka

Āzijas spēles ir reizi četros gados rīkotas vairāku sporta veidu sacensības, kurās piedalās tikai Āzijas valstis. Šogad tās uzņēma Japāna. Vēriena un nozīmes dēļ tās mēdz dēvēt par olimpiskajām spēlēm Āzijas mērogā.

Šogad Āzijas spēļu vīriešu basketbola turnīrā triumfēja Dienvidkoreja, kas finālā ar 67:57 pārspēja mājinieci Japānu un izcīnīja pirmo zeltu kopš 2014. gada. Pie varonīgās izlases stūres ir latvietis Nikolajs Mazurs, kurš kļuvis par pirmo ārzemju treneri šīs valstsvienības vēsturē.

Mazurs neslēpa, ka, uzņemoties Dienvidkorejas izlases vadīšanu, galvenais uzdevums bijis nepārprotams — izcīnīt zeltu: ''Kad braucu uz turieni, tas bija galvenais nosacījums — jāuzvar Āzijas spēlēs. Jau no paša sākuma viņi teica, ka mums jāatgriež basketbols Āzijas augstākajā līmenī. Pirms sacensībām spēka rangā bijām tikai sestie, kas ir diezgan zemu.

Šis turnīrs Dienvidkorejai bija svarīgāks par Pasaules kausa kvalifikāciju. Āzijas spēles pēc dalībnieku skaita ir pielīdzināmas olimpiskajām spēlēm, tikai Āzijas līmenī. Tur ir olimpiskie sporta veidi un viss, kas saistīts ar šādu sacensību ikdienu, piemēram, ciemats, kur dzīvo spēlētāji. Līdz ar to Korejas basketbolam šis turnīrs bija īpaši nozīmīgs.''

Taifūns, dzīve konteineros un fināla dienā pazudis autobuss

''Jāatzīst, ka dzīvošanas apstākļi turnīra laikā tomēr nebija diez ko labi. Kad atbraucām, sākās plūdi — bija taifūns un milzīgs lietus. Nagoja ir piejūras pilsēta. Daļa pilsētas applūda, un autobusi nevarēja visur izbraukāt,'' stāstīja Mazurs.

''Pilsētā ieradāmies 7. septembrī, lai sāktu gatavošanos turnīram. Pirmajā dienā taifūna dēļ nevarējām izbraukt, mūs arī nelaida ārā no arēnas. Džeki pusdienlaikā restorānā gulēja uz grīdas.

Spēles dažreiz sākās desmitos no rīta. Šādos gadījumos spēlētājiem bija jāceļas septiņos, lai vispār varētu paspēt uz spēli. Vēl interesanti bija tas, ka mēs praktiski dzīvojām konteineros. Viņi bija izveidojuši konteineru pilsētiņu, kur katrā konteinerā dzīvoja trīs cilvēki. Tur vispār nebija, kur apgriezties. Visi par to bija ļoti, ļoti neapmierināti.''

Transporta problēmas komandu nepameta arī pirms izšķirošās cīņas par zeltu: ''Dienu pirms finālspēles mūs aizsūtīja uz treniņu, kura dēļ visu dienu nosēdējām autobusā. Savukārt spēles dienā autobuss uz treniņu vispār neatbrauca — stāvējām ārā un gaidījām, bet tas nebrauca. Beigās uz spēli, protams, kaut kā paspējām.''

Pēc Āzijas spēlēm par sadzīves grūtībām un neatbilstošajiem dzīvošanas apstākļiem publiski izteicās arī Dienvidkorejas delegācija, norādot, ka viens no konteineriem spēcīgā lietus dēļ pat bija applūdis. Vēl pirms turnīra beigām basketbolisti tika pārcelti uz viesnīcām.

Trūkumu zem groza kompensē ar komandas darbu

Neraugoties uz visām grūtībām un nedienām, Mazura vadītā komanda neļāva tam ietekmēt viņu sniegumu laukumā: ''Mēģinājām koncentrēties uz savu basketbolu. Uzskatu, ka turnīra gaitā mēs kā komanda ļoti izaugām. Ja skatāmies uz citām komandām, kas piedalījās Āzijas spēlēs, gandrīz katrai valstij bija vismaz viens vai divi naturalizētie spēlētāji, kuri, piemēram, spēlē Eiropā. Vienīgie, kam visi spēlētāji ir vietējie, esam mēs, Irāna un Ķīna.

Lielākās grūtības sastāvā mums bija tieši garajā galā. Vadošais centrs bija 1,96 metrus garš, bet otrs — 2,02 metrus garš un 35 gadus vecs, kurš Korejas līgā praktiski nespēlē. Līdz ar to bija liels izaicinājums izdomāt, kā nosegsim groza apakšu un spēlēsim soda laukumā. Mums lielākoties izlasē bija 2007. gadā dzimušie — principā U20 komanda.

Ar sastāvu bija daudz izaicinājumu, bet beigās visu kaut kā salikām kopā. Daudzi spēlētāji mums tiešām ir labi. Piemēram, Li Hjondžungs, kurš spēlēja NBA Vasaras līgā. Viņš ir otrās vai trešās pozīcijas spēlētājs, bet es viņam pateicu, ka būs jāspēlē pret garajiem, jo mums nav neviena cita. Finālā viņš zem groziem savāca 18 bumbas, kas ir neticami.

Iepriekš bija diezgan smags posms. Pasaules kausa kvalifikācijā mums bija vairākas grūtas spēles, piemēram, pret Libānu. Taču pirms turnīra pārbaudes spēlēs divreiz uzvarējām Filipīnas. Viņiem nebija vairāku līderu, bet tik un tā — tās bija uzvaras.

Āzijas spēlēs mums bija ļoti pateicīgi spēļu laiki, kas palīdzēja veiksmīgi iesākt grupā. Sagrāvām gan Saūda Arābiju, gan Indonēziju.''

Dienvidkoreja grupā pārspēja arī Japānu ar 100:83, savukārt izslēgšanas spēlēs ceļā uz finālu tika galā ar Jordāniju un Irānu.

''Ceturtdaļfināls pret Jordāniju bija jau desmitos no rīta. Viņiem bija vairāki naturalizētie spēlētāji, kuri laikam no rīta vēl nebija īsti pamodušies,'' smējās Mazurs. ''Paspējām viņiem iedot iekšās, un spēle izvērtās praktiski par formalitāti — uzvarējām ar aptuveni 30 punktu pārsvaru,'' sacīja Mazurs.

''Pusfinālam pret Irānu teorētiski vajadzēja būt lielam izaicinājumam. Viņiem ir lieli un fiziski spēlētāji. Taču mēs aizsardzībā un taktiski visu pareizi salikām, un beigās arī viņus sagrāvām.''

Zelta motivācija

Tālāk sekoja lielais fināls, kur pret Japānu uzvara Dienvidkorejas spēlētājiem sniedzās tālāk par vien sportisko sasniegumu. Āzijas spēļu zelts dod iespēju kvalificēties īpašam sportistu dienesta režīmam un turpināt profesionālo karjeru, izvairoties no militārā dienesta un armijas, kas pārējiem ir obligāta prakse.

''Fināls noteikti nebija vienkāršs. Lai gan jāatzīst, ka ir viens labs iemesls, kāpēc uzvarējām. Dienvidkorejā jauniešiem jāiet armijā — bez izvēles. Taču, ja izcīni zelta medaļu, nav jādodas parastajā 18 mēnešu dienestā. Ar otro vietu nepietiek,'' skaidroja treneris.

''Vairāki spēlētāji, iespējams, ir savos labākajos gados, bet armijas dēļ viņiem jāiepauzē karjera. Tas noteikti nenāk par labu, īpaši finansiāli. Tāpēc šis turnīrs viņiem ir miljonu vērts. Motivācija uzvarēt bija ļoti, ļoti liela, ņemot vērā, ka astoņiem no mūsu 12 spēlētājiem būtu bijis jāiet armijā. Var teikt, ka viņi spēlēja par izdzīvošanu.

Fināls bija nervozs, ar maz punktiem. Japāņiem principā visi spēlētāji ir metēji — viens garais, pārējie mazie. Tas bija aizsardzības rakstura mačs. Spiedām viņus maksimāli fiziski. Par cik mēs piekopjam fizisku spēles stilu, beigās izrādījāmies labāki. Kad ierados šeit, nolēmu ieviest fizisku un agresīvu spēli, un tas ir nostrādājis.

Man bija liels prieks uzvarēt Japānu, jo iepriekš pret viņiem mums nav bijis viegli. Pirmajā oficiālajā spēlē manā vadībā zaudējām. Nākamajā logā uzvarējām, bet pēc tam augustā zaudējām divās pārbaudes spēlēs.

Tajās pārbaudes spēlēs viņiem bija Rui Hačimura un Juki Kavamura [spēlētāji ar NBA pieredzi]. Mums savukārt nebija līderu — spēlējām skolnieku sastāvā. Viņi mūs beigās kārtīgi izvazāja. Taču jāatzīst, ka tā bija vērtīga pieredze.''

Runājot par vietējo Dienvidkorejas basketbolu, Mazurs izcēla atšķirības salīdzinājumā ar viņam labi pazīstamo basketbolu Eiropā — treneris karjeras laikā strādājis klubos Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Gruzijā.

''Spēlētāji ir citādi nekā Eiropā, to nevaru noliegt. Varbūt viņi nav tik labi spēles situāciju lasīšanā vai nav tik atlētiski. Tajā pašā laikā metēji šeit ir izcili. Viņi to ļoti daudz trenē un spēlē plašu basketbolu, kur viss ir balstīts uz metienu. Jā, varbūt viņi nemāk tik labi pabeigt uzbrukumu ar kontaktu zem groza, bet no distances var konkurēt ar vislabākajiem.''

Dienvidkorejas spožie līdzjutēji

Mazura vadītās izlases panākums bija daļa no Dienvidkorejas basketbolam ļoti veiksmīgām Āzijas spēlēm, kurā vīru un dāmu izlases kopēji izcīnīja trīs zelta godalgas: ''Dienvidkorejai šīs Āzijas spēles basketbolā tiešām bija spilgtas. Mēs izcīnījām zeltu, 3x3 basketbola vīri arī dabūja zeltu, 3x3 dāmas izcīnīja bronzu, bet sieviešu basketbola izlase — zeltu. Sanāk trīs zelti un viena bronza.

Kad atgriezāmies no turnīra, sagaidīšana bija nereāla. Fanu kultūra Dienvidkorejā ir ļoti augstā līmenī. Lidostā mūs sagaidīja pilnīgi visas televīzijas, un tur bija 200 cilvēku. Tas ir tikai lidostā — vēlāk skaitļi bija vēl lielāki.

Tas pats notiek izlases spēlēs — visi brauc. Pat tad, kad mēs dodamies uz spēlēm, fani lidostā sagaida spēlētājus ar dāvanām.''

Izvēle starp Dienvidkoreju un Eiropu

Līdz iespējai vadīt Dienvidkorejas izlasi Mazurs nonāca pēc visai nopietna atlases procesa. Viņam šajā cīņā noderējusi pieredze darbā ar Latvijas U19 izlasi kuru viņš vadīja 2021. gada Pasaules kausā. Tās sastāvā spēlēja arī Krišs Helmanis, kurš uzvarā pār Dienvidkoreju ar 90:67 izcēlās ar 30 punktiem

''Viss notika caur aģentu, kā jau ierasts. Bija konkurss, turklāt diezgan nopietns. Atlases prasības bija augstas — vajadzēja pieredzi gan starptautiskā un vietējā līmenī, gan darbā ar izlasēm.

Man palīdzēja tas, ka ar Latvijas U19 izlasi Pasaules kausā biju spēlējis tieši pret Dienvidkoreju. Pāris šīs izlases spēlētāju jau tajā laikā biju iepazinis.

Beigās atlasē palikām divi kandidāti — es un treneris, kurš kādu laiku bija trenējis Jaunzēlandes izlasi. Precīzi viņa vārdu neteikšu, bet viņš bija ļoti pieredzējis. Viņi gribēja, lai treneris strādā tikai ar izlasi un dzīvo Dienvidkorejā uz vietas.''

Darbs ar Dienvidkorejas valstsvienību nozīmēja pārcelšanos kopā ar ģimeni un retākas iespējas atgriezties Latvijā. Sarunas brīdī treneris bija ieradies mājās pirmo reizi, kopš sāka vadīt izlasi.

''Atbraucu uz Dienvidkoreju ar savu ģimeni, un tagad esam šeit iedzīvojušies. Uz Latviju sanāk atbraukt reti. Tagad esmu atgriezies pirmo reizi, kopš strādāju ar šo komandu. Iepriekš tam vienkārši nebija laika.''

Neizdevusies pieredze Valmierā

Pirms došanās uz Dienvidkoreju Mazurs vienu sezonu vadīja Latvijas vienību ''Valmiera Glass''/VIA, kur pēc viņa aiziešanas komandas stūri pārņēma Kaspars Vecvagars. 33 gadus vecā trenera vadībā valmierieši nākamajā sezonā paveica to, kas daudziem šķita neiespējams, — izcīnīja visas trīs vietējās trofejas.

Atskatoties uz savu posmu Valmierā, Mazurs norādīja, ka pilnībā īstenot iecerēto traucēja traumas un pārmaiņas sastāvā. Tomēr par aiziešanu treneris runāja bez rūgtuma, uzsverot, ka tā pavērusi jaunas iespējas gan viņam, gan Vecvagaram.

''Uzskatu, ka mana sezona Valmierā īsti nesalikās tā, kā varēja. Bija daudz traumu, vairāki spēlētāji aizgāja no komandas. Artis Ate mēnesi bija prom, jo viņa sievai bija dzemdības. Komanda nekad nebija pilnā sastāvā, un rezultātā neizdevās sasniegt to, ko gribējām.

Varbūt varēju pacietīgāk pagaidīt, bet tajā pašā laikā man bija tik daudz variantu. Paralēli Dienvidkorejas piedāvājumam bija arī divas iespējas Eiropas komandās — turklāt ļoti normālas. Tomēr nolēmu gaidīt Dienvidkorejas variantu, jo tas ir liels tirgus ar lielu potenciālu.

Bet viss kārtībā. Nekas nestāv uz vietas. Mums katram parādījās savas iespējas — es aizgāju pa savām gaitām, un tas pavēra ceļu Kasparam Vecvagaram, kurš pierādīja sevi un pakāpās nākamajā līmenī.

Tā tam bija jānotiek. Katrai lietai ir savi plusi un mīnusi. Es pavēru durvis Kasparam, viņš pavēra durvis Dāvim Čoderam. Tas pats notika ''VEF Rīga'', kur sākumā iegāju kā asistents. Uzvarēju, dabūju iespēju strādāt citur, un mani aizvietoja Jānis Gailītis. Vēlāk arī viņš pavēra durvis kādam citam. Tā tās lietas notiek.''