Viedoklis: Kāpēc VEF zaudēja "Rytas"?

"Rytas" pieturējās pie trenera Džikiča izstrādātās sistēmas, un tā deva rezultātu teju nekavējoties. Jau no pirmajām minūtēm tika mainītas aizsardzības sistēmas – no "cilvēks-cilvēku" uz zonu un presingu pa visu laukumu. Iespējams, "Rytas" aizsardzība, iespējams – pašu vaina, taču pirmajos VEF uzbrukumos bumba nenokustējās līdz galam un brīvie spēlētāji palika bez metiena. Trīs ar pusi minūtes pēc sākuma beidzot bumba aizgāja līdz brīvajam Janičenokam, kurš arī no stūra trāpīja tālo. Diemžēl kļūdas uzbrukumā, pat pretinieku groza tuvumā nevis tuvāk laukuma vidusdaļai, noveda pie "Rytas" ātrajiem uzbrukumiem (lasi – vieglajiem punktiem). Vairāk un agrāk nekā gaidīts, treneris Džikičs uzticējās saviem jaunākajiem spēlētājiem.

Dovids Rediks, tikko uznācis laukumā, apliecināja savas aizsardzības spēlētāja dotības. Vispirms laukuma vidū pie trīspunktu līnijas Rediks driblā izsita bumbu Sandim Valteram un noorganizēja divus soda metienus kolēģim ātrajā uzbrukumā. Savukārt pēc tam tieši Rediks pielipa Miledžam, sagādājot amerikāņu saspēlniekam nekomfortablu izjūtu svarīgākajā spēles posmā, kad VEF vēl varēja mēģināt atsisties. Ciešo segšanu Miledžs mēģināja sodīt ar individuālām darbībām, taču vakar nebija Miledža diena... To nemainīja arī otrā puslaika sākumā divas pārtvertās bumbas.

Jau pirmajā ceturksnī VEF ķērās pie zonas presinga (1-2-1-1), kas ļāva divas reizes īsā mirklī pārtvert bumbas, tomēr tieši tajā brīdī, kad VEF sāka "atgriezties" spēlē, notika neveiksme. Donāts Zavacks, ar kura primāru līdzdalību VEF uzsāka izrāvienu, skrienot aizsardzībā, uztesās virsū reklāmas stendiem un arī TV kamerai, pārsitot galvu. Otrajā ceturtdaļā, kad bija jādod atpūta Kasparam Bērziņam, šķiet, piespiedu kārtā spēlē nācās iesaistīt Taileru Keinu. Amerikānis īsajā brīdī nepārliecināja, un vēlāk VEF pārgāja uz Veni ceturtā numura pozīcijā brīžos, kad bija jādod atpūta Bērziņam vai Antanam Kavaļauskam. Keins atgriezās laukumā pēdējā ceturksnī, pēc tam, kad Zavacks starplaikā, atgriezies uz soliņa, konsultējās ar Butautu, un norādīja, ka nav gatavs doties laukumā. Jācer, ka uzbrucējs varēs palīdzēt komandai šī vakara mačā pret Šauļiem. Pēc spēles par to vēl nebija skaidrības.

Ja es būtu no Viļņas, tad lielākais prieks par šādu spēli būtu tāpēc, ka lielā mērā VEF salauza "Rytas" jaunie spēlētāji. Par Valančūnu (dzimis 1992. gadā) brīnīties nav ko, viņš ir komandas atslēgas spēlētājs jau visu sezonu, bet Rediks (1992) un saspēles vadītājs Pauļus Dambrausks (1991; no tās pašas Lietuvas U20 izlases, kas cīnījās par palikšanu Eiropas čempionāta A divīzijā pagājušajā vasarā) aizvadīja labāko spēli sezonā. Pēc tam, kad sākuma piecinieks panāca vadību, treneris Džikičs nekavējās laist laukumā jaunākos komandas dalībniekus. Tas notika pusfinālā un pie ne tik lieliem plusiem...

Protams, nav zināms, vai Džikičs būtu tikpat labvēlīgs gadījumā, ja "Rytas" aprīlī nebūtu supersmags spēļu kalendārs. Tomēr treneris izvilka lielo lozi – jaunie ne tikai nezaudēja un noturēja pieredzējušo vīru iekrāto pārsvaru, bet arī to palielināja. Līdz ar Dambrauska veiksmīgo iesaistīšanos Džikičs varēja sūtīt Aleksandru Rašiču laukumā sev ērtākajā otrā numura pozīcijā. Vienubrīd laukumā atradās trīs juniori un divi amerikāņi. Trešās ceturtdaļas izskaņā tieši šāds virknējums pirmo reizi panāca +25 (71:46), pie tam tas notika modīgi – vispirms Rediks un Valančūns ar "alley-oop" atgādināja par pagājušajā vasarā izcīnīto pasaules čempionu titulu, bet punktu ceturksnim pielika trīs jaunāko komandas vīru noorganizētais ātrais uzbrukums, kad pēc Redika elegantas piespēles Dambrausks bija precīzs no tuvienes.

Atlikusī spēles daļa bija vien formalitāšu kārtošana – Butauts pirmo reizi laukumā sūtīja gan Jāni Bērziņu, gan vēlāk arī Dāvi Geku. Pastāv gan uzskats, ka minūtes pie +/-25 ir nekam nederīgas minūtes. Vai tā ir - grūti spriest. Tomēr katram trenerim ir savs redzējums, un galu galā šoreiz Butauts vēlējās atpūtināt savus līderus, lai tie būtu gatavi nākamajai spēlei jau pēc nepilnas diennakts.

Jācer, ka atpūta būs nākusi labumā un to apliecinās sniegums laukumā. Tāpat jācer, ka šodien būs Miledža diena. Tas, kas rosina optimismu, ir Kaspara Bērziņa teiktais: "Kur nu vēl zemāk par trešo vietu Baltijā!" Nē, tā nav augstprātība. Tā ir pārliecība par to, kas tu pats esi un kam (kādam līmenim) tev un tavai komandai jāpieder. Lai izdodas!