Koņevs: "Ja ne lielās izmaiņas, "Gulbene" cīnītos par 6. vietu"

Runā, ka Jūs būsiet jaunais „Jūrmalas” galvenais treneris...
To jautājiet kluba vadībai, pašreiz nevaru komentēt.

Varbūt zināt, vai „Gulbene” vēl pastāvēs un piedalīsies 1. līgas turnīrā?
Cik zinu, vietējie cilvēki meklē iespējas, bet skaidrs, ka nebūs tādas komandas, kāda bija.

Mazliet parunāsim par aizvadīto sezonu. Kurus uzskatāt par galvenajiem iemesliem, kāpēc „Gulbene” no Virslīgas izkrita?
Izkrist varēja jebkura komanda no tabulas apakšdaļas. Tomēr galvenā mūsu problēma jau otro gadu pēc kārtas bija tāda, ka čempionātu sākam ar vienu komandu, bet pabeidzam ar pavisam citu. Čempionāta sākumā mums bija ļoti sabalansēta komanda, bija labi spēlētāji visās līnijās. Piemēram, kausa pusfinālā ar „Skonto” [„Gulbene” zaudēja ar 0:1, ielaižot vārtus kompensācijas laika beigās – aut.piez.], manuprāt, mums bija jāuzvar – bija momenti, īpaši beigās. Sezonas pirmajos divos apļos netrūka spēļu, kurās mums neveicās – rādījām saturīgu sniegumu. Taču bija arī uzvaras. Ja šo komandu saglabātu, domāju, „Gulbene” mierīgi cīnītos par 6. vietu. Viennozīmīgi.

Tomēr, tā kā mūsu finansiālā situācija neļāva noturēt vadošos spēlētājus, īpaši leģionārus, mums jūnijā otro gadu pēc kārtas aizgāja 5-7 cilvēki. Pieci aizgājušie bija pamatsastāva futbolisti. Aizgāja Saito, uz kuru lielā mērā balstījās spēle, tāpat Irie, labs un radošs spēlētājs, kreisās malas pussargs, arī balsta pussargs korejietis Ki Jo, pārstāja spēlēt Jeļkins. Vasarā dažas spēles vispār aizvadījām tukšā sastāvā. Tāpat pie iemesliem varu minēt, ka mūsu pamatmasa, no 1. līgas izkļuvušie futbolisti, bija mazliet vājāki nekā konkurenti. Kaut arī tik un tā, visu cieņu viņiem! Taču tas nebija galvenais. Var teikt, ka galvenā problēma bija tā, ka sezonas vidū prom aizgāja puskomanda.

Pat, ņemot vērā visas šīs sastāva problēmas, ko minējāt, vai uzskatāt, ka „Metta/LU” un Rīgas „Daugava” apsteidza Jūs pamatoti, vai tomēr varējāt aizķerties?
Protams, varējām aizķerties. Pret to pašu Rīgas „Daugavu” mums pēdējā kārtā pietrūka trīs minūšu, lai noturētos Virslīgā. Turklāt tas mačs 2. puslaikā veidojās tā, ka „Daugavai” vispār nebija variantu – tie, kas redzēja spēli, to apliecinās... Tā bija apstākļu sakritība, ka ielaidām. Pie tam nemaz nerunāsim, kādi „Daugavai” bija darba apstākļi – uzskatu, tie bija vismaz vairākas reizes labāki nekā mums, no visiem aspektiem skatoties. Ja toreiz noturētu uzvaru, izlidotu „Daugava”, nevis mēs. „Metta/LU” noturējās uz tā rēķina, ka viņi nemainīja sastāvu – puiši lika klāt, ieguva stabilitāti un pēdējā aplī uzvarēja izšķirošās spēles ar mums un Rīgas „Daugavu”.

Pēc „Gulbenes” izkrišanas vainīgie netika meklēti?
Nē. Tieši otrādi – pēc pēdējās spēles iegāju ģērbtuvēs un pateicos spēlētājiem par maksimālo pašatdevi. Manuprāt, futbola Dievs no mums dažos brīžos novērsās, jo trūka veiksmes. Bija daudz spēļu, kurās nebijām vājāki par pretinieku, taču punktus neņēmām. Nesēdējām aizsardzībā un spēlējām atklātu futbolu. Kaut arī bija, piemēram, tādi rezultāti kā 0:4 pret „Skonto”, ja paskaita momentus, nebijām sliktāki – traucēja realizācija, citi apstākļi. Trūka futbola veiksmes. Guvām vismazāk vārtu, un no tā daudz kas izrietēja. Puišus cienu kaut vai tāpēc, ka tik mazā pilsētā bija šāda Virslīgas komanda – tomēr tas ir grūti, no visiem aspektiem skatoties. Kaut vai brīvā laika pavadīšanas ziņā – Rīgā ir daudz iespēju, kamēr Gulbenē, atskaitot futbolu, puišiem ikdienā nekā nebija.

Sezonas sākumā "Gulbenei" netrūka prieka mirkļu. Epizode no spēles, kurā "Gulbene" Rīgā atspēlējas pret "Jūrmalu" no 0:2 uz 2:2 (Foto: Mārtiņš Jankovskis, (Sportacentrs.com)).

Apzinoties, ka vairāki līderi nospēlēja tikai pussezonu, vai varat nosaukt labākos „Gulbenes” futbolistus šosezon?
Viennozīmīgi Nikoļskis – kaut gan laidām iekšā daudz vārtu, viņš arī bieži glāba. Tas pats Igors Korabļovs – ļoti stabili visas spēles aizvadīja. Bija arī kļūdas, taču bez viņa mums vispār būtu lielas problēmas. Protams, arī leģionāri, kurus jau nosaucu un kuri sezonas vidū aizgāja – Saito, Irie, Jo. It kā labi Mišins nospēlēja, taču ar lielām svārstībām – kaut kādos aspektos viņš bija komandas līderis. Daudzos mačos no labākās puses sevi parādīja Lapss, kaut arī viņam trūkst tā sauktās futbola izglītības, pamatu – viņš vairāk panāk ar cīņassparu un gaisa divcīņām. Mūs iegāza arī Hačatrjana trauma. Ļoti cerējām uz viņu, bet šī neveiklā trauma uz līdzenas vietas...

Kāda ir situācija ar Hačatrjana veselības stāvokli?
Vēl ārstējas. Operāciju viņam veica, šķiet, maijā. Šobrīd viņš iziet rehabilitācijas kursu. Viņam bija sarautas krusteniskās un sānu saites – statistika rāda, ka tādām traumām nepieciešami 9-10 mēneši. Tā ka varbūt tikai vasarā iegūs labu formu. Šobrīd darbojas ar trenažieriem, veic vieglus skrējienus. Aprīlis, maijs – tas varētu būt aptuvenais atgriešanās laiks.

Tikai Korabļovs un Ziziļevs turpina spēlēt no tiem, kas piedalījās pirmajā čempionātā - 1992. gadā. Kā uzskatāt, vai Korabļovs savos 38 gados ir spējīgs turpināt spēlēt Virslīgas līmenī?
Domāju, mierīgi – gan viņš, gan Ziziļevs. Mūsu futbola līmenī abi vēl var dažus gadus spēlēt.

Un ko varat teikt par Karašausku? Sezonas gaitā kritizējāt viņu. Vai viņš vēl var realizēt savu talantu un spēlēt augstākā līmenī nekā Virslīga?
Ziniet, par viņu daudz neko neteikšu. Tikai teikšu to, ka viss ir viņa paša rokās un galvā. Ja pats netiks galā ar savu galvu, nesapratīs, ko viņš vēlas, neviens cits viņam nespēs palīdzēt. Tikai viņš pats. Jo daudzi cilvēki ir centušies palīdzēt, arī es, taču, kad spēlētāja galvā ir kas cits, nevis futbols, tad ir ļoti grūti. Vēlreiz atkārtošos – viss ir atkarīgs no viņa paša. Ja mainīs attieksmi pret sevi un futbolu, tad var atgriezties tajā līmenī, kādā bija. Ja nē... tādu piemēru futbola dzīvē bijis daudz.

Biju sagatavojis šo jautājumu komandas direktoram Romānam Lajukam, taču, tā kā neizdodas ar viņu sazināties, varbūt varat izteikt savu viedokli – kāpēc Gulbenē sezonas gaitā tik ievērojami samazinājās skatītāju skaits?
Sākumā bija ažiotāža – Gulbenē nekad nebija bijusi tāda komanda, nebrauca tik labas komandas. Atceros, kad bijām 1. līgā un kausā spēlējām ar „Skonto”, atnāca 2 500 skatītāji. Tas vispār bija kaut kas [oficiāli protokolā 2 150 skatītāji, „Skonto” toreiz 2010. gada septembrī ar Cauņu, Astafjevu, Perepļotkinu, Turkovu sastāvā uzvarēja ar 3:2 – aut.piez.]! Cilvēki stāvēja visapkārt laukumam, bija dūmu sveces – bija fantastiskas izjūtas. Izskatījās, ka šogad cilvēki mazliet atēdās futbolu.

Romāns Lajuks ļoti mērķtiecīgi centās, lai stadionā katru reizi būtu svētki – pats veidoja krāsainas programmiņas, noorganizēja dažādu vietējo kolektīvu atbraukšanu, bija gan tautas dejas, gan balles dejas, break dance, tāpat salūti, katru reizi arī tika atskaņota valsts himna, bija afišas, reklāmas masu medijos. Tika darīts viss, lai skatītājiem būtu interesanti. Pēc tam sāka trūkt līdzekļu, bet, otrkārt, ietekmēja arī komandas rezultāti – cilvēki bija pieraduši, ka komanda visu laiku uzvar, kā tas bija 1. līgā un šīs sezonas sākumā. Pēc zaudējumiem interese mazliet krita. Agrāk cilvēki brauca skatīties spēles arī no Valmieras, Smiltenes un citām tuvajām pilsētām. Kad sākām zaudēt, daudzi pārstāja braukt uz spēlēm. Taču vienalga cilvēki 200 vienmēr ieradās.

Nevaru nepajautāt par tiesāšanu. Sezonas beigu daļā pāris reizes izteicāt neapmierinātību ar tiesāšanu. Ko varat teikt tagad, atskatoties atpakaļ?
Vispār jau izteicos tikai vienreiz – kad spēlējām ar „Ventspili”. Toreiz sacīju, ka divus gadus pēc kārtas „Gulbene” ir uzvarējusi „Fair Play” nominācijā un arī šogad gājām 1. pozīcijā. Un tad burtiski 2-3 nedēļu un 7-8 spēļu laikā saņēmām, kā es saskaitīju, aptuveni 25 kartītes vai cik tur – vairs jau neatceros precīzi. Un, tā kā mums sastāvā bija maz tautas, četras spēles aizvadījām bez uzbrucējiem. Ja runājam konkrēti, Lapsu noraidīja pret „Mettu”, bet video vispār nevar redzēt, par ko. Tādu nianšu bija daudz. Tāpēc arī izteicos – varbūt emocionāli, jā, bet esmu futbola cilvēks un redzu, kā tiek traktēti noteikumi. Nesaku, ka tiesneši darbojas ar aizspriedumiem, taču noteikumu traktēšana brīžiem svārstījās – vienu dienu tiesā tā, otru pavisam citādi. Nebija vienmērīgas tiesāšanas tendences, piemēram, to pašu kartīšu sakarā. Viens un tas pats tiesnesis vienā spēlē dod kartīti, bet citā par tādu pašu pārkāpumu nedod. Lūk, runāju par šādām tendencēm.

Ja jau nav šādas vienmērīgas tiesāšanas, tad var teikt, ka neuzskatāt Virslīgas tiesāšanas līmeni par augstu?
Tā neteiktu. Puiši [tiesneši] cenšas, visi grib tiesāt labi – kādam sanāk labāk, kādam sliktāk. Tomēr neteiktu, ka tiesāšana ir slikta. Tā ir tāda, kāda ir. Vienkārši agrāk padomju laikos tiesneši izgāja milzīgu skolu – braukāja pa visu valsti, tiesājot 2. līgu, bet šobrīd mūsu tiesnešiem nav, kur mācīties. Mācās tikai šeit pat, tiesājot spēles, tāpēc varbūt nav pieredzes un tāda īpaša progresa.

Mihails Koņevs kopā ar savu audzēkni no "Olimpa" laikiem Germanu Māliņu (Foto: Romāns Kokšarovs (f64)).

Pašā noslēgumā par Jums kā treneri. Pēdējos gados sanācis tā, ka trenējat pastarītes – ar „Olimpu” palikāt pēdējā vietā, šogad tas pats ar „Gulbeni” un, ja trenēsiet „Jūrmalu”, kura (pēc Pačko vārdiem) nākamgad arī nebūs no spēcīgākajām komandām, jo paļausies lielākoties uz jauniešiem, tāpat būs grūti tēmēt uz augstiem mērķiem. Vai nebaidāties, ka šādā veidā Jūsu CV neizskatīsies pārāk labi un tas var liegt kādu dienu tikt pie augstas klases komandas trenēšanas?
Nevaru lemt un teikt, piemēram, „Uzaiciniet mani uz „Ventspili”, Liepāju vai „Skonto”!” Tur ir savi vadītāji. Par to pašu „Olimpu” – neuzskatu, ka strādāju slikti.

Neviens neapgalvo, ka slikti strādājāt – runa ir par to, ka sanāk tāds pēdējo vietu zīmogs...
Jā, tā sanāk. Problēmas saknes, iespējams, meklējamas tanī apstāklī, ka daudzus gadus strādāju jauniešu-bērnu futbolā un, starp citu, guvu ar viņiem labus rezultātus. Ja agrāk sāktu trenēt pieaugušos... Varbūt arī trūkst kaut kāda PR [public relations jeb sabiedriskās attiecības – aut.piez.]. Sanāk tā, kā sanāk – jebkur ir jāstrādā. Tāpēc jau nesēdēšu bez darba un negaidīšu kādus labākus piedāvājumus. Tai pašā „Olimpā” ar jauniešu komandu iekļuvām Eirokausos – tādu precedentu vispār nekur nebija. Spēlējām Latvijas kausa finālā. Caur „Olimpu” izgāja virkne futbolistu, kuri pēc tam „Skonto” sastāvā kļuva par Latvijas čempioniem. Bija 12 spēlētāji, kuri pārstāvēja Latvijas U-21 izlasi, tāpat pieaugušo izlasēs spēlēja. Šādi daudz varētu lielīties, bet par to jau neviens nerunā. Katram trenerim it kā jāveido savs PR – es uz to netiecos, varbūt man tam trūkst rakstura. Ko padarīsi – valsts maza, lielu klubu nav daudz un tā notiek, ka jātrenē to, ko uztic.