Banki: ''Kad mans laiks noslēgsies, nepārstāšu būt Latvijas izlases līdzjutējs''

Ar ko esat nodarbojies iepriekšējās dienās, kad ir vairāk brīva laika?
- Pārcēlos atpakaļ mājās. Pat ja tās ir tikai pagaidu mājas, ir jāpārvācas, jāmaina domāšanas veids. Kad esi rutīnā, basketbols ir 99% no tavas dienas. Diena un rutīna izmainās drastiski. Man nedaudz jāpārveidojas. Esmu atpakaļ mājās. Izmantoju šo nedēļu, lai sazinātos ar Latvijas Basketbola savienību, aprunātos ar savu personālu. Godīgi sakot, arī laikā, kad biju Boloņā iepriekšējo pusotru gadu, padarījām labu darbu organizācijas ziņā. Tas neietekmēja mūsu organizāciju, jo man apkārt ir ļoti efektīvi cilvēki, kas lieliski strādā un ļoti labi mani pazīst. Esmu drošs, ka tas neietekmēja mūsu kā organizācijas, personāla un programmas efektivitāti. Protams, tagad esmu atpakaļ pozīcijā, kad man ir vairāk laika. Ceru, ka varēšu ceļot, satikt spēlētājus un turpināšu skautot visas līgas, lai iegūtu pēc iespējas vairāk informācijas. Joprojām cenšos palīdzēt Latvijas basketbolam augt un spēlētājiem – likt justies kā daļai no šīs programmas. Palīdzēt viņiem justies novērtētiem. Tu nekad nepārstāj būt Latvijas izlases basketbolists. Vari mainīt klubu, vari mainīt savu galamērķi, bet tik un tā paliec Latvijas izlases spēlētājs, neraugoties uz vecumu, klubu vai līgu, kurā spēlē. Tāpēc, kā treneris, cenšos monitorēt un sekot tik daudz spēlētājiem, cik vien iespējams.

Līdz februārim esat ieplānojis kaut ko arī ārpus basketbola? Varbūt kādu Turīnas ''Juventus'' spēles apmeklējumu?
- Nē, godīgi sakot, šobrīd man nav nekādu plānu ārpus basketbola. Es gribētu sakārtot savu prātu un domas vispirms. Sagaidu ļoti aizņemtu vasaru. Būs garš sagatavošanās posms. Man jāparūpējas par katru mazāko detaļu. Vēlos saglabāt pilnīgu fokusu. Plus nevaram aizmirst, ka tirgus ir visai neparedzams. Noteikumu dēļ nevaru vairs trenēt Itālijā šajā sezonā, jo mums ir specifiski noteikumi, ka, ja esi reģistrēts kā treneris vienā no profesionālajām komandām, nevari tās pašas sezonas ietvaros trenēt citu komandu, taču, protams, ir tirgus ārpusē. Ja kaut kas parādīsies, es neizslēdzu iespēju aizvadīt savu sezonas otro daļu kādā komandā. Joprojām esmu basketbola treneris un zini, cik daudz tas man pietrūkst. Tagad plānoju pēc Jaunā gada biežāk apmeklēt Latviju. Mēs mērķējam uz diviem, trīs pasākumiem, kuriem vēlos sekot līdzi klātienē. Mums ir padomā pāris lietas ar savienību. Jau sagatavojām mūsu plānu. Ārpus basketbola man nav citi plānu, kā atbalstīt savu ģimeni. Šajā darbā cilvēki, kuri cieš visvairāk, ir tavi radinieki. Esmu pavadījis 80% savas karjeras tālu no ģimenes. Mans dēls spēlē basketbolu. Vakar vakarā devos uz viņa spēli. Mana meita ir diezgan aizņemta. Vēlos atbalstīt savu ģimeni. Dažkārt tas nav saistīts ar laiku, bet gan domāšanas veidu. Iepriekšējos gados esmu centies būt tik tuvu ģimenei, cikvien tas ir iespējams, lai vismaz liktu viņiem just savu klātbūtni pat tad, ja nebiju klātesošs. Kad ir iespēja, ticu, ka ir svarīgi ģimeni izvirzīt kā galveno prioritāti – piedāvāt savu klātbūtni un atbalstu. Manai mammai ir 87 gadi, viņa ir nedaudz slima. Zinu, ka mana māsa padara lielisku darbu, lai viņu atbalstītu. Taču man esot šeit, ir iespēja izmantot katru dienu un mēnesi, ko nevēlos nožēlot nākotnē.

Minējāt, ka ar Latvijas Basketbola savienību esat izstrādājuši plānu. Varat atklāt, kurus pasākumus plānojat apmeklēt?
- Noteikti Latvijas kausa finālu. Arī pagājušajā gadā tas bija pasākums, kas notika dažas stundas pirms izlases treniņnometnes sākuma. Noteikti būšu tur, lai to vērotu un pēc tam kopā ar savu personālu sāktu treniņnometni. Vēlētos apmeklēt arī jaunatnes starptautisko turnīru Tallinā un Rīgā janvāra vidū. Tā ir viena lieta, kurai ļoti vēlos sekot līdzi un aplūkot nākamās paaudzes. Neraugoties uz to, ka esam tik tuvu, nekad neesmu bijis Igaunijā. Zinu, ka tā ir valsts, kas līdzīgi kā Latvija un Somija, aug ļoti strauji un viņiem iet arvien labāk. Man tā ir iespēja sastapties ar citām realitātēm, ko ir labi paturēt prātā kā iedvesmu. Man ir īpašas attiecības ar Somijas basketbolu. Personīgi zinu daudzus cilvēkus, kas vada to programmu. Ticu, ka visas esam mazas valstis, taču ar spēcīgām identitātēm un izciliem prātiem, kas palīdz basketbolam augt ļoti strauji. Šķiet, ka tas ir sava veida savienojums – Baltijas basketbols aug un uzbrūk galvenajām basketbola lielvalstīm Eiropā. Arvien vairāk cilvēki raugās uz šādam jaunām basketbola skolām. Zini, arī rezultāti, ko sasniedz treneri un veids, kā komandas spēlē, padara šo basketbolu arvien interesantāku visiem.

Tā kā jau pieminēju futbolu, jāvaicā par jūsu tautieti Paolo Nikolato. Kad sākām ''EuroBasket'' kvalifikāciju, jums preses konferencē vaicāja par viņu. Teicāt, ka īsi tikāties viesnīcā. Viņa starts pie izlases stūres nav bijis tik sekmīgs kā jums. Vai esat runājuši arī pēcāk?
- Jā, vēl nesen sarakstījāmies – pēc tam, kad atkāpos no amata. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš man uzrakstīja, izsakot atbalstu. Viņš ir ļoti jauks cilvēks. Man bija iespēja viņu satikt personīgi. Mums bija diezgan gara saruna, kurā apmainījāmies idejām par to, kā vadīt un kā pielāgoties mentalitātei un filozofijai, kas ir diezgan tālu no mūsu Vidusjūras stila. Protams, viņš ieradās strādāt pavisam citā vidē ar citu kultūru un atšķirīgu fonu, jo, ja basketbols latviešiem jau ir nozīmīgs sporta veids, kas ražo top spēlētājus, kuri spēlē NBA, Eirolīgā un visos līmeņos, futbola stāsts ir atšķirīgs. Ticu, ka viņa darbs ir sarežģītāks nekā mans. Tas prasa laiku. Man ļoti patīk, kā viņš ir piegājis jaunajai fāzei savā karjerā. Viņš ir entuziastisks par cilvēku vēlmi mācīties, dažkārt pat vairāk nekā gaidīts. Mūsu prātos ir mūsu stils – spēlētāji ir ļoti kreatīvi un dažkārt ārpus spēles disciplīnas. Ja laukumā redzi Vidusjūras futbolu, tas ir talants, iniciatīva un daudz kreativitātes, meistarības. Latviešu [futbols] ir vairāk kolektīvs, kurā spēlētāji seko instrukcijām. Spēlētāji ir asi un labi trenējami. Trenera darbu tas padara tikai vēl prasīgāku. Nevar aizmirst, ka futbols mums ir daļa no kultūras, daļa no dzīvesveida. Tas nozīmē, ka vari trenēties divas stundas. Pēc tam, kad bērni beidz trenēties, viņi, visticamāk, pavada vēl piecas stundas bērnu laukumā un spēlē futbolu. To spēlē visur un visos līmeņos. Daži no pašiem veiksmīgākajiem spēlētājiem ir teikuši, ka attīstījuši savu talantu ielās, spēlējot ar draugiem. Protams, ka nevari tikt pie šādas vides Latvijā. Ir labi, ka Paolo dzīvo Latvijā, jo var sekot visai programmai, apmeklēt klubus un tikties ar treneriem. Taču process, iesaistot cilvēkus un virzot viņa futbola filzofiju, prasa daudz pūļu. Godīgi sakot, jūtos tik tuvu viņam, ka pat skatos spēles. Atceros, cik ļoti atbalstīju. Nebiju klāt, runājām, taču datumi nesakrita. Atceros, ka skatījos mājas spēli pret Ziemeļmaķedoniju. Wow! Biju pārsteigts par veidu, kā viņi spēlēja un to, cik ļoti komanda progresējusi, ja salīdzinu to ar Nāciju līgas piedzīvojuma sākumu. Ticu, ka viņi ir uz pareizā ceļa, taču, kā jau teicu, tā ir ļoti prasīga misija. Nevaru to salīdzināt ar sevi. Ierados basketbola valstī, pārņēmu basketbolistu grupu, kas ir ļoti efektīva un ļoti motivēta, lai pierādītu sevi un sasniegtu to, ko nepaveica iepriekšējos gados. Mans darbs bija vienkārši salikt cilvēkus kopā un spēlēt, jo viņiem ir visi nepieciešamie rīki, lai būtu veiksmīgi. Futbolā ir cits stāsts. Joprojām ir daudz elementu, pie kā strādāt. Ticu, ka federācija paveica ļoti labu darbu, atvedot tādu treneri kā Paolo. Itālijā viņam ir reputācija būt ne tikai lieliskam trenerim, bet arī būt izcilam futbola skolotājam. Viņa pūles ir ne tikai tehnikā un taktikā, bet arī mentālajā ziņā, lai izveidotu spēlētāju domāšanas veidu – mainīt to un kļūt par komandu, kas var parādīt viņa spēli, ne tikai pielāgojoties pretiniekam, bet arī ejot laukumā un uzspiežot savu spēli. Tas ir tieši tas, ko redzēju spēlē pret Ziemeļmaķedoniju. Viņi izskatījās pēc grupas galvenās komandas, neraugoties uz rezultātu, kas noslēgumā nebija tāds, kādu sniegumu rādīja laukumā.

Saprotu un respektēju jūsu vēlmi nevēlēties runāt par ''Virtus'', taču man jāpavaicā viena lieta, ko saskatu kā ļoti pozitīvu iezīmi. Ko jums nozīmē Tornikes Šengelijas un Marko Belinelli paziņojumi pēc jūsu atkāpšanās?
- Tas bija ļoti jauki. Protams, tas, ko paturēju savā sirdī, ir ne tikai publiskie izteikumi, bet tas, ko viņi visi teica, ne tikai Toko un Marko, kuri izmantoja savu reputāciju sociālajos tīklos. Runājam par ļoti svarīgiem spēlētājiem ar daudz sekotājiem. Es neesmu sociāls. Viņi to zina. Zini, kas ir smieklīgi? Šīs sezonas ievadā devāmies uz spēli, neatminos kur. Spēlētāji ieradās lidmašīnā un viens pēc otra nāca pie manis, vaicājot – trener, vai jums ir ''Instagram'' profils? Teicu, ka nē, nekādā gadījumā. Viņi teica, ka kāds ir izveidojis manu viltus profilu ar manu vārdu un bildēm, mēs visi tev sekojam. Zini, kas ir traki? Manā rīcībā nav nekāda spēka, lai to izmainītu. Runājam par spēlētājiem, kuriem ir ļoti daudz sekotāju. Kas ir svarīgāk, ir tas, ko spēlētāji man pateica sejā un tas, ko spēlētāji darīja, lai es mainītu savu lēmumu. Tas bija ļoti jauki un to ļoti novērtēju, taču biju stingrs savā lēmumā. Man paliks labas atmiņas par savu pieredzi tur līmeņa dēļ, tā, ko ''Virtus'' nozīmē basketbolā un tā vēsturē, un arī tāpēc, ka man bija iespēja būt blakus tik lieliskiem spēlētājiem un, tici man, arī lieliskiem cilvēkiem. Viņi nav čempioni tikai sava talanta dēļ, viņi ir īpaši. Citādāk nevarētu paveikt to, ko viņi ir izdarījuši. Kad runājam par Marko, viņš ir spēlētājs, kurš aizvadījis 13 sezonas NBA. Redzi viņa ķermeni. Tas nav tikai talanta jautājums, bet arī mentālā spēka. Bija jauki pavadīt šo laiku kopā, lai arī tas bija īsāks nekā cerēts. Man patīk ideja, ka lieli spēlētāji kā Izaja Kordinjē, Alesandro Pajola, Akille Polonara, Ife Lundbergs, Toko Šengelija, Braients Danstons, Marko Belinelli un citi novērtē to, ka mūsu kopīgās pieredzes laikā viņu spēle tika valorizēta. Man kā trenerim tā ir lielākā balva – top spēlētāji kā viņi pēc mūsu kopīgi pavadītā laika ir sasnieguši vairāk nekā cerēts un spēlējuši labāk nekā cerēts. Ticu, ka trenerim tas ir visveiksmīgākais novērtējums. Nevēlos skaitīt uzvaras un zaudējumus, taču, kad redzi savus spēlētājus paaugstinām savu vērtību, tas nozīmē daudz. Neviens negaidīja, ka, piemēram, Marko Belinelli 38 gadu vecumā vai Braients Danstons, kuri visiem bija beigušies kā spēlētāji, vai Ife Lundbergs, kurš bija ārpus sastāva, sasniegs līmeni, kas ļaus nākamajā sezonā tikt pie labāka darba. Vai Kordinjē izdarīs to, ko viņš paveica vasarā. Ļoti labi atceros, kad pagājušajā sezonā man bija intervija ar franču televīziju. Teicu viņiem, ka darām kaut ko, kas liks viņiem būt lepniem vasarā. Tas ir tieši tas, kas notika. Diemžēl Latvija nebija tur, lai nogalinātu viņu sapņus kā Pasaules kausā, taču Izaja demonstrēja neticamu sniegumu Francijas izlasē olimpiskajās spēlēs.

Grazie luca 💪🏼 pic.twitter.com/BdIUEr0HC5

— Marco Belinelli (@marcobelinelli) December 5, 2024

Il saluto ed il ringraziamento di Toko Shengelia a coach Luca Banchi. pic.twitter.com/0mLklhpY7E

— Sportando Italia (@SportandoIT) December 5, 2024

🗣️ Belinelli: "Sapete quanto fosse forte il mio legame con coach Banchi. Lo scorso anno è stato fenomenale quando è arrivato al posto di coach Scariolo, riaccendendo qualcosa in tutti e in me stesso soprattutto. Va ringraziato perché è una grande persona e allenatore"#Virtus pic.twitter.com/YZZc5yk5HQ

— Andrea Romano (@vnb_andrea) December 10, 2024

Iepriekš bijāt Rīgā pirms trīs nedēļām, kad kā skatītājs vērojāt spēli pret Beļģiju. Kādreiz esat pieredzējis ko līdzīgu?
- Nekad, nekad. Teikšu, ka kas līdzīgs notika pagātnē, kad biju slims un paliku mājās. Taču tas ir pavisam citādi nekā sēdēt laukuma malā, skatoties un atbalstot savu komandu. Tas bija jautri un citādi, taču dīvaini.

Kā izskatījās no malas – jūsu klātbūtne neuzdzina papildu spiedienu jaunajiem spēlētājiem un debitantiem?
- Saplānojām mūsu aktivitātes ilgam posmam uz priekšu. Pēc olimpiskās kvalifikācijas turnīra 2. augustā Rīgā tikāmies ar Emīlu [Tomu], Kasparu [Ciprusu], Artūru [Visocki-Rubeni], Jāni [Gailīti] un Oskaru [Ernšteinu]. Pavadīju tur trīs dienas. Sagatavojām visu mūsu aktivitāšu plānu. Pirmais punkts bija saistīts ar novembra izlašu logu. Laicīgi zinājām, ka Eirolīga nemainīs savus plānus. Priekšlaicīgi teicu, ka, iespējams, varu būt klāt piecas dienas, varbūt četras vai trīs, vai varbūt nevienu dienu, jo nekad nezini, kāds būs tavas komandas statuss un cik ļoti viņiem būs nepieciešams, ka paliec uz vietas. Neteicu, ka tas ir tāpēc, ka jau esam kvalificējušies, bet gan tāpēc, ka es jums, puiši, ļoti uzticos – būšu ārpus nometnes. Vēlos pilnībā deleģēt veidu, kā aizvadīt nometni. Kopš vasaras zinājām, ka viņi [Jānis Gailītis un Artūrs Visockis-Rubenis] vadīs komandu. Es turpināju darīt savu darbu – sekot un sazināties ar spēlētājiem, satikt trenerus, iegūt informāciju par spēlētājiem. Pirms treniņnometnes redzi 16 spēlētājus, taču pirms sešpadsmitnieka ir aptuveni 45 cilvēku sastāvs, kuriem sekot. Kopā ar ārstiem un fizioterapeitiem sekojām un pārbaudījām spēlētāju fizisko statusu. Ir jāsauc spēlētāji, kuri ir formā un kuri patiešām vēlas būt izlasē. Tā ir lieta, ko esmu darījis jau no paša sākuma. Nacionālā izlase ir gods. Tajā piedalīties ir gods. Tai jābūt kā baudai un lietai, kas tevi dara lepnu. Saprotu, ka ir momenti karjerā, kad jūti, ka tavs prāts deg, kad jūti, ka sāp ķermenis. Kad jūties tā, tad, iespējams, vislabāk ir dažas dienas atpūsties, nevis ierasties nacionālajā izlasē. Kad izlem ierasties, tam jābūt kā pastiprinātājam tavam noskaņojumam, tavai spēlei un garam. Tas prasa daudz laika, jo jāsazinās ar spēlētājiem un jārunā ar visiem. Izdarīju visu savu darbu, arī ar jaunajiem spēlētājiem. Runājam par basketbolistiem, kuriem sekojam no agra vecuma. Teiktu, ka visi, izņemot [Juri] Vītolu, visi pārējie ir labi pazīstami ar mani un jau piedalījušies dažās aktivitātes vasarā. Pirms četriem gadiem izveidojām Next Generation programmu, kas man dod iespēju sekot jaunajai paaudzei, kas, visticamāk, būs valstsvienības kodols pēc ''EuroBasket''. Viņi ir pazīstami ar mani. Viņi nejūt lieku spiedienu. Ticu, ka bija ļoti jauki redzēt Jāni un Artūru galvenā trenera postenī kultūras, valodas, zināšanu dēļ, kas atvieglo daudz. Jo īpaši Artūrs – viņš ir strādājis ar viņiem visiem no agra vecuma. Ne tikai tagad ''Liepājā'', bet arī jaunatnes vecumā. Jānis ir ļoti labi zināms treneris valstī. Ticu, ka tas atviegloja jauno spēlētāju ienākšanu. Viņi nevienā brīdī nejuta manu klātbūtni kā kaut ko – oo, tas ir Luka, man ir jāklausās vai jāpierāda viņam. Nē, nekādā gadījumā. Es apmeklēju treniņu, bet nepiedalījos sapulcē. Biju malā. Runāju ar spēlētājiem individuāli, nerunāju ar viņiem kā kolektīvu. Izlēmu būt malā un ļaut treneriem strādāt, un spēlētājiem spēlēt. Nedomāju, ka spēlētājiem tas bija kas dīvains, tas bija dīvaini man. Ticu, ka bijām ļoti labi sagatavojušies, sasniedzot šo citādo aktvititāti. Īpaši treneri paveica neticamu darbu. Man ļoti patika veids, kā viņi ar visu tika galā. Ticu, ka veids, kā jaunie spēlētāji spēlēja, pierāda to, ka viņi šādās situācijās jūtas komfortabli.

Teju vai puse no spēlētājiem pirmo reizi bija izlases sastāvā oficiālā logā, lielai daļai, neskaitot Kristeru Zoriku un Rihardu Lomažu, nācās spēlēt lomas, kādās viņi iepriekš nebija bijuši. Kuri jūs pārsteidza visvairāk?
- Biju apmierināts ar visiem spēlētājiem. Nevēlos sastādīt sarakstu pēc līmeņa, kurā katrs nospēlēja. Ticu, ka visi padarīja lielisku darbu treniņos, jo nevaram aizmirst, ka daļa no viņiem arī nespēlēja kā [Juris] Vītols un [Dāvids] Vīksne. Tas nenozīmē, ka neesam priecīgi par viņu sniegumu. Viņi padarīja lielisku darbu. Tu zini, ka nacionālajā izlasē jābūt top līmenī. Runājam par diviem puišiem, kuriem agrāk vai vēlāk būs iespēja spēlēt valstsvienībā. Kopumā biju ļoti iespaidots par personībām, ko visi spēlētāji parādīja. Protams, daži spēlētāji kā, piemēram Kārlis Šiliņš, neraugoties uz samērā īso pieredzi izlasē, vai Mārcis Šteinbergs, kurš aizvadīja lielisku otro puslaiku Šarleruā, taču runājam par spēlētājiem, kuriem jau ir pieredze ārzemēs un kuriem jau ir noteikta loma komandā kā Kārlim Pistoijā un iepriekš Getingenē un Mārcim Manrēzā. Tas pierāda, ka viņiem ir potenciāls, taču neviens, visticamāk, negaidīja spēlētājus kā [Toms] Skuja un [Kristaps] Ķilps ielēcam spēlē, jo īpaši Rīgā, un kļūstot par spēles mainītājiem. Biju patīkami iespaidots par viņu personībām. Tas man ļoti patīk. Tā ir lieta, uz ko ļoti fokusējamies, ko mēģinām iemācīt jaunajiem spēlētājiem – tādas kā jaunas pamatprasmes. Vari būt lielisks basketbola skolotājs un vari iemācīt, kā mest, kā driblēt, kā piespēlēt, taču ir jaunas pamatprasmes, kas ir ļoti prasīgas no trenera, piemēram, basketbola personība lēmumu pieņemšanā. Tā ir lieta, ko ikkatram trenerim ir jāiemācās, jāsaprot un jānodod saviem spēlētājiem. Kad redzi tādus jaunus puišus, kas pirmo reizi ir izlasē, uznākot laukumā un spēlējot ar tādu personību, parāda, ka labi nododam šo lietu jaunajiem spēlētājiem. Tā, visticamāk, ir lieta, ko viņi paņēma no veterāniem un saviem komandas biedriem. Tāpēc vēlos pateikties spēlētājiem, ko nupat minēji – Lomažam un Zorikam, bet arī tādam spēlētājam kā Artūrs Strautiņš, kurš dara lielisku darbu. Un nevaram aizmirst arī divus veterānus kā [Artis] Ate un Ojārs Siliņš – viņi bija lieliski. Arī Mārtiņš Laksa, kurš guva traumu. Runājam par spēlētājiem, kuri brīdī, kad tuvojamies turnīram kā Pasaules kauss vai olimpiskā kvalifikācija, vai nākamais ''EuroBasket'' – viņi zina, ka, kad mums ir top14 spēlētāji, viņi, visticamāk, nevar iekļūt komandā, taču katru reizi, kad ir iespēja uzvilkt šo formu [rāda Latvijas izlases kreklu], viņi nevilcinās ne sekundi. Katru reizi, kad viņi saņem manu vai ārsta zvanu, vienkārši pavaicājot, kā jūs jūtaties, viņi saka, ka jūtas lieliski tikai tāpēc, ka izlase vaicā un tāpēc, ka viņi ir izlases radarā. Kad runā ar šādiem puišiem, jūti un tver viņu vēlmi piedalīties. Vēlos viņiem dot uzslavas par to, ko viņi paveica ar savu uzvedību, veicinot treneru darbu un jauno spēlētāju sniegumu. Nedrīkst aizmirst, ka arī treneri bija rukiji. Kad katru dienu trenējies kopā ar spēlētājiem kā Lomažs, Šiliņš, Laksa, Ate, Zoriks, Strautiņš un citiem, redzi Čavaru un veterānu attieksmi, tai ir tikai jāseko. Tāpēc esmu ļoti priecīgs. Tas pierāda, ka nododam pareizo mentalitāti. Arī mūsu ceļš kvalifikācijā, no sākuma Pasaules kausā un tagad ''EuroBasket'', ja atceros pareizi, domāju, ka zaudējām tikai Serbijai kvalifikācijas spēlēs. Un nekad mums nebija vienāds sastāvs. Katru reizi ir izmaiņas. Runājam par vairāk nekā 40 dažādiem spēlētājiem, kuri vilkuši šo formu [vēlreiz rāda Latvijas izlases kreklu]. Vienalga, kāds ir sastāvs, komanda performē. Tas nozīmē, ka tas ir īpašs spēks šajā kopienā. Esmu ļoti priecīgs, ka divi ļoti jauni puiši kā Skuja un Ķilps, un arī nevaram aizmirst Krišu Helmani, ko Rodijs Mačoha paveica treniņos un Roberts Bērziņš, kurš nospēlēja tikai dažas sekundes. Ja atceros viņu pirms gada, kad viņam tika veikta traka operācija, kurš riskēja ar savu karjeru, un tagad redzēt viņu vīriešu izlases formā – tā ir lieta, kas dara mani ļoti lepnu. Ceru, ka tāpat ir arī viņam – tas dos stimulu viņa karjerai. Tā ir pati svarīgākā lieta. Šiem puišiem bija iespēja un viņi to lieliski izmantoja. Nākamais solis ir pārnest šo pašu pozitīvo enerģiju uz klubu, komandas biedriem, jo varbūt [Rihards] Berkolds būs nākamais. Varbūt kāds cits var būt nākamais. Viņiem jānes pozitīvā enerģija spēlētājiem, kuriem ir iespēja pieskarties izlasei, lai viņi saprastu – jā, tas ir īpaši. Ieej ģērbtuvē un ieelpo īpašu smaržu, kas saistīta ar cilvēku, kas tajā darbojas, mentalitāti – personālu, treneriem, fizioterapeitiem, ārstiem, federācijas darbiniekiem. Katrs no viņiem ļauj šo programmu padarīt unikālu.

Un arī sestais spēlētājs…
- Jā, tas, godīgi sakot, mani dara bažīgu. Runājam par jauniem puišiem, kuri ir raduši spēlēt nelielā skatītāju lokā. Toms spēlē Zeļļos 300 skatītāju priekšā? Ķilps un Mačoha ''Liepājā''? Spēlē izlasē – deviņi tūkstoši līdzjutēju, tiešraide nacionālajā televīzijā, zini, ka visa valsts uz tevi skatās. Nekad nezini, kāda būs cilvēku reakcija. Kā nupat teicu, ir iemesli būt lepniem par šiem puišiem, nedarot neko traku, neesot varoņa režīmā. Viņu attieksme, atdeve un enerģija mainīja spēli. Un visi to novērtē, arī veterāni, kuri, protams, otrajā puslaikā noslēdza spēli. Viņi ļoti novērtē paveikto. Tas ir labs veids, kā jaunajiem spēlētājiem nonākt jaunā vidē. Par skatītājiem – mums jāsāk jauna gara diskusija. Tas ir traki. Mana pieredze Latvijā sākās kovida laikā pie tukšām tribīnēm un distancēšanās, Pasaules kausa priekškvalifikācijā ar spēlēm pret Rumāniju un Baltkrieviju. Vakar man Emīls [Toms] pateica, ka jau esam pārdevuši vairāk nekā 5000 biļetes uz spēli pret Spāniju. Zini, komanda jau ir kvalificējusies, visticamāk, esam pirmie grupā. Okei, tā ir Spānija, liels pretinieks… Taču patiesībā nacionālās izlases spēle ir vieta, kur visi vēlas būt klāt. Godīgi sakot, arī es, pirmo reizi skatoties spēli kā līdzjutējs, to ļoti izbaudīju. Dienā, kad mana pieredze ar Latvijas izlasi noslēgsies, es nekad nepārtraukšu būt Latvijas izlases līdzjutējs. Redzu sevi nākotnē, sēžot ''Arēnā Rīga'' un atkal jūtot līdzi Latvijas izlasei. Nezinu, vai tas būs no partera vietām vai pirmā vai trešā stāva, man vienalga. Vibrācijas tajā arēnā ir īpašas. Tas, ko līdzjutēji dara, lai atbalstītu mūs, ir neticami.

Šajā izlases logā bija jauns kapteinis. Tā kā Rihards Lomažs ir septiņus gadus jaunāks nekā Dairis Bertāns, redziet, ka viņš varētu kļūt arī par nākamo pilna laika kapteini, kad pienāks laiks?
- Protams, tā ir lietu kombinācija. Man bija neliela telefonsaruna ar Rihardu pirms viņam piešķīrām šo amatu. Tas bija mans lēmums pēc tam, kad pārrunāju to ar kolēģiem. Kopīgi vienojāmies un visi piekritām, ka ir labs laiks. Vismaz uz šo kvalifikācijas logu. Protams, tas nedaudz liek mainīt viņa domāšanas veidu. Pirmais, ko viņš kā kapteinis pavaicāja, bija brīvdiena. Tas bija smieklīgi, taču arī dod ieskatu atmosfērā, kāda valda izlasē. Rihards ir liela personība. Viņš ir puisis, kuram patīk jokot. Viņš paveica lielisku darbu. Nevaram aizmirst, ka Dairis nebija komandā, taču atbalstīja to laukuma malā. Zinu, ka viņš un Dāvis gandrīz katru dienu bija treniņnometnē, lai sekotu un skatītos, aprunātos ar jaunajiem spēlētājiem, dotu savu klātbūtni un atbalstu. Ir ļoti svarīgi, ka šādi cilvēki, kuriem izlase ļoti rūp, ir klātesoši. Rihardam ir viss – pilna pakete. Talants, basketbola personība, kapacitāte komunicēt ar citiem. Nevēlos neko teikt, bet vienīgi novēlēt viņam turpināt mūsu izlasē būt kā atskaites punktam. Tālāk – kas to lai zina? Man nav kristāla bumbas. Mums ir mūsu kapteinis. Mums ļoti patīk viņa pieeja un, kad pienāks laiks izmaiņām, ticu, ka esam labā pozīcijā ar cilvēkiem, kuri jau pierādījuši savu garu, mīlestību un, kas vissvarīgāk, vērtības. Tas nav tikai amats komandā. Tu esi treneris, spēlētājs, kapteinis. Tas nav amata jautājums, bet gan vērtību – ko nozīmē būt trenerim, spēlētājam un kapteinim.

Kāpēc, jūsuprāt, Rihards Lomažs netika pie lielākas lomas pagājušās sezonas otrajā pusē Boloņā?
- Tas bija diezgan skaidrs jau no sākuma. Kad ierodies klubā, pirmais ir izskaidrot lomas. Rihards bija izvēle pēc tam, kad izlēmām šķirties no [Džeilena] Smita. Izveidojās neskaidra situācija. Viņš [Smits] nonāca Boloņā pie cita trenera, Ifem Lundbergam esot ārpus sastāva, ar solījumu, ka viņš būs galvenais puisis ar minūtēm laukumā. Ierados septembrī – tiku pie iespējas atgriezt Lundbergu komandā. Nevarējām atļauties tādas algas un bija dažas tehniskas nesaprašanās. Saņēmām piedāvājumu no ''Partizan'', lai šķirtos no Smita, kas bija diezgan ērts – Smitam bija visai liels divu gadu līgums. Klubs nevar paņemt vēl vienu spēlētāju tajā pašā pozīcijā ar līdzīgu algu. Meklējām citu risinājumu ar kādu, kurš apzināsies, ka mums ir galvenie puiši – Izaja Kordinjē un Ife Lundbergs, un viņam būs jābūt trešajai opcijai aiz viņiem, un kurš var saprast un pieņemt lomu, un apvienot dažādus faktorus. Kad viņi man vaicāja, es uzreiz teicu, ka man ir padomā viens spēlētājs. Taču, lūdzu, ļaujiet man vispirms aprunāties ar spēlētāju, jo tā bija liela izmaiņa – tu veic lēcienu no mazas komandas Turcijas vidū, kur esi galvenais spēlētājs ar lielām minūtēm un visu citu, bet ļoti sliktu organizāciju. Otrā pusē ir top organizācija, bet ļoti maza loma. Viņš nāca pēc lielas traumas un juta, ka rehabilitācija nebija pilnvērtīga. Piedāvāju viņam iespēju arī saņemt labāko ārstēšanu un rehabilitāciju. Nezinu, cik ļoti viņš apzinājās grūtības, lai pieņemtu šādu situāciju. Godīgi sakot, negaidīju, ka viņš kļūs par top spēlētāju, jo man nav nepieciešami top spēlētāji – man jau ir top spēlētāji. Un arī nevēlos kādu, kurš kādā veidā varētu izjaukt komandas ķīmiju, jo prioritātes bija skaidras – Kordinjē, Lundbergs un tad tikai šis puisis, ja iespējas parādīsies. Viņam ir ir pilna pakete – personība, mentalitāte, darba spējas. Tas ir tas, ko es sagaidīju, tāpēc arī neesmu vīlies. Minūtes un sniegums nebija tāds, kādu gaidījām, taču loma bija skaidra. Dažbrīd jutos neapmierināts viņa vietā, jo zinu, ka viņš trenējās ļoti smagi, lai parādītu, ka ir gatavs. Kad viņš tika pie iespējas, viņa sniegums ne vienmēr bija tik labs, bet ir atšķirība, vai spēlē katru spēli vai reizi pa reizei. Tas ir domāšanas veida, mentalitātes un mentālā spēka jautājums. Es mēdzu runāt ļoti stingri ar spēlētājiem sezonas sākumā, arī itāļiem. Tev vajag sešus itāļus. Lielākajai daļai no viņiem nav lielu minūšu Eirolīgā. Dažkārt, jo īpaši dubultajā Eirolīgas nedēļā, pavadi vairākas spēles bez minūtēm laukumā. Un tev jāturpina būt fokusētam, jāturpina smagi trenēties, dažkārt arī individuāli, jo nav iespēju aizvadīt komandas treniņus. Ne visi to var izdarīt. Pat ja vasarā jūti patīkamu satraukumu, saņemot piedāvājumu no Eirolīgas komandas, ir labāk paturēt prātā, ar ko nāksies saskarties. Domāju, ka tas radīja nelielu pārpratumu. Taču manas prasības pret Rihardu bija ļoti stingras un skaidras. Ja kāds vēlas manipulēt, man ir vienalga. Mums bija prioritātes – Kordinjē un Lundbergs ir viņam priekšā. Dienā, kad daži no viņiem nespēlēja vai bija traumēti, sagaidīju kādu agresīvi noskaņotu spēlētāju, kāds es ticu Rihards ir, piedāvāt komandai pastiprinājumu.

Sarunas otro daļu publicēsim otrdien