Latvijas labākais vieglatlēts Leitis: "Cerams, šī balva dos sponsoru uzmanību"

Otrdien notikušajā apbalvošanas ceremonijā par 2018. gada Latvijas vieglatlētiem tika nosaukti skrējēji Sindija Bukša un Leitis, kuri abi pērn laboja valsts rekordus.

"Pērnajā gadā vieglatlētikā nebija skaļu medaļu, tāpēc sanāca, ka es uzvarēju. Protams, man liels prieks iegūt šo balvu, ceru, ka tā dos kādu papildus labumu - cilvēki apkārt redzēs, ka esmu gada vieglatlēts, varbūt tikšu pie kādas sponsoru, uzņēmēju uzmanības. Šobrīd tā ir lielākā problēma, lai turpinātu pilnvērtīgi gatavoties un varētu sasniegt kaut ko augstāku," sarunā Leitis uzreiz ķērās pie sporta skarbās puses. "Tādā ziņā man ir ļoti liels prieks, ka sanāca uzkāpt uz skatuves. Atrodoties Eiropas Vieglatlētikas asociācijas Atlētu komitejā, saprotu, ka Latvija nav vienīgā vieta, kur vieglatlētika ir nenovērtēta. TOP10 futbolisti, hokejisti vai basketbolisti pasaulē ir superzvaigznes, bet mums, ja šķēpmetēja paliek desmitā Eiropā, tā ir izgāšanās. Mums jāaudzina lepnums par rezultātiem un ceru, ka kādā brīdī būs arī kāda medaļa."

Leitis cer līdz februāra izskaņai tikt skaidrībā, kuri sponsori ir gatavi viņam šogad palīdzēt. "Šobrīd viss ir uz pauzes. Jau zināms, ka Latvijas Olimpiskā vienība (LOV) vairs nav, kas man bija diezgan nesaprotams lēmums - kritērijus uz papīra biju izpildījis, bet apakšnoteikums ļauj viņiem pašiem izskatīt kā grib. Kaut kas līdz galam viņiem nav paticis. Par to nedaudz paskumu, tomēr ļoti labi, ka man ir pašam savs darbs un kaut kā spēju sevi nodrošināt. Līdz šim šis LOV atbalsts bija mazs atspēriena punkts, bet tas nebija mans primārais finansējuma avots. Nebija tā, ka, neesot LOV statusā, bija jābeidz trenēties, jo vairs nav par ko. Man šogad paliek 30 gadi un tas ir vecums, kad nevari cerēt, ka sacensībās par uzvaru iegūsi 300 eiro, kā arī atdot sirdi un dvēseli Eiropas čempionātā, bet sagaidīt vien savas tautas uzbraukšanu, ko tu tur dari, ja nevari uzvarēt."

"Par profesionālu sportistu es sevi nevaru nosaukt, jo ļoti daudz laika tiek tērēts darbiem, bet bez darbiem es nevarētu sportot. Tam ir jābūt balansā - ja gribu ar mašīnu aizbraukt uz treniņu, man ir jāielej degviela, ja pēc treniņa gribu labi paēst, man ir jānopērk pārtika. Ar atbalstu, kas ir no pašvaldības un citiem avotiem, varu nodrošināt sev nometnes, bet tas arī ir viss, ikdienas tēriņiem ir jāstrādā. Tāpēc tādā ziņā esmu īsts amatieris, tomēr tajā, ko daru treniņos, uzskatu, ka esmu profesionālis. Līdz Tokijai vēl centīšos un mēģināšu tur uzlikt foršu, treknu punktu," stāsta skrējējs.

Leitis pērn Eiropas čempionātā divas reizes pārspēja Latvijas rekordu, priekšsacīkstēs 400 metrus noskrienot 45,56 sekundēs, bet pusfinālā savu rezultātu uzlabojot uz 45,53 sekundēm. Tomēr šogad Dohā gaidāma pasaules čempionāta normatīvs ir 45,30 sekundes.

"Visu laiku gaidīju šī gada pasaules čempionāta normatīvus, arī pats biju atlētu komitejas sēdē, kur ilgi diskutējām par normatīvu sistēmu. Mazajām valstīm tas, manuprāt, ir par sliktu. Manā distancē tas ir ļoti augsts. Martā, kad mums būs sēde, par to atkal runāšu, jo, manuprāt, Eiropas sprintam tas ir ļoti slikts signāls - mums ir jāpacīnās par mūsu kontinentu, kaut mums nav pasaules rekordisti sprintā. Šobrīd salikti normatīvi, ko var izskriet tikai Eiropas desmitnieks. Tas nav godīgi. Mēs šajās mazajās valstīs fanojam par saviem sportistiem, bet ja kāds no viņiem netiek uz čempionātu, zūd interese, kas jau tā ir ļoti maza. Grūti dabūt skatītāju skatīties vieglatlētiku, parasti viņi to dara tikai tad, kad startē savējie. Jā, kad sportistam ies slikti, skatītājs viņu ķengās, tomēr pirms tam viņš skatīsies," saka Leitis. "Iepriekš biju domājis, ka normatīvs būs 45,5 robežās - varēšu sezonā ieplānot 1-2 sacensības, kurās mēģinu izpildīt normatīvu, un pēc tam pakārtoju treniņprocesu pasaules čempionātam. Šī brīža normatīvs nozīmē, ka man būs ļoti, ļoti jācenšas, visticamāk, vajadzēs vairākas ļoti augsta līmeņa sacensības ar spēcīgiem pretiniekiem, lai varētu kaut ko tādu izskriet. Man ir jānomet vairāk nekā divas desmitdaļas, kas ir tuvu manu spēju robežām. Esmu jau tādā vecumā, kad nenotiks tādi brīnumi, ka pēkšņi nometīšu pussekundi. Šobrīd izskatās, ka visu sezonu būs normatīva ķeršana."

Tikmēr citādāk būs saistībā ar Tokijas olimpiskajām spēlēm, kur, visticamāk, dalībniekus noteiks nevis pēc normatīviem, bet gan ranga, sportistiem katrās sacensībās pelnot punktus. Arī Leitis atzīt, ka nav līdz galam izpratis Tokijas Olimpiādes atlases sistēmu. "Saprotu, ka jau šogad sāks strādāt ranga sistēma, tomēr laikam būs arī normatīvs, ko varēs sākt pildīt gadu pirms olimpiādes jūnijā. Arī šis, ka normatīvu var pildīt tikai gadu, mums, sportistiem, kuriem normatīvs nav viegli izskrienams katrās trešajās sacensībās, nav izdevīgi. Pieļauju, ka normatīvi būs līdzīgi pasaules čempionāta normatīviem, cerams, ka nedaudz zemāki. Arī uz Dohu jau bija plānota ranga sistēma, bet decembrī to pēkšņi atcēla. Pieļauju, tāpēc, ka ir ļoti liela nesaprašana par to, jo sistēma ir pavisam jauna. Šobrīd man tā liekas mazliet negodīga pret mazajiem sportistiem - tiem, kuriem ir labs menedžeris, aizbrauks uz Dimanta līgu un saņems tur punktus jau bonusā. Par to, ka paliks astotais, viņš dabūs, piemēram, simts punktus vairāk nekā es, noskrienot "Rīgas kausos" ar labāku rezultātu. Sacensības tiks dalītas pēc kategorijām un tajās atbilstoši varēs pelnīt punktus. Vēl gan pieļauju, ka ļoti daudz mainīsies, tomēr līdz vasarā, kad sāksies kvalifikācija Olimpiādei, gan visam jau vajadzētu būt skaidram, lai nav pārpratumu."

Leitis pērn jau otro reizi karjerā izcēlās ar lielisku sniegumu sezonas svarīgākajās sacensībās. 2012. gadā viņš Eiropas čempionātā, kas notika pāris nedēļas pirms Londonas olimpiskajām spēlēm, vispirms priekšsacīkstēs par pussekundi laboja personīgo rekordu, bet pusfinālā rezultātu uzspodrināja vēl par 0,04 sekundēm, toreiz atkārtojot Latvijas rekordu (45,88 sekundes).

"Pērn Eiropas čempionātā ļoti labi sanāca, jo trenerim ir dotības man uz svarīgākajām sacensībām saplānot labākos rezultātus. Tā nebija pirmā šāda reize. 2012. gadā izpildīju olimpisko normatīvu un Londona bija kā dāvana. Toreiz bija grūti 2-3 nedēļās saprast, ka esi olimpietis, un emocijas tika atstātas vien tajā, ka aizbraucu uz olimpiskajām spēlēm," stāsta Leitis. "Pērn pēc Eiropas čempionāta sākumā pat biju mazliet vīlies - gribēju noskriet zem 45,5, jo man galvā bija domas, ka tas varētu būt zem Dohas normatīva, kas, protams, nekur nebija oficiāli. Uzskatīju, ka tas dos ticību, ka spēju to izdarīt un nākamajā gadā būtu vieglāk sevi motivēt treniņprocesam. Tomēr vēlāk, kad apdomājos, sapratu, ka divas dienas noskriet šādā līmenī, man ir ļoti labi. Pusfinālā nedaudz arī nepaveicās, ka man ielozēja astoto celiņu, neesmu tipisks 400 metru skrējējs, kurš šajā distancē startējis gadiem un apzinās katra celiņa plusus un mīnusus. Prieks, ka pēc Eiropas čempionāta ļoti daudzi bija pārsteigti un priecīgi, jo neviens no manis neko negaidīja."

Iepriekš Leitis paralēli startēja gan tāllēkšanā gan 400 metros, tomēr tagad sportists atzīst, ka traumētas kājas dēļ jau gadu neko nav darījis tāllēkšanā. "Tā man joprojām ir sirdslieta, bet jau gadu neesmu neko tur darījis. Varbūt tikai pašās karjeras beigās iešu uz risku un lēkšu, kamēr kāja turēs."

"2013. gads ASV vēl bija diezgan sekmīgs, man bija Latvijas rekords telpās, bet 2014. gada rudenī traumēju kāju," Leitis atcerējās, kas ar viņu notika vairākus gadus, kad viņš bija gandrīz pazudis no Latvijas sporta. "Sākumā tā likās pavisam vienkārša trauma, bet beigās izrādījās, ka tā ir daudz nopietnāka, nepieciešama operācija. Viss nākamais gads bija taustīšanās un tikai pēc tam sāku atgriezties pilnvērtīgā apritē."

Eiropas Vieglatlētikas asociācijas Atlētu komitejā Leitis tika ievēlēts pērn augustā. Kopā ar latvieti tajā ir tāllēcēja Ivana Španoviča (Serbija), sprintere Iveta Lalova-Kollio (Bulgārija), skrējēja Hanna Englande (Lielbritānija), skrējējs Marcins Levandovskis (Polija) un sprinetris Anhels Davids Rodrigess Garsija (Spānija). 29 gadus vecais Leitis šeit ir otrais jaunākais aiz Španovičas (28).

"Atlētu komisijā tikšanās notiek divreiz gadā. Jūtos ļoti pagodināts, jo esmu vienīgais no šiem sportistiem, kurš nav ar lielu uzvārdu. Visiem pārējiem šiem atlētiem ir zelta medaļas visaugstākā līmeņa sacensībās. Vieglatlētika visās valstīs nedaudz mirst nost, tāpēc tiek domātas inovācijas. Šobrīd tiek strādāts pie projekta, kā vieglatlētiku padarīt par kaut ko līdzīgu krosfitam, kas ir it kā tā pati svarcelšana, bet skatītāji pēkšņi ir miljoniem," saka Leitis. "Tiek strādāts, lai uztaisītu kaut ko dinamisku, nezaudējot klasiskās vērtības - vairāk ielu sacensības, lai tas ir standarts nevis kaut kas ekskluzīvs, jaunas distances, kurās sakombinē vairākus elementus. Jau šogad Eiropas spēlēs, kurās būs jēdziens "Dynamic New Athletics" (DNA). Tajās būs, piemēram, jauktās stafetes, tāllēkšana, kur sacensību dalībnieki kā "play-off" sacentīsies viens pret otru - svarīgi, kurš aizlec tālāk. Augstlēkšanā varētu būt, ka arī lec viens pret otru - tiesnesim nosauc rezultātu, bet otrs nezina, ko lec. Beigās, kurš uzlec augstāk, iet tālāk. Vienīgi tas zaudē principu iegūt maksimālo rezultātu, sasniegt rekordus, tomēr tas ir kaut kas jauns, dos iespēju pamēģināt daudziem vidējiem atlētiem. Pasaule attīstās un vieglatlētika arī."