Ziemiņš: "Ja netiec "Dinamo", tad Latvijā nevienam praktiski neesi vajadzīgs"

Pastāsti sīkāk, kad sāki profesionāli nodarboties ar hokeju?
Pirmoreiz uz ledus uzkāpu 4 gadu vecumā. Profesionāli un regulāri sāku trenēties no 8 gadu vecuma. Sakumā, protams, man nepatika hokeja treniņi, jo bija ļoti agri no rītiem jāceļas, lai dotos uz treniņiem, bet laikam ejot esmu pieradis un šobrīd hokeja treniņi un spēles ir mana dzīve.

Ko tik īpašu saskatīji tieši hokejā? Ir taču tik daudz citu sporta veidu...
Tas ir manu vecāku nopelns, viņi mani aizveda uz hokeja treniņu un man iepatikās. Mans tēvs spēlēja hokeju, es spēlēju un mani abi brāļi arī spēlē hokeju, hokejs ir mūsu ģimenes sporta veids. Tagad bez hokeja nevaru iedomāties savu dzīvi. 6 gadu vecumā gribēju doties uz volejbola treniņiem pie trenera Raimonda Upenieka, bet diemžēl vai par laimi nesanāca, tagad zinu, ka hokejs ir tieši mans sporta veids.

Tu esi spēlējis daudz dažādās komandās, kā ir ar vēlmi spēlēt HK „Dinamo Rīga”?
Es domāju, ka katrs Latvijas hokejists vēlētos spēlēt DR, jo tā ir spēcīgākā Latvijas valsts komanda. Spēlēt 10 000 skatītāju priekšā , kuri tevi atbalsta un dod papildus enerģiju būtu fantastiski. Ļoti daudzi Latvijas hokejisti dodas uz ārzemēm, jo Latvijā spēcīgas komandas ir maz.

Kā Tu vērtē „Dinamo Rīga” trenera Peka Rautkallio atlaišanu?
Es uzskatu, ka ir pieņemts pareizs lēmums, ja reiz mums ir tāda līmeņa komanda tad trenerim ir jābūt latvietim, jo ārzemnieki tikai domā par savu eksistenci. Trenerim būtu jādomā par Latvijas hokeja nākotni, nevis tikai par sevi, bet tās ir tikai manas domas.

Šobrīd Tu spēlē SK „Liepājas Metalurgs 2” , kāda atmosfēra valda šajā komandā?
Esmu ar visu apmierināts, puiši savā starpā ir draudzīgi. Protams, dažkārt ir konflikti, bet nekas nopietns. Toties spēlēs mēs esam viens par visiem un visi par vienu . Rīkojam dažādus komandas pasākumu, es teiktu, ka komandas biedri ir draudzīgāki un atsaucīgāki nekā Rīgas komandās.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni saistībā ar hokeju?
Godīgi sakot , ja Latvijā netiec spēlēt "Dinamo" tad nevienam praktiski neesi vajadzīgs, tāpēc jādodas sevi pierādīt ārzemēs un jākļūst par leģionāru, laiks rādīs...

Vai turpināsi veidot savu hokejista karjeru Latvijā?
Kā jau teicu, laiks radīs, bet šobrīd izskatās, ka Latvijā tomēr nepalikšu. Visticamāk, došos savas prasmes tālāk attīstīt Vācijas augstākajās līgās.

Kurš brīdis sezonas laikā Tev parasti ir visgrūtākais?
Grūtākais brīdis sezonā ir tad, ja esmu guvis traumu un pēc traumas ir ļoti grūti atgūt iepriekšējo fizisko kondīciju, tas var aizņemt vairāk nekā nedēļu laika. Kā ir teicis Aigars Cipruss: „Viegli ir pazaudēt spēli, bet grūti atgūt to”.

Kāds ir Tavs lielākais sasniegums hokejā, kurš Tevi dara lepnu?
Mans lielākais sasniegums bija tikšana uz pasaules čempionātu U-20 vecuma grupā, kurš norisinājās Kanādas pilsētā Kalgari. Man bija ļoti liels gods aizstāvēt Latvijas junioru izlasi un dziedāt Latvijas valsts himnu pēc uzvarētajām spēlēm. Pirmo reizi uz manām spēlēm nāca tik daudz skatītāju (vidēji 13 000), to es nekad neaizmirsīšu.

Interviju sagatavoja: Renāte Bistrova, Biznesa augstskolas „Turība” studente