Fadejevs: "Žolnerovičs var skriet 2:12:00 vai pat ātrāk"

Par skriešanas treniņgrupu

-Vasarā izveidoji savu skriešanas grupu. Kā jums pa šo laiku ir veicies?
-Sākumā atnāca arī cilvēki, kas gribēja skriet vairāk veselības dēļ. Daļa sevi nepārvarēja, neturpināja. Taču atnāca arī ļaudis, kas agrāk nebija sportojuši, taču sajūtot, ka mērķis, ko viņi bija sev uzstādījuši, ir sasniedzams, turpināja. Tagad paņemsim nelielu pauzi, pēc tam vairāk darbosimies zālē. Kad ieminējos, kad labprāt veidotu skriešanas grupu, nebija runa par profesionāliem atlētiem, mans pirmais vēstījums bija, ka nevēlētos strādāt ar sportistiem, kuriem mērķis ir olimpiskās spēles vai pasaules čempionāts. Man nav tik daudz laika, bet ja nav, tad arī kvalitātes tur nebūtu. Skrējēji, par kuriem runājam mēs, ir entuziasti, kuriem ir normāla ikdiena, darbs, ģimenes un tā tālāk. Viņi grib progresēt un to veiksmīgi arī dara. Ja nemaldos, tad gada beigās visi noskrēja jaunus personiskos rekordus pusmaratonā. Katram mērķi bija atšķirīgi, taču viens no maniem skrējējiem pusmaratonu noskrēju stundā un 14 minūtēs, kas vienkāršam skrējējam ir ļoti ātri.

-Cik cilvēku bija sākumā un cik liela daļa no tiem atbira?
-Sākām 12, bet tagad palikuši astoņi – seši jau ir tādi nopietni atlēti, bet vēl divi vairāk skrien savai veselībai. Tie seši skrējuši pusmaratona etapus [Skrien Latvija skriešanas seriālā], visi skrēja Valmierā, praktiski visi ziemā visi arī slēpos un, visticamāk, viņu ietekmē arī pats uzkāpšu uz slēpēm, ko neesmu darījis jau daudzus gadus. Cerams, ka Rīgas pašvaldība atvēlēs kādu vietu, iztaisīs trasi, kur tautai slēpot. Kopējā kontekstā runājot, pašvaldība mani varētu ievēlēt par direktoru uzņēmumam "Šmerļa mežs" – es piesaistītu Eiropas līdzekļus un uztaisītu apgaismotas trases, kā tas tiek darīts pasaules lielajās pilsētās. Mums ir divi fenomenāli meži, jāprot tikai izmantot. Jābeidz muļķoties ar parakstu vākšanu, jāsāk darīt normālas lietas.

-Atgriežoties pie skriešanas tēmas - ja skrējējs progresē, tad vienā brīdī viņu var nodot jau cita trenera rokās, kurš ar viņu darbosies nopietnāk?
-No tiem skrējējiem, ar kuriem strādāju, nevienam mērķis nav profesionālais sports. Viņi atnāca trenēties, jo gribēja to darīt citā kvalitātē nekā to darīja iepriekš. Milzīgu ambīciju nav nevienam. Ir viens 16 gadus vecs puisis, kurš šobrīd skrien 800, 2000 un 3000 metrus un strauji progresē. Skatīsimies kā tur viss attīstīsies, taču mans virziens nav trenēt augstas klases atlētus. Tam vajadzīgs laiks un finanses. Pagaidām tāda mērķa nav.

-Kā vispār radās ideja par treniņgrupu?
-Amerikā strādāju ar pasaules labāko sprinta grupu. Tur gan vairāk darbojos biomehānikas, terapijas virzienā, jo, ja iejauktos metodiskā ziņā un pateiktu, ka kaut kas nav pareizi, tad [treneris] Džons Smits mani izsvilpu ne tikai no stadiona, bet pat no Amerikas (smejas). Bija pacienti, kuri pēc kaut kādiem savainojumiem bija nākuši pie manis, taisījuši rehabilitāciju, un interesējās vai es nevarētu viņiem sastādīt skriešanas programmu. Amerikā masu skriešana ir ļoti populāra. Atgriežoties Latvijā man bija patīkams kultūršoks, cik daudz cilvēku uzkāpuši uz riteņiem vai skrien, cik daudz ir iespēju sportot. Man radās ideja, kāpēc, lai es nedalītos ar savu pieredzi un nepalīdzētu citiem. Arī pašam tas dod zināmus bonusus, jo grupa mani izvelk ārā divreiz nedēļā uz kārtīgiem treniņiem. Protams, ka pats joprojām skrienu un trenējos, bet kļūstu aizvien slinkāks un slinkāks (smaida).

-Pavasarī grupu plāno paplašināt?
-Iespējams, bet domāju, ka maksimālais skaits varētu būt desmit. Es tomēr skrienu līdzi, uz katru skatos, klausos un tā tālāk. Cenšos katram pievērst maksimālu uzmanību. Ja kāds vēlas skriet, viņš var pie manis vērsties, dalība treniņos ir par ļoti simbolisku samaksu.

Žolnerovičs labos rekordu nākamgad

-Laika posmā starp tavu aizbraukšanu un atgriešanos skriešanas aktivitātes tautā ir acīmredzami mainījušās?
-O jā. Turklāt mums beidzot ir labs garo distanču skrējējs [Valērijs Žolnerovičs]. Tas, kas notiek masu sportā, viennozīmīgi ir pozitīvi.

-Cik ilgi vēl noturēsies Aleksandram Prokopčukam piederošais Latvijas rekords (2:15:56)?
-Domāju, ka nākamgad tas kritīs un pašam piederošais pusmaratona rekords (1:04:43) arī tiks uzlabots. Nezinu, kādi ir [trenera] Prokopčuka un Žolneroviča plāni, bet domāju, ka pavasarī viņi vēl kaut kur maratonu skries un tad arī varētu krist Latvijas rekords. Rezultāts varētu būt ap divām stundām un 15 minūtēm. Žolnerovičs kopā ar Prokopčuku sākuši strādāt salīdzinoši nesen un skaidrs, ka Prokopčuka treniņu modelis pilnībā neder arī Valērijam. Kad viņi kārtīgi sastrādājušies, kopīgi atraduši Žolneroviča modeli. Ņemot vērā Valērija fizioloģiskos parametrus, skriešanas stilu, attieksmi, domāju, ka viņš var skriet 2:12:00, varbūt pat ātrāk. Tas, kas šobrīd, viennozīmīgi nav viņa rezultāts. Viņš var vēl daudz progresēt.

Priecāsies, ja kritīs rekordi, kas atnesīs Latvijai jaunas medaļas soļošanā

-Joprojām soļošanā turas tevis sasniegtie rezultāti. Kā vērtē situāciju šeit?
-Bēdīga, ļoti bēdīga situācija. Piemēram, 50 kilometros pēdējos gados atlēti braukuši uz sacensībām, knapi kvalificējušies, nedaudz zem četrām stundām, bet ar tādu rezultātu neko darīt. Kopumā pasaulē rezultātu tendence gan ir kritusies – ir līderi krievi, seko vēl daži, kas ar viņiem var pacīnīties un tad nāk čupiņa soļotāju ar viduvējiem rezultātiem. Bronzas medaļu olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātā var iegūt ar viduvēju rezultātu (šogad pasaules čempionātā Tegu austrālietis Džareds Talents – 3:43:36). Mūsu laikā bija četri līderi, kas savā starpā cīnījās un vēl bija kādi seši, kas tos līderus varēja noķert. Tagad ir sava veida stagnācija (pasaules rekords 50 kilometru distancē pēdējo reizi tika sasniegts 2008.gadā – 3:34:14 – Deniss Ņižegorodovs – aut.), uz tā fona mūsējie varēja tikt tuvāk līderiem...

-Mums jau soļošanā vīriešiem pieaugušo līmenī jau arī maz kas palicis, praktiski Igors Kazakevičs...
-Mans bijušais treneris Aivars Rumbenieks ir unikāls, taču nav jau vairs materiāla, ko ņemt. Tas sporta veids ir tik smags, ka ieinteresēt jaunieti skriet ziemā sešas stundas, mocīties aukstumā un salā, ja tai pat laikā var spēlēt futbolu, basketbolu vai hokeju, ir ļoti grūti. Savulaik bija ļoti plānveidīga gatavošanās, neierobežoti resursi, treniņnometnes, kuras tagad vairāk notiek simboliski...

Kā jau minēji palicis praktiski tikai vairs Kazakevičs, kurš vienīgais izpildījis normatīvu, bet mēs joprojām runājam par trim stundām un 59 minūtēm (3:59:43 – aut.). Taču viņa neatlaidība ir apsveicama – savulaik parādījās soļotājs, par kuru pirms tam maz kas zināja, nākamgad viņš brauks uz savām otrajām olimpiskajām spēlēm, labi startējis arī pasaules čempionātā. Un vēl viena būtiska un laba lieta – viņš trenē savu draudzeni [Daci Linu], kas nesen izskrēja olimpisko normatīvu. Viņiem izveidojies labs duets, gandrīz kā savulaik bija Modrim Liepiņam ar sievu Anitu. Varbūt jāizvēlas prioritātes un manā skatījumā prioritātes ir acīmredzamas.

-Pirms desmit gadiem tomēr soļošanas kustība tepat Latvijā bija krietni dzīvīgāka.
-Pasaule desmit gadu laikā ir radikāli mainījusies. Es biju viens no pasaules līderiem soļošanā, kas konkrētajam sporta veidam Latvijā ļoti daudz nozīmēja. Ja tev priekšā ir kāds piemērs, tad ir savādāk. Kaut kad jau mums kāds soļotājs parādīsies. Varbūt šāda zvaigzne jau aug, tikai mēs par viņu vēl neko nezinām. Es būšu tikai laimīgs, ja kāds labos manus rekordus un atnesīs Latvijai vēl kādu medaļu.

-Tu sacīji, ka pasaulē rezultāti palikuši viduvēji, bet Kazakevičs pavasarī teica, ka Londonā pat ar Latvijas rekordu varētu netikt sešiniekā...
-Londonā tiešām rezultāti varētu būt augsti, jo tā tomēr ir Eiropa. Taču tikpat labi var būt 35 grādu karstums, Londonas mitrums... Viss ir relatīvs. Olimpiskajās spēlēs rezultāts nav būtiskākais. Tās ir sacensības, kur augsta stresa līmenis, tāpēc rezultāts varbūt pieticīgāks. Ļoti daudz labu atlētu olimpiādē sadeg, daudz jaunu parādās... Tāpat bija ar mani 1996.gadā, kad mēs ar Aivaru Rumbenieku uz Atlantas olimpiādi tikām pēdējā brīdī. Togad es piecas reizes izstājos! Tad neko negaidot es aizbraucu uz sacensībām Zviedrijā, kur pēkšņi laboju Latvijas rekordu, sasniedzot tobrīd sesto labāko rezultātu sezonā. Uz Atlantas olimpiādi devos kā uz svētkiem, bet nosoļoju sestais.

Pēcvārda vietā

Jau intervijas noslēgumā Fadejevs atklāja vēl vairākus interesantus faktus. Aigars atzina, ka vienubrīd šogad trenējoties Austrālijā (tur Aigars šogad pabija, palīdzot iziet rehabilitāciju austrāliešu 400 metru skrējējam Džonam Stefensenam – aut.), viņam iezagusies doma atsākt soļošanu, jo kādā no treniņiem viņš uzrādījis atzīstamu rezultātu.

"Jūlijā 20 kilometrus nosoļoju stundā un 34 minūtēs, kas treniņam ir ļoti ātri, jo, kad vēl nopietni ar to nodarbojos, treniņos soļoju 1:30:00-1:32:00. Turklāt man ir liekais svars, aptuveni astoņi kilogrami, bet to distanci es viegli nosoļojumu. Padomāju – kāpēc gan ne? Bet tad es būtu egoists attiecībā pret ģimeni, jo tad nāktos braukāt pa nometnēm un tamlīdzīgi," sacīja Fadejevs. "Februārī ir Pasaules kausa pirmais posms. Kad man iezagās doma par soļošanu apsvēru nevienam neko nesakot doties uz Meksiku. Ja būtu izlēmis soļot, tad kārtīgi sagatavojoties no Meksikas varētu atbraukt ar trim stundām un 45 minūtēm."

"Tagad es daudz zinu par biomehāniku, man ir pavisam cita domāšana. Savas karjeras laikā esmu pieļāvis daudz kļūdu. Skriešanā biju pat vēl dullāks nekā soļošanā, gribēju visu uzreiz," noslēdza Aigars.

Aigara Fadejeva labākie rezultāti soļošanā un skriešanā

* - visās norādītajās soļošanas disciplīnās Fadejevam pieder Latvijas rekordi