Stojanovičs: "Neuzvarējāt ne Gibraltāru, ne Andoru - problēma nesākās ar mani!"

Izraēla ātrāka par lēni reaģējošo Latviju un asinsanalīzes - neesam gatavi spēlēt divus mačus piecās dienās

Spēle pret Poliju Rīgā, manuprāt, nebija tā sliktākā spēle salīdzinoši ar citām šajā kvalifikācijas ciklā. Kāpēc Izraēlā nomainījāt vairāk nekā pusi pamatsastāva? Zinām par Maksimenko diskvalifikāciju, taču arī bez tā sastāva izmaiņas bija iespaidīgas.
Nebija iespaidīgu izmaiņu, jo pašā sākumā pret Poliju [oktobra pirmajā spēlē] bija plāns izmantot citus spēlētājus. Slimības un citu iemeslu dēļ nevarēju pret Poliju izlikt visus tos spēlētājus, kurus biju plānojis. Otrkārt, jā, Maksimenko bija diskvalificēts, savukārt vēl daži futbolisti pēc spēles pret Poliju jutās saguruši. Runāju ar viņiem. Diemžēl šobrīd nespējam aizvadīt divas spēles trīs vai piecās dienās tādā pašā līmenī. Fiziskās formas dēļ. Tāpat izmaiņas bija saistītas ar to, ka pielietoju nedaudz citu taktisko shēmu. Svarīgākajās pozīcijās, malējie pussargi un malējie aizsargi, Izraēlā uzliku ātrākus spēlētājus, jo Izraēlai ir ne tikai divi lieliski uzbrucēji, bet arī divi ļoti, ļoti ātri malējie aizsargi. Tāpēc [mūsu attiecīgajās pozīcijās] izvēlējos pēc iespējas ātrākus un svaigākus futbolistus, lai viņi var tikt līdzi.

Šie malējie aizsargi, Jurkovskis un Savaļnieks, manuprāt, ir prasmīgi ar bumbu uzbrukumā, bet ne tik ļoti aizsardzībā. Vai jums nebija satraukuma, ka viņiem būs daudz jāspēlē aizsardzībā zem liela spiediena?
Nē, jo Savaļnieks līdzīgas funkcijas pildīja pirmajā spēlē pret Poliju Varšavā, kamēr Jurkovskis visu laiku spēlē šajā pozīcijā savā klubā. Ja runājam par malējiem aizsargiem, tā mums kopumā ir problemātiska pozīcija. Mūsu nominālie malējie aizsargi klubos daudz laika pavada malējo pussargu vai centra pussargu pozīcijās. Tāpēc izvēlēties izlasei īstos malējos aizsargus ir sarežģīts darbs. Jo mums vienkārši viņu nav. Tāpat Maksimenko, kurš klubā daudz spēlē centra aizsarga pozīcijā, izlasē piespiedu kārtā tiek izmantots kā malējais aizsargs. Tāpēc šoreiz izvēlējos spēlēt ar trim centra aizsargiem, lai nosegtu aizmuguri, jo Jurkovskis un Savaļnieks ir vairāk uzbrūkoša plāna. Taču nozīmīgākais faktors viņu izvēlē bija ātrums – viņi ir ātrāki nekā tie, kuri palika uz soliņa.

Sacījāt, ka pēc spēles pret Poliju daži spēlētāji jutās nedaudz saguruši. Mums bija divas spēles piecās dienās – jā, ir pārlidojums, taču, manuprāt, pauze starp spēlēm bija pietiekami gara. Vai tiešām situācija ir tik slikta, ka nevaram aizvadīt divas spēles piecās dienās?
Pirmkārt, šī pauze starp dubultajām spēlēm mums tiešām bija maksimālā – trīs dienas starp spēlēm [patiesībā pat četras – aut.]. Tā bija pirmā tāda reize, un es to labi zinu. Pirmā lieta, ko skatāmies, ir asinsanalīzes. Preses konferencē jau sacīju, ka asinsanalīzes rāda, ka nespējam atjaunoties tik ātri. Diemžēl. Tālāk – Izraēlā bijām izmitināti gandrīz pusotras stundas attālumā no stadiona. 30 grādu karstums. Dienu pirms spēles braucam uz treniņu stundu un 20 minūtes. Treniņš ilgst stundu un tad atkal pusotru stundu garš ceļš atpakaļ. Nākamajā dienā, spēles dienā, atkal šis pats maršruts. Pirmo reizi manā dzīvē atradāmies tik tālu no stadiona.

Vai tā bija slikta organizācija no Latvijas puses?
Vairāki faktori. Viņi mūs tā izvietoja, un mēs nevarējām atrast labāku viesnīcu. Tā ir arī Izraēlas puses organizācija, viņu loģistika. Tas pats Izraēlā notika ar maķedoniešiem un pēc spēles [Rīgā] ar viņiem runāju, un viņi bija šokēti un dusmīgi. Nezināju, ka tā var būt. Kad vēlējos treniņus organizēt tuvāk, Izraēlas puse neuztvēra manas vēlmes nopietni, jo viņiem bija kaut kādi nacionālie svētki un brīvdienas. Tāpēc mums nācās daudz braukāt. Taču tā ir tikai viena neliela lieta, kura gan ir svarīga izšķirošos brīžos. Svarīgākais ir kas cits – fiziskā ziņā mēs neesam gatavi. Patiešām. Diemžēl neesam gatavi aizvadīt divas spēles piecās dienās vienā līmenī ar to pašu sastāvu.

Vai varat iedot konkrētu piemēru par asinsanalīzēm, nesaucot uzvārdus? Lai saprastu, ko tieši tas viss nozīmē.
Visi dati ir manos ziņojumos, no galvas neatcerēšos. Ir dati par katru spēlētāju, taču tie ir personīgi dati. Nevaru tos atklāt.

Neminiet konkrētus vārdus! Ko šie testi parāda?
Tie parāda, ka nespējam atjaunoties tik ātri, kā citas komandas. Mūsu spēlētājiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai atjaunotos. Tas attiecas uz daudziem mūsu futbolistiem. Mums ir spēlētāji, kuri Virslīgā reizēm sēž uz soliņa un nespēlē ļoti regulāri, tāpat ir savainojumu problēmas, un viņi nespēj noķert spēļu ritmu. Te ir runa par futbolistu fiziskajiem rādītājiem kopumā, jo asinsanalīzes ir tikai daļa no tā.

Tātad sastāva izmaiņām bija trīs iemesli – spēlētāju fiziskais stāvoklis, braukāšana Izraēlā, kā arī manis izvēlētā taktika, kurai vajadzēja noteikta stila spēlētājus.

Kad esat bijis citās izlasēs, citos klubos, vai patiešām futbolistu fiziskā stāvokļa testi uzrādīja būtiski labākus rezultātus, nekā tie ir Latvijas futbolistiem?
Nevaru to apgalvot, jo izlasē biju pirms četriem gadiem [patiesībā jau septiņi gadi aizritējuši – aut.], un viss mainās, nevar tā salīdzināt. Taču atšķirība noteikti ir – daudzās sastāvdaļās. Šobrīd vēl gaidu pilno analīzi no mūsu medicīniskā personāla un viedokļus, ko darīt nākotnē.

Kādi varētu būt iemesli šādai situācijai? Darbs ar futbolistiem pirms sezonas, darbs visas karjeras laikā?
Daudzas lietas. Tā ir spēlētāja profesionāla pieeja futbolam klubā. Viņu uzvedība laukumā, ārpus tā, uzturs, dzērieni, uztura bagātinātāji un tā tālāk, un tā tālāk. Otra lieta ir savainojumi, kam ir liela ietekme uz mūsu komandu. Daudz savainojumu, bieža izkrišana no treniņu ritma, cita veida problēmas. Viņi nespēj noķert ritmu. Šīs visas lietas ir svarīgas – visām komandām, ne tikai izlasēm. Izlasēs jo sevišķi, jo izlašu treneri ir atkarīgi no spēlētāju paveiktā darba un attieksmes klubā.

Vai redzat, ka, piemēram, Mārcim Ošam, kurš spēlē augstā līmenī Šveicē, fiziskie rādītāji, uzturs un pārējās lietas ir augstākā līmenī, nekā kādam Virslīgas futbolistam?
Jā, protams, var redzēt starpību.

Izraēlā mums bija trīs centra aizsargi, taču lielākās problēmas radās tieši tur. Izraēla kombinēja un viegli tika cauri vidum.
Varam šo spēli analizēt daudzos veidos. Protams, jūs varat atrast daudzas lietas, kas nebija labas, un arī es varu. Problēma nebija ar trim centra aizsargiem, bet tajā, ka dažās pozīcijās esam pārāk lēni un pārāk smagnēji, kā arī nav pareizās reaģēšanas, jo Izraēlas spēlētāji ir ātrāki – arī viduszonā un flangos. Vēl neesmu pilnībā izanalizējis spēli, jo bija garš mājupceļš, taču redzēsiet, ka ielaistajos vārtos pretinieks pārsvarā uzbruka caur vidu uz flangiem, kam sekoja centrējumi soda laukumā. Viņi radīja problēmas mums tur, nogādājot bumbu no viduszonas uz flangiem, kur bija Tavata un Dasa [Izraēlas malējie aizsargi – aut.] – ļoti ātri spēlētāji, kuri rada problēmas visām komandām, ne tikai mūsējai. Viņi veica centrējumus, devās brīvajās zonās, piespēlēja uz otro zonu. Tas mums radīja lielas problēmas – ātrums, reakcija, pareizie lēmumi īstajā brīdī. Pretinieks spēlēja vienkārši, taču ļoti ātri, ar vienu diviem pieskārieniem. Brīžiem nespējām viņus vidū noķert. Tas bija izšķiroši. Ar līdzīgām problēmām saskārāmies, kad mums bija četru aizsargu līnija, piemēram, Austrijā. Bija viss tas pats! Mums jābūt tuvāk, jābūt agresīvākiem, ir ātrāk jāreaģē. Ja vien šobrīd to spējam.

Nerunājot tikai par ielaistajiem vārtiem, pirmajā puslaikā bija 3-5 epizodes, kas bija ļoti, ļoti līdzīgas – Izraēlai tālā piespēle, mūsu aizsardzības līnija reaģē ļoti lēni, un pretinieks ir viens pats ar bumbu priekšā. Skatoties TV ekrānā, šķita – tā var notikt vienu reizi, varbūt divas, taču, hei, pēc tam ir jāpierod pie tā, ir jāreaģē, un tas vairs nedrīkst atkārtoties.
Jā, taisnība. Pilnībā piekrītu. Pirms spēles mums bija analīze un runājām, ka mums ir jāapstādina pretinieku tālās piespēles. Ja viņi no dziļuma uzbrūk aizsardzības līnijai, tas būs bīstami, jo viņi ir ātri. Izraēlai ir daudz ātru spēlētāju. Un viņi patiešām veica diagonālās piespēles un no sāniem skrēja izgājienos viens pret vienu vai arī meta bumbu pāri aizsardzības līnijai. Mums bija trīs centra aizsargi, kuri labi spēlē ar galvu, taču nespējām noķert īsto brīdi. Tas pats notiek, ja spēlējam četru aizsargu līnijā, ja nereaģējam īstajā mirklī un nesajūtam, kur tiks nogādāta bumba un kura zona jānosedz. Šajā brīdī tas viss ir smagi, jo spēlējam pret ļoti labām komandām.

Kļūdas attiecībā uz Dubru un Karašausku, talantīgā Ontužāna potenciāls

Mums ir četri labi centra aizsargi Latvijas līmenim, taču vienīgais no viņiem, kurš Izraēlā nespēlēja, bija Kaspars Dubra – vienīgais Latvijas futbolists, kurš piedalās Eiropas līgas grupu turnīrā. Ja skatāmies tikai uz pārstāvētajiem klubiem un turnīriem, kuros šie centra aizsargi piedalās, tas šķiet jocīgi. Varat paskaidrot šo lēmumu?
Jā, protams. Tas, iespējams, bija sarežģītākais lēmums manā karjerā atstāt malā šādu spēlētāju. Taču tas bija tikai izvēlētās taktikas dēļ. Pirmajā nometnes dienā [pirms spēlēm pret Poliju un Izraēlu – aut.] ar aizsargiem un vārtsargiem spriedām, kura shēma mums ir parocīgākā. Vaicāju, vai varam spēlēt ar trim centra aizsargiem. Visi vienojāmies, ka mēģināsim to darīt, lai pārstātu laist tik daudz vārtus. Runāju ar Dubru, viņš parasti spēlē vidū, nevis pa labi vai pa kreisi [trīs centra aizsargu shēmā – aut.]. Taču, lai mēs būtu kompaktāki, pret Poliju pa vidu ieliku Mārci Ošu, jo viņš savā klubā spēlē šajā pozīcijā visu laiku [“Xamax” spēlē ar trim centra aizsargiem, un Ošs ir tieši vidū – aut.], viņš vada aizsardzību. Es riskēju, izdarīju šo izvēli, un es pieļāvu kļūdu. Tā ir mana atbildība – man ir jāveic izvēle, un dažreiz es kļūdos. Vēlos sacīt, ka Kaspars [Dubra] reaģēja ļoti profesionāli. Tā, kā spēlētājam ir jāreaģē, parādot respektu pret ikvienu. Spēlētājiem allaž jāreaģē šādā veidā. Visa kritika par izvēli ir man. Gribēju, kā labāk, cerēju uz lielāku kompaktumu, taču tas neizdevās.

Kādu aizsardzības līniju jūs izvēlētos tagad, ja rastos tāda iespēja?
Iespējams, spēlētu ar četru aizsargu līniju un kādu no centra aizsargiem ieliktu vidusszonā.

Daudzi bija pārsteigti, ka izsaucāt Karašausku. Jūs paskaidrojāt, ka vēlaties ar viņu klātienē aprunāties un tamlīdzīgi. Taču īstens šoks dažiem bija, ka izlaidāt viņu laukumā, nevis, piemēram, Dāvi Ikaunieku, kurš cenšas atgriezties iepriekšējā līmenī un uzņēmis labu formu Virslīgā. Karašausks mēnešiem ilgi ir bez spēļu prakses.
Varam diskutēt par ikvienu futbolistu, kurš ir laukumā un kurš nav laukumā. Iespējams, vēlēsieties prasīt arī par Ontužānu. Paskaidrošu par abiem. Jau biju skaidrojis, kāpēc viņus izsaucu, un tas nebija tikai tāpēc, lai aprunātos. Karašausks ir viens no nedaudzajiem izlasē, kuram ir tādas īpašības, kuru mums komandā trūkst. Proti, viņš var spēlēt viens pret vienu, viņš var driblēt bumbu, viņš var dot pozitīvus brīžus, kādi mums un jebkurai komandai ir nepieciešami. Pamatā gribēju pārbaudīt viņa fizisko formu un saprast, cik daudz minūšu viņš var nospēlēt. Tāpat runāju ar viņu, lai dzirdētu viņa domas par savu nākotni. Ko viņš domā, kur viņš tālāk varētu spēlēt un tā tālāk. Treniņos viņš izskatījās pozitīvi – ļoti agresīvs, ļoti motivēts. Tāpēc uzlaidu viņu laukumā pret Poliju, jo viņš bija parādījis kvalitāti. Diemžēl šajās minūtēs viņš nebija līmenī. Man jābūt godīgam, sagaidīju vairāk. Tā ir mana darba sastāvdaļa – pieņemt lēmumus. Dažreiz tie ir pareizi, dažreiz nē. Ja tu mācies no tiem, tas ir noderīgi nākotnē.

Ar Ontužānu ir sarežģītāk. Viņš ir brīdī, kurā viņam jāpieņem lēmums par nākotni. “Bayern” piedāvā viņam jaunu līgumu, un viņš domā, ko darīt, jo viņš grib spēlēt. Mēs ar viņu daudz runājam. Te ir runa par “Bayern” futbolistu – mums nav daudz tādu spēlētāju, kuri ir labā sistēmā un labā klubā. Viņš atrodas spēcīgā sistēmā. Uzaicināju viņu, lai redzētu, vai viņš ir labā formā. Gribēju redzēt viņa spējas. Jo atkal – mums nav citu iespēju pārbaudīt. Mums nav pārbaudes spēļu, mums nav treniņnometņu [ārpus oficiālo spēļu logiem – aut.], nav citu iespēju. Ironiski, ka man, lai pārbaudītu futbolistu, ir jāiespēlē viņš nopietnā profesionālā spēlē, kas ir “Euro 2020” kvalifikācija. Un nav runa tikai par šo divu spēlētāju pārbaudīšanu – tāpat tikai oficiālās spēlēs varu iemēģināt taktiskās shēmas, citus futbolistus dažādās pozīcijās un citas lietas.

Dāvis [Ikaunieks] ir nākotnes paaudzes spēlētājs, kurš ar brāli un citu jauno spēlētāju plejādi var vadīt šo komandu. Dāvis šai periodā ir daudz cīnījies – pirms līguma parakstīšanas ar RFS viņam bijis daudz problēmu, daudz savainojumu. Viņš sasniedza labu formu varbūt 14-20 dienas pirms izlases treniņnometnes. Runāju ar viņu, un viņš precīzi zina, ko sagaidu no viņa nākamajā laika periodā.

Ja vēlreiz runājam par Karašausku un Ontužānu, vai trenerim tā ir ierasta prakse vienā spēlē futbolistu laist laukumā, bet otrā spēlē atstāt ārpus pieteikuma [Karašausks spēlēja pret Poliju, palika ārpus pieteikuma Izraēlā, Ontužāns nebija pieteikumā pret Poliju, bet spēlēja Izraēlā – aut.]?
Protams, tas nav ierasti. Visi šie jautājumi ir tādi, it kā es visu darītu nepareizi. Šis nav brīdis, lai es varētu pateikt kaut ko savai aizstāvībai. Un es to nedarīšu. Cenšos būt loģisks un pēc iespējas objektīvāks. Karašausks pēc spēles pret Poliju sacīja, ka jūt sāpes un ka Izraēlā nevarēs būt pat uz rezervistu soliņa.

Un Ontužāns? Pēc spēles ar Poliju sacījāt, ka viņš nav fiziski gatavs. Labojiet, ja kļūdos.
Nē, neteicu tā. Neko neteicu par Ontužānu. Nebija neviena jautājuma par Ontužāna, atskaitot preses konferenci [pirms izlases spēlēm – aut.], kad bija vienkāršs jautājums, kāpēc esmu viņu izsaucis. Toreiz paskaidroju, citu jautājumu nebija. Ceru, ka Danielam ir gaiša nākotne, tāpat kā vēl dažiem izlasē. Man kā trenerim un federācijai ir jāpasargā viņš, cik daudz vien iespējams. Ir jāievirza viņi pareizā virzienā un jācenšas viņus nepazaudēt. Man strādājot Slovēnijas izlasē, jau bija gadījumi, kad zaudējām futbolistus, kuri spēlē Vācijā un kuri pēc tam vairs nevēlas pārstāvēt Slovēniju. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Tas nenozīmē, ka Ontužānam tagad ir priekšrocības pār citiem izlasē. Protams, nav. Taču viņš parādīja tādas prasmes treniņos, ka pat šajā situācijā ir labi, ja viņš atrodas izlases tuvumā. Piecas minūtes, uz soliņa vai ārpus pieteikuma, taču [ir vērtīgi] redzēt viņu laukumā treniņos un to, kā viņš reaģē pret Dubru un citiem vairāk pieredzējušiem futbolistiem. Vai viņš ir pozitīvs pret viņiem laukumā un ārpus tā.

Ir fani, kuri, zinot, ka Ontužāns atrodas “Bayern” un ASV spēlēja ar slaveniem futbolistiem, domā, ka viņš būs mūsu futbola lielā zvaigzne. Redzot viņu treniņnometnē, vai saskatāt lielu potenciālu?
Par agru spriest. Vēl ir daudz lietu, kas var aiziet pareizā virzienā un pretēji. Taču neapšaubāmi, ka šajā brīdī, ja jau Gvardiola kā treneris vairākas reizes viņu piesaistīja galvenās komandas treniņiem, kad Ontužāns bija vēl jaunāks, ja Kovāčs viņu ņem līdzi tūrē uz ASV un izlaiž galvenās komandas pamatsastāvā, tad viņam ir īpašības, kas ļauj spēlēt labā līmenī. Mums ir jāseko viņam, jāmēģina viņam palīdzēt ar pieredzi. Kā minēju, nedrīkstam viņu pazaudēt. Viņš ir profesionāls un treniņos atsevišķos brīžos var sajust starpību, kas noteikti var palīdzēt Latvijas izlasei nākotnē.

Kas Ontužānam šobrīd ir svarīgākais – nobriest, veselība?
Pirmkārt, viņam jāadaptē savs ķermenis jaunajiem apstākļiem profesionālajā futbolā. Pēdējā laikā viņš pārāk bieži ir savainots, tāpēc viņam vajag preventīvi sagatavot savu ķermeni, lai izvairītos no traumām. Ķermenis ir kā instruments, kā automašīna – jādara viss, lai izvairītos no šādiem savainojumiem. Sevišķi tagad, kad jāieiet pieaugušo futbolā, kur divcīņas ir asākas, treniņi ir smagāki, un viss ir citā līmenī.

Kāpēc Vladislavs Gutkovskis, nevis Roberts Uldriķis?

Tālāk provokatīvs jautājums. Mums ir Gutkovskis, kurš spēlē Polijas pēc spēka otrajā līgā, un mums ir Uldriķis, kurš spēlē Šveices augstākajā līgā. Ja paskatāmies uz nospēlētajām minūtēm šajā kvalifikācijas ciklā, tad Gutkovskim ir 610 minūtes, Uldriķim ir 85 minūtes. Tā ir būtiska starpība. Paskaidrojiet, lūdzu, šo izvēli, jo viņi tomēr spēlē dažādos turnīros un Uldriķim izdodas parādīt Šveicē pozitīvu sniegumu, turklāt viņš ir jauns.
Tas ir komplekss jautājums. Protams, Uldriķis ir viens no šīs komandas nākotnes spēlētājiem. Esmu priecīgs, jo pēdējā laikā viņš ir sācis spēlēt un gūt vārtus [Šveicē]. Pēdējā laikā viņš ir guvis divus vārtus, turklāt tieši pirms izlases treniņnometnes. Tomēr viņš nebija tik labā pozīcijā pirms kvalifikācijas cikla sākuma – noskatījos gandrīz visas viņa spēles, gatavojoties atlases ciklam. Viņi ir dažāda stila futbolisti! Uldriķis ir totāli soda laukuma spēlētājs, un viņš ir labs, kad komanda nepārtraukti uzbrūk un viņam ir palīdzība no aizmugures.

Savukārt Gutkovskis daudz lielākā mērā strādā komandas labā, viņš ir izteiktāks palīgs aizsardzībā, šai ziņā viņš paveic lielāku darba apjomu. Tāpēc daudz biežāk izvēlos viņu, sevišķi, ja spēlējam pret spēcīgākām komandām. Gutkovskis spēj daudz vairāk skriet, daudz vairāk lēkt, sist ar galvu un darīt citas lietas. Tāpēc tāda izvēle. Ja godīgi, Gutkovskis gandrīz katru reizi paveic 100%, un viņš, iespējams, ir to spēlētāju grupā, kas mani nevienā brīdī nepievīla.

No citas puses, ar Uldriķi daudz runājam. Tāpat vienreiz esmu runājis ar viņa tēvu [Askoldu]. Ar Robertu esmu runājis trīs vai četras reizes, lai ievirzītu viņu pareizajā virzienā, lai palīdzētu viņam, lai iedrošinātu, ka tā ir tikai šī brīža situācija, kuru viņš viegli var mainīt. Viņam tika dota iespēja trīs reizes – ne tik daudz minūšu [Uldriķis martā divās spēlēs aizvadīja attiecīgi 11 un 20 minūtes, septembrī Austrijā astoņas minūtes, kā arī pirmo puslaiku Rīgā pret Ziemeļmaķedoniju – aut.], taču viņš joprojām ir jauns, viņam priekšā ir nākotne. Tāpat – kāpēc gan, lai nākotnē nevarētu spēlēt ar diviem uzbrucējiem?

Piekrītu jums, ka Gutkovskis ir labs aizsardzības darba apjomā, taču, piemēram, noskatījos “Sion” spēli pret “Young Boys”, kas ir Šveices čempione. “Young Boys” šai mačā bija vēl uzbrūkošāka nekā dažas mūsu grupas izlases pret Latviju, tomēr Uldriķim tā bija viena no labākajām spēlēm, jo viņš prata saglabāt bumbu pēc vārtsarga piespēlēm, spēja iesākt uzbrukumus, palīdzēja pāriet no aizsardzības uzbrukumā.
Jā, bet, kad viņi zaudē bumbu, ir tieši pretēji - Sionā viņam ir daudz lielāks atbalsts nekā šeit izlasē. Tur viņam neapšaubāmi ir vieglāk. Nezinu, kāpēc ir tik daudz jautājumu par Uldriķi, jo izlasē ir arī citi puiši, kuri var uzdot tādus pašus jautājumus. Viņi arī spēlē un gūst vārtus.

Bet vai tādā līmenī?
Nē, protams, ne tādā līmenī. Taču, kā jau teicu, ja tagad liktu sastāvā katru, kurš ir sācis spēlēt [klubā] un aizvadījis divas trīs spēles, tad… man būtu grūti izvēlēties. Man no futbolistiem vajadzīga stabilitāte. Mēs, protams, varam diskutēt par jebko, un mūsu viedokļi var atšķirties. Šobrīd šajā spēlētāju sastāvā pret šiem pretiniekiem mūsu grupā uzskatu, ka Uldriķis var palīdzēt, taču Gutkovskis var palīdzēt vairāk.

Taču uz to var paskatīties citādi. Latvija zaudē visas spēles, mēs nevaram ne kvalificēties, ne izkļūt no pēdējās vietas. Teicāt, ka Uldriķis ir viens no izlases nākotnes spēlētājiem – tad kāpēc neiedot viņam spēļu praksi, neiedot divas trīs spēles. Labi, varbūt atkal zaudēsim un, kā teicāt, varbūt viņš palīdzēs mazāk nekā Gutkovskis, taču var iedot spēļu praksi nākotnes vārdā.
Tad iedodiet man iemeslu, kāpēc malā jāatstāj Gutkovskis!

Varbūt Gutkovskim tad būs piecas vai sešas no astoņām spēlēm, kas arī ir ļoti labi.
Mums vēl ir divas spēles [šajā atlases ciklā].

Labi. Šobrīd Gutkovskis ir izlases līderis pēc nospēlētajām minūtēm.
Lūdzu, neesiet negodīgs pret Gutkovski! Jo viņš katru reizi dara visu, ko spēj, un viņš to dara ļoti labi. Tāpēc nav godīgi vērsties pret viņu. Kā jau minēju, mums vēl atlikušas divas spēles. Varbūt Uldriķim tiks dota iespēja, varbūt Dāvim Ikauniekam būs iespēja. Man ir jāizdara izvēles, un vienmēr kāds būs neapmierināts. Tas ir loģiski, tā ir daļa no mūsu darba. Esmu priecīgs par Uldriķi, esmu priecīgs, ka viņš sācis spēlēt Šveicē. Ceru, viņš tādā garā turpinās, un ka izlase no tā tikai iegūs.

Kāpēc nedevāt iespēju Uldriķim spēlēt U-21 izlasē [paralēli Latvijas izlases mačiem, kuros Roberts palika uz rezervistu soliņa, U-21 izlase spēlēja pret Igauniju un Bulgāriju – aut.].
Jo viņš man ir vajadzīgs galvenajā izlasē. Protams, jūs tagad sacīsiet, ja viņš ir vajadzīgs, tad kāpēc neuzlaidu laukumā. Varam šīs lappuses pāršķirt un pāršķirt no jauna. Viņš ir lielās izlases spēlētājs. Un viņam ir jājūtas lepnam par atrašanos šeit. Un jāgaida sava iespēja un jāizmanto tā. Ja paskatīsieties uz statistiku spēlē pret Ziemeļmaķedoniju, kurā viņš piedalījās, tad varbūt neuzdosiet man šos jautājumus. Taču viņš ir viens no spēlētājiem, kuram novēlu to labāko un ceru, ka viņš šādi turpinās.

Katru reizi daudz runāju ar LFF sporta direktoru un U-21 izlases treneri Kazakeviča kungu par visiem jaunajiem spēlētājiem. Kad redzēsim, ka Ontužānam vai Uldriķim ir vērts palīdzēt U-21 izlasei, ka ir īstais brīdis un nolemsim, ka tā ir laba lieta visiem, tad rīkosimies tā. Līdz šim tāda lēmuma nav bijis. Taču komunicējam nepārtraukti – gan par Uldriķi, gan citiem.

Un arī otrā virzienā – kurš var atnākt no U-21 uz lielo izlasi. Un mēs kopā veidojam plānu, kā attiekties pret jaunajiem futbolistiem, kā viņus apmācīt un kad izvēlēties pareizo brīdi, lai izsauktu. Es neesmu visgudrākais, visgaišākais treneris, neesmu vislabākais treneris, taču man ir zināma pieredze, sevišķi darbā ar jaunajiem spēlētājiem. Dažādās komandās esmu licis sastāvā daudzus jaunos puišus, kuri šobrīd spēlē “Top5” līgās. Man ir sava izpratne, kad ir īstais brīdis, kuru ikviens ļoti gaida – spēlētāju tēvi, ģimenes, treneri. Ļoti gaida, kad spēlēs U-21, U-19, U-15 izlasē. Tas ir loģiski, es viņus saprotu. Taču ielikt sastāvā pareizajā brīdī tā, lai viņi pēc tam noturētos komandā, nevis izlidotu uzreiz ārā, ir lielākā māksla jebkuram trenerim. Tam jābūt menedžmentam, tam jābūt lēmumam, ne tikai trenēšanai. Lēmumam jāatbilst federācijas filozofijai – kad ielikt, kā ielikt, kā mainīt spēlētāju paaudzi.

Stojanovičs un Askolds Uldriķis

Pabeidzot Uldriķa tēmu, vēlētos pavaicāt par viņa tēvu Askoldu. Viņš ir bijis futbola žurnālists, ir strādājis “Skonto” kā sporta direktors un ir divu futbolistu tēvs. Nezinu, vai esat lasījis, bet viņš savā “Facebook” lapā smagi kritizē jūs. Viņš regulāri apšauba jūsu profesionalitāti, jūsu lēmumus – protams, ieskaitot jūsu lēmumus par viņa dēlu, taču ne tikai. Varat pakomentēt?
Pats personīgi neesmu lasījis, taču man ir sniegta informācija par to, ko viņš uzrakstīja savā “Facebook” lapā. Alberts Einšteins reiz teica: “Divas lietas ir bezgalīgas - Visums un cilvēku stulbums. Tomēr neesmu pārliecināts par Visumu.” Esmu publiska persona, tāpēc man ir jāpieņem daudzas lietas. Taču tas nenozīmē, ka esmu publiskā tualete! Tas nenozīmē, ka ikviens var teikt, ko grib. Futbola trenera darbs ir specifisks un mums ir jāsaskaras ar regulāru kritiku, un tā ir daļa no mūsu darba. Un man nav nekas pret to – kritika, darba apspriešana ir daļa no šīs profesijas. Taču, ja kāds aizskar manu godu, manu lepnumu, manu ģimeni un manu seju, es reaģēšu. Un es neizrādīšu nekādu žēlastību, jo tie ir smagi vārdi. Patiešām ļoti smagi vārdi. Un apsūdzēšana [lasīt A.Uldriķa ieraksta pēdējo teikumu… - aut.]. Ja tu kādu apsūdzi, tev jābūt spēcīgiem pierādījumiem. Manā dzīvē, ne profesionālajā darbā, ne privāti, nav bijis nevienas pašas epizodes, lai kāds varētu rādīt ar pirkstu manā virzienā. Tas bija ļoti, ļoti, ļoti zemiski. Es reaģēšu tā, kā man ir jāreaģē. Esmu veicis dažus zvanus augstākās institūcijās nekā federācija – man sevi ir jāaizstāv. Par kritiku varam runāt visu laiku, viņš drīkst rakstīt, ko vēlas, taču, tiklīdz viņš sāk pielietot šos bīstamos paņēmienus, ļoti bīstamus manai šī brīža un nākotnes karjerai, tā jau ir cita lieta.

Neskaitot jūsu reakciju šajā intervijā, vai apsverat iespēju rīkoties tiesiskā ceļā?
Darīšu to, kas man ir jādara, lai pasargātu sevi un savu ģimeni, jo tas ir ne tikai tiešs uzbrukums, bet arī netiešs – manam tēvam un mātei, jo viņi ir mani uzaudzinājuši. Un es zinu, kā viņi mani ir uzaudzinājuši. Un es zinu, kas es esmu ārpus futbola laukuma un kas es esmu laukumā. Neviens nevar pateikt, ka neesmu profesionāls un ka daru kaut kādas citas lietas. Varam runāt par maniem lēmumiem, par spēlēm, par taktiku. Jebkurā laikā! Bet citas lietas – tās ir bīstamas tēmas.

Vai atskaitot Askoldu Uldriķi, vēl kāds ir tamlīdzīgi rīkojies pret jums?
Manā valstī par tādiem cilvēkiem kā Roberta tēvs mēdz teikt – nav nozīmes, ko viņš saka, ir nozīme tam, kurš to saka. Ja nekļūdos, viņš spēlē kārtis?

Pokeru.
Pokeru. Visu nakti. Perfekti. Tas arī viss. Man nav citas negatīvas pieredzes, viss pārējais piederas pie lietas – kritika, komentāri. Taču šis [A.Uldriķa rakstītais – aut.] ir ļoti smagi un zemiski. Tā ir pilnīgi cita lieta.

Varat apliecināt, ka viss šis neietekmēs negatīvi Roberta nākotni izlasē?
Protams. Esmu arī runājis ar Robertu pēc tam, kad uzzināju [par A.Uldriķa rakstīto – aut.] un biju ļoti dusmīgs. Taču runāju ar Robertu un viņam ar to nav nekāda sakara. Miljons procentu, ka viņu tas neietekmēs un viņš, iespējams, spēlēs [izlasē]. Neesmu no cilvēkiem, kurš šādā veidā revanšēsies. Tomēr nepārprotami Robertam savā dzīvē ir jāpieņem lēmumi, kā viņš turpinās savu karjeru. Viņam šie lēmumi jāpieņem, nevis kādam citam.

Vai Latvija nu jau ir vājāka nekā Lihtenšteina, Andora un Gibraltārs?

Šodien nevēlējos runāt par globālām lietām, jo vairākkārt par to esam jau diskutējuši preses konferencēs, tomēr viens jautājums arī par šo tēmu. Astoņas spēles ir nospēlētas, visas ir zaudētas. Ja paskatāmies uz visām kvalifikācijas cikla grupām, visām komandām, mums ir otri sliktākie rādītāji aiz Sanmarīno starp visām izlasēm. Saprotams, ka grupas ir dažādas, bet šādi tas izskatās. Un es domāju, ka mēs neesam vājāki nekā Lihtenšteina, Gibraltārs.
Arī es tā domāju. Mēs neesam vājāki nekā šīs komandas. Es pilnībā piekrītu. Tas izskatās slikti. Es nejūtos labi, kad paskatos [uz tabulām]. Ticiet man… Man ir jāatbild uz jautājumiem šeit, man ir jāatbild uz jautājumiem Slovēnijā, Serbijā, Bulgārijā. Nepārtraukti. Par mūsu rezultātiem.

Taču mēģināsim būt nedaudz objektīvi! Mūsu grupā nav nevienas komandas, kas spēlētu Nāciju līgas D līgā. Piemēram, Gibraltāram grupā ir Gruzija, kas iepriekšējā gadā bija D grupā, Lihtenšteinai grupā ir Armēnija un arī citām komandām grupā ir vismaz viena pretiniece, kas, iespējams, ir tāda paša līmeņa. Mums šajā grupā tādu pretinieču nav [taisnības labad jāatzīmē, ka arī Ziemeļmaķedonija iepriekšējā gadā piedalījās Nāciju līgas D grupā – aut.]. Tāpat kvalifikācijā ir grupas, kurās atrodas piecas komandas, kamēr mums ir sešas – tātad mums ir vairāk spēļu un loģiski, ka pret spēcīgajām komandām, kas ir mūsu grupā, ielaižam vairāk. Mūsu grupa ir ļoti, ļoti smaga, tajā visas komandas, izņemot Poliju, kalkulē un lolo cerības par otrās vietas izraušanu. Visas komandas, ieskaitot Izraēlu [kura ieņem pirmspēdējo vietu – aut.]. Mums būtu labāk, ja grupā būtu divas spēcīgas komandas kā, piemēram, Itālija un Nīderlande, kā arī dažas komandas, kas ir aptuveni vienādā/zemākā līmenī. Mūsu grupā šīs komandas ir spēcīgākas nekā mēs, kas nenozīmē, ka nevaram spēlēt labāk un iegūt dažus punktus.

Kāpēc tas nav izdevies, varam analizēt dažādos veidos. Tā ir objektīvā aina. Citas komandas ātri progresē. Piemēram, tā pati Izraēla pēdējos piecos gados ir augusi ļoti strauji. Viņiem ir austriešu treneris [Hercogs] un austriešu sporta direktors. Piemēram, viņiem ir galvenā trenera asistents, vārtsargu treneris, fiziskās sagatavotības treneris, psihologs, analītiķis, fizioterapeits, sporta terapeits un trīs ekipējuma cilvēki. Polijas delegācija Rīgā ieradās ar 25 cilvēkiem. Visi progresē.

Ja jūs mēģināt likt priekšā statistiku, kura gan ne vienmēr rāda patiesību, jūs varat palūkoties uz savām spēlēm pēdējos divos trīs gados pret Andoru, Gibraltāru, Fēru salām. Tad jūs redzēsiet, ka problēma nesākās šeit. Tas sākās agrāk. Un tagad esam grupā, kura ir ļoti, ļoti sarežģīta. Ja nevarējām sasniegt rezultātu tādās spēlēs [Nāciju līgas D grupā], tad laikam jau objektīvi, ka nevaram acumirklī sagaidīt, ka būs rezultāts pret šādām komandām [EČ kvalifikācijā]. Es no mūsu snieguma laukumā sagaidīju vairāk – ne punktu, bet snieguma ziņā. Arī tam ir savi objektīvi iemesli, tai skaitā kļūdas – manas, citu, un tas veido bildi. Paskatīsimies patiesībai acīs un būsim pēc iespējas objektīvāki un reālāki.

Bet vai sliktākais nav mūsu ielaisto vārtu daudzums, kas arī ir otrs lielākais rādītājs aiz Sanmarīno? Jā, iepriekš Andoru neuzveicām, bet vismaz mēģinājām to uzveikt un bijām kaut cik uzbrūkoši, tomēr Andora šajā ciklā aizsardzībā spēlē cieši un ielaiž daudz mazāk vārtu nekā mēs [16 pret 27 pie vienāda spēļu skaita – aut.].
Jā…

Vai tas ir saistīts ar spēles stilu un to, ka mēs mēģinām spēlēt futbolu?
Es mēģinu spēlēt futbolu. Es mēģinu spēlēt futbolu. Mēs varētu sēdēt aizsardzībā, taču mans stils ir spēlēt futbolu un mēģināt gūt vārtus. Tas dos efektu nākotnē. Šobrīd ir smagi. Mēs ielaižam vārtus, mēs ielaižam agrus vārtus. Varbūt reizēm spēlējām pārāk atklātu futbolu, taču, ja tu nespēlēsi futbolu, ko vari sagaidīt nākotnē? Konstanti atrasties aizsardzībā katru spēli… Mums ir uzbrūkoši spēlētāji, mums ir! Dodam iespēju Jānim Ikauniekam būt savā labākajā līmenī! Ļaujam Ķiguram, Toberam, Uldriķim spēlēt – nosaucu ātrumā futbolistus, kuriem piemīt uzbrūkošs futbola stils. Tāpat Ontužāns. Iedrošinām viņus, palīdzam viņiem spēlēt futbolu! Nākotnei tas ir noderīgi. Varētu, protams, sēdēt aizsardzībā un varbūt iekrāt punktus, taču nepārtraukti aizsargāties nav manā stilā.

Vai Latvijas izlasē ir futbolisti, kuri baidās iziet laukumā?

Vai izlases iekšienē attiecības ir apmierinošā līmenī? Preses konferencēs jūs reizēm minat, ka ir vēl kaut kādas lietas, par kurām nevēlaties runāt. Nevēlos tirdīt par privātām lietām, bet tieši futbola darba ziņā.
Protams, ir daudzas lietas, kuras es gribētu redzēt citādi, kuras gribētu pacelt augstākā līmenī, kas skar arī futbolistu attieksmi un profesionalitāti. Piemēram, mēdz gadīties, ka pēdējā dienā viņi pavēsta, ka ir savainoti. Vai paziņo, ka nevar spēlēt. Gribu redzēt lielāku profesionalitāti, nevis, to, ka vakarā, kad jau esmu izziņojis sākumsastāvu nākamās dienas spēlei, man pavēsta, ka nevarēs spēlēt! Vai pirms Polijas spēles, kad bija grūta diena, spēlētājs [Jurkovskis – aut.] pienāk pie manis piecas stundas pirms spēles un pasaka, ka vēlas doties mājās, lai būtu ar ģimeni, jo viņam ir privātas lietas. Tās pašas dienas rītā mana izlases asistenta māte nomira, bet viņš izvēlējās palikt ar komandu. Tādos brīžos izjūtu mulsumu. Asistents, kurš ir no Bulgārijas, ceļoja no Telavivas uz šejieni, nevis mājās uz Bulgāriju, kas no Izraēlas atrodas ievērojami tuvāk. Tā vietā viņš dodas uz Latviju, lai būtu man līdzās un tikai vakar viņš devās mājup.

Šādi, lūk, jautājumi un ir vēl citas tēmas, kas skar infrastruktūru. Ja vēlamies palikt Rīgā, lai treniņi notiktu tuvāk, neviens mums nevēlas iedot laukumu. Tāpēc mums jādodas uz Jūrmalu un katru dienu pusstundu jābrauc uz treniņu, tādējādi ir gandrīz neiespējami aizvadīt divus treniņus dienā, jo tad būtu jāpavada divas stundas autobusā. Gribētos, lai šīs it kā vienkāršās lietas būtu sakārtotākas. Tāpat savstarpējā komunikācija ar spēlētājiem. Redzu, ka pēdējā nometnē viņi ir sākuši saprast, es bieži veicu motivējošās uzrunas, rādu atsevišķas dokumentālās filmas. Lēnām viņi sāk reaģēt tā, kā būtu jābūt šajā līmenī.

Vai ir iespējams izvēlēties, teiksim, 8-10 futbolistus, kuriem uzticaties, kuru spējām ticat, kuri būtu komandas līderi, nevis nepārtraukti mainīt sastāvu? Šajās astoņās spēlēs Latvijas izlasei ir bijuši 27 dažādi pamatsastāva futbolisti, kas ir ļoti liels skaitlis.
[Māj ar galvu – aut.] Ticiet man, ka es būtu vairāk nekā apmierināts, ja varētu pēc iespējas ātrāk to [iespēlēt kodolu – aut.] izdarīt. Būt atbrīvots, nevis katru reizi mainīt spēlētājus iepriekš minēto iemeslu dēļ. Pirms septembra spēlēm divus mēnešus gatavoju sastāva izvēli, bet pēdējās nakts laikā zaudēju četrus futbolistus. Vienas nakts! Ko darīt? Man jāmaina spēlētāji, jāizvēlas citi. Tagad oktobrī nebija gluži tāpat, taču līdzīga situācija – savainojumi, personīgās problēmas, nogurums, nezinu, kas vēl.

Varbūt bailes?
Tas var būt! Var būt. Arī par to es domāju. Kā jūs teicāt, tagad ir brīdis, kad būtu jāizvēlas, nevis jāmaina. Jādod iespēja vienam sastāvam, nevis nepārtraukti jāmaina spēlētāji. Ar šīm maiņām es padaru sevi par smieklīgu, jūs, kuri no malas vērtē, iespējams, domājat, ka “šis treneris ir traks, viņš nepārtraukti visu sastāvu maina”. Nē, tas nav tā, kā izskatās. Spēlētājiem ir daudz iemeslu, lai viņi nevarētu vai nevēlētos spēlēt.

Vai pēc Gorkša krišanas kritīs arī Stojanovičs?

Noslēgumā par jūsu nākotni. Kā zināt, vakar [saruna notika 18. oktobrī – aut.] Gorkšs tika “izmests” no amata. Kā tagad vērtējat savas izredzes nostrādāt visus līgumā paredzētos trīs gadus? Vai tās ir samazinājušās?
Tagad tas ir hipotētisks jautājums un arī mana atbilde būs hipotētiska. Nezinu, kā būs. Vakar saņēmu informāciju [par Gorkša izbalsošanu], neesmu runājis ne ar vienu un nezinu, kāds ir nākotnes plāns un kā būs. Man jābūt profesionālim, jādara savs darbs šeit, cik vien spēju un cik ilgi vien spēju. Redzēsim, kādi būs federācijas nākamie lēmumi. Pieļauju, ka būs kaut kādas tikšanās. Tad arī redzēsim, kāda ir nākotnes filozofija, tai skaitā attiecībā uz mani.

Zinām, ka Latvijas izlasei ir grūti laiki, slikti futbolisti un tā tālāk, taču šajā kongresā vairāki biedri regulāri bakstīja Gorkšu tieši par izlases vājo sniegumu. Iespējams, arī tas nenāca par labu Kaspara cīņā par amata saglabāšanu un viņam pietrūka tikai trīs balsu. Vai izjūtat, ka pievīlāt Gorkšu, dzirdot, ko saka LFF biedri?
Visvieglākais veids, kā uzbrukt man, prezidentam, ģenerālsekretāram, ir norādīt uz [izlases] rezultātiem. Vai jūtos tā, it kā būtu pievīlis Kasparu? Nē, nejūtos. Nedabūju rezultātus un sniegumu, kādu pats vēlējos redzēt un varbūt arī LFF prezidents, taču noteikti atdevu visus savus spēkus. Man bija maksimālā attieksme un centos būt tik profesionāls, cik vien varēju. Bakstīt rezultātu dēļ ir vieglākais un loģiskākais ceļš. Protams. Tas ir spēcīgs arguments. Taču, ja esam reāli, tad varam redzēt arī bildes otru pusi. Es nepievīlu prezidentu, jo paliku šeit brīdī, kad man bija iespēja doties prom. Jūlijā. Jo esmu lojāls pret federāciju un cilvēkiem, kuri uzaicināja mani šeit. Nepievīlu prezidentu arī pēc septembra spēlēm, kad mums ar viņu bija atklāta, tieša saruna. Tai skaitā par manu nākotni. Un es uzņēmos savu daļu atbildības. Kopumā nevienu nepievīlu.

Kas notika jūlijā? Vai jums bija piedāvājumi?
Jā, man bija.

No kāda kluba?
Jā, un vēl no vienas izlases.

Eiropā?
Abas komandas ārpus Eiropas. Es nepieņēmu šos piedāvājumus, es pat neapsvēru tādu iespēju. Lai gan man bija iespēja doties turp. Un es zināju, ka šeit klāsies grūti, zināju, ka šeit vajadzīgs laiks, lai uzbūvētu jaunu komandu, jaunu filozofiju un iepludinātu svaigas asinis šajā komandā. Tas nenotiek nakts laikā. Ja vēlies bērniņu, ir jāgaida vismaz deviņi mēneši. Mums šeit tagad ir jauns bērniņš. Ja vēlies iestādīt rozi vai koku, tas neizaug dienas laikā. Ir vajadzīgs laiks, tas ir dabiski. Mums nav tik spēcīgi pamati, lai paveiktu to acumirklī. Kā jau teicu, es apzinos savas atbildības daļu, es zinu, ka ir jābūt labāk. Es noteikti sagaidīju vairāk. Nedomājiet, ka es nejūtos slikti! Es jūtos ļoti, ļoti slikti. Taču es to uztveru arī kā lielu izaicinājumu savā dzīvē. Izaicinājums paveikt kaut ko vietā, kur neesmu pirmo reizi. Pieņemšu jebkuru jaunā prezidenta, jaunās vadības vai valdes lēmumu. Tā ir daļa no profesijas. Pieņemšu jebkuru lēmumu.

Hipotētiski: ja jaunā vadība nāks pie jums un sacīs, ka nevēlas turpināt sadarbību, kāda būs jūsu reakcija un kas notiks ar kompensāciju?
Apsēdīsimies un atradīsim risinājumu. Es neesmu baigi stingrais šajā ziņā. Ja redzēšu, ka kāds vēlas manu aiziešanu vai kādam būs labāks risinājums, tad apsēdīsimies un atradīsim izeju no situācijas.

Taču jūs savas pozīcijas aizstāvēsiet?
Kā jau teicu, apsēdīsimies un tad mums būs daudz lietu, par kurām diskutēt. Noteikti atradīsim risinājumu, ja būs tāda saruna.

Un otrādi – ja jaunā vadība gribēs, lai jūs turpināt darbu, jūs ar lielāko prieku to darīsiet, lai gan Gorkšs ir prom?
Atradīsim risinājumu. Ja mums būs vienāds redzējums… Man un visu citu Latvijas izlašu treneriem ir vienāds nākotnes redzējums. Īpaši ar U-21 izlases treneri un LFF sporta direktoru. Mēs radām programmas, dodam risinājumus. Tagad vienkārši vajadzīgs laiks, lai to visu realizētu, pareizi ievirzītu un gūtu no tā labumu nākamgad un sekojošajos gados. Ja atceraties, kad ierados, teicu, ka šis gads būs ļoti grūts. Ikvienu punktu būs ļoti sarežģīti izcīnīt. Maksimālo rezultātu varam sagaidīt manā trešajā gadā, bet dažus ieguvumus un virzību pareizajā virzienā varētu redzēt nākamgad, kad sacentīsimies ar komandām mūsu līmenī, kurā šobrīd atrodamies. Mums būs daudz laika, lai sagatavotos septembrim [Nāciju līgas D grupai – aut.]. Pirms tam, ja tas iespējams, februārī doties kādā treniņnometnē, martā ir UEFA izlašu logs pārbaudes spēlēm vai vismaz vienai pārbaudes spēlei, vasarā ir Baltijas kauss. Mums ir daudz laika, lai sagatavotos septembrim, ieskaitot jaunu futbolistu iekļaušanu. Tagad tas bija ļoti grūti – ierados mēnesi pirms tam, kad mums uzreiz bija īstās spēles pret spēcīgiem pretiniekiem. Tagad man būs daudz vairāk laika, ieskaitot jaunu futbolistu iekļaušanu. Man viss jāizpēta. Jebkurā gadījumā tagad [attiecībā uz 2020. gadu – aut.] tas būtu pavisam cits starta punkts.