Reišulis iejuties pasaules čempionātā un ceļ augšup Latvijas motokrosu

Sezonas noslēgumā 18 gadus vecais Reišulis kļuva par Latvijas izlases līderi Nāciju motokrosā. Vislielākajā mērā pateicoties viņa sniegumam, Latvija izcīnīja 10. vietu, kas ir otrais visu laiku augstākais panākums 30 gadu laikā. Piedāvajam Dāvida Ernštreita "Sporta studijas" interviju ar Kārli Albertu Reišuli.

Sezonu sākt Eiropas čempionātā, pēc tam Latvijā nostartēt savās mājās, pēc tam nolikt eksāmenus, saņemt uzaicinājumu uz lielo komandu – liekas, ka šis gads tev ir salicies tā, ka labāk nevarētu vēlēties?

- Jā, es iepriekš par to nebiju iedomājies, līdz ieminējies, bet viss salikās tā, kā vajag. Tieši sanāca izpildīt visus skolas darbus, kā arī tikt uz pasaules čempionāta komandu. Baigi nevaru sūdzēties.

Izcīnīji Ķegumā 2. vietu, nākamajā dienā liki vēl eksāmenu ģimnāzijā, matemātiku, ja? Un pēc tam jau prom pa visu pasauli...

- Jā, tas viss notika trīs dienu laikā. Ķegums, skola, un tad jau es biju prom pie komandas.

Uz izlaidumu paspēji?

- Jā, tieši iekrita, ka pauze bija.

18, 19 un 20 – vai tu zini, ko šie skaitļi nozīmē, ja runājam par Nāciju motokrosu?

- Mūsu komandas braucēju vecumu.

Tas nav viens trakums? Kā jūs tajā kompānijā jutāties? Kā zaļknābji – tā drīkst teikt, neapvainosies?

- Jā, bija tāda sajūta. Man patika, ka vismaz mums tāda kopīga sajūta komandas vidienē.

Uz viena viļņa?

- Jā, visi ar vienu domu gājienu.

Tu biji jaunākais no visiem trim. Savos 18 gados piedzīvoji trešo Nāciju motokrosu pēc kārtas. Kā tu esi mainījies?

- Nezinu, varbūt kopš pirmās reizes esmu kļuvis mazliet garāks, varbūt ir vairāk pieredzes. Citādi esmu tāds pats.

Tu esi augumā garāks?

- Jā, mazliet paaugos. Vismaz tāda sajūta ir.

Ko tas maina tavā gadījumā motokrosā?

- Neko īsti.

Izšķirošajā sacensību dienā tev sanāca trīs pilni braucieni. Ierastā formātā jūs tagad pasaules čempionātā braucat divus braucienus dienā. Ko tas tev prasīja?

- Tas man prasīja visus spēkus tajā dienā. Es līdz šim vēl nebiju pieredzējis trīs maksimāli intensīvus braucienus pēc kārtas, tāpēc es pēc braucieniem biju vienkārši, kā teikt, metams…

Vēl pirms gada, pusotra jūs braucāt vienu braucienu dienā un otru braucienu nākamajā dienā. Tā attīstās karjera, jauniem esot.

- Jā, tagad saliek vairāk braucienu nekā vienā nedēļas nogalē, turklāt vienā dienā.

Tētis Kaspars un visa ģimene, protams, ir ļoti iesaistīti – kā vairumā motokrosa ģimeņu. Brālis brauc, mamma un tētis atbalsta. Tētis teica, ka bija izmisis, redzot tevi pēc trešā brauciena. Tu varbūt biji izmisis par tēti, vai vispār viņu neredzēji?

- Es tēti vienā brīdī redzēju pēc brauciena. Man nelikās, ka būtu tik traki. Ja viņam tā likās, tad es varbūt kaut ko neatceros no tā brīža.

Trīs braucieni tev tāpēc sanāca braucami, ka iepriekšējā kvalifikācijas dienā jūs palikāt ārpus A fināla un bija jācīnās par šo vienīgo, pēdējo iespēju startēt starp labākajiem. Viens no vaininiekiem biji arī tu pats, jo iepriekšējā dienā biji tikai 19. vietā. Kas notika naktī? Tu uzvarēji, pēc tam B finālā izcīnīji 1. vietu. Pārējie braucēji bija 9.–11. vietā. Tā jūs tikāt A finālā.

- Naktī labi izgulējos, pēc tam paēdu brokastis. Uz B fināla braucienu gāju ar tādu domu, ka tas būs pēdējais brauciens šodien. Vismaz iepriekš tā likās.

Vai kaut kas tika mainīts mocī, vai tu ar sevi strādāji kaut kā savādāk, jo tomēr uzvara – tas ir kaut kas ārkārtējs?

- Mocim nekas netika mainīts. Arī pats mēģināju iet ar tādu pašu domu gājienu kā uz jebkuru braucienu. Vienkārši šajā reizē es nepiedzīvoju kritienu.

Balva labākajam jaunajam braucējam saņemta no pasaules motokrosa leģendas Rikija Kārmaikla – vai tu zini, kādi braucēji pirms tevis to balvu ir saņēmuši?

- Es tobrīd vispār nezināju, ka tāda balva pastāv. Atceros, ka vienkārši pēc brauciena gulēju un mani pasauca. Vismaz bija vēl, par ko papriecāties.

Džefrijs Hērlingss, Horhe Prado, brāļi Laurensi, arī Pauls Jonass to balvu savulaik ir saņēmis. Tādā normālā pulciņā tu tagad esi iekļuvis.

- Jā, tagad, to zinot, vismaz ir gandarījuma sajūta, ka varu atrasties arī priekšpusē.

Pirms gada Nāciju kausā tev braucienos bija 22.–29. vieta. Šogad ir 8. un 12. vieta. Tiem, kas no motokrosa varbūt ir tālāk, es teiktu, ka tā ir ļoti liela starpība, jo TOP 10–15 braucēji no tiem, kas jau ir nākamais piecpadsmitnieks, tā jau ir liela starpība. Kas ir noticis, Kārli? Kā var tik lielu soli spert viena gada laikā?

- Es nezinu. Vienkārši centos sev noticēt pirms brauciena, vai arī man brauciena laikā nepiedzinās rokas – tas bija liels pluss šajās sacensībās.

Vai var teikt, ka tas bija pasaules čempionāta rūdījums, ko tu izgāji ar komandu?

- Jā, pavisam noteikti. Kad pabrauc tajā līgā kopā ar tiem džekiem, tad arī sāc pierast pie tā ātruma un braucējiem, tāpēc šogad gāja mazliet vieglāk tādā ziņā.

Tu nobrauci pusi, laikam 11 no 20 pasaules čempionāta posmiem. Vai tas kaut ko mainīja tavā sapratnē par motokrosu? Līdz šim Eiropas čempionāti, 125 un 250 kubikcentimetru motocikli – tos vēl varēja apvienot ar mācībām skolā. Tagad esi iekļuvis tajā lielajā katlā. Vai tavs motokrosa redzējums mainījās?

- Jā, sacensības katru nedēļas nogali. Liekas, ka tas darbs nekad nebeigsies, sacensības nebeigsies sezonas laikā. Taču man patīk, jo tas ir diezgan foršs sporta veids un ir forši nobraukt tik daudz sacensības pēc kārtas.

Tev izdevās dabūt to sajūtu, finišēt arī 2. vietā šajā sezonā. Šanhajā tu brauci pat pa priekšu. Vai ir vairojusies ticība saviem spēkiem, kad tikai vēl drusciņ kaut kam ir jāsaliekas, un tu jau būsi tur?

- Es tagad pavisam noteikti jūtos daudz ērtāk šajā pasaules čempionāta klasē. Es varēju uzzināt, pie kā man vēl tiešām jāpiestrādā.

Salikums šosezon bija tev labvēlīgs – likteņa pavērsieni kaut kādā mērā uz citu nelaimes rēķina, jo tavi komandas biedri lielajā "Yamaha" komandā traumējās gan elites klasē, gan MX2. Tu ieleci. Vai ir sajūta, ka esi tur ielēcis uz palikšanu? Kāds šobrīd ir statuss visā komandu piramīdā, kur jūs viens no otra esat atkarīgi?

- Tagad izskatās, ka, visticamāk, palikšu pie šīs komandas. Daži darījumi vēl jānoslēdz, bet kopumā ir skaidrs, ka es varēšu nākamgad startēt tajā pašā komandā pasaules čempionātā.

Kāda ir situācija ar brāli Jāni? Vai nav pirmais gads, kad jūs kopā nedabūjāt pat tā lāgā patrenēties?

- Jā, gada sākumā dabūjām kaut cik patrenēties. Protams, dīvaini, ka brālis guva traumu un tagad vēl joprojām no tās atgūstas. Bija jātrenējas bez viņa. Tagad vismaz varu sagaidīt, ka viņš arī varēs braukt.

Tas brīdis tuvojas, kad Jānis atkal kāps uz moča?

- Vēl nepilnas pāris nedēļas.

Tad Siguldā atkal varēsiet viens otru dzīt uz priekšu?

J- ā, galvenais, lai man nav jāskrien pakaļ Jancim, tad var trenēties kopā.

It kā tā nevajadzētu būt pēc šīs sezonas, bet, kas zina, jaunākajam brālim ar motivāciju viss kārtībā. Cik daudz mamma un tētis bija klātesoši šajā sezonā? Mamma bija pat uz Šanhaju aizbraukusi...

- Pārsvarā katrā posmā bija kāds no ģimenes – mamma vai tētis. Man liekas, dažos posmos bija pat abi. Sezonas beigās uz dažiem posmiem viņi netika, bet kopumā visu laiku bija klāt un palīdzēja.

Pauls Jonass noslēdzis līgumu ar "Kawasaki". Ko tas vispār nozīmē? Moču maiņas – tu to neesi daudz pieredzējis, jo attīstība iet tikai ar "Yamaha" moci, bet kāda slava ir "Kawasaki"?

- Man liekas, Paulam tā ir laba iespēja. Es ļoti ceru, ka viņš jutīsies labi uz tiem motocikliem. Es pats baigi nezinu, kādas ir no citiem braucējiem atsauksmes.

Džeremijs Sīvers pateica, ka viņš netiek galā, un tāpēc aizgāja no tās komandas. Tas ir publiski zināmais...

- Pauls ir saņēmies un mēģinās pierādīt, ka ar to moci var tikt galā. Es ceru, ka viņam būs laba sezona.

Vai tu zini trases nosaukumu, kur nākamgad notiks Nāciju motokross?

- Jā, bija trasei iesauka, ko amerikāņi devuši, bet esmu jau paspējis aizmirst.

"Ironman Raceway" – dzelzs veču trase.

- Kā latviešiem tīk.

Liels prieks, ka mums tādi dzelzs veči aug, kas nebaidās no vistrakākajām trasēm. Domāju, nākamgad mums arī būs ļoti spēcīga Nāciju motokrosa komanda. Lai veselība, un uz priekšu tikai!

- Paldies!

Informāciju sagatavoja
Dāvids Ernštreits/LSM