Tralmaks stāsta par savainojumu un Detroitas "Red Wings" attieksmi pret spēlēšanu izlasē
Šonedēļ Latvijas izlases hokejisti aizvadīs divas pārbaudes spēles Rīgā pret Šveici. Iespējams, uz ledus dosies arī Eduards Tralmaks, kurš pirmdien aizvadīja pirmo treniņu kopā ar valstsvienību. Viņš par Čehijas Ekstralīgas rezultatīvāko hokejistu kļuva par spīti savainojumam, kas tagad iekavējis gatavošanos pasaules čempionātam. Sarunā ar portālu Sportacentrs.com Tralmaks pastāstīja par atgriešanos un attieksmi pret savainojumu Čehijā.
Aiz muguras pirmais pilnvērtīgais treniņš kopā ar Latvijas izlasi. Kā gāja, kā juties?
Cerēju, ka būs nedaudz labāk. Kādu laiku pēc sezonas noslēguma neslidoju vispār, tad atsāku, bet tas bija Latvijas izlases veselības grupā. Fiziskā kondīcija ir laba, bet reakcijas ātrums, taimings, kur būt, spēles lasīšana – tas viss iepaliek. Galvenais ir atgūt. Fiziskais zinu, ka būs kārtībā, jo veselības grupā mūs dzenāja kārtīgi, pat vairāk nekā galveno grupu. Taču pats spēles ritms ir nedaudz lēnāks nekā parasti. Bet domāju, ka diezgan ātri atnāks atpakaļ.
Pavasara aktuālais jautājums – kā ar veselību, kā ar roku?
Ar roku ir labāk. Nav 100%, bet ir liels prieks, ka tuvojas finiša taisne. Jūtu, ka paliek labāk. Beidzot varu uzmest. Tas bija aktuālākais jautājums – metieni, šķēlieni, pretinieka nūjas pacelšana pie borta. Tu jau redzēji, ka mēs ar Freibi [Ralfs Freibergs] cīnījāmies – lai pārbaudītu, roka izturēs vai neizturēs.
Eduards Tralmaks pirmo reizi pēc savainojuma trenējās kopā ar visu komandu. Roka jāpārbauda dažādos veidos un situācijās - ne tikai ar metieniem, bet arī grūstoties pic.twitter.com/whKXmV1abt
— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) April 21, 2025
Trauma ir ļoti specifiska. Pati par sevi maza, bet ļoti kaitinoša, jo grūti sadziedēt. Tā ir saitīte.
Gribu būt gatavs par 100%, lai arī galvā viss ir kārtībā. Neesmu tas cilvēks, kurš paņems uz meistarību. Es vairāk līdīšu uz vārtiem, metīšu pa vārtiem. Lai to darītu pilnvērtīgi, man vajag visus simts – gan rokā, gan galvā. Pagaidām izskatās, ka viss ir labi. Par pārbaudes spēlēm pret Šveici vēl īsti nezinu, bet, ja viss turpināsies labi, varētu arī uzspēlēt. Galvenais ir dabūt atpakaļ spēļu ritmu un spēļu garšu. Pēc treniņa sapratu, ka gribētu uzspēlēt vienu pret Šveici. Galvenais ir noķert spēļu ritmu, un to var noķert tikai ar spēlēšanu.
Ko saka ārsti, ko rāda pārbaudes – cik vēl tālu, lai būtu gatavs par 100%?
Tas ir atkarīgs arī no manis. Izmeklējumos var redzēt, ka aug kopā. Bija mazas bailes, ka vajadzēs operāciju, bet izskatās, ka saite pati aug kopā, ka viss ir kārtībā. Tagad ārsti pateica, lai eju un mēģinu izmantot roku, lai mētāju pa vārtiem. Godīgi sakot, vakar mazliet uzmetu, bet šodien jau gribēju mest stiprāt, lai saprastu, kur sāp un kur nesāp. Roka nav uz 100%, es tāpat viņu jūtu, bet tas ir normāli pēc jebkuras traumas. Plus roka trīs ar pusi nedēļas bija ortozē, arī tagad turu ortozē. Roka paliek stīva.
Jānoķer spēļu ritms, arī metiens jādabū atpakaļ. Vēl ir laiks. Tāpēc arī paliku uz ledus ar otro grupu patrenēties. Sporta zālē tik daudz esmu darījis… Kādu laiku tas bija vienīgais, ko varēju darīt. Tāpēc tagad izlaižu sporta zāli un krāju ledu.
Ko par tavu situāciju saka Detroitas "Red Wings"? NHL komandām patīk pieskatīt savus hokejistus un viņu veselību?
Mēs komunicējam. Svarīgākais jautājums bija traumas nopietnība. Sākumā paši nezinājām – tik, cik diagnoze saka. Saaugs vai nesaaugs – tas bija lielākais jautājums. Tagad, kad pilnvērtīgi metu pa vārtiem, varu ar prieku pateikt, ka viss ir kārtībā. Nākamajos zvanos tas būs pirmais, ko teikšu – roka dzīst, viss ir kārtībā. Viņi jau arī grib, lai lemju pats. Protams, ar viņu palīdzību. Ja roka nedzītu pēc plāna, protams, Detroita uzdotu padziļinātākus jautājumus. Tagad pēc ārstu izmeklējumiem esmu pateicis, ka trauma nav tik nopietna. Tāds ir verdikts. Tāpēc nav nekādu problēmu ar komunikāciju vai ar jautājumu "laidīs vai nelaidīs".
Kad pēc sezonas atgriezies Latvijā, vispār nojauti, ka ar roku kaut kas nav kārtībā?
Skan smieklīgi, bet traumu guvu divas vai trīs nedēļas līdz sezonas beigām. Pretinieks ieskrēja manī, un sajutu, ka roka sāp. No tā brīža spēlēju ar pretsāpju zālēm. Jā, tad riktīgi sāka sāpēt, nevarēju uzmest pa vārtiem. Skan smieklīgi, jo punktu ziņā tas bija pats galvenais nogrieznis karjerā. Ja paskatās, tad man metienu palika mazāk. Vārtus neguvu ar metieniem, bet epizodēs, kas tika izspēlētas ar komandas biedriem. Katra spēle, katrs treniņš – pretsāpju zāles. Ne jau parastās, bet tās, kurām izraksta recepti. Tās, no kurām vienā brīdī paliek dulla galva. Tobrīd gribēju ne tikai pats sev – arī komanda bija uz robežas. Nedrīkstēju baigi domāt: spēlēt vai nespēlēt?
Vislielākā problēma, ka aizgāju uz rentgenu, un man pateica, ka tur nekā nav. Cerēju, ka tad jau pāries, ka roka sāp no pārslodzes. Nospēlēju sezonu līdz galam, bet sapratu, ka uzreiz pēc tam jātaisa magnētiskā rezonanse. Nevarēju darīt pat parastas lietas, piemēram, kaut ko pacelt. Aizgāju Čehijā uz magnētisko rezonansi, un man atkal pateica, ka viss kārtībā. Tobrīd būtu uzlicis ģipsi, un tagad jau būtu pilnvērtīgā formā. Bet man pateica, ka tur nekā nav. Dakteris vēl iebilda: "Izbeidz, tu taču pēdējā spēlē piecus punktus savāci, tur nekā nav!" Vēl divas nedēļas pēc tam paliku Čehijā, mierīgi gatavojos, arī paslidoju, bet izdarīt metienus nevarēju.
Tad sakontaktējos ar izlases ārstu, teicu, ka man jau mēnesi sāp roka un ka nevaru bez pretsāpju zālēm, nav variantu. Atbraucu uz Latviju, parādīju to pašu attēlu, ko taisījām Čehijā, un man uzreiz pateica, kur ir problēma. Diezgan ātri. Protams, trauma ir maziņa, grūti pamanāma, bet – mēs izgājām cauri, kur man sāp, ko rāda bilde, un uzreiz varēja redzēt vainu. Viņu terminoloģijā: kapsula norauta no kaula, tāpēc arī sāp. Ārstniecības periods sākās no tā brīža. Sešas nedēļas no tā brīža, kad uzliek ortozi. Man nav sešu nedēļu… Bija cerība, ka tajās divās nedēļās, ko vēl pavadīju Čehijā, saite pati sāka augt.
Tagad ir vieglāk par to runāt, jo jūtu, ka iet uz labo pusi, ka nevajadzēs operāciju, bet nu… Var gadīties, ka vienu dienu pieceļos – un atkal sāp. Tagad ir adrenalīns, tagad ir emocijas, jo varēju atkal uzspēlēt kopā ar savējiem, nevis slidot līnijas katru dienu.
Tieši tā arī prātoju – ka svarīgāka ir nevis šodiena, bet rītdiena. Kad piecelsies un sapratīsi, kā jūtas roka.
Tāpēc arī negribu nākt ar ļoti lielu optimismu. Kā tu teici, jāzina, kā būs rīt. Tagad viss ir kārtībā. Tikai rīt uzzināšu, vai treniņā tās bija pozitīvās sāpes, vai atkal nevarēšu noturēt nūju.
Kad runāju ar Hariju Vītoliņu, viņš teica, ka jūt tevī vēlmi sevi pierādīt arī izlasē pēc sekmīgās sezonas Čehijā, ka gribi būt līderis.
Tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, nevari saprast, vai riskēt, jo man ir dota iespēja vēlreiz aizbraukt uz Ziemeļameriku. No otras puses, šis ir laiks, kad varu sevi pierādīt, vēl vairāk nostabilizēties izlasē, aizvadīt labu pasaules čempionātu. Tas man nāktu par labu arī NHL sakarā, jo mēs spēlēsim pret labākajiem no katras valsts. Tas ir citādi nekā Čehijā – izlasē viss sākas no jauna. Viss jāmeklē no jauna, jāatrod sava spēle, savs spēles stils. Bet es gribu aizbraukt uz 100%. Nevaru aizbraukt ar 80%. Man vajag justies labi, mentāli būt iekšā spēlē, divcīņās iet bez sāpēm, lai varu izcīnīt ripu.
