"Prometey": jau šobrīd galvenais favorīts uz LAT-EST zeltu?

Iemīlējās idejā par profesionālo sportu

Īso vēsturi par to, kas ir “Prometey” klubs jau izklāstīja kolēģis Māris Noviks. Kad Ukrainas federācijas prezidents Mihailo Brodskis meklēja bagātus cilvēkus, kuri būtu spējīgi un vēlīgi investēt naudu klubu basketbolā, viņš satika ukraiņu būvniecības sfēras lieluzņēmēju Volodimiru Dubinski. Sākotnēji Brodskis lūdza investēt mazākas summas vairākos jau esošajos basketbola klubos, bet Dubinskis ātri vien iemīlējās idejā par savu sporta klubu, kam būtu augstākie mērķi, un ne tikai Ukrainā vien. Kopš 2018. gadā tika nodibināts “Prometey” klubs tas audzis zibensātrumā.

Līdz kara sākumam klubs uzturēja trīs profesionālas komandas - bez kungu basketbola arī dāmu basketbols un dāmu volejbols. Aptuveni 40 audzēkņi trenējās volejbola un basketbola akadēmijās. Tika kalti plāni par vīriešu volejbola komandas izveidi. Šobrīd klubs pārtraucis sieviešu basketbola komandas projektu, taču ne kara dēļ. Starp Dubinski un komandas sporta direktoru Kirilu Boļšakovu izveidojies konflikts. Boļšakova sieva bija dāmu komandas trenere. Neviena no pusēm publiski neieslīkst detaļās. Šobrīd klubā palikušas divas aktīvas profesionāļu komandas, bet taisnības labad jāteic, ka dāmu basketbols arī līdz tam allaž prioritāšu sarakstā bija pēdējais.

Klubs tika izveidots Kamjanskē, kas līdz 2016. gadam nesa Dniprodzeržinskas vārdu. Tā ir liela industriāla pilsēta 40 kilometrus no Dnipro. Visai depresīva pilsēta ar daudz rūpnīcām un sliktu ekoloģiju, bez izklaides iespējām. Dubinskis savu biznesu bāzēja šajā reģionā un nolēma, ka pilsētas iedzīvotājiem nepieciešama iespēja gūt pozitīvas emocijas. Sports tam var būt izcils līdzeklis. Kamjanskē nekad iepriekš nebija bijusi augsta līmeņa profesionālā sporta komanda. Piecu gadu garumā Ukrainas superlīgā spēlēja “Dnipro-Azot”, kur no 2012. līdz 2014. gadam par asistentu strādāja Guntis Endzels. Ukrainas klubu basketbola zelta laikos tā nekad nesasniedza izslēgšanas turnīru, par kluba organizāciju palika neviennozīmīgi vērtējumi un arī milzīgu vietējo mīlestību tam neizdevās iegūt. Dubinskis saprata, ka pie šāda fona nebūs sarežģīti izveidot vietējiem iemīļotu komandu.

Tiesa, 2020. gada beigās Dubinskis politisku jautājumu dēļ sagāja ragos ar Kamjanskes pilsētas vadību. Konflikts turpināja iegūt apmērus, un tas radīja sarežģījumus arī “Prometey” kluba darbībā. Tika nolemts klubu pārcelt uz Slobožanski - pavisam nelielu pilsētiņu pie pašas Dnipro robežas. Izņemot futbolu, nevienā citā sporta veidā profesionāla komanda iepriekš nebija pārcelta uz citu pilsētu. Iepriekš līdzīgās situācijās klubu īpašnieki vienkārši atmeta ar roku, sak, priekš kam man tādu ņemtni, ja pilsēta mani neatbalsta. Tas, ka šoreiz tā nenotika, ukraiņu basketbola cilvēkiem lika saprast, ka Dubinskis patiešām tic šim projektam līdz sirds dziļumiem. Klubs pilnībā atjaunoja Slobožanskes sporta zāli, bet ofiss bāzējās Dnipro.

Ceļā uz Čempionu līgas play-off

Pēc kluba nodibināšanas “Prometey” saņēma atļauju startam augstākajā līgā - pēc spēka otrajā. 2019. gada pavasara nogalē “Prometey” finālsērijā trīs mačos apspēlēja “Rivne” komandu ar vidēji 27,3 punktu pārsvaru un pārliecinoši iesoļoja Ukrainas superlīgā. Četru gadu laikā Dubinska atvēlētās finanses kluba darbībai strauju augušas. Jau pirmajā sezonā Ukrainas elitē, kad komandu vadīja Kārlis Muižnieks, tā bija starp kandidātēm uz titulu, taču centienus uzreiz izcīnīt zeltu, pārtrauca koronavīrusa pandēmija. Pagājušajā sezonā ar vīrusu cilvēki bija iemācījušies sadzīvot un sezona tika aizvadīta līdz galam, ļaujot “Prometey” apmierināt Dubinska ambīcijas - tika izcīnīts Ukrainas čempiontituls. Tas ļāva tikt pie vietas Čempionu līgas kvalifikācijā un nebija ne divu domu, ka tajā klubs piedalīsies.

Pēc neoficiālas informācijas pērnsezon “Prometey” kopējais vīru basketbola sekcijas budžets sastādīja 6-7 miljonus eiro (salīdzinājumam - dāmu basketbola komandas uzturēšanai tika atvēlēts aptuveni viens miljons dolāru jeb nepilns miljons eiro). Tas ļāva pulcēt varenu sastāvu. A sērijas rezultatīvākais spēlētājs Diandželo Herisons viens pats pelnīja tik daudz, cik daži Latvijas klubi netērē naudu sezonā kopā. Tiesa, arī Ukrainas superlīgā budžeti bija ļoti atšķirīgi - bez “Prometey” ļoti lielas summas tērēja arī “Budivelnik” un “Dnipro”. Ja “Prometey” kāda ārzemnieka atalgojumam varēja tērēt ap 40 tūkstošiem mēnesī, tad, piemēram, “Zaporizhzhia” vai “Ternopil” tie bija 3-4 tūkstoši. Tik, cik “Prometey” pelnīja soliņa sildītāji.

Komandā bija arī amerikāņu uzbrūkošais aizsargs Dīdžejs Kenedijs, kurš iepriekš karjerā bijis rezultatīvs citās lielās Eiropas līgās un pat visā Čempionu līgā, bet “Prometey” piedāvājums pārtrumpoja bagātā Turcijas čempionāta spējas noturēt spēlētāju. Horvātijas izlases centrs Miro Bilans, kuram punktu gūšana karjerā nav sagādājusi problēmas, demonstrēja viļņveidīgu sniegumu. Augstā līmenī pieredzējuši ārzemnieki kombinācijā ar izlases līmeņa vietējiem basketbolistiem - tāda bija “Prometey” pērnās sezonas komplektācija. Kad sākās karš, “Prometey” spēlētājus ātri izķēra komandas basketbola lielvalstīs - Francijā, Vācijā, Itālijā un citur. Tas liecina par basketbolistu kvalitāti.

Brīdī, kad Ukrainas superlīga tika apturēta, “Prometey” ar 25 panākumiem 26 mačos bija pārliecinošā vadībā 12 komandu konkurencē. Tuvākajai sekotājai Kijivas “Budivelnik” bija par septiņiem zaudējumiem vairāk. Vienīgo zaudējumu komanda piedzīvoja pēdējā mačā, kad to jau bija pametuši visi labākie spēlētāji.

Septembrī “Prometey” Čempionu līgas kvalifikācijā apspēlēja VTB līgā solīdi spēlējošo Mareka Mejera tobrīd pārstāvēto Permas “Parma”, grupu turnīrā izcīnīja trīs uzvaras sešos mačos un “play-in” duelī pieveica bagāto Jeruzalemes “Hapoel”. Ņemot vērā pašu līdz tam demonstrēto spēli un Top16 grupas sastāvu (“Cluj Napoca”, “Unicaja”, “Oostende”), varam tikai iztēloties, ka “Prometey” būtu nopietni pacīnījusies arī par iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Pirmajā aplī komanda apspēlēja gan Malagu, gan beļģu vienību un bija otrā. Taču Krievijas mēģinājumi okupēt Ukrainu pieņēmās spēkā, un klubs pārtrauca darbību...

Treneris - Latviju labi iepazinušais Ginzburgs

Kad kluba darbība tika pārtraukta, arī galvenā trenera Ronena Ginzburga trīs gadu līgums tika anulēts. Apstākļiem noskaidrojoties un kluba darbību atjaunojot, izraēliešu speciālists atgriezies, parakstot jaunu trīs gadu līgumu ar klubu. Viņš ir “Prometey” ceturtais treneris kluba īsajā vēsturē aiz Dmitrija Markova, kurš kluba debijas sezonā ieveda to Ukrainas elitē, Kārļa Muižnieka, kura sadarbība ar organizāciju beidzās īsi pirms koronavīrusa pandēmijas sākšanās, un Vitālija Černova, ar kuru pie stūres tika izcīnīts superlīgas čempiontituls. Ginzburgs ieradās pirms pērnās sezonas, kad klubs sastāva būvēšanai bija gatavs atvērt maciņu vēl plašāk.

Dzimtenē pastrādājis ar profesionāļiem bez milzu panākumiem, Ginzburgs 2006. gadā uzsāka leģionāra gaitas, pievienojoties Čehijas flagmanim “CEZ Nymburk”. Sākotnēji kā asistents, bet no 2011. gada bija kluba galvenais treneris. Sešu nākamo gadu laikā tika izdarīts pašsaprotamais, izcīnot sešus Čehijas zeltus, kā arī solīdi startēts uz starptautiskās skatuves (Eirokausa ceturtdaļfināls 2012. gadā, Eirokausa astotdaļfināls 2014. gadā, Čempionu līgas “play-off” kvalifikācija 2017. gadā). Divus gadus pēc kārtas ievedot Nimburgu Eirokausa Top16, Ginzburgs bija apliecinājis sevi kā piemērotāko kandidātu arī Čehijas izlases galvenā trenera darbam, ko viņš turpina joprojām.

Ar Čehijas izlasi Ginzburgs piedalījies divos Eiropas čempionātu finālturnīros (2015, 2017), Pasaules kausā (2019) un olimpiskajās spēlēs (2020). Šī gada 2. septembrī Ginzburgs ar spēli pret Poliju uzsāks savu trešo “EuroBasket” pie Čehijas izlases stūres. Gan darbā ar izlasi, gan “Nymburk” klubu Ginzburgam bijusi ne viena iespēja vien iepazīt Latvijas basketbolu.

Pirmajā galvenā trenera Ginzburga sezonā “Nymburk” spēlēja vienā Eirolīgas kvalifikācijas sietā ar VEF. Rīdiznieki apstājās jau pirmajā no trim kārtām, bet Nimburga palika soli no Eirolīgas, zaudējot kvalifikācijas finālā. Vēlāk Eirokausā abas komandas viena pret otru spēlēja Top16 grupā, uzvaras dalot uz pusēm un tikai labākas punktu attiecības dēļ ceturtdaļfinālā tika tieši Ginzburga vadītā komanda. Nākamajā sezonā atkal abas komandas spēlēja vienā Top16 grupā, šoreiz gan abām paliekot ārpus izslēgšanas turnīra. 2016. gadā Ginzburgs mačojās ar Roberta Štelmahera vadīto “Ventspili”, FIBA Eiropas kausa otrās kārtas grupu turnīrā uzvaras dalot uz pusēm.

2015. gada “EuroBasket” grupu turnīrā Rīgā Ginzburga vadītā Čehija visai saspringtā mačā piekāpās Latvijai, bet 11 dienas vēlāk ar uzviju revanšējās, tiekot pie septītās vietas un sagādājot Latvijai raizes par tikšanu uz olimpisko kvalifikāciju (vēlāk gan šīs raizes tika kliedētas, Latvija tika pie iespējas spēlēt kvalifikācijā). Par nopelniem Čehijas labā Ginzburgs pirms diviem gadiem saņēma šīs valsts pilsonību.

Latiņu negrasās nolaist

Jaunajā sezonā klubs apņēmies būvēt līdzīgu sastāvu pērn savāktajam, arī saglabājot vismaz līdzīgas budžeta aprises. “Esmu runājis ar Dubinska kungu un viņš teica: “Ja nolemsim atgriezties, tad darīsim to kā pienākas,” sarunu ar kluba īpašnieku atminas ukraiņu kolēģis Oleksandrs Prošuta. "Noprotams, ka klubs ir pārliecinājies, ka būs finansiāli gatavs, neraugoties uz kara attīstību. Protams, ja vien nenotiks kāds ekstrēms pavērsiens. Esmu drošs, ka ar viņiem viss būs kārtībā,” par “Prometey” finansiālajām spējām drošs ir Prošuta. Ja tik tiešām kluba budžets būs iepriekšējos apmēros, tad Latvijas-Igaunijas līgas debitanti uzreiz kļūs par pārliecinošiem favorītiem cīņā par zeltu. Ja “Prometey” saglabās budžetu, tas būs reizes piecas lielāks par VEF un “Kalev/Cramo” pēdējās sezonās tērētajiem līdzekļiem.

Komandā jau atgriezušies trīs svarīgi un ne lēti vietējie spēlētāji - Iļja Sidorovs (pēc kara sākšanās devās uz Čehiju), Slava Petrovs (Francija), Oleksandrs Lipovijs (Vācija), kuriem pievienojies iepriekš Čerkasos spēlējušais Ivans Tkačenko (Somija). Tika paredzēta arī kapteiņa Denisa Lukašova (Francija) atgriešanās, bet nu tā ir neskaidra, jo klubs nule kā parakstīja līgumu ar Isufu Sanonu. Uzbrūkošo aizsargu 2018. gadā ar 44. numuru NBA draftā izvēlējās Vašingtonas "Wizards", tomēr tālāk par dalību vasaras līgā Sanons vēl nav ticis. Viens no spilgtākajiem ukraiņu jaunajiem spēlētājiem iepriekš spēlēja "Dnipro" vienībā, bet pēc kara sākšanās demonstrēja ļoti labu sniegumu "Šiauliai" komandā Lietuvā. 22 gadus vecais spēlētājs ir trenera Ginzburga favorīts, tāpēc jādomā, ka "Prometey" rindās viņam būs iespējas sevi apliecināt jaunā līmenī. No vietējiem klubs vēl grib atrast vienu uzbrucēju un vienu centru. Visticamāk, bez septiņiem ukraiņu basketbolistiem būs pieci seši ārzemnieki. Prošuta prognozē, ka sestais varētu tikt sameklēts jau pēc sezonas sākuma, ap Jauno gadu.

Ārzemnieku izvēles procesā lomu spēlē arī treneris Ginzburgs un nav noslēpums, ka klubs labprāt redzētu atgriežamies vairākus pērnās sezonas leģionārus. Tas noteikti nebūs Herisons, kurš pēc kara sākšanās parakstīja pusotra gada līgumu ar “Brindisi”, turklāt saplēsa Ahileja cīpslu. Varētu būt mēģinājumi atgriezt komandā Dīdžeju Kenediju un Dīdžeju Stīvensu. Kenedijs sezonu noslēdza Izraēlā, bet Stīvenss palīdzēja “Fos Provence” noturēties Francijas elitē. 196 centimetrus garais Stīvenss, kuram ir NBA un Eirolīgas pieredze, “Prometey” rindās spēlēja pēdējās divas sezonas, bet par Ukrainas čempionu kļuva arī 2017. gadā ar Kijevas “Budivelnik”. Pieredzējušais Šons Evanss sezonu pabeidza Bundeslīgā (“ratiopharm”), bet “Prometey” bija svarīgs elements komandas ķīmijas veidošanā.

Arī aizsargs Kriss Douss devās uz Vāciju (“Brose”), bet pirms tam “Prometey” rindās vairākkārt izcēlās ar svarīgiem metieniem Čempionu līgā. Pat, ja neizdosies tikt pie tiem pašiem spēlētājiem, kvalitātes latiņa aizvietotājiem netiks laista zemāk. To apliecina jau pirmais piesaistītais ārzemnieks - puertorikāņu aizsargs Džians Klavels, kurš pērno sezonu pavadīja Kijivas "Budivelnik", kļūstot par izteiktu punktu guvēju (vidēji 26,4). Tiesa, visai agri viņa sezona noslēdzās meniska savainojuma dēļ. Klavelam ir neliela pieredze arī Dalasas "Mavericks" rindās Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA). Pirms došanās uz Ukrainu viņš ļoti naski guva punktus Eiropas tobrīd stiprākajās līgās (ACB, Turcija, VTB), un nonākšana Kijivā apliecina "Budivelnik" spējas maksāt pērnsezon un tagad apliecina "Prometey" spējas maksāt arī jaunajā sezonā.

Jau ar pirmajiem gājieniem spēlētāju tirgū "Prometey", liek domāt, ka vadības ambīciju apmierināšanai uzvara Latvijas-Igaunijas līgā nebūs pietiekama. Klubs vēlas izraisīt troksni arī Eiropā. Ja tiks organizēts arī Ukrainas čempionāts, tad klubs ir gatavs uzturēt divas komandas - vienu, kas piedalīsies Latvijas-Igaunijas līgā un ULEB Eirokausā, bet otra startētu tikai Ukrainā. Šajā komandā spēlētu jaunieši no akadēmijas un, iespējams, pāris pieredzējuši vietējie spēlētāji.

Uzvara Latvijas-Igaunijas līgā - pašsaprotams mērķis

Nav šaubu, ka šādos apstākļos kluba prioritāte būs starts Eiropā. Prošuta gan norāda, ka jau pagājušajā sezonā pierādījās, ka arī vietējais čempionāts attieksmes ziņā netika atstāts novārtā. Ginzburgam ir gana liela pieredze līdzīgos apstākļos, jo arī, strādājot ar “CEZ Nymburk”, viņam bija jāmotivē sava komanda - Eirokausiem būvēta, par citām vietējām komandām daudz spējīgāka - startam Čehijas čempionātā. “Komandai pagājušajā sezonā bija 25 uzvaras 25 spēlēs. Treneris Ginzburgs to uztvēra ļoti nopietni," rezumē Prošuta. "Jā, bija dažādas neierastākas spēlētāju rotācijas, bet viņš neatpūtināja savas zvaigznes. Viņš mācēja noturēt spēlētāju koncentrēšanās līmeni. Tāpēc domāju, ka arī spēlēšanai Latvijas-Igaunijas līgā būs pietiekami liela motivācija. Un, protams, ar mērķi uzvarēt!”

Ukrainas groza bumbas federācija izskatīja vairākus scenārijus savu klubu startiem citu valstu čempionātos, bet visai ātri nonāca līdz Latvijas-Igaunijas līgai kā labākajai opcijai. “Prometey” gadījumā citi varianti pat neesot izskatīti. Galvenie faktori bijusi pieejamā infrastruktūra, tostarp Arēna Rīga, kur aizvadīt spēlēs Eirokausos. Tāpat ukraiņi ļoti novērtējuši Latvijas Basketbola Savienības sniegto atbalstu un īpaši Ukrainas izlases galvenā trenera Ainara Bagatska ģimenes atbalstu. “Prometey” cer, ka uz Latviju pārcēlušies kara bēgļi nāks atbalstīt komandu klātienē, vismaz Arēnā Rīga uz Eirokausu spēlēm.

Klubam Ukrainā nebija milzīga fanu bāze, taču tā bija. Lielākoties to veidoja tie Kamjanskes iedzīvotāji, kuri atbalstīja komandu jau no pirmās dienas un nepārtrauca arī pēc kluba pārcelšanās uz Slobožanski. Turklāt klubs spēļu dienās organizēja autobusus, lai no Kamjanskes vestu līdzjutējus uz mačiem klātienē. Prošuta iezīmē rakturīgu īpašību ukraiņu sporta līdzjutējiem: “Ja “Prometey” būs vienīgā Ukrainas komanda Eiropas kausos, arī parastie basketbola līdzjutēji tai jutīs līdzi. Tā ir mūsu sporta identitāte - atbalstīt jebkuru Ukrainas komandu Eiropā, pat ja tu nejūti tai līdzi vietējā čempionātā.”