Viedoklis: Obradoviča sapnis - VTB līgas murgs?

Pēc Žeļko Obradoviča izteikumiem par nepieciešamību mainīt Eirolīgas formātu iedomājos, kā tas viss varētu izskatīties. Tas, ka NBA ir plāns tuvākā vai tālākā nākotnē ienākt arī Eiropā, nav noslēpums. Pēc NBA komisāra Deivida Sterna izteikumiem gan jāsecina, ka drīzāk šajā situācijā jālieto vārdu savienojums "tālākā nākotnē". Un Obradovičs jau neaicina rīkoties nekavējoties, šo var uztvert kā pamudinājumu – mums jābūt pirmajiem, kas sarīko turnīru pēc NBA piemēra. "Nospiest" viens pret vienu nav iespējams, jo - ja būtu, tad jau sen Eiropā būtu NBA divīzija/konference. Piedāvāju divus iespējamos variantus un sekas, ko tie varētu atstāt, ieviešot slēgta tipa Eirolīgu.

Slēgta tipa Eirolīga

1. variants: NBA pēdās

Ir konkrēts (piemēram, 24 vai 30) klubu skaits, kas katru gadu startē ar savu komandu Eirolīgā. Katram klubam ir noteikts minimālais budžets un algu griesti. Tāpat kā ir konkrēti klubi, kas gadu no gada startē NBA – izkrišanas iespēju nav, iekļūšanas iespējas – teorētiskas (atkarīgs, cik plašu Eirolīgu organizatori vēlētos izveidot, bet - ja Ziemeļamerikā ir 30 komandu līga, tad diezin vai Eiropā ir iespējama plašāka līga, kur spēlē tiešām tikai visaugstākā līmeņa komandas).

Komandas tiek iedalītas konferencēs vai/un divīzijās, izspēlē daudz spēļu sezonu.Piemēram, divi apļi ar savas konferences komandām un viena spēle ar pretējās konferences komandām – pie 24 klubu skaita katrai komandai tās būtu: 22 spēles konferencē + 12 ar otras konferences komandām = 34 spēles regulārajā sezonā. Ja līgā būtu 30 komandas, katrai sanāktu 43 spēļu regulārā sezona. Skaitu iespējams nedaudz palielināt, bez konferencēm veidojot arī divīzijas, tāpat kā tas ir līgā aiz okeāna.

No Eiropas klubu finansiālo iespēju viedokļa diži vairāk spēļu gan nešķiet reālistisks scenārijs.

Sekas

Vairs nebūs pat teorētisku iespēju citiem klubiem sapņot par iekļūšanu Eirolīgā jeb spēlēšanu kontinenta spēcīgākajā līgā. Šāda scenārija attīstība nešaubīgi izmainītu visu Eiropas basketbola sistēmu par 180 grādiem. Iespējas un pat jēgas uzturēt mazākos klubus izgaistu līdz ar skatītāju intereses izgaišanu. Piemēri nav ilgi jāmeklē – NBA un citas amerikāņu līgas...

Pie tik saspringta spēļu un ceļojumu grafika klubi būtu spiesti atteikties no dalības vietējos un reģionālajos turnīros. Lietuvas čempionātā spēlētu bez "Žalgira" (iespējams, arī "Rytas"), Krievijā – bez CSKA, "Khimki", "Unics", vēl kāda u.t.t. Tas pats attiecas uz VTB Vienoto līgu – ja nebūtu visu jau nosaukto klubu, vai tāds projekts vairs vispār eksistētu? Visticamākā atbilde būtu – NĒ. Ko tādā gadījumā darītu VEF, tas pats "Rytas" (kas tomēr nevar būt droši par vietu Eirolīgā) un citi vidēja līmeņa klubi? Acīmredzot, turpinātu cīnīties Latvijas un Baltijas līgās, iespējams, kādā Eiropas kausa turnīrā. Kopējais līmenis ārpus Eirolīgas kristos dramatiski, jo klubiem, kas šajā turnīrā nav, nebūtu vairs jēgas vākt lielus budžetus, lai cīnītos par uzvaru Eirokausā - uz Eirolīgu durvis tāpat paliktu ciet...

Milzīgas izmaiņas skartu spēlētāju tirgu – cenas tiem spēlētājiem, kas spēlē Eirolīgā, pieaugtu straujos tempos un otrādi – tiem, kas tur netiek, nāktos spēlēt par zemu atalgojumu ar mērķi izsisties un tikt pamanītam no Eirolīgas klubu skautu puses. Tas savukārt nozīmētu, ka daudzi potenciālie spēlētāji pēc jaunatnes sistēmu pabeigšanas izvēlētos doties cita darba dzīvē. Pie tam jāņem vērā, ka šāds scenārijs izmainītu visas pasaules, nevis tikai Eiropas, spēlētāju tirgu – ASV koledžu beidzējiem, kas neatbilst NBA vai Eirolīgas līmenim, vairs nebūtu plāns B – došanās peļņā uz Eiropas vidusmēra klubiem. Šie notikumi ļautu attīstīties Ķīnas Basketbola Asociācijai (CBA) un Austrālijas līgai. NBA, un Eirolīgas klubu skauti jaunos talantus meklētu tieši šajos kontinentos, taču kopējo ainu tas nemaina - basketbolu kā profesiju izvēlētos aizvien mazāk cilvēku.

Risks

Eiropas finansiālā situācija. Nav tik daudz miljardieru-potenciālo īpašnieku, kas būtu gatavi ieguldīt ilgetrmiņā ar milzīgu riska pakāpi nekad ar to nepelnīt vai pat neatgūt ieguldīto. Līdzjutēju kultūra: biļešu cenām, kas jau šobrīd Eiropā uz Latvijas fona ir augstas, būtu straujš pieaugums, klubi censtos nopelnīt ar pārtiku un suvenīriem arēnās, taču vai Eiropas basketa līdzjutējs tam ir gatavs tērēt naudu?

Secinājums

Eirolīgas piedāvātais produkts kļūtu augstvērtīgāks, ārpus tās – līmenis vietējos un reģionālajos čempionātos (VTB) strauji kristos.

2. variants: iespējas joprojām ikvienam

Tiek saglabāta pašreizējā sistēma ar A, B un C licencēm, ar Eirolīgas kvalifikācijas turnīru pirms regulārās sezonas. Lai celtu līmeni, klubiem varētu noteikti minimālo budžetu, kas attiektos arī uz licenču īpašniekiem (sevišķi bijušajās Dienvidslāvijas teritorijas valstīs). Turnīra sistēma gan nemainītos – konferences un/vai divīzijas, daudz spēļu regulārā sezona un izslēgšanas spēles. Tomēr, atšķirībā no pirmā varianta, sliktākās komandas atstātu līgu un/vai censtos pierādīt savu atbilstību tai pirms nākamās sezonas kvalifikācijas turnīrā vai savas valsts čempionātā.

Sekas

Netiktu laupīta jēga arī mazāka budžeta klubiem no mazākām valstīm, kā piemēram, Rīgas VEF no Latvijas, sapņot par kvalificēšanos Eiropas prestižākajam turnīram. Būtībā sezonas gaitā lielākā izmaiņa būtu vien tā, ka Eirolīgā būtu krietni saspringtāks grafiks, kas, iespējams, atņemtu līdzjutēju interesi citiem turnīriem. Joprojām ciestu vietējie un reģionālie turnīri – valstu čempionātos Eirolīgas komandas, ja iesaistītos, darītu to vien "play-off" stadijā, savukārt VTB līgai un Adrijas līgai joprojām nāktos iztikt bez Eirolīgas klubu piedalīšanās. Tādā gadījumā šīs kļūtu par otršķirīgām līgām ar grūtībām piesaistīt sponsorējumu. Lokāls piemērs - Baltijas līga pirms vairākiem gadiem un Baltijas līga šodien...

Spēlētāju tirgus tik dramatiski nemainītos – joprojām būtu pieklājīgs līmenis arī ārpus Eirolīgas, jo klubi censtos iekļūt labākajā Eiropas turnīrā, gluži kā tas ir šodien. Eirokausa klubiem joprojām izdotos piesaistīt solīda līmeņa spēlētājus, kas nav gatavi NBA vai Eirolīgai, bet ar potenciālu tur kādreiz nokļūt.

Risks

Eirolīgas klubu attiecības ar savu valstu federācijām/vietējās līgas vadību. Tepat Latvijā ik rudeni ir cilvēki, kas pārmet, ka VEF un "Ventspils" saņem zināmas atlaides vietējā čempionātā, aizvadot mazāku apļu skaitu regulārajā turnīrā. Vai lielo valstu basketbola dzīves organizētāji neliks šķēršļus klubiem, kas regulārajai sezonai, rupji sakot, uzliks mīksto un piedalīsies tikai izslēgšanas spēlēs jau ar zināmu statusu un iespējamām priekšrocībām?

Secinājums

Eirolīgas līmenis paliktu aptuveni tāds pats, taču pieaugtu skatītāju interese - vairāk spēļu, vairāk intrigas. Spēcīgāko vietējo un reģionālo čempionātu līmenis regulārās sezonas griezumā kristos, taču nedaudz virs zemā vai vidējā līmeņa čempionātu (Latvija, Lietuva, Polija) kvalitāte paliktu tāda pati. Arī Eirokausa līmenis nemainītos.