Statistika: NBA superzvaigznēm pieticīgs sniegums Pasaules kausā

Šovasar sporta ziņās netrūka jaunumu par to, ka tāda un tāda izlase paliek bez potenciālā līdera, un šeit korekcijas ieviesa gan traumas, gan gluži vienkārši atteikumi, kas nāca no NBA spēlētāju puses. FIBA savā lolotajā finālturnīrā nācās samierināties ar vairāku zvaigžņu iztrūkumu, kas it īpaši attiecās uz ASV un Kanādas izlasēm. Turnīrs ar Džeimsu Hārdenu, Stefenu Kariju, Kavai Lenardu un Entoniju Deivisu būtu bijis pavisam citāds gan no sportiskā, gan no mārketinga viedokļa.

Taču reizē arī nevar apgalvot, ka FIBA beigās sarīkoja tādu sētas turnīru vien. Paplašinātais finālturnīrs deva iespēju jaunam rekordam – komandu sastāvos bija iekļauti 56 NBA spēlētāji. Slavējot kvantitāti, var iebilst par kvalitāti (no NBA iepriekšējās sezonas 50 rezultatīvākajiem spēlētājiem Pasaules kausā bija tikai astoņi), taču Pasaules kausā tomēr piedalījās NBA sezonas MVP Jannis Adetokunbo, NBA simboliskās izlases dalībnieks Nikola Jokičs, Kemba Vokers no NBA trešās simboliskās izlases, sezonas labākais aizsardzības spēlētājs Rudī Gobērs. Taču Pasaules kausā par varoņiem kļuva citi.

Daudz tiek atkārtots fakts, ka FIBA un NBA basketbols tomēr ir divas dažādas lieta, bet šis Pasaules kauss papildus pārējām lietām kalpoja arī kā atgādinājums, ka NBA pieraksts nenozīmē, ka spēlētājs ir automātiski divreiz labāks nekā, piemēram, Eirolīgas basketbolists. Par pasaules čempioni kļuva Spānija, kas spēlēja ar četriem NBA basketbolistiem (Rikiju Rubio, Marku Gazolu un brāļiem Ernangomesiem). Jūtas un Toronto komandās Rubio un Gazols bija svarīgi spēlētāji, bet ne tuvu nespēlēja pirmās vijoles komandā, savukārt Pasaules kausā abi tika iekļauti simboliskajā pieciniekā, Rubio arī saņēma turnīra MVP balvu.

Bet vai ir taisnība teikt, ka Rubio ir NBA zvaigzne? Šo robežu grūti nospraust, bet drīzāk jau šo apzīmējumu prasās veltīt Rubio nu bijušajam komandas biedram Donovama Mičelam, Jūtas „Jazz” līderim, kurš Pasaules kausā tā arī neparādīja ne tuvu savu maksimumu, ar vidēji spēlē gūtu 13.1 punktu ieņemt 44. vietu rezultatīvāko spēlētāju sarakstā. Turnīrs neveiksmīgs izvērtās visai ASV izlasei, turklāt nevajag mānīt sevi, ka pie visa vainīga tikai viena ceturtdaļfināla spēle pret Franciju. ASV izlasē bija sapulcināti „Celtics”, „Jazz”, „Kings” un „Bucks” komandu līderi, ieskaitot vasarā 221 miljonu vērto līgumu noslēgušo Kembu Vokeru, taču Pasaules kausā amerikāņiem pietrūka tieši līdera. Starp turnīra rezultatīvākajiem 25 spēlētājiem nebija neviena amerikāņa (Vokers ar 14.4 punktiem 28. vietā), bet starp labākajiem 100 spēlētājiem – tikai četri (arī Bārnss, Mičels un Midltons). Salīdzinot - pirms pieciem gadiem PČ 30 rezultatīvāko spēlētāju vidū bija veseli pieci amerikāņi.

Taču Pasaules kausu par izdevušos tā īsti nevar saukt arī divas lielākās zvaigznes, kas atbrauca uz turnīru, un ne tikai Grieķijas un Serbijas netikšanas pusfinālā dēļ. NBA sezonas laikā tā arī neradās iespaids, ka kādam ir idejas, kā nosegt Janni Adetokunbo, bet Pasaules kausā to spēja paveikt Brazīlijas un Čehijas spēlētāji. Adetokunbo bija starp turnīra labākajiem atlēkušo bumbu ziņā (sestā vieta ar 8.8 vidēji spēlē), bet gūto punktu ziņā bija tikai 24. vietā Pasaules kausā. Bet Nikola Jokičs, kurš bija šķietami sev ideālā komandā, ar universālu un augumā garu sastāvu, palika tālu Bogdana Bogdanoviča ēnā. Jokičs turnīra pēdējās četrās spēlēs tikai vienreiz iemeta vairāk nekā desmit punktus un, lai arī izcēlās ar 4.8 rezultatīvām piespēlēm, grozam uzbruka tik reti (6.2 reizes vidēji spēlē), ka to līdz galam nekompensēja.

Statistiski labākus turnīrus aizvadīja citi NBA augstākā līmeņa spēlētāji – Danilo Gallināri, Nikola Vučevičs, Deniss Šrēders. Taču, piemēram, Šrēdera lieliskā statistika (19.6 punkti un PK labākā piespēlētāja gods) palika kaķim zem astes, Vācijai nemaz netiekot „Top 16” komandu pulkā. Gallināri iemeta vidēji 17.2 punktus, bet arī par sevi daudz nelika runāt. Toties par sevi lika runāt spēlētāji, kuri šobrīd NBA nebūt nav Zvaigžņu spēles kandidātu statusā – Petijs Milzs un Džo Inglss Austrālijai, Bogdanovičs Serbijai, Evans Furnjē Francijai. Bet vēl skaļāk par sevi lika runāt spēlētāji, par kuriem daži basketbola sabiedrībā jau bija piemirsuši – savas iespējas izmantoja Brazīlijas veterāni Andersons Varežau un Leandru Barboza (ar 13.6 punktiem 36. rezultatīvākais turnīrā), bet visas uz sevi liktās cerības pārspēja Luiss Skola, vidēji spēlē iemetot 17.9 punktus un aizvedot Argentīnu līdz finālmačam.

Protams, ka pārāk lielu uzmanību Pasaules kausa individuālajai statistikai pievērst nevajag gan mazā spēļu skaita, gan spēļu atšķirībā svarīguma dēļ. Galu galā, skatoties tikai uz statistiku, būtu nepieciešams secināt, ka turnīra MVP bija Dienvidkorejas centrs Ra Gun-Ahs, kurš bija gan rezultatīvākais, gan labākais atlēkušo bumbu vācējs visā turnīrā. Viņš bija laukumā gandrīz visu laiku, un 26. vietā palikusī Dienvidkorejas izlase arī visu savu spēli veidoja caur viņu, kas daļēji izskaidro vidēji spēlē gūtos 23 punktus. Var diskutēt par iemesliem un notikušo pamatot ar loģiskiem argumentiem, taču fakts tomēr ir tāds, ka tieši šis Dienvidkorejas līgā spēlējošais naturalizētais amerikānis kļuva par FIBA Pasaules kausa labāko punktu guvēju, kamēr pašas lielākās no NBA atbraukušās zvaigznes – Vokers, Jokičs un Adetokunbo - aizbrauca gan ar izlases neveiksmēm, gan ne īpaši iespaidīgu individuālo veikumu.

Pasaules kausa individuālā statistika

Izmantotie resursi:
Players Statistics - FIBA Basketball World Cup...