Aija Putniņa: "Pretinieku ierašanos izjauca vulkāna izvirdums"

2014. gada sezonā spēlētāja palīdzēja Itālijas virslīgas klubam “Acqua&Sapone Umbertide” sasniegt labākos rezultātus komandas vēsturē. Umbrijas klubs pirmo reizi regulāro sezonu pabeidza trešajā vietā, sasniedza līdz šim labāko bilanci “play-off” spēlēs (trīs uzvaras) un pirmo reizi spēja izcīnīt vienu uzvaru pusfinālā.

Sestajā profesionāles sezonā Aija Putniņa 27 spēlēs vidēji laukumā pavadīja 27,8 minūtes, guva 10,3 punktus (ceturtais rādītājs komandā), izcīnīja 5,3 atlēkušās bumbas (otrais rādītājs komandā), saņēma 2,4 personiskās piezīmes, pārķēra 0,7 bumbas un nopelnīja ceturto labāko lietderības koeficientu 9,8. Spēlētāja realizēja 52,8% metienu no spēles un 82,9% brīvmetienu (labākais rezultāts komandā).

"Vadība regulāri rīkoja spēlētājām vakariņas ar ultrām"

Skatījos fotogrāfijas un redzēju Umbertides “ultras”. Kāda bija viņu ietekme – palīdzoša un atbalstoša?
Manuprāt, ultras mums vairāk palīdzēja. Pretiniekiem, tieši otrādi, kļuva grūtāk. Viņi taisīja troksni, bļāva katra uzbrukuma vai sodiņu mešanas laikā. Ultras ceļoja uz visām spēlēm. Izņemot gadījumus, kad komanda lidoja uz Sicīliju vai Sardīniju. Pārējās vietās – pieci vai seši, taču vienmēr bija klāt. Umbertides fanu grupējumu sauc “Fratta” (brālība).

Vai Itālijā visām komandām ir ultras?
Fanus, kuri nāca uz visām spēlēm, varēja sameklēt katrā komandā. Nezinu, vai visus varēja saukt par ultrām. Salīdzinoši, Spānijā tādu cilvēku bija mazāk. Izņemot lielās komandas – Salamankas “Avenida” vai “Rivas Ecopolis”. Turpretī Itālijā “ultras” bija katrai komandai. Trešā valsts – Francija. Tur visa zāle auro un atbalsta, vienu grupu izcelt nevar.

Trāpījās uzmācīgi fani?
Umbertide ir maza pilsēta. Visi viens otru zina un pazīst, tāpēc veidojas personīgi kontakti. Ja aizej uz veikalu, nāk klāt un vēlas parunāties. Pēc spēlēm komanda iet apkārt zālei un “sit pieci” ar līdzjutējiem. Kluba vadība bieži organizēja vakariņas ar ultrām. Spēlētāju un fanu kontakti izveidojās ļoti cieši. Viņi varēja ērti izbraukāt uz spēlēm, jo gandrīz visi galamērķi atradās 3-4 stundu brauciena attālumā. Redzēt vienu vai divus busiņus ar faniem viesos bija ierasta lieta.

Aija Putniņa. Foto: Basketinside.com

Spēlē pret Parmas “Lavezzini”

Aija Putniņa Itālijā turpināja spēlēt ar vienpadsmito numuru

"Francijā čempionāta atklāšana tiek rīkota augstākā līmenī"

Minēji spēles Itālijas salās. Sardīnijā notika čempionāta atklāšana, Sicīlījā – Etnas vulkāna izvirdums un divas “play-off” spēles.
Čempionāta atklāšanā Sardīnijā sabrauca visas komandas, lai izspēlētu čempionāta pirmo kārtu. Tā bija patīkama pārmaiņa. Atklāšanas kārta kļuvusi par labu tradīciju, kur iepazīt vienai otru. Tiesa, Francijā līdzīga atklāšana notiek daudz augstākā līmenī. Komandas septembra beigās sabrauc Parīzē un tām tiek sarūpēti svētki. Padomāts par visu, tajā skaitā pilnu zāli.

Itālija ir basketbola zeme. Vīriešu čempionāts risinās kopš 1920. gada. Romā notika pirmais Eiropas čempionāts sievietēm. Itālijā izveidojās pirmie profesionālie klubi. Var sajust itāliešu tradīcijas?
Katrā klubā situācija atšķiras. Kad braucām spēlēt uz Parmu... Tur klubs pastāv jau sen. Ieejot zālē, var redzēt kluba karogus, vēsturiskas bildes. Umbertides klubs ir salīdzinoši jauns. Augstākajā līgā spēlē tikai 5-6 gadus un tādu tradīciju vēl nav, taču tās attīstās.

Pret Parmu spēlējāt ceturtdaļfinālā?
Mums sanāca daudz spēļu pret Parmu gan regulārajā sezonā, gan “play-off”. Viņas bija neparocīgas pretinieces – varējām nospēlēt gan labi, gan sūdīgi.

Gadījās nospēlēt sūdīgi?
Kad zaudējām, jā. No otras puses, Parmas spēlētājas palīdzēja mums iekļūt Itālijas kausa izcīņas pusfinālā. Viņas zaudēja spēli pret nosacīti vājāku komandu. Ja Parma uzvarētu, mēs nebūtu tikušas četriniekā. Pirms “play-off” sanāca līdzīgi – ar Parmas “atbalstu” tikām augstākā vietā regulārās sezonas kopvērtējumā.

Viena spēle tika pārcelta Etnas izvirduma dēļ.
Pārējās Sicīlijas komandas devās ceļā no citas lidostas, taču mūsu pretinieču gadījumā tā nenotika. Vulkāns patraucēja. Spēlei vajadzēja notikt svētdienā. No rīta mums pateica, ka pretinieces neatbrauks izvirduma dēļ. Tiesa, zālē vajadzēja ierasties tāpat, jo neierašanās gadījumā var piešķirt tehnisko zaudējumu vai naudas sodu. Sapulcējāmies, tiesneši pārbaudīja mūsu formas un pārliecinājās, ka otra komanda nav atbraukusi.

Spēle pret “San Martino Di Lupari” komandu

Sargājot bumbu no Parmas spēlētājām

Umbertides fani centās apmeklēt visas spēles izbraukumā

"Amerikāniete izrādījās par 9 centimetriem īsāka"

Regulāro sezonu klubs pabeidza trešajā vietā, izslēgšanas spēlēs apstājāties pusfinālā. Vadība bija apmierināta?
Sezonas sākumā vadība negaidīja, ka parādīsim tik labus rezultātus. Sasniedzām Itālijas pusfinālu un iekļuvām nacionālā kausa izcīņas “Četru finālā”, kur labi nospēlējām. Manuprāt, vadību rezultāti iepriecināja.

Tātad minimālais mērķis bija iekļūšana astoņniekā?
Uzdevums bija mēģināt iekļūt Itālijas kausa finālčetriniekā, savukārt izslēgšanas spēlēm vajadzēja kvalificēties obligāti. Iekļūšana pusfinālā uzdevumu piepildīja ar uzviju. Kausa izcīņas pusfinālā ar četru punktu starpību zaudējām Itālijas čempionēm “Schio”.

Pusfināla pretinieces “Ragusa” ir jauna komanda?
Viņas virslīgā spēlēja pirmo gadu. Noslēgumā viņām radās iespēja vinnēt čempionātā, taču finālsērijā līdz trīs uzvarām izrādījās, ka “Schio” ir garāks soliņš.

Raguzas panākuma pamats – bagāts sponsors vai citi labvēlīgi apstākļi?
Komandai izdevās piesaistīt labus sponsorus un veikt sekmīgu sastāva komplektāciju. Neteiktu, ka Raguzā spēlēja zvaigznes, taču kodols tika izveidots ļoti labs. Spēlētājas teicami sapratās laukumā.

Kas šogad kļuva par Umbertides stiprajām pusēm?
Izdevās pulcēt labu sastāvu. Man bija viegli gan spēlēt, gan komunicēt ar savām komandas biedrenēm. Sezonas sākumā notika nelielas izmaiņas – viena amerikāniete (Chante Black) nomainīja otru (Karisma Penn), kā arī savainojumu dēļ pamainījās Itālijas jaunās spēlētājas. Karizmas augums pieteikumā bija norādīts 195 centimetri. Atbraucot izrādījās, ka viņa ir īsāka par mani. Patiesais augums bija 186 centimetri, tāpēc viņa tika aizsūtīta mājās. Sastāvs mainījās, taču kodols palika nemainīgs. Ļoti patika, ka savstarpēji labi sadzīvojām un spēlēt bija viegli.

Pret kurām spēlētājām sacenties treniņos?
Atkarībā no situācijas spēlēju ceturtā vai piektā numura pozīcijā. Kad atbrauca 196 centimetrus garā Bleka, vairāk spēlēju kā spēka uzbrucēja. Trešā garā spēlētāja bija itāliete. Spēlējām ātri, tāpēc lēni centri mums nebūtu piemēroti. Bleka bija tieva, gara, ļoti atlētiska. Kustīga un aktīva, nevis skapis zem groza.

Treneris no Tevis prasīja daudz?
No ārzemniecēm vienmēr prasa vairāk nekā no vietējām spēlētājām, tāpēc ieguldījums tika gaidīts visur. Vairāk vai mazāk, tas izdevās. Manuprāt, pašai labākais sniegums izdevās regulārās sezonas pēdējā spēlē pret “Ragusa”. Mums vajadzēja uzvarēt ar sešu punktu pārsvaru. Uzvarējām ar plus pieci, kopvērtējumā palikām trešās, taču man tā bija laba spēle.

Individuāli vienmēr gribu nospēlēt labāk. Pavasarī un vasarā ārstēju pleca savainojumu, tāpēc sezonas sākumā pirmais mēnesis kļuva par iejušanās laiku. Otrkārt, vajadzēja pielāgoties Itālijā spēlētajam basketbolam.

Kluba mediķi sekoja līdzi pleca savainojumam?
Tradicionālās medicīniskās pārbaudes papildināja elektromagnētiskā rezonanse. Pārbaudīja visu, taču veselības ziņā viss izrādījās kārtībā. Grūtāk bija pierast psiholoģiski. Par laimi, plecs sadzija un varēju spēlēt bez pretsāpju līdzekļiem. Nelietoju tos nevienu reizi.

Tu piedalījies Visu zvaigžņu spēlē, kur ārzemnieces sacentās pret Itālijas izlasi.
Nezinu, vai tas atbilda “All Star” formātam. Itālietes sapulcēja izlases spēlētājas, savukārt ārzemnieču komandā katrs klubs varēja nosūtīt tikai vienu basketbolisti. Tādējādi visu labāko spēlētāju nebija. Mūsu klubs izvēlējās saspēles vadītāju. Viņa guva savainojumu. Otra amerikāniete salauza pirkstu un vajadzēja braukt man. Nesūdzos, man patika.

Tā bija tipiska “All Star” spēle ar paskriešanu?
Ārzemnieču komandu vadīja mans treneris. Kopā braucām uz spēli. Treneris man teica, ka “All Star” spēles viņam nepatīk. Viņš ir nosvērts, kārtīgi strādā un tāda ampelēšanās viņam neiet pie sirds. Varēja redzēt, ka spēles laikā viņš ar grūtībām valdās. Sasmaidījāmies, saprotot, ka tā ir tikai viena spēle.

Līdzjutēju sagatavots plakāts

Umbertides “ultras”

Iesildīšanās

Ultras gatavojas “play-off” spēlei

"Ēdienreizēs neviena spēlētāja telefonā neierokas"

Temperaments. Var saprast, ko domā un jūt itālietes?
Spānietes bija temperamentīgākas. Itālietes mierīgākas, laukumā uzvedas mierīgāk. Cenšas izpildīt trenera teikto.

Tu izmantoji iespēju apskatīt valsti.
Dzīvoju ļoti pateicīgā vietā dienas izbraucieniem. Roma divu stundu attālumā, līdz Florencei pusotra stunda, Venēcija, Boloņa... Ļoti daudz, ko redzēt! Izmantoju iespēju apskatīt arhitektūras un mākslas pieminekļus, sākot ar Romas Kolizeju. Netrūka arī iespēju pavadīt laiku brīvā dabā, piemēram, apmeklēt karstos avotus, uzbraukt kalnos. Itālijā ir silti, taču ziemā laiks bija samērā pretīgs. Kā Latvijas rudens – visu laiku līst, drūms, neomulīgs.

Par noskaņošanos “play-off” spēlēm. Kam Tu dod priekšroku – spēles dienā norobežojies no visas informācijas vai uzņem skābekli svaigā gaisā?
Izslēgšanas spēles uztveru kā parastas spēles, tikai ar nopietnāku noskaņošanos. Savas receptes man nav. Spēles dienas rītā mums bija video. Pēc pusdienām izgāju ārā iedzert kafiju. Vēl diendusa. Katrai spēlei gatavojos standarta režīmā.

Pauze starp klubu un izlasi nāca par labu?
Sanāca pusotra nedēļa. Gribējās mazliet ilgāk, taču atelpa bija tieši laikā.

Redzēji Latvijas finālsērijas spēles. Kādas tās izskatījās uz Itālijas fona?
Protams, Itālijā līmenis ir augstāks, taču meiteņu cīņasspars finālos pārspēja Itālijā redzēto. Spēles kļuva haotiskākas, taču necīnīšanos pārmest nevarēja.

Tev bija favorītes finālā?
Tā nevarētu teikt. Biju par abām komandām, jo pazīstu visas meitenes. Svarīgi, lai spēles būtu interesantas skatītājiem.

Izlasē Tu spēlē vairākus gadus. Darba organizācijas ziņā ir notikušas pārmaiņas?
Izlases nometnes katru gadu tiek organizētas augstā līmenī. Varu teikt, ka vadība cenšas atrisināt spēlētāju prasības, turklāt nav problēmu iet un runāt par aktuāliem jautājumiem.

Ernests Gulbis intervijā Gustavam Terzenam pastāstīja par Latvijas tenisa izlases norunu pirms Deivisa kausa izcīņas spēlēm. Komandas vakariņās spēlētāji izslēdz telefonus. Tagad cilvēki daudz laika pavada, skatoties telefonos. Kādreiz tas nav kļuvis traucējoši?
Ēdienreizēs neviena spēlētāja telefonā neierokas. Vairāk runājamies savā starpā, nenorobežojoties viena no otras. Neesam tikušās gandrīz gadu. Iekrājies daudz jaunumu, kurus pārrunāt. Socializācijas ziņā viss ir kārtībā. Manuprāt, vairāk laika cita veida komunikācijai veltām, nokļūstot mājās.

Tavi iespaidi par kvalifikācijas grupu?
Itālija trenerim Zvirgzdiņam ir zināma komanda, jo pret viņām nācies spēlēt jau agrāk. Olimpiskais sastāvs itālietēm nav, taču spēles pret viņām vienmēr bijušas grūtas. Skaidrs, ka Itālija nav neuzvarama komanda.

Par Portugāli nojausmas nav. Vienīgā pieredze – pirms pāris gadiem sanāca Eiropas kausā spēlēt pret portugāļu komandu, taču tas neko neliecina. Igaunietes iepazītas Latvijas un Igaunijas apvienotajā čempionātā. Nordea līgā viņas ieguvušas labu spēļu praksi, tāpēc basketbola līmenis Igaunijā noteikti ir audzis. Spēlētājas progresē, tāpēc jārēķinās ar cīņu. Mūsu mērķis ir kvalificēties Eiropas čempionātam un pati vēlos labi nospēlēt.