Anete Horelika: "Komandas biedrenēm tika nozagti vairāki velosipēdi"

Čempionu noskaidrošana Nīderlandē ievilkās ilgāk nekā Krievijā, Turcijā un Francijā. Kamēr citas izlases spēlētājas Rīgā sāka otro treniņu nedēļu, Horelika gatavojās finālsērijas sestajai spēlei. Aiz muguras bija uzvara Nīderlandes kausa izcīņā, deviņas “play-off” spēles un divas atspēlēšanās finālsērijā. Priekšā gaidīja izšķirošā cīņa pret komandu, kura finālā spēlēja trešo gadu pēc kārtas un bija izsalkusi uzvarēt – Roterdamas “ChallengeSports/Binnenland”.

Horelikas sniegums izjauca pretinieču plānus. “ProBuild Lions” viesos uzvarēja ar 67:57, bet latviešu uzbrucēja izcēlās ar 27 punktiem un 12 atlēkušajām bumbām, nopelnot vērtīgākās spēlētājas balvu. Finālsērijā 117 punktiem pievienotas 69 atlēkušās bumbas, vidēji atzīmējoties ar 19,5 punktiem un 11,5 izcīnītām bumbām zem groziem.

"Deviņās no desmit "play-off" spēlēm savācu "double-double""

Iebrauci Amsterdamā uz pāris dienām, paliki astoņus mēnešus. Kā tas notika?
Vasarā aizbraucu uz Spāniju apciemot draugus un paziņas. Andalūzijā izmēģināju spēkus virslīgas komandā “Toyota Conquero”, taču līdzekļu trūkuma dēļ viņi nevarēja man piedāvāt līgumu. Huelvā būtu jādzīvo gandrīz pašai par saviem līdzekļiem. Nepiekritu. Mājās lidoju caur Amsterdamu un nodomāju, ka neesmu iepazinusi pilsētu. Nolēmu paviesoties pie “Kolibri” absolventes Līvas Nimrodas, kura Nīderlandē dzīvo jau piecus gadus. Aizbraucu un...paliku. Biļete uz Rīgu palika neizmantota.

Līva basketbolistes karjeru beidza muguras un ceļgala savainojumu dēļ. Iemīlējās Amsterdamā, centās spēlēt, taču saprata, ka nevarēs turpināt. Viņa joprojām ir basketbolā. Vada treniņus “ProBuild Lions” trešajai komandai, kura spēlē amatieru līgā.

Teici, ka Nīderlandes otrā līga ir pusprofesionāla. Vai tas nozīmē, ka virslīgā spēlē profesionālas komandas?
Valstī ir trīs līgas. Trešajā cilvēki nāk uzspēlēt prieka pēc, otrajā regulāri trenējas, pirmajā var nedaudz nopelnīt. Virslīgā šogad bija tikai sešas komandas, kuras izspēlēja četrus apļus un “play-off”. Sezonas laikā visām pretiniecēm zaudējām pa vienai reizei. Tas liecina par līdzīgu spēku samēru – jebkura komanda varēja uzvarēt jebkuru. Visu noteica noskaņošanās un gatavība attiecīgajā dienā.

Spēles notika reizi nedēļā, sestdienās. Manā komandā daudzas meitenes mācījās vai strādāja, tāpēc kopējie treniņi notika vakaros. Papildus trenējos es un abas amerikānietes. Divreiz nedēļā braucām mētāt, pārējās trīs dienas gājām uz trenažieru zāli, kura bija pieejama jebkurā laikā. Amerikānietes spēlēja arī citās komandās, piemēram, Roterdamā. Līdzīgi kā Eiropas kausos, neskaitot eiropietes, komandas varēja pieteikt vēl divas spēlētājas.

Kādas bija trenera prasības?
Mūsu klubu trenēja horvāts Miļjenko Lakners, kurš Nīderlandē dzīvo jau piecpadsmit gadus. Pierast vajadzēja kā jebkurā jaunā vietā. Treneris gaidīja no manis tādu sniegumu kā “play-off” laikā, kad deviņās no desmit spēlēm savācu “double-double”. Manā komandā neviena spēlētāja nav uzaicināta pārstāvēt Nīderlandes izlasi, tāpēc lielāko daļu punktu guva ārzemnieces.

Spēlēji trešajā pozīcijā?
Pārsvarā darbojos kā ceturtais numurs, taču dažās situācijās nospēlēju kā trešais. Ja pretinieču komandā nebija garāku spēlētāju, mani lika apakšā, jo biju spēcīgāka. Citos gadījumos vairāk spēlēju ārā.

Holandiešus uzskata par garāko tautu Eiropā. Tiešām pastāvēja centru problēma?
Mans augums ir 177 centimetri, tomēr komandā biju viena no garākajām spēlētājām. Pretinieču rindās varēja sameklēt garākas spēlētājas, taču problēmas ar centriem pastāv arī izlasē. Pamata centra spēlētāja šogad nespēlēs, tātad pietrūkst cilvēku zem groza.

Uzvara Nīderlandes čempionāta sestajā finālspēlē 2013. gada 8. maijā Roterdamā. Foto: ProBuild Lions

”ProBuild Lions” līdzjutēji Roterdamā

"Trokšņa dēļ sapratāmies ar zīmēm un pusvārdiem"

Kāds bija Nīderlandes čempionāta līmenis uz Latvijas un Spānijas fona?
Sestdien ielidoju Amsterdamā un uzreiz saņēmu piedāvājumu svētdien piedalīties pārbaudes spēlē. Par vietējo čempionātu man nebija nekāda priekšstata. Treneris iedeva sadarbības uz desmit lapām, kuras bija jāapgūst desmit stundu laikā. Spēlēju, nezinot, ko sagaidīt. Kopumā līmenis ir līdzīgs kā Latvijā – katra komanda cīnās, kā var un māk. Profesionālisma ziņā varēja vēlēties vairāk, taču pati sezona apmierināja.

Uzvara Nīderlandes kausa izcīņā un nacionālajā čempionātā tam ir labs apliecinājums.
Fināli izvērtās ļoti gari – desmit spēles. Pusfinālā uzvarējām sāncenses ar 3-1, finālā līdz četrām uzvarām bija vajadzīgas sešas cīņas. Spēlējām trešdienās un sestdienās. Finālā zaudējām pirmo spēli. Sēriju izlīdzinājām, taču trešajā cīņā zaudējām. Ceturtā spēle bija kritiska. Ja zaudētu, būtu 1-3. Treneris pateica skaidri: “Nedomāju, ka atspēlēsim divu spēļu deficītu”. Tas bija lūzuma punkts. Uzvarējām un maisam gals bija vaļā. Pati pie “double-double” netiku tikai vienā pusfināla spēlē, kurā 26 punktiem pievienoju astoņas atlēkušās bumbas. Cīņa par bumbām man ir asinīs. Vienmēr zināju, ka jāiet cīnīties par bumbām.

Protams, gribējām uzvarēt mājās, taču sestā spēle bija izbraukumā. Komandai ir ļoti daudz uzticamu fanu, kuri brauc līdzi uz visām spēlēm. Manuprāt, pēdējā spēlē Roterdamā mums bija vairāk atbalstītāju nekā mājiniecēm. Zālē valdīja nenormāls troksnis, nevarēja dzirdēt, ko saka treneris un saspēles vadītāja. Sapratāmies ar zīmēm un pusvārdiem. Izdevās! Pēc spēles kopā ar faniem braucām uz mājas zāli, kura atrodas 15 minūšu braucienā no Amsterdamas. Mūs sagaidīja ar komandas himnu un aplausiem. Bija ļoti, ļoti forši.

Atsevišķas spēles demonstrēja Nīderlandes sporta kanāli. Visas finālspēles tika pārraidītas internetā gan mūsu, gan pretinieču komandas mājas lapā. Par popularitāti liecina fakts, ka ieejas maksa finālos bija astoņi eiro, taču tas netraucēja piepildīt zāli.

“ProBuild Lions” veido savu basketbola sistēmu?
Klubam ir jaunatnes komandas visās vecuma grupās, kā arī amatieru vienības. Nīderlandē ļoti populārs kļuvis ratiņbasketbols. Ja nekļūdos, sieviešu izlase Paralimpiskajās spēlēs Londonā ieguva bronzu.

Klubs vēlas Tevi redzēt arī nākamajā sezonā?
Viņi ļoti grib, lai palieku, taču pagaidām nav skaidrības par 2014. gada sezonas budžetu. Klubā notiek trenera maiņa. Horvāta vietā nāks treneris no Serbijas. Pagaidām sanācis runāt tikai ar galvenā trenera palīgu. Pilsēta ļoti patīk, tāpēc neizslēdzu iespēju turpināt spēlēt Amsterdamā. Mana komanda grib spēlēt Eiropas kausā, taču krīze skārusi arī Nīderlandi un budžetā nepietiek līdzekļu.

Nīderlandes 2013. gada čempiones – Amsterdamas “ProBuild Lions” basketbolistes. Foto: ProBuild Lions

Ar talanta cienītāju

"Sniegs Amsterdamā nozīmē haosu"

Kāda ir Amsterdama? Atbilst priekšstatam par brīvdomātāju pilsētu?
Ļoti daudz tūristu. Patīk, ka pilnīgi visi runā angliski. Sākot ar maziem bērniem, beidzot ar pensionāriem. Savus dokumentus visur kārtoju pati. Tas bija liels pluss salīdzinājumā ar Spāniju, kur radās grūtības atvērt bankas kontu. Neviens nesaprata, ko gribu. Tas pārsteidza.

Nīderlande vēsturiski tik daudz bijusi saistīta ar Angliju, ka tās ietekme varētu būt lielāka nekā Vācijai.
Holandieši tik ļoti neiespringst. Visu uztver brīvāk. Patika Nīderlandes velokultūra. Ar riteni braucu katru dienu, jo Amsterdamā tas ir galvenais satiksmes līdzeklis. Visur priekšroka, visi to zina. Sākumā riteņu daudzums un satiksme pārsteidza, taču pieradu.

Ārzemniecēm piešķīra arī velosipēdus?
Klubs amerikānietēm iedeva divas mašīnas. Nebija plānots ņemt trešo ārzemnieci, jo ierados nejauši. Astoņas spēlētājas dzīvoja vienā milzīgā mājā un uz treniņiem braucām ar abām mašīnām. Riteņus vajadzēja iegādāties pašām. Nelegālā ceļā to var izdarīt uz ielas, par 20-40 eiro.

Brauci visu ziemu?
Nīderlandē snieg ļoti reti. Bieži līst, taču tas nemazina velosatiksmes intensitāti. Kad uzsnieg, valstī iestājas haoss. Nekursē vilcieni, riteņbraucēji un autovadītāji nezin, ko darīt.

Kanāli nepaspēja aizsalt?
Viena no holandiešu tradīcijām ir 200 kilometru slidojums pa kanāliem caur vienpadsmit pilsētām (Elfstedentocht – vienpadsmit pilsētu brauciens, iepriekšējie notikuši 1985., 1986. un 1997. gadā). Pēdējos desmit gados tas nav noticis, jo ledum jābūt vismaz 15 centimetrus biezam. Ārpus pilsētas nebraucu, bet ceļu malās ir daudzstāvu velostāvvietas. Riteņus slēdz visi, bieži – ar vairākām atslēgām. Sezonas laikā velosipēdus nozaga divām vai trīs komandas biedrenēm, citai pat vairākas reizes. Zādzības daļēji saistītas ar to, ka cilvēki turpina riteņus pirkt no rokas un tas kļuvis par peļņas avotu. Pati braukšana un velo infrastruktūra ir ļoti laba. Ja brauc pa nepareizo pusi, aizrāda.

Esi Latvijas un Nīderlandes čempione. Ko vēl gribētu paveikt?
Uzvarēt pēc iespējas vairāk. Iegūt čempionu titulus, piemēram, Francijā. Jāpagaida jauni piedāvājumi.

"Patīk spēlēt pie trenera Neripa"

Jaunatnē pārstāvēji “Kolibri”. Paskatoties uzvārdus, tā bija laba komanda.
1986. un 1987. gadā dzimušo meiteņu komandā spēlēja Līva Nimroda, Agnija Reke, Katrīna Limbaha, Zane Zeltiņa. Parasti izcīnījām zelta medaļas. Ļoti cīnījāmies ar “Rīdzeni”, sīvu konkurenci toreiz izrādīja 47. vidusskola.

Pati sāku spēlēt Tukumā. Mana pirmā trenere bija Dace Aumale, bet mamma trenēja puišu komandas. Uz Rīgu pārgāju 11 vai 12 gadu vecumā. Vecāki uzskatīja, ka izaugsmei vajadzīgas pārmaiņas. Sazinājās ar Daigu Jansoni, taču viņa tobrīd netrenēja mana vecuma spēlētājas. Tā nokļuvu pie Mudītes Zanderes. Tukumā turpināju mācīties līdz divpadsmitajai klasei. Pēc skolas ar vilcienu vai autobusu braucu uz treniņiem. Mājās biju vienpadsmitos vakarā un tā katru otro dienu.

Vidusskolas pēdējā gadā pārnācu uz Rīgas 49. vidusskolu. Tas atviegloja dzīvi. Biju nobriedusi pārnākt uz galvaspilsētu un savu lēmumu nenožēloju. Sākumā spēlēju LU komandā, bet “Turībai” pievienojos pēc vidusskolas beigšanas. Interesi izrādīja treneris Pēteris Višņēvics. Piekritu. Nospēlēju trīs gadus. Galvenais bija darīt savu darbu laukumā, pārējā treneris centās neiejaukties. Ja savu izdarīji, viss bija kārtībā.

Pēc kāda laika iestājos “Turībā”. Pabeidzu pirmo kursu. Vēlāk paņēmu akadēmisko pārtraukumu, jo 2010. gada sezonu nospēlēju pie trenera Zvirgzdiņa. Tajā gadā trenējāmies Cēsīs un nevarēju izbraukāt.

No otras puses, darbs Cēsīs palīdzēja tikt izlasē.
Mani pirmo reizi 2010. gadā uzaicināja grieķu treneris Dikeoulakos. Vasara izvērtās smaga, jo Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles notika septembrī. Nedēļu pirms pirmās spēles salauzu degunu. Ar to arī viss beidzās, bet savainojums atstāja iespaidu uz sezonu. Radīja bailes no kontaktspēles. Tagad par to vairs nedomāju, taču pirmie mēneši bija grūti.

Otrais uzaicinājums sekoja no trenera Neripa pēc Latvijas čempiontitula izcīnīšanas ar Cēsīm. Pagājušajā gadā izlasē spēlēja Zane Tamane, Aija Putniņa, dodot mums lielu spēku zem groziem. Tagad situācija garajā galā ir savādāka, būs vairāk jāspēlē mazajām spēlētājām.

Viena no iespējām – pāriet uz Grieķijas variantu ar vienu centra spēlētāju.
Domāju, ka vajadzības gadījumā komanda spētu nospēlēt arī tā. Man patīk spēlēt pie Aigara Neripa. Kā lielai daļai treneru, viņa prioritāte ir spēle aizsardzībā. Daudz strādājām arī uzbrukumā. Pati esmu pievienojusies nesen un pielāgoties ir grūtāk, jo daudz jāapgūst. Šoreiz sadarbības veidotas samērā sarežģītas, taču tās ir savstarpēji savienojamas. Ja iegaumē pamatus, vari izdomāt, ko darīt citā kombinācijā.

Kāda varētu būt Nīderlandes izlase?
Zinu tikai spēlētājas, kuras spēlē vietējā čempionātā. Pēdējos gados ļoti audzis Nīderlandes jaunatnes basketbols. Pārliecinājos par to, palīdzot treneriem vadīt treniņus un, manuprāt, jaunā paaudze būs spēcīga. Tas ir vietējo treneru nopelns, savukārt, minētie horvātu un serbu speciālisti valstī dzīvo jau sen. Nīderlande jau tagad īpaši neatpaliek no citām Eiropas komandām. Attīstību nedaudz kavē atsevišķi trūkumi sistēmā. Piemēram, ļoti dīvains ir tiesnešu darbs. Viņi aptur spēli, pasakot, ka tas noticis nelaimes gadījuma dēļ. Ļauj paturēt bumbu, lai gan citur tādās situācijās nosvilptu kļūdu vai piezīmi. Nīderlandē šobrīd nav augstas klases tiesnešu. Tiesā, kā ienāk prātā.

Anete Horelika Latvijas valstsvienībā debitēja 2010. gada 15. jūlijā ar uzvaru pār Itāliju. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

2012. gadā Horelika kopā ar komandu izcīnīja ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru Francijā

Anete Horelika

+Dzimusi 1987. gada 23. jūlijā
+Vecāki Guna un Uldis
+Augums 177cm, uzbrucēja
+Sporta gaitas sākusi Tukuma sporta skolā un basketbola klubā „Kolibri”
+Treneri Dace Aumale, Mudīte Zandere, Pēteris Višņēvics, Ainars Zvirgzdiņš, Džordžs Dikeoulakos, Ilze Ose-Hlebovicka, Aigars Nerips
+2009. gada sezonā kļuva par otro rezultatīvāko spēlētāju "Turības" sastāvā, 27 spēlēs vidēji savācot 13,2 punktus, izcīnot 6,9 atlēkušās bumbas un 2,8 reizes rezultatīvi piespēlējot.
+Cēsu sastāvā 2010. gada sezonā 29 spēlēs vidēji guva 7,6 punktus, izcīnīja 5,4 bumbas zem groziem un izdarīja 2,1 rezultatīvu piespēli.
+Valstsvienībā debitēja 2010. gada 15. jūlijā, draudzības spēlē izbraukumā pārspējot Itāliju ar rezultātu 61:56. Pirmajā vasarā piedalījās trīs sacensībās, pavisam 16 spēlēs savākusi 50 punktus.
+2012. gada sezonā pārstāvēja SK “Cēsis”. Spēlējot spēka uzbrucējas pozīcijā, palīdzēja klubam izcīnīt čempiontitulu pēc trīs gadu pārtraukuma.
+Spēlējusi Spānijas klubos “Arranz Jopisa Burgos” (2010), “Codigalco Carmelitas” (2011) un Nīderlandes komandā “ProBuild Lions” (2012-2013).
+Latvijas un Nīderlandes čempione.