Kazakevičs: "Ir divi ceļi – atbalstīt treneri un spēlētājus vai arī visus nomainīt"

- Kā jau bija gaidīts, padevās diezgan sarežģīta spēle. Diezgan smags laukums, daudz divcīņu. Nevar teikt, ka mums izdevās tā, kā bijām gribējuši, spēlēt pozicionālā uzbrukumā un bumbas kontrolē vispār. Protams, puiši, kuri spēlēja centrālajā zonā, centās, un nevaru viņiem daudz pārmest, bet, teiksim tā, varēja vēlēties kvalitatīvāku uzbrukumu uzsākšanu. Bija diezgan daudz situāciju, kurās devām piespēles divcīņās, un spēle pārvērtās par lielu cīņu. Rezultāts pēc spēles ritējuma ir diezgan likumsakarīgs. Protams, esam apbēdināti par to, ka ielaidām tik ātri [pēc sava vārtu guvuma], un var vilkt paralēles ar spēli Fēru salās, kur arī diezgan ātri ielaidām vārtus. Tā ir problēma – mums pietrūkst koncentrēšanās pēc gūtiem vārtiem. Kā jau esmu teicis, pirmajās desmit minūtēs pēc gūtiem vārtiem ir ļoti būtiski kontrolēt spēles tempu un nomierināt spēli, jo pretinieki ļoti bieži uzreiz metas atspēlēties. Šajā ziņā šī epizode lielā mērā patraucēja izcīnīt uzvaru, lai gan atkārtošu, ka kopumā spēles ritējums bija diezgan līdzvērtīgs.

- Esam zaudējuši cerības pat uz otro vietu. Ja nevaram būt pirmie, vai vispār ir būtiski būt otrajiem vai trešajiem? Un vai ne augstāka vieta par trešo šādā kompānijā ir katastrofa?
- Protams, ka ir būtiski – katra vieta ir būtiska. Arī šīs dienas spēlē noteikti gribējām uzvarēt un iegūt trīs punktus, lai pēdējā spēlē vēl varētu pretendēt uz otro vietu. Bez šaubām, no turnīra tabulas viedokļa tas ir slikts rezultāts. Tajā pašā laikā skaidrs, ka, kā jau teicu iepriekš, to lielā mērā ietekmēja pirmās četras spēles, kurās mums neizdevās iekrāt vairāk par trim punktiem. Zināma apstākļu sakritība varēja mums ļaut vēl turpināt spēlēt par to pašu otro vietu. Uz to šobrīd pārāk neieciklējāmies, bet, protams, gribējām uzvarēt – mums ir būtiski, kuru vietu ieņemam turnīra tabulā.

- Gribēju vaicāt par uzbrukumu un spēlētāju izvēli. Daži piemēri – uz aizsardzību vairāk tendētais Rugins, nevis Saveļjevs, kurš var labāk spēlēt ar bumbu, arī Cigaņikam nedz Nīderlandē, nedz RFS nebija daudz vārtu vai rezultatīvu piespēļu, bet tagad klubā pat spēlē kā malējais aizsargs. Šodien bija vismaz viena epizode, kurā Cigaņiks varēja izvirzīt Gutkovski viens pret vienu, taču neizdarīja to. Vai redzi, ka ir izvēlēti optimālie risinājumi, ņemot vērā, cik maz vārtu gūstam un cik maz momentu veidojam?
- Skaidrs, ka tas ir mūžīgs jautājums, jo varam diskutēt par jebkuru pozīciju. Kaut vai to pašu balsta pussarga pozīciju – Saveļjevs debijas mačā Sanmarīno nospēlēja 90 minūtes, un viņa atjaunošanās rādītāji bija diezgan vāji. Sapratām, ka būs diezgan smags laukums, un aprēķins bija viņu laist otrajā puslaikā, kad pretinieki būs mazliet pagurušāki un kad viņš varēs nospēlēt savas 30 minūtes, kuras kondīcija viņam atļauj. Un tur mums bija tiešām sarežģīta izvēle – šobrīd ir izkrituši trīs balsta pussargi [Tobers, Zjuzins, Emsis], un mēs meklējām, mūsuprāt, labāko risinājumu.

Runājot par Andreju Cigaņiku, šodien, jā, iespējams, nebija viņa labākā spēle, bet kopumā viņš šobrīd ir mūsu vienīgais kreilis uzbrukuma grupā, kam arī ir diezgan būtiska nozīme. Meklējam labākos risinājumus, un arī Vladimira Kameša izsaukšana tai skaitā ir šo risinājumu meklēšana, arī Ontužāna izmantošana malā, jo malējo pussargu pozīcijās mums vēl norit optimālā sastāva meklēšana. Tas, ka negūstam tik daudz vārtu, attiecas uz visu uzbrukuma grupu – tas neattiecas tikai uz vienu konkrēto cilvēku. Pietrūkst gan individuālās kvalitātes, gan brīžiem arī individuālās sapratnes, jo īpaši, ka šo trīs spēļu cikla dēļ mums nākas rotēt sastāvu un izvēlēties dažādus spēlētājus uzbrukuma grupā. Sastāvs ļoti bieži no vienas spēles uz otru atšķiras diezgan stipri. Arvien esam meklējumos, lai gan nav arī situācijas, ka tie citi izlasē esošie spēlētāji apliecinātu, ka tieši viņiem būtu jāspēlē pamatsastāvā. Ja skatās zemuzbrucēja un malējo pussargu pozīcijas, tad domāju, ka tas modelis, kuru esam izvēlējušies vairumā oficiālo spēļu, šobrīd ir tuvu optimālajam.

- Gruzija tika līdz pārspēļu finālam, un Vaiss pēc zaudējuma atkāpās. Vai jūs pēc šīm neuzvarētajām spēlēm izjūtat kādu spiedienu par savu amatu?
- Spiediens par amatu nav īpaši jūtams. Pirms nometnes mums jau bija saruna valdes līmenī, kur arī pateicu savu redzējumu. Kā jau iepriekš teicu, rezultāts mūs neapmierina, bet mēs arī vienojāmies, ka turpinām darbu un mērķtiecīgi strādājam nākotnē - uz nākamo gadu, uz aiznākamo gadu. Ir konkrēti uzdevumi, kas ir izvirzīti, un pie tiem mēs arī strādājam. Skaidrs, ka neesam laimīgi par to, kur pašlaik esam un kur varbūt esam visus iepriekšējos gadus, bet kopīgiem spēkiem mēģinām no šīs situācijas izkļūt. Šobrīd visi esam gatavi turpināt darbu arī nākamgad.

- Kapteiņa apsējs Černomordijam – tas ir signāls pieredzējušākajiem spēlētājiem, ka viņiem jāuzņemas līdera loma, vai atbalsts un novērtējums viņa līdera prasmēm?
- Tā kā pašreizējais kapteinis Pāvels Šteinbors šajā treniņnometnē nav ar mums kopā, tad kapteini atkarībā no sastāva izvēlamies katrai spēlei atsevišķi. Kapteiņa vēlēšanas būs tad, kad Pāvels atgriezīsies. Bet tas ir signāls, ka Antonijs Černomordijs ir viens no tiem jaunās paaudzes spēlētājiem, kura kvalitātes un līderība varētu ļaut kļūt par pilnvērtīgu nacionālās izlases kapteini.

- Precizējot iepriekšējo jautājumu – izstāstīji, kādēļ Černomordijs, bet kādēļ ne Dubra? Otrkārt, vai Rugins un Kamešs jau nometnes sākumā bija primārās izvēles šajās pozīcijās vai vietu nopelnīja treniņos vai Sanmarīno spēlē?
- Kā jau teicu, man šā brīža izvēlē bija būtiski meklēt līderus jaunāko spēlētāju grupā. Kaspars tomēr jau ir pietiekami pieredzējis izlases spēlētājs, un man ar viņu par šo tēmu arī bija saruna – informēju, ka kapteinis šajā spēlē būs Antonijs. Skaidrs, ka pilnvērtīgs kapteinis būs tad, kad viņu izvēlēsies komanda, bet šajā brīdī tas no manas puses ir signāls, ka Antonijs ir pelnījis kapteiņa apsēju šajā konkrētajā spēlē. Kas attiecas uz jautājumu par Kamešu un Ruginu, tad pirms nometnes man vēl bija grūti atbildēt uz šo jautājumu – tieši Vladimira Kameša sakarā, jo viņu izsaucām pirmo reizi. Viņš sevi labi apliecināja treniņos, es redzēju viņa kvalitātes un pašatdevi, centību. No tām izvēlēm, kuras mums bija, ņemot vērā, ka jau pirms spēles bija skaidrs, ka Dāvim Ikauniekam ir problēmas, trauma – cik nopietna, to vēl redzēsim, vai viņš būs gatavs spēlei Andorā, -, izvēle krita par labu Kamešam. Arī balsta zonā meklējām variantus, un šo jautājumu par Saveļjevu un Ruginu jau komentēju.

- Par Dāvi Ikaunieku jau laikam atbildējāt, bet tas pats jautājums arī par Robertu Uldriķi – televīzijas ekrānos nešķiet, ka viņš, ņemot vērā situāciju klubā [ilgstošu karantīnu], būtu labā sportiskajā formā?
- Domāju, ka iepriekšējā spēlē paši redzējāt, ka Robertam ir problēmas ar funkcionālo stāvokli. Sanmarīno viņam tika iedots liels spēles laiks, kuru viņš aizvadīja centīgi, nevaru pārmest ne pašatdevi, ne vēlmi, bet šobrīd funkcionālā stāvokļa un spēļu prakses trūkums parāda to, ka viņš šobrīd zaudē konkurenci par vietu sastāvā. Viņa sakarā šajā spēlē, pie šī scenārija nebiju gatavs viņu laist uz maiņu, jo bija ļoti daudz divcīņu un no centra uzbrucēja lielā mērā bija atkarīgs, cik daudz aizķersimies šajās bumbās un veidosim pretspēli. Šajā ziņā Vladislavs Gutkovskis tieši šajā komponentē padarīja ļoti labu darbu. Nebija vienkārši, bet domāju, ka viņš ļoti labi tika galā tieši šajā elementā.

- Pretinieku treneris spēli salīdzināja ar galda tenisu, un spēles beigu daļā bija ļoti daudz standartsituāciju – diemžēl vairāk pie mūsu vārtiem. Vai nebija domas pastiprināt otro stāvu? Un kāda bija doma Alvja Jaunzema maiņai pret Jāni Ikaunieku?
- Ja par maiņām runājam kopumā, otrajā puslaikā gribējām izlaist mazliet tehniskāku un vieglāku spēlētāju sastāvu. Ņemot vērā, ka laukums bija smags, bijām nedaudz paguruši, un gribēju likt uzsvaru uz to, ka gan ar Ontužānu, gan Saveļjevu, gan Ķiguru varētu pārtvert iniciatīvu un šo pingpongu mazināt, dabūt kontroli pār bumbu. Jaunzema gadījumā bija jau trīs epizodes, kurās Jānis Ikaunieks ne pārāk kvalitatīvi atgriezās aizsardzībā, un patiesībā gribējām jau mazliet agrāk veikt šo maiņu. Nepaspējām, tādēļ sanāca, ka tā notika tikai kompensācijas laikā.

- Pēc šādām spēlēm visiem ir smagi, jo jebkurš grib, lai Latvijas izlase uzvarētu. Nav jēgas savā starpā karot, bet pēc tik daudziem neizšķirtiem un zaudējumiem varbūt pienācis laiks apzināties, ka tā ir mūsu realitāte, nevis apstākļu sakritība? Pirms spēles Elvis Stuglis teica, ka esam labāki par pundurvalstiņām, bet, lai kā spēlētāji tam ticētu, rezultāti nemainās. Ja nedzirdam, ka šāds D līgas turnīrs ir katastrofa, tā varbūt vienkārši ir realitāte un šeit esam pelnīti?
- Domāju, ka ir vairākas lietas. Skaidrs ir viens: Nāciju līgas sākums ļoti neveiksmīgi sakrita ar to, ka tikko sāku gatavot komandu, bija ļoti lielas izmaiņas spēlētāju izvēlē, sastāvā un pēc viena treniņa faktiski sākām Nāciju līgu. Pirmā spēle ļoti slikti ietekmēja mūsu tālāko psiholoģisko stāvokli. Pie milzīga pārsvara mājās neuzvarējām Andoru. Noteikti piekritīšu Elvim, ka šī vieta turnīra tabulā Nāciju līgā neataino patieso spēku samēru. Šīs divas spēles pret Fēru salām, kuras pretendē uz 1. vietu grupā, drīzāk ataino, nekā neataino spēku samēru konkrētajās spēlēs. Skaidrs, ka uzskatām, ka mums bija jābūt nedaudz vairāk punktiem, bet arī pilnīgi skaidri redzu, ka trāpījāmies tādā situācijā, kad ir atnācis jauns treneris, ir daudz spēļu, kurās gaida tikai un vienīgi uzvaras – bet uzvaru, ja neskaita pret Austriju, mums ilgākā laika posmā nav jau sen, vārtu guvumi nāk ar grūtībām. Tas viss kopā rada fonu, no kura jāsaprot, kā tikt ārā. Ir divi ceļi. Viens ceļš – šobrīd uzticēties tam, ko dara treneru komanda, galvenais treneris un tie spēlētāji, kuri ir izvēlēti un iet laukumā, un viņus atbalstīt. Otrs ceļš – pateikt, ka vai nu šā brīža treneris, vai arī šā brīža treneris un spēlētāji īsti neatbilst tam, ko jūs gaidāt, un ņemt citus trenerus un citus spēlētājus.

Tie ir divi ceļi, kurus var iet. Tāpēc pirms šīs nometnes mums bija diezgan skaidra saruna valdē, kur diezgan saprotami pateicu, kādi, manuprāt, ir šie iemesli, kuras ir problēmas, kuras varētu atrisināt ātrāk, un kuras problēmas prasīs laiku. Un daudzas no tām prasīs laiku! Jo īpaši, ka šā brīža situācijā praktiski netrenējamies un nometnes laikā aizvadām vienu vai divus [pilnvērtīgus] treniņus. Tas nozīmē, ka lielā mērā daudz kas ir atkarīgs no spēlētāju kvalitātēm un tā, cik ātri viņi spēj teorētiskā plaknē uztvert informāciju un pēc tam laukumā to realizēt. Plus pie tā visa šis neveiksmīgais sākums rada nevajadzīgu stresu, satraukumu, atbildības sajūtu, jo, ja nerunā par kvalitāti, par pašatdevi, atbildību disciplīnu man puišiem nav nekā pārmetama. Tas viss summējas šajā rezultātā. Nu, jebkurš rezultāts ir objektīvs – jebkurš! Tablo vienmēr ir tāds rezultāts, kādam ir jābūt, bet ir jāsaprot, kas ir darāms, lai tas rezultāts uzlabotos. Šobrīd ir izvēlēts ceļš, ka uzticamies tam darbam, kuru veicam, strādājam tālāk, pacietīgi strādājam pie komandas izveidošanas un pareizo virknējumu izveidošanas, pie tā, lai pozitīvie rezultāti atnāktu. Strādājam un ticam, ka tas ir iespējams. Tāds ceļš šobrīd ir izvēlēts.

- Treneriem nepatīk runāt pieļāvuma formā, taču tā noprotu, ka ar valdi jau ir izlemts darbu turpināt arī nākamgad. Vai tas paliks spēkā arī tad, ja zaudēsim Andorā un pundurīšu grupā būsim pēdējie? Otrs jautājums ir par lozungiem par 2024. gadu un lieliem mērķiem finālturnīra sakarā, kas skanēja, kad stājies amatā. Vai šobrīd, redzot rezultātu, kuru nevar novelt tikai uz sakritībām, vai nav smieklīgi runāt par lieliem mērķiem – varbūt jāpiekoriģē un jāatzīst, ka šobrīd tādiem mērķiem neesam gatavi?
- (Nopūta) Laikam pēc kārtas. Ja runā par pieļāvuma formu, par rezultātu, tad uz to jautājumu īpaši arī neatbildēšu, jo tādas apspriešanas, vai vinnēsim, zaudēsim Sanmarīno, Andorai, Fēru salām, nemaz nenotika. Neviena konkrēta spēle netika apspriesta. Ir nosprausts zināms virziens, kurā arī ejam un strādājam. Saprotu, ka žurnālistu darbs ir uzdot neērtus jautājumus, un šo jautājumu dzirdu jau no pirmās preses konferences, kad mani apstiprināja amatā, un kādam es patiku vai nepatiku, kāds izdomā, vai es drīkstēšu vai nedrīkstēšu būt noderīgs Latvijas futbolam. Es uz to skatos ļoti mierīgi, tas ir katra cilvēka darbs un viņa izvēle, kādā veidā viņš izsaka savu viedokli. Kas attiecas uz realitāti, šobrīd realitāte ir tāda, ka Latvijas izlases rezultāti šajā Nāciju līgā ir neveiksmīgi, ka iepriekšējā posmā Latvijas izlasē katru gadu bijušas lielas pārmaiņas un ir izvēlēts ceļš šo procesu stabilizēt. Neesmu tas cilvēks, kurš pieņems gala lēmumu. No savas puses varu atkārtot tikai vienu: tanī brīdī, kad nācu strādāt uz izlasi, sapratu, ka tam darbam, kā es redzu, ir nepieciešams laiks. Ja tas laiks tiks dots, esmu gatavs atbildēt par savu darbu. Ja kāds nolems, ka laiks netiks dots, arī tā ir normāla situācija profesionālā futbolā. Mana ziņa ir vienkārša: no vienas konkrētas spēles rezultāta mans redzējums vai virziens nemainīsies.

- Jautājuma būtība ir cita: vai ir pamats uzskatīt, ka divu gadu laikā spēku samērus var tik ļoti mainīt līdz nepazīšanai, lai tik strauji mainītu rezultātus? Vai vispār ir vērts runāt par tik skaļiem mērķiem tik īsā termiņā?
- Jā, tas termiņš nav milzīgs, un šobrīd nemaz nav skaidrs, kāda pēc diviem gadiem būs izspēles kārtība. Tādēļ nevaru atbildēt, kāda būs situācija un kā caur Nāciju līgu tiks dalītas ceļazīmes. To, ko gribēju pateikt no savas puses, jau pateicu iepriekšējā sadaļā. Vai mērķi ir vai nav jākoriģē? Domāju, ka mērķiem ir jābūt reāliem, bet tajā pašā laikā arī pietiekami motivējošiem, lai tie cilvēki, kuri strādā, saprastu, ka virzāmies uz kaut ko lielāku un nozīmīgāku, nekā ir šobrīd. Protams, ka mērķi tika noteikti vēl pirms šīs Nāciju līgas sezonas sākuma. Tas, kas šobrīd parādās turnīra tabulā, zināmā mērā rada vilšanos, bet mērķi kopumā nav jākoriģē un jāturpina izvēlētais virziens.

- Precizējošie jautājumi par Saveļjevu un Cigaņiku. Vai tā nebija kļūda Aleksejam Sanmarīno dot 90, nevis 60 minūtes? Un kādēļ kreisās malas pussarga pozīcijā kreisā kāja ir svarīgs faktors, bet ne kreisās malas aizsarga pozīcijā?
- Ja Sanmarīno spēles laikā tomēr rastos ideja, ka viņš varētu spēlēt pamatsastāvā [pret Fēru salām], tad šāda maiņa, iespējams, notiktu. Taču gan pirmsspēles plānā, gan vērojot spēli, pieņēmām lēmumu, ka pamatsastāvam plānojam Ruginu. Tādēļ Saveļjevam arī devām 90 minūtes, tā nebija kļūda – tā bija apzināta rīcība, tāds bija plāns. Vēl jo vairāk, ka ļoti bieži gadās situācijas, kad jaunajam spēlētājam pēc spilgtas spēles nav tik vienkārši arī otro spēli pēc kārtas nospēlēt pietiekami spilgti. Kas attiecas uz Andreju Cigaņiku malējā aizsarga pozīcijā, es personīgi neredzu viņu šajā pozīcijā mūsu komandas zīmējumā un pie tā spēlētāju sastāva, kāds mums ir.

- Jautājums par kreiso aizsargu nebija domāts konkrēti par Cigaņiku, bet kreili vispār – piemēram, Solovjovu iepriekšējās nometnēs. Vai papildus ir zināma Maksimenko nākotne – vai viņš varētu nākamgad atgriezties Eiropā?
- Maksimenko gadījumā ir skaidrs tikai tas, ka viņš turpina sezonu Japānā. Starp nometnēm arī diezgan regulāri ar viņu sazinos, un šobrīd no viņa puses nav informācijas, ka viņš plānotu atgriezties. Attiecībā pret Solovjovu, viņš ir bijis viens no kandidātiem, kuram esam sekojuši līdzi, un viņa parādīšanās izlasē ir pietiekami reāla, jo kreisās kājas aizsarga esamība palielinātu mūsu uzbrukuma veidošanas opcijas – tieši šajā ziņā tas būtu pluss.

- Vai ir zināmi spēlētāji, kuri savainojumu dēļ nelidos uz Andoru?
- Artūrs Zjuzins ir atjaunojies, un viņa izredzes spēlēt Andorā ir pietiekami augstas. Igors Tarasovs uz Andoru nedosies, ņemot vērā, ka viņa savainojums neatstāj nekādas izredzes, ka viņš varētu būt gatavs spēlei. Kā jau teicu Dāvja gadījumā, šobrīd traumas būtiskums nav skaidrs, un mēs viņu vedīsim līdzi uz Andoru – ārstējam, gatavojam, tad skatīsimies, kāda būs situācija. Vēl viena problemātiska situācija ir ar Uldriķi. Šobrīd to risinām, un risinājums būs zināms rīt, jo ir vecais stāsts saistībā ar viņa klubu – tā kā Andora ir viņu sarkano valstu sarakstā, viņi joprojām uzstāj, ka viņš nedrīkst uz turieni braukt. Mēģinām risināt, bet pārliecības, ka šis jautājums tiks atrisināts, nav. Plus, kā jūs zināt, šovakar ir kārtējās Covid-19 pārbaudes, cerams, ka tās neieviesīs nekādas korekcijas.

- Vai atceraties savu iepriekšējo oficiālo uzvaru? Otrkārt, ieskaitot arī U21 izlasi, lielākā problēma pārsvarā ir bijusi vārtu gūšana. Vai jūsu darbs ar uzbrucējiem ir vājā puse, vai tā tomēr ir Latvijas futbola vājā vieta?
- Vai jūs, analizējot Latvijas izlases vārtu guvumus iepriekšējo piecu gadu laikā, domājat, ka vārtu gūšana ir mūsu stiprā puse? Drīkst tādu jautājumu? Tas no manas puses ir mazliet nepieklājīgi, tomēr es uzjautāšu - ņemot vērā, ka jums ir tik daudz uzstājīgu jautājumu man, arī es atļaušos. Vai jūs uzskatāt, ka tā ir Latvijas izlases stiprā puse – gūt vārtus? Jūsu atbilde droši vien būtu arī mana atbilde. Gan U21, gan nacionālajai izlasei - mūsu līmeņa komandai – spēlējot kvalifikācijā, kur tomēr ir ļoti daudz spēļu pret spēcīgāka līmeņa pretiniekiem, kā Anglija, Nīderlande, Ukraina, tas rada problēmas. Lai gan arī tajā laikā mums ir bijušas spēles, kurās esam guvuši vārtus. Mums ir ļoti maza spēļu pieredze, kad spēlējam pret pretiniekiem, pret kuriem ir jāspēlē pozicionāli, jo šāda Nāciju līgas pieredze ir faktiski pirmo reizi un citreiz gada vai pat divu laikā šādu spēļu nav daudz. Kad pretinieki rada situāciju, kurā mums jāspēlē pozicionāli, tas rada problēmas. Ne vienmēr varam pozicionālā spēlē kvalitatīvi spēlēt un radīt vārtu gūšanas momentus, un pietrūkst arī kvalitātes, lai gūtu vārtus. Tas ir acīmredzami.

- Kā mērķis tika pieminēts 2024. gads, taču jums nemaz nav līguma uz "Euro 2024" kvalifikāciju. Kāds konkrēti ir mērķis nākamajiem diviem gadiem jūsu vadībā?
- Nākamajiem diviem gadiem konkrētais mērķis ir izcīnīt pirmo vietu Nāciju līgas grupā, kuras izspēle būs 2022. gada laikā – ja pareizi atceros, no pavasara līdz rudenim. Tas ir ierakstīts arī manā līgumā – mans līgums beidzas līdz ar 2022. gada beigām. Ja mēs kvalificējamies, iegūstam pirmo vietu, tad ir opcija par līguma pagarināšanu [februārī kā kritērijs tika atklāts kvalificēšanās pārspēļu turnīram, acīmredzot pieņemot, ka izspēles sistēma varētu līdzināties "Euro 2020" ciklam – A.S.]. Ja tāda kvalificēšanās nenoris, tad mans līgums ir beidzies.

- Pirmā vieta jebkurā līgā? Jo pieļauju, ka, slēdzot līgumu, tika cerēts, ka 2022. gadā spēlēsim C, nevis D līgā.
- (Domā) Ja godīgi, man ir jānoprecizē šis līguma punkts. Uz sitiena neesmu gatavs atbildēt uz šo jautājumu. Neatceros. Domāju, ka bija rakstīts "Nāciju līgas grupas pirmā vieta", bet vai bija precizēta līga…Iespējams, ka jā, nemāku atbildēt uz šo jautājumu, tas punkts ir jānoprecizē. Bet, kā jau atkārtojos, šajā ziņā skaidrība taps tikai tanī brīdī, kad no UEFA puses būs skaidrība par nākamās Nāciju līgas izspēles kārtību, jo domāju, ka var būt izmaiņas gan kvalificēšanās kārtībā, gan grupu kārtībā. To redzēsim tad, kad tiks pieņemts lēmums.

- Tā kā spēles notiek bez skatītājiem, nav atgriezeniskās saites ar faniem. Kāds būtu izlases galvenā trenera vēstījums atbalstītājiem un faniem, kuri droši vien nesaprot vektora virzienus un vēl dziļākas nianses?
- Gribētu pateikt visiem tiem faniem, kuri mūs atbalsta un ir ar mums arī grūtā brīdī, paldies. Gribu pateikt paldies arī tiem līdzjutējiem, kuri mūs kritizē un pieprasa labākus rezultātus. Tas mums ir dzinulis virzīties uz priekšu. Gribu pateikt paldies žurnālistiem par jūsu profesionalitāti, kritiskajiem, asajiem jautājumiem un arī analītiku, kuru dodat. Es tiešām šajā ziņā cienu katra fana viedokli, cienu katra žurnālista viedokli – jūs katrs darāt savu darbu, tāpat kā es daru savu darbu. Tas, ko es varu pateikt, gan izlases spēlētāji, gan izlases treneru štābs turpinās strādāt profesionāli un atbildīgi, lai izlase ar saviem rezultātiem turpmāk priecētu gan fanus, gan žurnālistus, gan visus tos, kuri par mums pārdzīvo un mūs atbalsta. Īpaši situācijā, kādā esam šobrīd nonākuši, protams, neslēpšu, ka augstu novērtēju katru, kurš grūtā brīdī ir gatavs pielikt plecu un pateikt ne tikai kritiskus, bet arī atbalsta vārdus, ko citreiz ir grūtāk izdarīt tanī brīdī, kad daudzi ir kritiski, kad daudzi, teiksim tā, necenšas iedziļināties vektoros vai citos sarežģītos vārdos. Tajā pašā laikā es to normāli saprotu. Arī es, kā vienkāršs sporta līdzjutējs, kad mājās skatos spēli un kāda mūsu komanda neuzvar, neesmu ļoti pozitīvi noskaņots, tā ka uz to visu skatos mierīgi. Mūsu uzdevums kā izlasei ir pēc iespējas ātrāk sākt jūs priecēt ar rezultātiem un spēles kvalitāti un īpaši atalgot tos, kuri mums tic pat tad, kad daudzi netic un daudzi neatbalsta.