Ērglis: "Pretinieki sezonas beigās ar mums ne tikai rēķinājās, bet jau arī baidījās"

Simboliski, ka Mārcis Ērglis no saviem kopumā trīs sezonas laikā gūtajiem vārtiem izcēlās tieši ar pirmo un pēdējo precīzo sitienu "Valmiera Glass/ViA" sezonā. Gada sākumā Ērglis pārmantoja savu kapteiņa aproci no iepriekšējās sezonas, taču diezgan ilgi saglabāja Tamaza Pertijas simpātijas. Sezonas vidū Ērglim bija formas kritums un kapteiņa aproce staigāja no viena spēlētāja pie otra. To uzvilka Vladislavs Lazarevs, Ofosu Apija, Madis Miķelsons un Aleksejs Grjaznovs, taču pēdējā spēlē kapteiņa apsējs bija uz īstā īpašnieka rokas. Tādēļ arī sarunā ar 27 gadus veco Ērgli pavilkām svītru šai sezonai.

Galvenais uzdevums, iekļūšana Eirokausos, ir izpildīts. Citas komandas gan deva "dāvanas", taču paši līdz bronzai neaizsniedzāties. Kādas ir sajūtas pēc sezonas noslēgšanās?
Laikam jau ir rūgtuma sajūta. Pie tam bijām jau ar 3:0 vadībā un likās, ka visam vajadzētu būt kārtībā. Gribējās izcīnīt to trešo vietu un bija sajūta, ka varam. Taču pie trīs vārtu pārsvara iezagās atslābums, kuram nevajadzēja būt. Iesitot pirmos vārtus, "Metta" sajuta, ka kaut ko var šajā spēlē izspiest. Vēl pašās puslaika beigās dabūjām vārtus, kas vienmēr ir ļoti sāpīgi. Otrā puslaika sākumā atkal kļūdījāmies un ielaidām vārtus. Tālāk tā spēle bija kāda viņa bija. Beigās tomēr 3:3 un "Spartaks" arī zaudēja "Rigai". Labāk tad tā ceturtā vieta nekā palikt bez nekā.

Likās, ka no pārtraukuma nākot atpakaļ būsiet kārtīgi sapurināti. Taču uzreiz tādi muļķīgi ielaisti vārti. Kas tur īsti notika?
Protams, nebija doma, ka ielaidīsim. Domājām, ka agri vai vēlu paši vārtus gūsim. Taču pie standartsituācijām jebkā situācija var beigties. Šoreiz bumba iekrita vārtos. Tad "Metta" sajuta, ka var spēlēt. Viņiem nav ko zaudēt, tādēļ, viņiem sajūtot spēli, viņi iet uz priekšu un jebko var izdarīt.

Cik daudz spēles laikā paši bijāt informēti par rezultātiem paralēlajās spēlēs un par sev teorētiski derīgo iznākumu?
Puslaika pārtraukumā zinājām, ka "Spartaks" zaudē ar 0:1. Spēles beigās jau arī kaut ko padzirdējām, taču nedomājām par to kas un kā. Koncentrējāmies uz savu spēli, nevi pretinieku mačiem.

Ja pirms sezonas kāds dotu ceturto vietu un ceļazīmi uz Eirokausiem, noteikti ņemtu to kā labu iznākumu. Kādu tagad varētu ielikt atzīmi komandai par aizvadīto sezonu?
Protams, ja pirms sezonas piedāvātu ceturto vietu, uzreiz paņemtu. Komandai desmit baļļu skalā par šo sezonu es teiktu, ka var likt septiņi ar pusi vai astoņi. Nevaru teikt, ka sezona bija baigi stabila. Sākums bija teju ideāls. Sezonas vidū kaut kur spēki beidzās, bet beigas atkal tika aizvadītas diezgan labā līmenī. Tad kaut kur starp septiņi un astoņi varam likt vērtējumu.

Kādu šo sezonu vari raksturot priekš paša? Mērķi un ambīcijas komandai lielākas nekā iepriekš un arī no paša laukumā noteikti tika prasīts vairāk.
Sezonas sākums priekš paša bija pārsteidzoši labs. Godīgi sakot, pat negaidīju, ka tik labi varu spēlēt. Sezonas vidū bija kaut kāda izdegšana vai kas tamlīdzīgs. Emocionāli kaut kas nedaudz pazuda. Sezonas beigās atkal treneris deva iespēju. Kopumā visai laba sezona, kura gan bija ar kāpumiem un kritumiem, bet no tā arī ir jāmācās. Priekš sevis iemācījos to, ka sezonu jāaizvada vienā līmenī un nedrīkst pārdegt.

Sezonas ievadā bijāt tā saucamā underdog komanda, kas savākta tā teikt no citiem "nevajadzīgajiem" spēlētājiem. Kā sezonas laikā komandā iekšēji mainījās tā loma, kad no underdog komandas kļuvāt par vienību no kuras jau prasa rezultātus?
Sezonu iesākām ar domu, ka mums nav ko zaudēt. Ejam un spēlējam. Nekādi ārējie faktori nespieda, tik vien cik treneris bija jau sezonas sākumā uzstādījis, ka iekšējais mērķis ir tikt četriniekā. Ja tas nebūtu noticis, tad nekas traģisks tas arī nav. Lēnām uz to gājām. Sākotnēji bija arī svarīgi iegūt respektu no pārējām komandām. Sākumā neviens mūs neņēma par pilnu, bet pēc pirmajām piecām spēlēm jau sāka skatīties uz to savādāk. Sezonas vidū jau varēja redzēt, ka komandas uz mūsu spēlēm gatavojas pavisam savādāk. Tad arī mūsu labie rezultāti nedaudz pazuda. Sezonas beigās nostabilizējāmies un daudzi ne tikai ar mums rēķinājās, bet jau pat baidījās.