Koļesovs: "Ronaldu allaž bija tur, kur viņam jābūt. Tāpēc viņš arī ir labākais pasaulē"

- Kā jūties dažas dienas pēc debijas?
- Emocionāli jūtos noguris un esmu apbēdināts par to, ka zaudējām. Tādas divējādas sajūtas. Zaudējām, bet debitēju pret tādu komandu. Ne katram ir tāda iespēja uzspēlēt pret šādu komandu – šajā ziņā tas, protams, ir pozitīvi. Taču ir divējādas sajūtas zaudējuma dēļ, atdevām daudz spēka un zaudējām ar 0:3. Tas aizsargam, protams, nevar dot prieku.

- Kā vērtē pats savu spēli?
- Nezinu. Lūk, ir treneris [kuram jāvērtē]. Radi un tuvinieki sēdēja un skatījās, teica, ka ir apmierināti. Arī treneris teica, ka debija principā ir izdevusies. Bija kā labi brīži, tā arī kļūdas. Ja treneris ir apmierināts, ja tuvie cilvēki ir apmierināti, tad arī es esmu apmierināts.

- Pols [Ašvorts] nezvanīja?
- Nē, nezvanīja, taču viņš uzrakstīja un apsveica ar labu debiju, labu spēli. Ja vēl mana kluba treneris ir apmierināts, tad var teikt, ka debija ir izdevusies.

- Esi skatījies ielaisto vārtu video?
- Jā, skatījos.

- Pirmajos vārtos laikam jau Ronaldu bija tavs spēlētājs, kuru pazaudēji soda laukumā?
- Jā, laikam tā var teikt. Taču līdz tam tajā epizodē bija daudz notikumu. Protams, varēju iet līdz galam, taču vienkārši nenoticēju tam, ka [bumba tā atleks], un arī nezināju, ka man aiz muguras ir spēlētājs. Arī tribīnes bija skaļas – Solovjovs varbūt arī pateica priekšā [par Ronaldu], taču to nedzirdēju. Vēl tāds rikošets pret stabu… Domāju, ka te vairāk nospēlēja attiecīgā futbolista – Ronaldu – līmenis. Viņš ir labākais spēlētājs pasaulē un bija tur, kur bija jābūt. Tas arī viss.

- Tā ka nemaz Ronaldu neredzēji?
- Tika izdarīts centrējums, un es vairāk skatījos uz bumbu. Pagriezu galvu un jau redzēju, ka centra aizsargs [Fonte] sit pa vārtiem. Liku akcentu uz to, kā nospēlēs Vaņins. Viņš izleca, un bumba trāpīja pa stabu. Epizodē bija daudz notikumu, un uz Ronaldu tā īsti nemaz nepaguvu paskatīties. Redzēju, ka bumba jau lido pa vārtu līniju, un skatos, ka parādās Ronaldu. Viss notika ļoti ātri. Skaidrs, ka vajadzēja izsekot līdzi, arī Solovjovam, ja viņš to redzēja, vajadzēja pateikt priekšā. Daudz ko vajadzēja izdarīt.

- Otrie vārti? Rikošets, bumba uzlidoja gaisā, un Ronaldu iesita, būdams starp tevi un Gorkšu. Kurš vairāk bija par to zonu atbildīgs? Varēji viņu atbloķēt vai Gorkšam kā tuvākajam tā bumba bija jāspēlē?
- Tur arī tāds moments – vairāk nospēlēja neveiksme. Jagodinskis gribēja nospēlēt bumbu, it kā viss pareizi, bet bumba trāpīja pa kāju, kuru viņš izlika pēdējā brīdī. Bumba pārlidoja pāri Vaņinam. Redzēju, ka iet Ronaldu, bet viņš no sākuma gāja uz Kasparu, veica māņu kustību – gāja uz viņu, bet pēc tam strauji aizgāja gar muguru. Bija grūti kaut ko izdarīt. Jau tā centos viņu nogrūst, bet nospēlēt uz apsteigšanu vairs nekādi nevarēju. Viņš vienkārši atkal atradās tur, kur viņam bija jābūt. Tādēļ viņš arī ir labākais spēlētājs pasaulē.

- Gan gadu, gan pieredzes ziņā esi ļoti jauns aizsargs. Uzreiz debija, turklāt pret Eiropas čempioni, pret Ronaldu. Tas lēciens no Virslīgas uz šo līmeni bija milzīgs?
- Godīgi sakot, protams. Skaidrs, ka arī Virslīgā visi pretinieki ir cienījami un arī tur ir jāspēlē uz maksimumu. Saņemot izsaukumu, sapratu, ka man ir sevi jāpierāda, jāattaisno dotā uzticība un jādara viss, kas manos spēkos, lai nepieviltu treneri. Un pirms spēles aizdomājos, ka ar to visu tik un tā var nebūt gana. Par to, ka ar visām manām pūlēm un centieniem vienalga var nepietikt, jo pretinieks ir daudz spēcīgāks. Taču arī pret tādu var spēlēt. Centāmies piesegt komandas biedrus, censties neatstāt viens pret vienu situācijās, neatstāt pret Ronaldu, Kvarežmu, Nani. Palīdzējām komandas biedriem un bijām labi izpētījuši portugāļus. Un viņi neko tādu ļoti jēdzīgu, bīstamu nemaz neizveidoja. Nebija nekādu superkombināciju, kurās viņi mūs būtu apspēlējuši. Viņi guva divus vārtus, kuros var teikt, ka kaut kādā mērā viņiem paveicās, un Ronaldu atradās tur, kur jābūt, divreiz iesitot tukšos vārtos. Labi, trešajos vārtos kļūdījāmies, bet tāds ir futbols.

- Kad un kā uzzināji, ka tevi izsauks?
- Treneris piezvanīja un atbrauca uz Ventspili, parunājām un iepazināmies. Teica, ka vēlas izsaukt mani uz nacionālo izlasi. Taču negribēja to darīt pa telefonu, tādēļ atbrauca uz Ventspili. Tas notika brīvajā laikā, šķiet, ka man tā bija brīvdiena. Sazvanījāmies, viņš teica, ka grib ar mani runāt un satikties. Atbrauca uz Ventspili, parunājāmies, tad arī uzzināju.

- Tas tev bija pārsteigums?
- Jā. Treneris teica, ka esmu pelnījis. Esmu ļoti pateicīgs par to, ka izsauca un uzreiz uzticēja vietu pamatsastāvā. Taču pie tā apstāties es netaisos pilnīgi noteikti.