Ko Latvijas līdzjutēji šobrīd var prasīt no futbola izlases?

Ko Latvijas līdzjutēji šobrīd var prasīt no futbola izlases?

"Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt," sacīja futbola treneris un bijušais izlases uzbrucējs Viktors Dobrecovs. "Šķiet, ka šeit dažreiz cits citu nesaprotam, un daudzi jautājumi paliek neskaidri. Preses konferencē tiek teikts, ka cilvēkus jau nekas neinteresē, tikai rezultāts tabulā. Nezinu, man gan liekas, ka tieši cilvēku interese par dažādām lietām un procesiem izlasē ir liela, bet tā netiek apmierināta no izlases puses, savas lietas paturot pie sevis."

"Saprotams, ka Latvijas izlasei ir problēmas, un tiek teikts, ka ir problēmas, taču galvenais treneris par tām konkrēti nestāsta," turpināja Dobrecovs. "Ja par šīm iekšējām problēmām netiek stāstīts, tad skatītājs tās neredz, gaida rezultātu un šobrīd to nesagaida."

"Arī man grūti atbildēt - "līdzjutēji" nav viens cilvēks, tā ir plaša kopa ar dažādiem viedokļiem," sacīja futbola apskatnieks Edmunds Novickis. "Protams, ka acīmredzamais ir tas, ka līdzjutēji drīkst būt neapmierināti ar rezultātu, drīkst prasīt trenera nomaiņu un drīkst pieprasīt punktus un uzvaras. Ja mums būtu izdevies divos labi nospēlētajos mačos gūt divas uzvaras, tad ar sešiem punktiem (ar tiem gan tāpat būtu pēdējā vietā grupā šobrīd) medijiem būtu vairāk argumentu aizstāvēt izlasi un treneri, līdzīgi kā Antonijam Černomordijam sakot "nomierinieties!". Bet ja punktu nav, tad negrasos nostāties izlases advokāta lomā - šobrīd līdzjutēji ir tiesīgi prasīt visu un darīt to, ko uzskata par pareizu. Šeit nerunāju, protams, par fizisku vardarbību, bet gan par emocionālo nostāju, it īpaši tiem līdzjutējiem, kuri dzīvo Latvijas futbolā un nāk uz spēlēm. Viņiem šobrīd ir tiesības kritizēt pēc pilnas programmas."

"Ko līdzjutēji šobrīd var prasīt no izlases? Vienmēr jātiecas uz maksimumu," norādīja Latvijas izlases spēļu TV komentētājs Ilvars Koscinkevičs. "Lai vai kas nāk pretim, arī futbola izlasei vienmēr jātiecas uz uzvaru un kvalitatīvu spēli, lai mēs cīnītos par uzvaru. Jā, uzvarēt Horvātiju - tas šobrīd skan utopiski. Bet tas nenozīmē, ka nav jādomā par plānu, kā to paveikt un kā pārsteigt pretinieku, jo sensācijas futbolā tomēr notiek. Arī mums ir bijušas sensācijas. Un līdzjutēji vienmēr iet uz stadionu, cerot, ka saņems no izlases labu spēli un punktu(s). Galu galā, izlase jau spēlē tieši tāpēc, lai pārstāvētu Latvijas valsti un iepriecinātu līdzjutējus, un tas ir jāatcerās. Tikai loģiski, ka līdzjutēji gaida rezultātus un viņi ir tiesīgi šobrīd tādus pieprasīt."

"Cerības uz rezultātiem bija nevis fanu izfantazējums, bet gan trenera solījumi"

"Iespējams, treneris Kazakevičs vēlas mainīt universāli pieņemtu sporta kultūru, taču parasti tomēr ir tā, ka pēc sliktiem rezultātiem un vāja snieguma tiek sagaidīta arī paškritika, nevis vārdi, ka "paveikts labs darbs"," sacīja futbola apskatnieks Edmunds Novickis. "Tiek sagaidītas atziņas, ka varbūt kaut kas tomēr netika izdarīts līdz galam, ka varējām labāk, ka, iespējams, treneri kaut kur kļūdījās. Dainim, ieskaitot arī viņa laiku U21 izlasē, neatceros šādu paškritiku, attiecīgi rodas iespaids par pašapmierinātību. Teiksim tā - acīmredzami, ka viņš ir augstās domās par savu paveikto darbu."

Jau sen pierasts pie argumentiem izlases pēcspēles konferencēs - "futbolistu resursu trūkums" un "objektīvi esam līmeni zemāk nekā pretinieki". Septembrī Kazakevičs izteicās šādi: "Kādam varbūt nepatīk un objektīvi negribas atzīt realitāti, ka starpība starp mūsu spēlētāju līmeni un pretiniekiem ir diezgan liela."

"Izlases komunikācijā es absolūti neredzu tādu globālu problēmu," uzsvēra Koscinkevičs. "Tas, ka treneris preses konferencē skaidro, ka esam objektīvi vājāki nekā pretinieki, ir normāls process, jo ir ļoti dažādi skatītāji ar atšķirīgiem futbola pārzināšanas līmeņiem, kuriem tad ir dažas lietas jāpaskaidro. Es teiktu, ka Kazakeviča komunikācija ar līdzjutējiem šajā ziņā bijusi laba, viņš ir daudzas lietas izskaidrojis un pamatojis. Tas gan nenozīmē, ka mums ir jāsamierinās ar to, ka mums ir 0 punkti tabulā - galu galā, uz papīra vājākā izlase savā apakšgrupā esam bijuši arī vairākkārt iepriekš. Gluži otrādi, rezultāts nav akceptējams. Ir bijušas spēles, kur esam bijuši tuvu punktiem, taču gandrīz vai liekas, ka veiksme mums uzgriezusi muguru, un, ja tādās situācijās citreiz būtu ieguvuši punktus, tad šoreiz sistemātiski paliekam tukšā, un tas, protams, satrauc."

Novickis atzina, ka daļēji trenera publiski teiktajiem argumentiem var piekrist: "Taču šeit vēlos atgriezties pie paša sākuma, kad futbola medijiem un sabiedrībai bija jautājumi, ko treneris Kazakevičs ir paveicis, lai vispār ieņemtu šo posteni? Tobrīd kā atbilde tika sniegti solījumi, ka ar šo izlases materiālu var strādāt labāk nekā tas tika darīts iepriekš. Un tas nebija tikai darba sākumā, arī vēl 2021. gada nogalē "Pa pāris kausiem" raidījumā Kazakevičs apliecināja, ka viņam nemaz nevajag 100 izlases kandidātus, viņš var strādāt arī ar 30 un cerēt uz labiem rezultātiem, jo “nav viss tik slikti ar spēlētājiem un nav jāmeklē attaisnojumi, ka nav pietiekami labs sastāvs.” Jāsāk mulst – tad ir labi spēlētāji vai nav? Vai trenera ieskatā ir labi spēlētāji “starpsezonā”, kad jāsniedz intervijas un nav jāspēlē, savukārt vāji spēlētāji (“objektīvā realitāte”, kā saka Dainis), kad seko zaudējumi?”

"Tātad šīs cerības uz rezultātiem nav kaut kāds futbola fanu izfantazējums, bet gan paša trenera apņemšanās, kas tagad neiet kopā ar sasniegtajiem rezultātiem," turpināja vairākkārt par Latvijas gada futbola žurnālistu atzītais Novickis. "Protams, nav jābūt futbola zinātniekam, lai secinātu, ka mums ir "Euro 2024" grupas vājākais sastāvs. Mēs esam viena no retajām valstīm, kurai šosezon Eirokausu grupu turnīros nav neviena futbolista [neskaitot Makrecki, kurš uz izlasi neraujas], par klubiem nemaz nerunājot. Taču bija optimistiskas uzstāšanās, bija runas pat par "Euro 2024" finālturnīru, kamēr praksē ir 0 punktu tabulā un nekādi brīnumi netika paveikti arī iepriekšējos gados (Dainis uzsver, ka 2021. un 2022. gads bija labs, tomēr es pieturētos pie formulējuma “normāls”). Un šobrīd, trenera darba 4. gada beigās, mēs joprojām tiekam baroti vārdiem, ka "tiek darīts labs darbs" - piedodiet, bet rezultāta nav! Tā tas nestrādā. Ja, piemēram, gleznotājs paveic visu pēc labākās sirdsapziņas un izdara savu maksimumu, bet viņa gleznas neviens nepērk, tad taču ar cenšanos vien nepietiek, lai varētu teikt, ka gleznu bizness jāturpina tieši tāpat. Tāpēc no izlases trenera sagaidu vismaz vienu lietu - vai nu paškritiku par šobrīd paveikto darbu, vai arī atziņu, ka laikā, kad tika iezīmētas gaišas nākotnes perspektīvas, līdzjutēji tika (kaut vai neapzināti) maldināti un bija uzliktas rozā brilles."

"Ja LFF šobrīd būtu padomā cits kandidāts, tad arī rīkotos. Bet nav"

Novickis gan piekrita LFF vadības nostājai, ka pareizāk būtu par galvenā trenera maiņu lemt pēc atlases cikla beigām: "Man ir vairāki argumenti tam. Pirmkārt, atlikušās spēles jāaizvada īsā laika periodā, beigām tuvojas arī Virslīga, un šis gluži vienkārši nav brīdis, kad var taisīt revolūciju. Otrkārt, gan 2021., gan 2022. gads izlasei bija normāls (nevis lielisks), kamēr šajā ciklā vēl nav aizvadīta lauvas tiesa maču - lai arī daudziem šķiet, ka viss jau beidzies, praksē ir tā, ka mums šogad ir tikai astoņas "Euro 2024" kvalifikācijas spēles, no kurām vēl palikušas trīs jeb 38%. Tas ir daudz. Treškārt, var jau spēlēt ar pagaidu treneri, taču kvalitatīvāk ir trenera maiņu veikt starplaikā starp atlases cikliem, kad ir vairāk laika visu apsvērt, nevis atkal kaut ko steigā nolemt un ierakstīt līgumā neīsto termiņu. Turklāt pēc rudens sezonas beigām arī treneru tirgus būs plašāks, jo tas ir laiks, kad klubi parasti veic nomaiņas, nevis kā tagad, kad jaunu treneri brīvajos aģentos patiešām varētu būt grūti atrast. Šobrīd gan pieturos pie tā, ka jāļauj Kazakevičam pilnvērtīgi pabeigt šo ciklu, nevis jāraugās sāņus uz alternatīviem treneriem."

Arī Dobrecovam tika vaicāts par LFF vadības ieņemto nostāju galvenā trenera jautājumā, proti, ka jānogaida cikla beigas un tad varēs domāt par pieņemamiem lēmumiem: "Mana pārliecība ir tāda, ka, ja LFF būtu padomā kāds cits kandidāts, tad viņi arī rīkotos. Bet šobrīd tāda nav, jo nebija domājuši, ka vajadzēs. Domāju, ka publikas reakcija viņus pārsteidza, un šobrīd LFF vadībai kabatā nemaz nav rezerves variantu galvenā trenera amatam un nav arī nemaz ideju par to. Tāpēc arī gaida cikla beigas, lai tad sāktu meklēt kandidātus."

Savukārt Koscinkevičs aicināja paturēt prātā, ka LFF valdes iekšējās sarunas un noskaņojums tomēr šobrīd nav publiski precīzi zināms: "Patiešām šaubos, ka LFF vadība tā vienkārši pieņem un sagremo pašreizējo izlases situāciju. Mēs noteikti nezinām visus rakursus un iekšienes procesus. Ne visu to, ko LFF vadība domā, mēs uzreiz uzzinām rītdienas laikrakstā, un nešaubos, ka Vadims Ļašenko daudz runā ar Kazakeviču, un viņiem noteikti nav vienalga, kas šobrīd notiek. Kādi ir reālie apsvērumi vienam vai otram LFF lēmumam, to mēs droši vien uzzināsim kaut kad vēlāk."

"Bet līdzjutēju sašutumu tāpat var saprast, jo jebkurš, kuram ir kaut cik laba redze, grupas tabulā var saskatīt nullīti pie mūsu punktiem," viņš turpināja. "Mūsu grupa it kā ir stipra, jā, taču reizē arī jāsecina, ka mūsu grupā ir tikai viens tāds īsts futbola grands, pret ko ikdienas līdzjutējs saprot, jā, tur uzvarēt ir grūti. Tāpēc līdzjutējiem, ieskaitot mani, ir grūti akceptēt pašreizējos rezultātus. Bet par to, kas notiek virtuvē, parasti tomēr uzzinām vēlāk, nevis tad, kad virtuvē notiek viskarstākā katlu grabināšana, cepšana un vārīšana."

Atlikušās trīs spēles - uz cik punktiem jāmērķē?

Latvijas izlasei vēl atlikušas trīs spēles "Euro 2024" atlases ciklā (pret Armēniju un Horvātiju mājās, pret Turciju viesos). Uz ko uzrunātie futbola pazinēji cer šajās spēlēs? "Skaidrs, ka visi gaidām punktus un vēlamies uzvaras," sacīja Dobrecovs. "Taču ko reāli var sagaidīt - es laikam nemaz nezinu, ko atbildēt, jo mēs nemaz nezinām, kas īsti izlases iekšienē notiek un ar kādām problēmām tā šobrīd saskaras. Varbūt šajos mačos "izšaus" kāds, no kura to nemaz negaida, tad arī varēs teikt, ka viss jau bija paredzēts un viss ir labi. Bet šobrīd pat nezinu, ko es varu gaidīt un uz ko varu reālistiski cerēt."

Novickis tikmēr piesauca konkrētu punktu skaitu savu vēlmju sarakstā: "Es noteikti no izlases sagaidu punktus atlikušajā cikla daļā. Vēl ne reizi neesam pabeiguši ciklu ar apaļu nulli (protams, var ērti attaisnoties, ka esam piecu izlašu grupā), tādēļ pieprasīt no izlases punktus ir tikai loģiski. Nākamais jautājums - cik punktus, lai varētu būt apmierināti? Es teiktu, ka 1-2 punkti būtu par maz, lai tagad ķertos pie izlases un trenera aizstāvēšanas. 3 punkti ir minimālais, bet vēlamais ir 4-6 punkti. Izklausās daudz, taču mana prasība ir par visu ciklu kopumā, nevis tikai šīm trim atlikušajām spēlēm. Pirms cikla uzskatīju, ka 6 punkti šajā grupā ir reāls mērķis, un pie tā pieturos - ja izlase punktus neguva gada pirmajā pusē, tad tagad jāiedzen, jo nespēšu priecāties, ja Latvija pabeigs ciklu ar 1-2 punktiem kopvērtējumā."

"Šajā ciklā redzamais ir tas, ko mēs visi kopā esam paveikuši iepriekšējā desmitgadē, ko esam saražojuši vietējā futbolā," savu atbildi ar atgādinājumu sāka Koscinkevičs. "Mums ir ļoti maz futbolistu, kuri liek par sevi runāt ārpus Latvijas robežām. Ir atbilstoši, ka izlases kapteinis šobrīd ir Kristers Tobers, kurš labi spēlē Šveicē un izpelnās atzinību, taču viņam līdzīgu stāstu pietrūkst, un tas ir bēdīgi. Bet noteikti nevar visu norakstīt uz apstākļiem un atzīt savu bezpalīdzību - katrā spēlē ir iespējams sisties uz visiem 100%, katrā divcīņā atstāt visus spēkus un parādīt, ka izlase patiešām visas 90 minūtes cīnījās. Tas ir pirmais kritērijs, ko es sagaidu no atlikušajām spēlēm, un vēlētos piebilst, ka pēdējos gados izlasei šajā ziņā arī nav bijis lielu problēmu."

"Protams, ka gaidu punktus (daudzskaitlī) un pirmo uzvaru. Ideāls variants droši vien būtu četri punkti. Bet, ja tomēr nāksies pabeigt ciklu bez punktiem, tā gan man šķistu katastrofa. Tas būtu vēl viens skaļš zvans pie Latvijas futbola sistēmas durvīm, ka esam nogājuši no ceļa un ka jau labu laiciņu staigājam pa grants ceļiem. Reizē, ja skatās tikai uz pašreizējo situāciju, tad arī jāatzīst, ka Latvijas izlasei šobrīd ir tikai puse pamatsastāva - dažādu iemeslu un traumu dēļ es saskaitu pat sešus pamatsastāva līmeņa spēlētājus, kuri tagad nespēlēs. Tas ir liels izaicinājums, jā, taču tas nav iemesls netēmēt uz punktiem, un ticu, ka vairāki citi puiši ir gatavi lielām iespējām šajos mačos pret Armēniju un Turciju," noslēdza Koscinkevičs.

Novickis par paškritiku: "Pie tā, ka Latvijas futbols ir tur, kur ir, vainīgi esam mēs visi"

Novickis izteicās par trenera Kazakeviča paškritikas trūkumu, taču vēlējās uzsvērt, ka šeit ir vērts runāt plašāk: "Pie tā, ka Latvijas futbols ir tur, kur ir, vainīgi esam mēs visi, pilnīgi visi. Varam strīdēties par proporcijām, kurš vairāk vainīgs un kurš mazāk. Parasti pirmie galvā šeit nāk federācijas cilvēki un futbola akadēmijas (jauniešu treneri), taču sava daļa atbildības ir visiem, un kaut kādā mērā noteikti arī mums, medijiem, kā arī līdzjutējiem. Nu nevar būt tā, ka cilvēks, kurš reizi gadā vai reizi trīs mēnešos izrāda interesi par futbolu, tagad apsēžas dīvānā pie televizora un pieprasa, lai uzvaram Velsu vai Horvātiju. Lai būtu rezultāti tik izplatītā sportā kā futbols, jābūt visu grupu iesaistei."

"Protams, saprotu, ka dažiem futbols neinteresē ne spēlēt, ne skatīties, taču tad nav jābrīnās par mūsu futbola vietu uz pasaules skatuves. Gandrīz visur futbols ir dzīvesveids, galvenā lieta sporta fana ikdienā. Neliela valsts nevar gūt panākumus futbolā, cerot uz atsevišķu cilvēku saujiņu (desmitiem futbolistu, piemēram) labi paveiktu darbu. Futbols nevar būt nišas sporta veids, ja gribam būt kaut vidusmēra izlase. Ir jābūt masveidīgai iesaistei, mērāmai simtos futbolistu un tūkstošos citu iesaistīto - tas attiecas ne tikai uz tiešajiem futbola dalībniekiem, bet arī sponsoriem, līdzjutējiem, tāpat žurnālistiem. Ikvienai sadaļai jābūt sulīgi aizpildītai."

"Ātrs salīdzinājums ar, piemēram, Fēru salām, kurās dzīvo nieka 53 tūkstoši iedzīvotāju, bet augstāko līgu apmeklē apmēram tikpat skatītāju, cik Virslīgu. Un tad mēs esam pārsteigti, ka Fēru salas futbolā sasniegušas un pārsniegušas mūsu līmeni. Valstis, pret kurām pieprasām punktus - Somija, Slovēnija vai Norvēģija - paskatieties, kādi ir viņu vietējie čempionāti un kā tie tiek apmeklēti! Un tas arī veido daļu no izlases rezultātiem. Nevaram tikai teikt, ka mūsu futbolistiem trūkst tehnikas un viņi neprot spēlēt, bet jāatzīst, ka arī kā līdzjutēji ikdienā neatbalsta futbolu tā, kā to dara citās valstīs. Nevaram gaidīt brīnumus no izlases, ja futbolisti pieraduši Virslīgā spēlēt 300-400 līdzjutēju priekšā. Skaidrs, ka te ir jautājums par vistu un olu – nenāk, jo nav starptautisku panākumu un nav panākumu, jo nenāk. Tai pašā laikā desmitiem reižu teikts, ka Virslīgas līmenis uz Eiropas fona ir stipri labāks nekā cilvēku interese par lokālo futbolu."

"Tāpat arī aicinātu beigt izlases kritikā izmantot argumentu, ka LFF ir daudz lielāks budžets nekā citām Latvijas sporta federācijām. LFF jau spēlē nevis pret LBS un LHF, bet gan pret citām valstīm, kuru futbola federāciju budžets arī ir attiecīgos apmēros un kuras arī saņem UEFA un FIFA stipendijas un finansējumu. Mēs kā nodokļu maksātāji arī nenovirzām savus līdzekļus futbolam, mēs nepieprasām nacionālo futbola stadionu, par ko būtu gatavi samaksāt ar saviem nodokļiem. Citās valstīs tas tiek darīts. Arī tas ir mīnuss Latvijas futbolam kopumā. Protams, LFF darbs un Latvijas klubu darbs ir svarīgākie argumenti - ja tie ir līmenī, izlase var uzlekt augstāk par savu galvu. Taču vēlējos atgādināt, ka ir arī citi argumenti, kas ietekmē kopējo situāciju," punktu savam viedoklim pielika Novickis.