Starkovs: "Nepatīkamu brīžu bija daudz, bet ciklu nevar nosaukt par katastrofālu"

Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs: "Gribētu pateikties spēlētājiem par to, ka aizvadīja ļoti labu, kvalitatīvu spēli, un līdzjutējiem, kuri atnāca un atbalstīja izlasi. Domāju, ka rezultāts ir likumsakarīgs. Aizvadījām labu spēli gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, vārtus guvām tādā veidā, kādā bijām to atstrādājuši un mēģinājuši treniņos. Un šajā spēlē iespēju guva arī jaunie futbolisti – piemēram, Ulimbaševs, kurš Latvijas čempionātā labi spēlē savā klubā. Domāju, ka viņš izlasei ir perspektīvs spēlētājs."

- Vai Andoras izlase lika jums vilties? (Andoras žurnālista jautājums)
- Nē. Mums spēle bija vieglāka, nekā iepriekšējā kārtā tā bija Portugālei [2:0], un pirmajā puslaikā guvām divus vārtus, bet Andora parādīja to, kāda izlase tā ir. Ja vēlreiz ar to spēlētu pēc nedēļas, tad nedomāju, ka būtu viegli un ka uzvarētu ar 4:0. Varbūt būtu grūtāk. Andora ir organizēta komanda, un redzams, ka tai ir trenera rokraksts. Pret Andoru visām komandām ir grūti spēlēt.

- Vai otrie gūtie vārti bija izšķirošais brīdis spēlē? (Andoras žurnālista jautājums)
- Nē, trešie vārti. Pie 0:2 jebkuri nejauši vārti ļautu pretiniekiem atgriezties spēlē, un cīņa kļūtu nervoza.

- Pēc spēles runājot ar daudziem cilvēkiem, līdzjutējiem, visi kā viens teica, ka paldies Dievam, ka tas murgs beidzot ir galā. Kāda jums ir iekšējā sajūta – vai tas Latvijas futbolam bija īsts murgs?
- Labs jautājums, uz tādu jāatbild ilgi. Ja godīgi, protams, pēc uzvarām visiem ir viegli, bet šajā situācijā uz maniem pleciem bija uzvēlies liels smagums. Stājoties amatā, daudz strādāju pie saviem pienākumiem, bet rezultāta nekādi nebija. Protams, pretī bija arī stipras komandas. Nācās nedaudz pārkārtoties uz lietām, kas ir tuvākas manai gaumei. Un, no vienas puses, jā, smagums tagad ir novēlies. Lielāks prieks par spēlētājiem, kuri bija kopā ar mani, uzvarēja un šodien ir laimīgi. Skatoties uz viņiem, redzu, ka, jā, uz pleciem bija liels smagums.

- Pēc spēles satiku Vladimiru Žuku, kurš sacīja, ka līdz ar šo spēli, neticēsiet, sākas Latvijas futbola kāpums. Un ka šajās trepītēs augšup būs ļoti daudz pakāpienu. Vai arī tā uzskatāt, ka Latvijas futbols tagad atdzims?
- Žuks ir autoratīvs futbola speciālists, viņam var ticēt (smaida). Andoras izlase ir ciets rieksts. Pirms 15-20 gadiem, kad ar to spēlējām, bija daudz vieglāk. Tagad naivuma dēļ skatāmies [Starkovs domā nevis sevi un izlasi, bet vispārīgi – A.S.] uz Andoru un domājam, ko gan viņi vispār māk. Pirms 5-7 gadiem tāpat nenovērtējām Islandi, bet tagad jūsmojam, ka tā no pirmās vietas grupā tika uz Pasaules kausu un pirms tam bija arī Eiropas čempionātā. Islande spēlē stabili, lai arī šajā valstī ir maz iedzīvotāju un maz futbolistu. Fēru salas, vēl mazāka valsts, tagad atkārto viņu ceļu. Ticu, ka Žukam ir taisnība un ka esam gatavi izdarīt maksimumu, lai atgrieztos savās pozīcijās. Tas nebūs viegli, jo konkurence visu laiku tikai pieaug un mums ir jāatrod, ar ko būsim pārāki. Tie paši islandieši atrada kaut kādu savu vērtību, tāpēc arī ir augšgalā. Izdarīsim maksimumu ar spēlētājiem, lai tur atgrieztos. Ticiet, ka katrs spēlētājs grib tikai uzvarēt.

- Beigās pēc spēlētāju maiņām laukumā puse sastāva bija no viena kluba. Tā bija tikai sakritība vai virzāmies uz bāzes kluba pusi?
- No kura kluba gan bija? Ziniet, es nezinu.

- RFS
- Atkārtošu, ka, izsaucot spēlētājus, neorientējamies, no kura kluba viņi ir. Mūsu galvenais kritērijs ir tāds, lai viņi būtu spēcīgākie spēlētāji Latvijā. Atkārtošu, ka man patīk, piemēram, Torress, kurš ir labs spēlētājs. Ja esi labs spēlētājs, tad saikni atradīsi arī ar spēlētāju no cita kluba. Protams, šādas saiknes no viena kluba atvieglo procesu, tomēr uz to es savā izvēlē neskatos. Ja runā par mūsu, Latvijas, vēsturi, tad mums tā bija pozitīva pieredze [domāti "Skonto" laiki]. Taču pēc tam tas rezultātu nedeva. Vai nedeva kādā citā valstī. Daudz kas ir atkarīgs no apstākļiem un rezultāta. Ja rezultāti būs labi, tad neviens tam neiebildīs. Vienīgi gribētu piebilst, kādēļ gan viņus – trīs spēlētājus no RFS [A. Višņakovu, Uldriķi, Ulimbaševu] - izlaidu uz maiņu. Tikai tādēļ, ka viņiem sevi kā pilnvērtīgus izlases locekļus vajadzēja sajust arī laukumā, ne tikai nometnē [domāti Uldriķis un Ulimbaševs, kuri izlasē spēlējuši ne tik daudz – A.S.].

- Iepriekš esam jums pārmetuši, ka neizsaucat tādus rezultatīvus spēlētājus kā Karašausks, Kamešs. Šobrīd vidējā līnijā esat izveidojis jaunu centra pussargu trio. Ko darīsiet, kad atveseļosies Cauņa, Zjuzins? Arī viņus neizsauksiet, jo neuzskatīsiet, ka viņi ir derīgi jaunajam modelim?
- Izsaucu tos, kurus uzskatu par šobrīd spēcīgākajiem spēlētājiem. Zjuzinu neizsaucu, jo viņš vēl nav pilnīgā gatavs. Kolīdz viņš spēlēs, kolīdz spēlēs labi, tad ar treneriem arī domāsim. Es taču neesmu pats sev ienaidnieks [lai neizsauktu labu spēlētāju]. Spēlētajam jābūt spēcīgam profesionālim kā futbolistam un stipram kā personībai. Viņam jābūt labam gan laukumā, gan uz soliņa kā rezervistam, gan arī ģērbtuvē. Neaizmirstam, ka tas ir kolektīvs. Ja kāds spēlētājs kaut kur izkrīt, tad tā nebūs laba komanda, lai arī spēlētāji varbūt būs labi. Cauņa un Zjuzins ir lieliski komandas spēlētāji, un dod Dievs, lai viņi ātrāk izveseļotos un atgrieztos sastāvā.

- Gan jūs, gan arī pirms tam Marianu gandrīz pēc katras spēles daudz kritizēja kā mediji, tā līdzjutēji. Vai uzskatāt, ka šī kritika bijusi pamatota, objektīva vai tomēr - pārspīlēta?
- Tās ir jūsu problēmas, tāds ir jūsu darbs. Taču uzskatu, ka, ja gribat palīdzēt izlasei, nav obligāti to kritizēt. Ne obligāti! Ja es visu laiku kritizētu spēlētāju, kura progresu vēlētos, tad viņš mani vairs neklausītu un nokristos. Man vairāk jādod pozitīvais, jāvērtē viņa spēle. Ja viņš visu atdod komandai, pilda uzstādījumu, bet kaut kas nesanāk, bet es viņu tāpat kritizēšu, tad nekā laba no tā nebūs. Kritika, manuprāt, nav pārāk laba lieta. Pamatota vai nepamatota – kāda gan man starpība?! Man galvenais, lai komanda progresētu.

- Ja jaunie nav jākritizē, lai viņi turpinātu progresēt un labotu savas kļūdas, tad nedrīkst kritizēt arī pieredzējušos, kuri atved vārtus?
- Nezinu. Varu tikai atsaukties uz savu pieredzi kā trenerim. Publiski spēlētāju nekritizēju pat tad, ja viņš atved vārtus. Par epizodi runāju komandas kopējā sanāksmē, teorētiskajā nodarbībā, kurā dodu skaidru signālu, ka kļūdu pieļāva viņš un neviens cits. Bet darām to teorētiskā virzienā, lai šo kļūdu viņš vairs nepieļautu nākotnē. Bet viņš ir manas komandas spēlētājs, un es to daru slēgtā lokā.

- Runājāt par Islandi, par komandas garu. Pēc iekļūšanas Pasaules kausa finālturnīrā islandieši visi kopīgi devās pateikties līdzjutējiem. Šovakar redzējām, ka līdzjutējiem pateicās tikai futbolisti, bet nebija neviena no treneriem [asistents Andris Riherts gan esot bijis]. Kāpēc?
- Tad mums ir uz ko tiekties. Paldies par šo repliku un atgādinājumu, paldies. Laikam tā bija kāda organizatoriska rakstura kļūda, nākotnē pie tā piestrādāsim. Ļoti novērtēju līdzjutējus un viņu atbalstu. Un, ja tas bija tik acīmredzami, tad atvainojos savā un visa treneru korpusa vārdā.

- Kādos vārdos šo ciklu varat raksturot: slikts, katastrofāls, izcils, burvīgs, lielisks, vēl kādi vārdi?
- Tāds ļoti neviennozīmīgs. Notikumiem bagāts. Un ne pārāk labiem. Bija treneru maiņa, kas vienmēr ir ne pārāk patīkami. Turklāt treneris bija slavens mūsu spēlētājs, visu mīlulis. Pats ar viņu strādāju kopā gan kā futbolistu, gan kā treneri. Šajā ciklā biju arī viņa asistents. Treneru maiņa atstāja nospiedumus uz visa cikla beigām. Mainījās arī process, spēlētāju sastāvs. Beigās likām bāzi, pamatus nākamajai pārejai [acīmredzot domāts nākamais cikls]. Taču šis cikls nav katastrofāls, to nevar nosaukt par katastrofālu. Tad katra sestā vieta starp sešām komandām [kā pagājušajā ciklā] būtu katastrofa. Nedomāju, ka derēs tādi epiteti. Skrupolozākai analīzei šobrīd vēl neesmu gatavs. Bet, kā jau iepriekš teicu, esmu gatavs pēc kāda laika ar jums tikties. Šomēnes. Ilgi parunāsim, kā jums vajadzēs."