No Staiceles līdz Polijai: Jaunzems par gadu ārzemēs un izlases jauno futbolu

Mazbudžeta klubs, kas atņēma punktus visiem lielajiem klubiem
"Komandai sezona kopumā bija laba – varējām aizķert arī devīto, desmito vietu, bet arī vienpadsmitā vieta mums ir labs sasniegums, jo primārais bija neizkrist no līgas. Individuāli man sezona nebija viegla, jo tā ritēja ilgi, taču kopumā esmu apmierināts un pēc izlases beidzot būs arī ilgāka pauzīte, kurā varēšu atpūsties. Tik ilga starpsezona, kā pierasts Latvijā, gan ne, taču arī tās divas nedēļas jau šķitīs kā liels atvaļinājums," sacīja Jaunzems, kurš svētdien sasniegs 25 gadu vecumu.

Meleca izcēlās ar to, ka lielāko daļu punktu sakrāja pret tabulas augšējo devītnieku un punktus atņēma visām lielajām komandām – abās spēlēs "Stal" zaudēja 14. vietā finišējušajai Kjelces "Korona" un izkritušajai Poznaņas "Warta", bet abās spēlēs uzvarēt izdevās vicečempioni Vroclavas "Śląsk", pret pārējām 14 vienībām iegūstot vismaz punktu. Īpaši šī statistika izceļas tādēļ, ka "Stal" ir mazbudžeta klubs. Jaunākie pieejamie dati gan ir tikai par 2021./22. g. sezonu, bet tajā "Stal" bija otrais mazākais pamatienākumu budžets līgā un mazākais ienākumu budžets, ja rēķina arī transfērus, - 16,6 miljoni zlotu jeb trīsarpus miljoni eiro pēc tā laika kursa. Vladislava Gutkovska tā laika klubam "Raków" ar desmit miljoniem eiro bija trešais budžets līgā, Kristera Tobera tā laika klubam Gdaņskas "Lechia" ar deviņiem miljoniem eiro bija sestais budžets līgā, bet valsts pārliecinoši turīgākajam klubam Varšavas "Legia" tajā sezonā bija 36 miljonu eiro pamatienākumi.

"Varbūt, ka savu reālo latiņu pat pārlecām, bet sezonas laikā mērķi aug. Kad sapratām, ka līgā visdrīzāk paliksim, loģiski sākām skatīties augstāk tabulā. Vienubrīd iekšējais dzinulis bija aizķert pat labāko astoņnieku, taču tad bija ne tik veiksmīgs posms, kurā zaudējām punktus. Polijas mērogā neesam grands, taču visām lielajām komandām atņēmām punktus – tas gan komandai, gan mums pašiem, spēlētājiem, ir labs rādītājs," uzskata Jaunzems.

Alvis Jaunzems. Foto: stalmielec.com

Spēles laiku ietekmēja reglaments
"Sezona bija ilga, pirmais posms bija fiziski grūts, jo bija saraustīts grafiks – tad spēlēju, tad nespēlēju. Līdz tam tomēr biju pieradis visu laiku būt stabilam pamatsastāva spēlētājam, kurš regulāri krāj minūtes. Taču kopš ziemas, kad jau biju pamatsastāva spēlētājs, jutos ļoti labi un šķita, ka tieku līdzi Ekstraklases līmenim," sacīja Jaunzems, kurš visu sezonu 3-4-2-1 izvietojumā konkurēja labā pusaizsarga pozīcijā. "Kādas īpašības no manis gaidīja? Disciplīnu aizsardzībā un kompaktumu, ar ko arī savācām punktus pret lielajām komandām. Darba apjomu, drošāku un pārliecinošāku spēli aizsardzībā, kas varbūt ne tik labi sanāca manam konkurentam, kurš savukārt varēja būt bīstamāks uzbrūkošajās darbībās. Bet runa nebija tikai par mani vienu – tajā labajā punktu periodā viss apakšējais piecinieks noķērām diezgan labu spēli. "Valmierā" pa spēli centrēju 12-13 reižu, krāju daudz vairāk atslēgas piespēļu – te tik daudz, protams, nesanāca."

Līdz ziemai Jaunzems spēlēja neregulāri, sāka tikai četrās no trīspadsmit Ekstraklases kārtām, bet pēc ziemas pārtraukuma sāka 11 spēles pēc kārtas, turklāt – komandas labākajā sezonas nogrieznī (pirmajās astoņās spēlēs bilance bija 4-3-1). Kad sezonas beigu daļā guva debijas vārtus, nākamajās kārtās Jaunzems atkal spēlēja mazāk. "Kā jau visu sezonu, primāri stāsts bija par jauniešu minūtēm. Tieši pēc tās spēles nomainīja jauno centra aizsargu [Maksimilianu Pingotu], bet mans tiešais konkurents [Lukašs Gerstenštains] aizvadīja ok spēli – loģiski, ka pēc tam treneris nemētājās [un izvēlējās viņu]. Tad atkal spēles laiks pieauga, bet pēdējā mačā [Jaunzems palika rezervē] vēlreiz bija tas pats – viņiem vajadzēja krāt jauniešu minūtes, lai komandai nopelnītu vēl papildu naudu. Tā tās lietas Polijā bieži vien notiek, un ar to ir jārēķinās. Sākumā vēl ar mani bija jāierodas arī vienam poļu jaunajam spēlētājam, bet pēdējā brīdī kaut kas nojuka [un jauniešu rotācijā palika vienīgi Gertenštains]. Treneris un asistenti allaž nāca klāt un skaidroja, kāda ir situācija. Arī pirms pēdējās spēles treneris jau laikus pateica, ka viņiem vajag sastāvā likt trīs jaunos un es nespēlēšu."

Ekstraklases klubiem sezonas laikā ir jāatvēl noteikts skaits minūšu jaunajiem spēlētājiem ar Polijas pasi (šosezon tie bija 2002. gadā dzimušie un jaunāki), citādi nāksies maksāt no pusmiljona līdz trim miljoniem zlotu lielu sodu (no 117 līdz 703 tūkstošiem eiro). Ja agrāk klubiem katrā spēlē bija obligāti jālaiž vismaz viens jaunais, kā tas joprojām ir 1. līgā, tad šosezon bija jāsakrāj 3000 minūtes, taču ar nosacījumu, ka vienā spēlē statistikā ieskaitās ne vairāk par 270 – pat ja viss vienpadsmitnieks būtu bijis ar jauniešiem. Tātad vidēji mačā poļu jaunietim ir jāspēlē vismaz 88 minūtes, tāpat notiek arī minūšu rēķināšana dažādās stimulējošās ieskaitēs. Kad ziemā īrē no Poznaņas ieradās 2003. gadā dzimušais Pingots (un no Varšavas arī 2004. gadā dzimušais Igors Stžaleks), tas ievērojami palielināja jauniešu izvēli un attiecīgi arī krietni palielināja Jaunzema minūtes. No četriem jaunatnes rotācijas spēlētājiem "Stal" pieder tikai viens – Mateušs Stempjeņs, kurš pirms gada ieradās no Gdiņas.

Alvis Jaunzems. Foto: stalmielec.com

Ar filigrānu piespēli nokļuva futbola ziņās visā Eiropā
Izvēlēties debijas sezonas trīs spilgtākās epizodes nav grūti – divus mēnešus gaidītais pirmais pamatsastāvs un uzvara vairāk nekā 23 tūkstošu skatītāju priekšā Varšavā pār Polijas grandu "Legia" (3:1), izcilā rezultatīvā piespēle Ščecinā un vārtu guvums Poznaņā. "Piespēle sākumā nešķita [nekas nozīmīgs], bet tas viss vēlāk notiekošais padarīja to daudz spilgtāku. Vēl bija VAR pārbaude, un pēc sajūtām man šķita, ka biju aizmugurē – aizmugurējo spēlētāju neredzēju, bet priekšējam šķita, ka biju priekšā par pleca tiesu. Par to, kā piespēlēju, gan sapratu, ka tas bija kaut kas skaists, kaut nebiju domājis, ka tas aizies tik globāli. Ja tavu video liek visi lielie profili un lieli bijušie futbolisti komentē, ka noticis kaut kas lielisks, tā, protams, ir ļoti patīkama atmiņa. Sprādziens sociālajos tīklos gan varēja būt vēl lielāks, jo pārsvarā tagoja kluba profilu, nevis manu. Jau simt reižu esmu teicis, ka piespēlēju apzināti, bet neviens joprojām netic (smaida). Doma tā piespēlēt bija, un arī ķermeņa valoda to parāda – pats gan varbūt negaidīju, ka sanāks tik iespaidīgi."

"Kā ir būt leģionāram? Patīkamas sajūtas. Personīgi biju domājis, ka būs grūtāk – gan sadzīviski, gan futbola, pieņemšanas ziņā. Deviņu mēnešu laikā nebija nevienas reizes, kad būtu ārkārtīgi pārdzīvojis vai juties slikti, ka mani kāds mēģinātu izstumt no komandas. Biju dzirdējis, ka vietējie spēlētāji mēdz būt nelaipni, bet mūsu komandā nekā tāda nav – arī kapteinim jebkurā brīdī var kaut ko pavaicāt, viņš ir gatavs palīdzēt. Iedzīvojos viegli, jau esmu paguvis nomainīt otro dzīvokli – atradu labāku lokāciju. Klubs sākumā palīdzēja atrast dzīvokli, bet par dzīvokli maksāju pats. Mašīna Polijā man ir sava, bet klubam, ja vajadzētu, ir sadarbība ar mašīnu izplatītāju – pašam būtu jāmaksā, bet lētāka cena nekā citiem cilvēkiem. Klubs nodrošina treniņprocesu un ēdināšanu," stāstīja Jaunzems.

"Stal" ir dibināts pirms 85 gadiem, taču klubs nav no lielas pilsētas (Melecā dzīvo gandrīz 60 tūkstoši iedzīvotāju) un tā stadions ir viens no mazākajiem līgā (nepilni septiņi tūkstoši vietu). "Stadions ir viens no mazākajiem, taču tāpat ir drūzmēšanās, atnāk sešarpus tūkstoši, ir lieliska atmosfēra – cilvēki nenāk tāpat vien paskatīties un paklusēt, viņi nāk atbalstīt, dziedāt, plaudēt, sasaukties savā starpā. Kā futbolists varu to izbaudīt, tas dzen uz priekšu. Visi vēlas fotografēties, autogrāfus – tas viss notiek katru dienu. Ar fanu agresīvo pusi nav nācies sastapties – mūsu autobusu nestādina, uz treniņiem lamāties nenāca. Vienīgi, neilgi pēc pievienošanās fani prasīja trenera atlaišanu – tāda pieredze gan man bija pirmoreiz."

Kā jau daudzi latviešu futbolisti Polijā, arī Jaunzems ir sācis apgūt poļu valodu: "Individuāli ņēmu lekcijas un mācījos. Tagad, kad esmu Latvijā, paņēmu pauzīti, bet, kad būšu Polijā, noteikti atsākšu, jo treneris treniņos angliski praktiski nerunā – tikai pavisam minimāli. Saprašanas ziņā treniņos visu jau saprotu bez tulkošanas – leģionāriem pārsvarā tulko angliski, bet runāt gan noteikti vēl nevaru (smejas). Veikalā, kafejnīcā kaut ko gan pasūtīt varu arī poliski, bet, ja ir kas specifiskāks, saku angliski vai pa pusei poliski, angliski – kaut kā jau saprotamies, cilvēki ir atsaucīgi, atvērti."

"Polijā tev neviens neskrien pakaļ, lai iesildīties uz zāli nāktu agrāk. Pats saproti, ka esi profesionālis, ka tas ir tavs pienākums būt gatavam treniņam, pirmssezonai un ka ir jāstrādā ar sevi arī individuāli. Katru dienu no tevis prasa maksimumu. Protams, Latvijā mums nav lielu stadionu, desmit tūkstošu skatītāju, arī laukumu kvalitāti var uzlabot, bet citādi jau nav tā, ka mēs no pārējiem atpaliktu par kilometru. Polijā mūsu klubā cilvēku droši vien ir nedaudz vairāk, bet, piemēram, "Valmierā" bija cilvēki, kuri pienākumus apvienoja un pildīja vairāku cilvēku darbu. Tas drīzāk ir kvalitātes, nevis kvantitātes jautājums – cik daudz brīvā laika cilvēki ir gatavi ziedot."

Latvijas izlases jaunais stils – nebaidīties spēlēt ar bumbu
Uz shēmu ar trim centra aizsargiem ir pārgājusi arī Latvijas izlase, līdz ar to arī valstsvienībā Jaunzemam jākonkurē par labā pusaizsarga pozīciju – ar Robertu Savaļnieku. Jaunzems aizvadīja debijas puslaiku Paolo Nikolato vadībā, taču nākamo piecu puslaiku laikā spēlējis tikai sešas minūtes. "Kipras nometnē man bija arī mikotrauma, bet tas nebija nekas tāds, kā dēļ nevarētu spēlēt. Neko daudz par spēles laiku man sīkāk nepaskaidroja, bet ticu, ka treneris grib dot spēles laiku visiem un paskatīties visus, kuri ieradušies. Pirmais iespaids par treneri? Var just, ka viņš ir bijis futbolā un ka viņam ir ideja, kā spēlēt. Treneris ir prasīgs, pievērš vērību niansēm – kā saņemt bumbu, kur atvērties, kad atdot. Man tas patīk, un, manuprāt, tas var dot rezultātu."

"Jau pati shēma vien nozīmēs, ka spēlēsim citu futbolu, bet viņš vēlas spēlēt droši ar bumbu, būt aktīviem – ja ir iespēja, tad saasināt uzbrukumu, bet, ja nav, tad saglabāt bumbu, nevis pārlieku riskēt un sasteigt uzbrukumu, tādējādi zaudējot bumbu. Grūti raksturot, bet teiktu, ka viņš vēlas, lai mēs ar bumbu spēlētu pārliecinoši," turpināja Jaunzems, kurš uzskata, ka par spīti hroniskajam centra pussargu trūkumam izlase var spēlēt arī šādi. "Futbols ir komandas spēle – treneris uzsver, ka visu laiku jābūt trim piespēles opcijām, cits citam visu laiku jāpalīdz un jāatveras pretī bumbai. Mums pietiek kvalitātes, lai spēlētu tādu futbolu, un ceru, ka tas viss arī dos rezultātu."

Alvis Jaunzems marta pārbaudes spēlē Kiprā. Foto: LFF

Jaunzems bija viens no spēlētājiem, kurus Dainis Kazakevičs pirms četriem gadiem paaugstināja no U21 izlases. Sākotnēji bijis rotācijas spēlētājs, Jaunzema loma pakāpeniski pieauga – pagājušajā atlases ciklā viņš nesāka tikai vienu spēli un jau ir sakrājis 37 mačus izlasē. Vai laika gaitā mainījies arī viņa statuss laukumā un ģērbtuvēs? "Arī sastāvs nu jau ir krietni pamainījies, ir daudz gados jaunāku spēlētāju – arī šajā nometnē ir vairāki debitanti. Nezinu, vai mans statuss būtu kā mainījies. Ceru būt noderīgs izlasei laukumā, bet uz to, ka man būtu jāuzņemas teikt lielās runas, īpaši neieciklējos – tas arī īsti neatbilst manai personībai. Ja ko vajadzēs pateikt, gan neklusēšu. "Valmierā" biju septiņus gadus, un tur gan noteikti biju dzirdamāks."

Pēc šā vakara spēles Jaunzemam beidzot sāksies ilgi gaidītais atvaļinājums, bet jaunās Ekstraklases sezonas sākums ir plānots jau drīzumā – 19. jūlijā. Jaunzemam ar klubu ir līgums vēl uz 1+1 sezonu, un pirmā pieredze ārzemēs devusi motivāciju un pārliecību darbu turpināt un spert arī nākamos soļus: "Salīdzinot ar to, kāds biju pirmajā nedēļā, kad atbraucu uz Poliju, un kāds biju pēdējā nedēļā pirms prom braukšanas, jau biju daudz pieredzējušāks un daudz ko sapratis. Esmu nokļuvis vēl tuvāk Eiropas skatuvei, kurā varu uzstādīt sev mērķus tikt vēl tālāk un augstāk – tas dod motivāciju būt pamatsastāva spēlētājam, krāt labu statistiku, lai pavērtu sev vēl lielākas iespējas. Kur gribētu būt pēc gada vai diviem, grūti nosaukt, bet noteikti gribētu, lai mans ceļš vestu augšup. Man ir sajūta, ka katru gadu progresēju, iemācos ko jaunu, un gribu, lai arī nākotnē man būtu sajūta, ka nestāvu uz vietas. Ja tā būs, tad jau arī būs vienalga, kur atradīšos, - galvenais augt pašam."