No darba stroikā līdz Čempionu līgas "Final Four"

-------
Strasbūras basketbola klubs pēdējos gados katru sezonu samazinājis komandas veidošanai pieejamos līdzekļus un pagājušajā vasarā koronavīrusa pandēmija lika šo samazinājumu veikt vēl straujāku, no 7,6 miljoniem līdz 6,3 miljoniem eiro (visa kluba budžets, nevis neto algu budžets). Gados jaunais somu speciālists Lasi Tuovi no asistenta tika paaugstināts par galveno treneri, bet spēlētāju sastāvs tika vākts teju no jauna. Jauno zobratu salikšana vienotā mehānismā trenerim Tuovi prasīja laiku, taču stāvēja klāt veiksme un vairākās 50/50 galotnēs izdevās izcīnīt svarīgas uzvaras, tostarp abos mačos pret VEF. Tas ļāva ne tikai vienkārši pārvarēt pirmo turnīru posmu, bet pat uzvarēt grupā. Top16 grupu turnīru francūži sāka pagalam neveiksmīgi, zaudējot trīs mačos pēc kārtas.

Tuovi atrada īstos vārdus, lai spēlētājos arvien uzturētu gana augstu motivācijas noti un trīs uzvaras pēc kārtas ļāva iekļūt “Final Eight” turnīrā. Tas tika sākts ar favorītes Tenerifes pieveikšanu un iekļūšanu četriniekā - pirmo reizi kopš 2016. gada iekļūts kādu starptautisko maču četriniekā (2016. gadā spēlēja ULEB Eirokausa finālā). Zaudējums nākamajai čempionei Burgosai un par trešo vietu arī Saragosai atstāja nelielu rūgtumu, taču kopumā - lieliska sezona. Arī Francijas čempionātā pēc desmitās vietas pērn sperts plats solis uz priekšu - “Strasbourg” uzņēmusi labu formu un ir ceļā uz atgriešanos izslēgšanas turnīrā.

Viens no komandas panākumu stūrakmeņiem ir Deandrē Lensdauns. Amerikāņu uzbrūkošais aizsargs šosezon Čempionu līgā vidēji guva 10,1 punktu, bija labākais snaiperis komandā (3p. 42,9%) un paveica teicamu darbu aizsardzībā pret pretinieku vadošajiem spēlētājiem. Rezultatīvāko spēli Lensdauns aizvadīja tieši Rīgā, kad VEF grozā sabēra 26 punktus.

LANSDOWNE. MAN DOWN. 💀💀#BasketballCL #Final8 I @SIGStrasbourg @djlansdowne8 pic.twitter.com/qCPxRylomJ

— Basketball Champions League (@BasketballCL) May 6, 2021

DeAndre Lockdowne sorry Lansdowne 🔐@djlansdowne8 | @SIGStrasbourg#BasketballCL #Final8 pic.twitter.com/SJX6RKesSH

— Basketball Champions League (@BasketballCL) May 6, 2021

Lensdauns, iepriekšējo sezonu pavadījis ULEB Eirokausā spēlējušajā itāliešu “Brescia”, pievienojās Strasbūras klubam visai ātri pagājušā gada vasarā. Basketbolists neslēpa - viens no iemesliem tik ātrai līguma noslēgšanai bija Francijas augstākās līgas reputācija - vieta, kur spēlētājiem nekad nepaliek parādā norunāto atalgojumu. Īpaši būtisks aspekts pandēmijas izraisītās ekonomiskās krīzes laikā. Lensdauns uzreiz tika iecelts par komandas kapteini. Savu lomu nospēlēja šī basketbolista ceļš līdz Eiropas spēcīgāko līgu klubiem - tas, kam Lensdauns gājis cauri, lai tiktu līdz šim punktam dzīvē, nebija ierastais amerikāņu basketbolistu stāsts.

-------
Deandrē piedzima nelabvēlīgos apstākļos Ņūmeksikas lielākajā pilsētā Albukerkē. Par ģimeni to nosaukt nevarēja - tēvs dēla dzīvē nebija ne mirkli, bet māte drīz pēc dēla laišanas pasaulē nonāca cietumā, un mazais Deandrē tika ievietots bērnu namā. Sagaidījis sesto dzimšanas dienu, bērns tika pie audžuvecākiem - Džona un Betijas Lensdauniem. Jaunie vecāki nebija paši turīgākie un nespēja atļauties mācības privātskolā, tomēr rūpējās par puiku kā savējo un ievirzīja viņu sportā. Deandrē vispirms sāka apmeklēt [klasiskā Eiropas] futbola treniņus, basketbols viņa dzīvē ienāca tikai vēlākos gados, taču visu vidusskolas laiku Deandrē turpināja apvienot treniņus abos sporta veidos. Šodien, teju 30 gadus vēlāk, ja vajadzīgs futbola eksperts starp Eiropā spēlējošajiem amerikāņu basketbolistiem, nav labāka par Didjē Drogbā fanu Lensdaunu. Liktenim labpaticies Deandrē basketbolista karjerā vest pa īstenām futbola valstīm - Meksiku, Vāciju, Itāliju, Franciju…

Lai arī vidusskolas pēdējā gadā Lensdauns sakrāja pieklājīgu statistiku, ko līdzīgu ik gadu paveic simtiem skolēnu, un koledžu skautu blociņos Deandrē vārds nebija starp basketbola komandu iekārojamākajiem studēt gribētājiem. Par Lensdauna dzīves plāniem pēc vidējās izglītības iegūšanas pavaicāja vien pāris pirmās divīzijas universitātes, nedaudz nopietnāka interese bija no otrās divīzijas skolām, bet uzreiz gatavas ņemt pie sevis bija dažas junioru koledžas. Ciemos atbrauca kaimiņu štatā Kolorado esošās Fortluisas komandas treneri un pārliecināja gan Deandrē, gan viņa audžuvecākus par pievienošanos šai otrās divīzijas skolai, kas atradās Cēsu izmēra pilsētā trīs stundu brauciena attālumā no Albukērkes.

Ticis pie sportista stipendijas, Lensdauns izdzīvoja koledžas dzīvi pilnā tās krāšņumā. Arī tad, ja tas nozīmēja pārgalvīgi no tilta ielēkt caur Durango pilsētu plūstošajā upē un uz akmens pāršķelt kāju. Tas netraucēja laukumā uzbrūkošajam aizsargam izbaudīt panākumus, kļūstot par naskāko punktu guvēju komandā, kas uzvarēja divreiz biežāk nekā zaudēja. Vasarā pirms pēdējās sezonas Deandrē draugu kompānijā uzspēlēja futbolu un saplēsa saiti ceļgalā. Tas patraucēja pēdējo sezonu koledžu basketbolā aizvadīt tikpat rezultatīvu, cik iepriekšpēdējo, taču tik un tā - Lensdauns četros gados Fortluisas koledžas labā guva 1861 punktu, vairāk nekā jebkurš cits jebkad pirms vai pēc tam.

-------
Absolvējis koledžu, Lensdauns bija pārliecināts par tūlītēju profesionāļa karjeru basketbolā. Dzīvei bija citi plāni. Cerību pilnais basketbolists bija parakstījis līgumu ar aģentūru, kas solīja meklēt darbu. Iecementējis savā prātā klišejisko frāzi, ka smags darbs atmaksājas, Deandrē pēc atgriešanās Albukerkē trenējās pa trim reizēm dienā un cerēja, ka tūlīt, tūlīt atskanēs telefona zvans. Pa dienu smagi treniņi, vakaros tusēšanās ar čomiem, kas pāris reižu nedēļā pārvērtās par ballītēm visas nakts garumā. Divus gadus pēc koledžas absolvēšanas Deandrē attapās mājsaimniecības un celtniecības preču veikala vakara maiņā. Pamazām entuziasms trenēties bija noplacis un garās darba stundas vairoja depresīvas pārdomas par savu vietu dzīvē. 24 gadu vecumā bijusī koledžu basketbola zvaigzne bija turpat, kur miljoniem amerikāņu, kam tādas pieredzes nebija - darbā, kas garantēja tikai iztiku no mēneša uz mēnesi un kas nesagādāja absolūti nekādu gandarījumu.

Džons un Betija lieliski redzēja, ka dēls dodas virzienā uz tumšu vietu nekurienē. “Mums jāparunā,” sazvanījusi dēlu, bažīgā balsī sacīja Betija. “Nu, nu?” pusieinteresētā tonī atbildēja Deandrē. “Nē, tā nav telefonsaruna,” noteica mamma un uzaicināja dēlu ciemos. Kad Deandrē ieradās vecāku mājās, Džons aicināja visus piesēst dzīvojamajā istabā uz dīvāna iepretim televizoram. Sekoja visiem klātesošajiem emocionāli sarežģīta, taču atklāta un godīga saruna, kurā Deandrē nonāca pie secinājuma - ja basketbols ir tā lieta, ar ko vēlos dzīvē nodarboties tā, lai pašam par to būtu gandarījums, ierastajai ikdienai ir jāmainās.

Saņēmis vecāku atbalstu, ja vien pats turēs sevi disciplīnas rāmjos, Deandrē pameta vecāku māju, lai jau pavisam drīz satiktos ar saviem draugiem-ballīšu biedriem. “Klau,” nonācis savējo barā, uzsāka Lensdauns. “Es vienmēr būšu jūsējais un es labprāt arī turpmāk ar jums pavadīšu kopā laiku, bet es vairs netaisos ar jums kopā dzert un ballēties. Nemaz nemēģiniet mani uz to aicināt.” Nonākt draugu kompānijā, kurā katra indivīda intereses, mērķi un apņemšanās tiek ne tikai cienītas, bet arī iedrošinātas, ir svētība, kāda nepieciešama katram. Lensdauna draugi bija mierā un rēķinājās, ka Deandrē dzīves mērķi var kaitēt ierastajam ballīšu grafikam. “Bez ģimenes atbalsta un bez savu draugu atbalsta es nebūtu nonācis tur, kur nonācu,” vairākus gadus vēlāk reflektēja Lensdauns.

Deandrē atgriezās treniņu režīmā, ko palīdzēja uzturēt pēc pirmās profesionāļa sezonas mājās atgriezies paziņa. Abi motivēja viens otru neizlaist nevienu no abiem treniņiem katru nedēļas dienu, bet iztikas pelnīšanas nolūkos vairākas stundas dienā Deandrē būvēja mājas. Iespējas aizvien nenāca, tomēr konstantais darbs, kas iekļāva arī savu spēju video rullīšu publicēšanu “YouTube”, beidzot atmaksājās divus gadus vēlāk, 2015. gada decembrī. Treniņu biedrs sarunāja, ka Deandrē varēs doties līdzi aģenta sagādātajai iespējai atrādīties Čivavas štata līgas komandām Meksikā. Rezultatīvs un tai pašā laikā nesavtīgs sniegums ļāva Deandrē tikt pie darba Čivavas pilsētas Delisiasas komandā “Pioneros”. Nolikums noteica - katrai komandai vienā mačā drīkst spēlēt tikai divi ārzemnieki. Pirmo spēli noskatījies no malas, kā komanda zaudē, otrajā Lensdauns tika iekļauts sastāvā. Tā notika “pionieru” mājvietā, un komandas jaunpienācējs nekavējoties kļuva par publikas mīluli, pirmajā mačā sešreiz triecot bumbu grozā no augšas un sakrājot 35 punktus.

-------
Zaudējums Čivavas štata līgas finālā bija tikai īslaicīgs rūgtuma mirklis kopumā teicamā profesionāļa debijā. Nu jau ielicis kāju durvīs uz profesionālo basketbolu, Deandrē lieliski apzinājās, ka NBA sapnis jau sen ir izsapņots, taču nākamā labākā lieta - nonākšana Eiropā - aizvien bija aktuāla. Ar īso pieredzi Meksikā nebija gana, lai uzreiz tiktu pie karjeras turpināšanas varianta Vecajā kontinentā, taču Lensdauns saņēma zvanu turpat no cita Meksikā organizēta profesionālā basketbola turnīra - Klusā okeāna piekrastes līgas. Pēc 20 stundu brauciena ar autobusu Deandrē nekavējoties tika aizsūtīts uz komandas vakara treniņu. Galvenais treneris pat tajā nebija klāt, taču stundu pēc treniņa paziņoja basketbolistam: “Tu neesi tāds spēlētājs, kādu es gribēju! Brauc mājās...”

Nonākušam mājās Albukerkē pēc gandrīz divu dienu pavadīšanas autobusos, Lensdauna prātā atkal iezagās depresīvās pārdomas par nākotni. “Komanda, ar ko es nupat parakstīju līgumu, meklē aizsargu,” pāris gadu garumā uzticamā treniņu biedra telefona klausulē sacītais dienu pēc atgriešanās no Meksikas momentā izdzēsa visus negatīvo pārdomu iedīgļus, nomainot pret izjūtu, ko vislabāk raksturo vārds “beidzot!” Runa bija par Eiropu, par Vāciju! Sarunas par līgumu ar ProB jeb pēc spēka Vācijas trešās līgas komandu Hertenas “Lowen” bija īsas. “Man vienalga, sūtiet man ātrāk lidmašīnas biļeti,” Lensdauns atbildēja uz trenera jautājumu par vēlamo atalgojumu. Debijas sezonu Vācijas trešajā līgā amerikānis pavadīja, pelnot 800 dolārus mēnesī. “Nē, paldies. Ja vajadzēs, pajautāšu,” Lensdauns pateicās un atteicās no vecāku piedāvājuma finansiāli palīdzēt, jo uzskatīja, ka šī ir lieliska iespēja ne vien spēlēt profesionāli, bet 26 gadu vecumā beidzot arī iemācīties disciplinēti apieties ar naudu.

Beidzot, četrus gadus pēc koledžas absolvēšanas, pēc neskaitāmiem individuālajiem treniņiem un smaga darba celtniecībā, pēc nomaldīšanās no ceļa uz mērķi, Lensdauns bija kļuvis par īstu profesionāli. Turpmākais ceļš jau bija loģisks valstī ar attīstītu profesionālā sporta sistēmu. Izcils sniegums ProB līgā pavēra ceļu uz ProA līgu. Atzīstama spēle ProA līgā pavēra ceļu uz Bundeslīgu. Tās pastarītei Braunšveigai divu sezonu laikā palīdzot pirmoreiz pēc sešu gadu pārtraukuma iekļūt izslēgšanas turnīrā, Lensdauns pieteica sevi kā interesantu spēlētāju arī starptautiskajā arēnā spēlējošiem klubiem Eiropā. 2019. gada rudenī Lensdauns, kurš vēl četrus gadus pēc koledžas beigšanas pelnīja iztiku stroikā, debitēja Eiropas otrajā prestižākajā klubu turnīrā ULEB Eirokausā. Pirms nedēļas Lensdauns spēlēja Čempionu līgas pusfinālā.

Lai gan vasaras sākumā Lensdaunam būs jau 32, šķiet, ka viņa karjera tikai nupat kā sākusies. Pirms mēneša “Strasbourg” pagarināja līgumu ar savu kapteini uz diviem gadiem. "Pasaulē ir tūkstošiem tādu pašu, kāds esmu es, apveltīti ar vairāk talanta, taču bez iespējām, kādas radušās man. Katru dienu novērtējiet katru iespēju un neizniekojiet to," pirms pāris gadiem kādā Durango sporta medija podkāstā Lensdauns aicināja katru izmantot sev atvēlēto laiku lietderīgi.

Foto: FIBA

Izmantotie resursi: