Gunta Baško-Melnbārde: "Gribu, lai nepazūd asumiņš!"

"Ar pārliecību ir jāstrādā"

Divi mēneši TTT. Kādi ir Tavi iespaidi par šo laiku?
Ļoti labi iespaidi. Vienmēr esmu gribējusi spēlēt mājās un tas ir piepildījies. Patīk, ka ir klubs un vieta, kur nākt trenēties augstā līmenī. Iespaidi ir labākie.

Francija, Spānija, Itālija, Polija – kā TTT izskatās uz šo valstu klubu fona, neskaitot nacionālo čempionātu līmeni?
Viss notiek profesionāli. Nodrošināti labi apstākļi treniņiem – svari, baseins, sporta zāle. Ja nepieciešams, nodrošināti ārsta izmeklējumi. Tādā ziņā viss ir, kā tam būtu jābūt. Atšķiras finanšu nodrošinājums, taču klubs cenšas darīt visu. Vienmēr varu nākt un trenēties, cilvēki ir pretīmnākoši un izpalīdzīgi. Profesionāli attiecas pret savu darbu.

Baseins un svaru zāle. Tu nāc trenēties arī individuāli?
Tik bieži nē. Reizēm vajag atpūsties. Uz baseinu eju retāk. Svarus jāapmeklē regulāri, atkarībā, kā sakrīt spēļu kalendārs. Nevar salikt par daudz, lai varētu paskriet. Fiziskā pašsajūta ir laba, taču “darba savainojumi” ir sportistu ikdiena. Neesmu vienīgā, kura ar tiem dzīvo. Var sāpēt pirksts, mugura, kāja, ceļgals. Tā ir daļa no darba.

Kas visvairāk sagādā problēmas?
Ikdienā ir grūtāk gulēt. Īpaši uz rīta pusi, ap kādiem četriem pieciem. Taču tas netraucē, ja var izgulēties pa dienu. Vienīgi traucē garie rīti, kad desmitos nav treniņš. Tas gan ir reti. Es nesūdzos par muguru, eju veselības kursos.

Tev ir labs miegs?
Man ir tāds trausls miegs. Dzirdu, kā suņi rej. Citreiz karsti pa nakti, nevaru aizmigt. Ne visiem ir ciešs miegs.

Sezonas sākumā TTT tika salīdzināta ar U19 komandu. Kādu redzi progresu?
Meitenēm sāk rasties vairāk iemaņu, jo treniņu grafiks ir kā profesionālai komandai un apstākļi tiek uzturēti tieši tādi. Meitenes ir ļoti jaunas, taču viņas mācās. Apsveicami, ka pastāv izaugsmes iespējas. Manuprāt, viņu potenciāls ir liels gan kā komandai, gan individuāli. Tikai jāstrādā, jo ar talantu vien nepietiek. Izaugsme jau notiek. Protams, ir lietas, pie kurām vēl daudz jāstrādā, taču citās panākts būtisks progress.

Kā ir ar attieksmi un pārliecību?
Attieksme, manuprāt, ir laba. Dažreiz meitenēm, kuras vēl iet skolā, ir sagurums un īsti negribas trenēties. Atceros, kā bija, kad tas bija jādara man. Ja nosēdi no astoņiem līdz četriem skolā, ir grūti savākties, taču kopumā attieksme ir laba. Pārliecība vēl klibo. Domāju, tā nāks ar laiku, spēlējot un trenējoties. Jo vairāk liksi iekšā darbu, jo vairāk to sapratīsi. Pārliecība nerodas pati par sevi, ar viņu ir jāstrādā.

Būt komandā un būt komandai

Sevi vairāk noskaņo individuāli vai bijušas ārējas ietekmes?
Katram jāieprogrammē savs prāts. “Es eju uz treniņu, lai šodien uzlabotu savu driblu ar kreiso roku.” Katrai dienai jāliek mazi, individuāli mērķi. Liekot mazos mērķus klāt, tie sasummēsies un komanda būs uzvarētāja.

Kādi mazie mērķi Tev bija pirmajā nedēļā pēc Ziemassvētku brīvdienām?
Galvenais bija sagatavoties spēlēm pret Baltkrievijas komandām. Tās bija Top spēles, kurās gribējām uzvarēt. Mazie mērķi bija – skriet ātrāk, lekt augstāk un vairāk mest iekšā. Tīri individuālu mērķu nebija, priekšplānā bija mērķis būt komandai. Tas nenotiek vienas dienas laikā. Mani mērķi bija būt komandā un būt komandai.

Iekšējais klimats. Labs?
Meitenes grib spēlēt un uzvarēt. Grib zināt, grib iegūt jaunas prasmes. Ja es kaut ko pasaku, viņas klausās. Tādā ziņā ir forši. Mēs saprotamies. Mēs smejamies. Mēs varam pateikt nē, kļūt stingrākas un saņemties. Protam pasmieties viena par otru, tai pašā laikā paliekot gana nopietnas un koncentrējušās uz to, kas ir jāizdara.

Pasmieties sanāk katru dienu?
Bieži. Varbūt ne katru dienu. Ja katru dienu, tad kādiem vairāk, kādiem mazāk.

Jautā bieži?
Īpaši nejautā, varbūt, ka...baidās. Uzreiz pasaku, ja cilvēks negrib neko klausīties, lai to pasaka. Tad neko neteikšu. Manuprāt, ja pasaku, tas parāda, ka redzu to savādāk. Meitenes ir priecīgas uzzināt. Varbūt viņas to ir desmit reizes dzirdējušas no kāda cita. Es tikai pasaku, ko redzu. Saņemu “jā” atbildes un apstiprinājumus centienu veidā. Un tas ir labi, jo rada vietu izaugsmei.

Tu priecātos, ja jautātu vairāk?
Iespējams. Neesmu par to domājusi. Nākamajās reizēs meitenes var droši jautāt. Lai nebaidās. Nekad nav jābaidās.

Pirmais solis – uzvara A grupā – ir veikts. Ko varēja paņemt šajās spēlēs?
Varēja aptvert. Lai gan komanda ir jauna un ne tik pieredzējusi, tā var spēlēt labu basketbolu. Katrs zin, ko katrs var izdarīt. Tikai vajag to atcerēties, turpināt darīt un pielikt vēl nedaudz. Ņemt aizgājušo laiku par paraugu, lai pilnveidotos. Īpaši pēdējās spēlēs ar Baltkrievijas komandām nospēlējām ātri un agresīvi. Bija ātra spēle, daudz un precīzi metām. Man patika. Bija vajadzīgais asumiņš. Gribu, lai tas nepazūd.

Redzi, ka meitenes var nākt palīgā izlasei?
Izlase būs nedaudz savādāka, kāda tā bija. Būs sacensība, kura redzama arī šajā komandā. Meitenes ir labas un var cīnīties par vietām sastāvā.

Komandai ir viens fiziskās sagatavotības treneris un viens treneris laukumā. Tas ir mīnuss?
Godīgi sakot, nezinu. Vienmēr esmu strādājusi ar vairāk treneriem, taču laika gaitā iemācies sadarboties ar to, kas tev ir. Nedomā par to, kā būtu, ja būtu divi vai trīs treneri, vēl kāds asistents un psihologs. Tev ir tas, kas tev ir un tu ar to strādā. Nekad neesmu domājusi, vai tas ir slikti vai labi. Citreiz nevar saprast, vai ir labi, ja ir trīs četri treneri, kuri katrs kaut ko pieraksta, vai pietiek ar vienu.