Ostapenko par favorīti sevi nesauc

Uz Vimbldonas turnīru šogad nebiju plānojis braukt, bet Ostapenko un Gulbja pārliecinošais sniegums trešajā kārtā mudināja mainīt kursu un meklēt Vimbldonas mediju centra kontaktinformāciju, lūdzot tam izsniegt akreditāciju otrajai nedēļai. Akreditēšanās šim turnīram tradicionāli beidzas martā, bet divu Latvijas tenisistu iekļūšana 4. kārtā šķita gana nopietns iemesls, lai organizatori pieļautu izņēmumu. Kaut gan garantijas nebija, nopirku lidmašīnas biļeti, jo, gaidot apstiprinājumu, uz pirmdienas mačiem varēja nepaspēt. Svētdienas rītā jau biju Londonā un vakarpusē saņēmu e-pastu, ka varam kārtot nepieciešamās formalitātes. Laika nebija daudz, jo Aļonai Ostapenko spēle jau 11.30 pēc vietējā laika, bet viss izdevās.

Savulaik divreiz jau apmeklēju Vimbldonas turnīru, bet tas bija gandrīz desmit gadus atpakaļ, un kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Piemēram, no jauna uzcelti otrais un trešais korts, kuros bija jāspēlē Latvijas tenisistiem. Pirmajā svētdienā Vimbldonā tradicionāli netiek spēlēts, tāpēc pirmdiena ir īpaša - tiek aizvadītas visas ceturtās kārtas spēles gan kungu, gan dāmu sacensībās.

Aļona sāka smagnēji, kamēr baltkrieviete Aleksandra Sasnoviča spēlēja precīzi un bija ārēji mierīga. Izglābusies no gaidāma zaudējuma pirmajā setā, Ostapenko pārņēma grožus un guva pārliecinošu uzvaru. Tribīnē pamanīju arī 2013. gada Vimbldonas čempioni francūzieti Marionu Bartoli - viņa aktīvi atbalstīja mūsu tenisisti. "Mariona ir laba draudzene kopš pagājuša gada "Roland Garros". Viņa vēlējās atbalstit mani jau iepriekšējos mačos, taču netika. Šodien beidzot izdevās," pastāstīja Ostapenko.

Dažas nedēļas pirms Vimbldonas Aļona sāka sadarbību ar nīderlandiešu treneri Glenu Shāpu, kurš ieņēmis austrālieša Deivida Teilora vietu. "Pārmaiņas nākušas par labu," uzskata Ostapenko. "Ar Deividu nolēmām, ka sadarbību neturpināsim. Glens ir ļoti labs treneris, viņš man ir pateicis daudz jaunu lietu, un tas strādā. Ir dažādi uzdevumi, kas palīdz sajust spēli."

Pēc daudzu pirmā desmitnieka spēlētāju izstāšanās Ostapenko sieviešu turnīrā palikusi rangā visaugtsāk stāvošā tenisiste aiz vācietes Angelikas Kerberes. Taču par favorīti viņa sevi nesauc: "Necenšos domāt vairāk par vienu maču uz priekšu. Tagad jāgatavojas rītdienas spēlei, un tad jau redzēsim."

Kamēr gaidīju Aļonas preses konferenci, daļu no Ernesta Gulbja mača ar Kei Nišikori palaidu garām. Visvairāk otro setu, kurš pēc Gulbja domām bija izšķirīgs. Ja Ernests izmantotu kādu no izdevībām lauzt japāņa servi un izvirzītos vadībā ar 2:0, iznākums varēja būt citādāks. Bet liktenīgā epizode bija trešā seta taibreikā, kad Gulbis paklupa, savainojot ceļgalu. Uz pēcspēles interviju Ernests atnāca, pamatīgi klibodams. "Man bija līdzīga trauma 2012. gadā Orlānas čelendžerā mačā pret Bautistu Agutu. Dzirdēju tādu kā klikšķi celī. Tas liecināja, ka esmu pārrāvis saites. Ne visas, citādi nevarētu paiet. Tagad jāsaprot, cik nopietns ir savainojums," atzina Gulbis, izsakot prognozi, ka ārstešanās varētu ilgt divas trīs nedēļas.

Neskatoties uz traumu, Gulbim trešā seta taibreikā bija divas setbumbas. "Pat nezinu, kas notiktu, ja kādu no tām izmantotu," prātoja pirmoreiz Vimbldonas astotdaļfinālu sasniegušais latvietis. "Redzēji, ka ceturtajā setā īsti nevarēju paskriet. Būtu uzvarējis trešajā setā, psiholoģiski justos citādāk. Varbūt izdotos noturēt servi līdz taibreikam, bet kas to zina?"

Sešas uzvaras Vimbldonā (ieskaitot kvalifikācijas turnīru) Ernestu nav pārsteigušas: "Sen esmu sapratis, ka varu; man vienkārši jāpavada laiks treniņos, maksimāli daudz kopā ar (treneri) Ginteru Bresniku. Ja tas notiks, tad rezultāti būs. Pēc pusgada kopdarba sākas augšupeja, un šo posmu esam nogājuši. Tagad jāsaved kārtībā kāja un jāturpina trenēties. Par šodienu ir vilšanās. Visvairāk tāpēc, ka dabūju traumu."